Šonedēļ aprit 30 gadi, kopš tiesā savu slaveno «pēdējo vārdu» sacīja Gunārs Astra - latvietis, kurš turpināja būt Latvijas Republikas pilsonis arī padomju okupācijas laikā un starp iespēju dzīvot uz brīvām kājām melu sistēmā vai arī savas pārliecības dēļ nonākt aiz dzeloņdrātīm, izvēlējās pēdējo.
Aizvadīto 30 gadu laikā daudz kas ir mainījies. Gunārs Astra ir miris, viņa kapu pavadītāji aizbēra ar rokām neilgi pirms Atmodas paisuma. Padomju valsts ir sagruvusi, taču - tāpat kā revolūcijas vadoņa miesa -, joprojām nav apbedīta, un daudzu cilvēku prātos impērija turpina rēgainu eksistenci, gaidot revanša brīdi. Tiesu sistēma, kuras mērķis bija sodīt patiesību, lai meli varētu ieņemt tās vietu, arī likvidēta - kaut gan dažas desmitgades ir pārāk īss laiks veco tikumu pilnīgai izsvēpēšanai un likuma varas iedibināšanai, it sevišķi, ja pārmaiņu ieviešana pa daļai joprojām atkarīga no «vecā kaluma» kadriem.