Ļoti grūti atrast vārdus, kad jāizsaka spēcīgas jūtas. Burti liekas kā sīki, kaltēti ziediņi starp vecas grāmatas lapām, kusli ģindenīši bez dzīvās puķes smaržas un dzīvības spēka. Tā jutos, saņemot divas sēru vēstis pagājušajā nedēļā.
Mūžībā aizgājis Alberts Bels, izcilais vārda meistars un viens no Atmodas garaspēka torņiem. Nezinu, ko šaha guru Alberts teiks par šo salīdzinājumu, to uzzināšu, kad pienāks laiks. Bet šonedēļ, atvadoties no Bela, jāsaka paldies par viņa vārdiem — brīnišķīgajiem tekstiem, kas paliek ar mums un visām nākamajām paaudzēm.
Otru aizgājēju — Ukrainā kritušo fotogrāfu Arsenu Fedosenko nekad neesmu satikusi, bet stāstījām žurnālā pērn par viņu kā frontes brīvprātīgo. Kad kolēģe atrakstīja par viņa bojāeju pie Harkivas, pēkšņi šis īsais e-pasts manī sagrāva vairākus mēnešus krātu dusmu, sāpju un naida asaru dambi. Lasām ziņās par aizkavēto Rietumu palīdzību, par munīcijas trūkumu, par okupantu ofensīvu, un tas viss krājas un krājas… Līdz viena cilvēka nāve kā foto zibspuldze acumirklī izgaismo šīs vilcināšanās šausmīgo cenu. Ukraiņi to redz katru dienu, kamēr mums vēl ir sava mierīgā ikdiena un izvēle uzklikšķināt citu ziņu virsrakstu.