Pēdējā laikā kļūst arvien grūtāk noticēt lietām, ko redzu. Aptvert un pieņemt tās. Saprast, ka redzu absolūtu ļaunumu, bet manas iespējas to izbeigt ir… nekādas. Nesodītās zvērības, ko Ukrainā pastrādā Krievijas armija, krājas milzu blāķī, un nav skaidrs, uz kādu tiesu te vispār var cerēt — cilvēku vai Dieva? Nogalināti sirmgalvji, izvarotas sievietes un bērni, desmitiem un simtiem upuru atklājas pat nelielās pilsētiņās un ciemos. Bet vēl par tūkstošiem upuru varam tikai nojaust Mariupoles krāsmatās, ko krievu okupanti turpina «atbrīvot» no dzīvības un cilvēcības.
Uz šī gruvešu fona pilnīgi neticams izskatās kāds skaitlis — 35 miljardi eiro, ko Eiropa kopš kara sākuma ir samaksājusi Krievijai par tās naftu un gāzi. Kad ES augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels šo skaitli pagājušajā nedēļā nosauca, starptautiskās sabiedrības palīdzība Ukrainai sasniedza tikai miljardu eiro. Kopš tā laika ES un partneri gan ir labojušies, jo pagājušās nedēļas nogalē īpašā atbalsta kampaņā tika savākti vairāk nekā deviņi miljardi eiro ukraiņu atbalstam, ko atvēlējušas gan starptautiskās organizācijas un valstis, gan parasti ziedotāji. Taču tikmēr Krievija no Eiropas turpina pelnīt ar saviem energoresursiem — ik dienu apmēram miljardu eiro. Kā mēs iedomājamies uzvarēt Putina impēriju, ja turpinām barot tās asiņaino rīkli? Kurā pusē tad mēs īstenībā esam?