Albuma vāciņš tapis kopā ar fotogrāfu Antonu Korbijnu. Apgleznotā siena Barselonā, kas atgādina klavieru taustiņus
Prāta vētras jaunais albums sākas emocionāli daudzslāņaini un muzikāli pašpietiekami, bet tad sāk zaudēt fokusu
Radošums mūzikā reti ir lineārs — tas drīzāk ir nepastāvīgs, mānīgs process, kas līdz ar laiku, iegūto pieredzi un katra mākslinieka iekšējo pasauli izdzīvo vairākas mutācijas fāzes. To īpaši spilgti var novērot mūzikas grupās ar vairākus gadu desmitus ilgu karjeru, kurā jaunrades uzplaiksnījumi, ļoti produktīvi laika nogriežņi mijas ar klusuma periodiem, ar veiksmīgiem un ne tik veiksmīgiem mākslinieciskiem eksperimentiem, mēģinot pārsteigt gan sevi, gan klausītāju.
Tieši ar auditoriju šīs recenzijas varoņiem — mūsu nopelniem bagātajai grupai Prāta vētra — ir paveicies, tā ir lojāla, atvērta jaunām idejām. Taču nevar noliegt, ka Jelgavas kvarteta stabilo pamatu, tā dēvēto zelta fondu, veido deviņdesmito un tūkstošgades sākuma gadu sacerētās dziesmas — tieši tās vēl šobaltdien ļauj piepildīt Latvijas lielākās koncertvietas.
