Foto: Evija Trifanova, LETA
Viegla kņada paralēlajā šodienā
Laiks tecēja ne izstiepdamies, ne saraudamies, kņada ap sīkumiem garlaikoja kā sāk garlaikot ilgi iestiepusies dzīru mielasta beigu daļa, un vārdā „nekas" nebija nekā no eksistenciālā, ko tajā ielika Heidegers vai Sartrs. Dumpīgais cilvēks snauduļoja pie tiltiņa, kas veda uz kaut kurieni tālēs zilajās, un bija miers no apvāršņa līdz apvārsnim, un neviena, kam pārdod biļeti uz turieni.
Albers Kamī savā Nobela runā 1957. gada decembrī skaisti teica: „Rakstnieks nevar būt kalps tiem, kas veido vēsturi. Tieši pretēji, viņam jākalpo tiem, kas cieš no vēsturiskajiem pārveidojumiem."
Kolēģe un tulkotāja Lenvija Sīle prezentēja grāmatu par Dailes teātra Sesto studiju, dodot darbam arī otru nosaukumu „Paralēlā pagātne". Grāmatas atvēršanas svētki lēnām pārauga Lenvijas dzīvesbiedra Andra Bērziņa jubilejas ballītē ar prominentu personu un ilgi neredzētu draugu līdzdalību. Pie sīvāka malka ar Bērziņu Uldi spriedām par jauno Bībeles tulkojumu un beigās vienojāmies, ka Bībeles būtībai tuvāks ir Katrīnas I skolotāja alūksnieša Ernsta Glika „tev nebūs zagt" ar teiktā imperatīvu, bet sekulārais uzraksts „nezodz" ir piemērotāks garderobei vai pie tirgus laukuma vārtiem.
