Valsts prezidents Andris Bērziņš. Foto: Kaspars Krafts, F64
Kāpēc šogad prezidenta svētku uzrunu televīzijā neskatīšos un aicinu arī citus nebojāt savus nervus
„Latvijas ekonomikas krituma dēļ Latvijai nepieciešams papildus aizņēmums" un „Latvijas ekonomiskā lejupslīde - dziļākā ES - turpinās". Šādi bija preses izdevumu dominējošie virsraksti tikai pirms dažiem gadiem. Attiecīgajā brīdī no politiskās un sabiedriskās dzīves skatuves dažādos ātrumos sāka nozust vai vismaz pieklust mūsu daudzie politbiznesmeņi un viņus apkalpojošās partijas. Visi, kuru precīzam aprakstam (ja vēlamies palikt vismaz politkorekti) nav labākas frāzes par viņu pašu spārnoto "nasing spešal" (sliktā angļ. val. - nekas īpašs).
Pa vidu bija tas, kas bija. Tikai tādi sīkumi kā atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē veiksmīgākā valdība un profesionālākie ministri - sevišķi jomās, kur tas krīzes un sākotnējā pēckrīzes periodā izteikti būtiski (piemēram, finanšu un ekonomikas). Zemākā Latvijas t.s. minioligarhu ietekme uz valdības pieņemtajiem lēmumiem, augstākā līdz šim novērotā valdības interese un praktiska rīkošanās reģionālās attīstības veicināšanai, investīciju klimata pievilcības rādītāju celšana vai Latvijas pozīciju uzlabošana attiecībā uz korupcijas apkarošanu (lai gan diemžēl daži KNAB darbinieki nupat saņēmuši negaidītas pirssvētku „dāvanas"). Tomēr viss tika darīts vēl pastāvīgā cīņā ar tās pašas "nasing spešal" paaudzes atstāto mantojumu - piemēram, kāda Repšes kunga parakstītiem valsts galvojumiem „Liepājas metalurga" draudzīgajiem akcionāriem vai kāda Šlesera kunga ministrēšanas laikā tapušām Flika shēmošanām iekš „airBaltic".
