Vācijas pilsēta Hamburga 10.jūlijā bija spiesta lemt par ārkārtas situāciju - iekārtoja telšu pilsētiņu Jenfeldes rajonā, lai uzņemtu vairāk nekā 800 bēgļu. Foto: EPA/LETA
Ir liels kauns par mūsu valsts politiķiem, kas negrib palīdzēt Ziemeļāfrikas bēgļiem
Es biju viens no 30 000 bēgļiem no Latvijas un Igaunijas, kuri bēgļu laivā pāri Baltijas jūrai sasniedza Zviedrijas drošos krastus 1944.gada vasarā un rudenī, bēgot no komunistu terora.
Kad 15 cilvēki vaļējā zvejnieku laivā iebraucām Gotlandes pilsētiņā Slitē, bijām acīm redzami gaidīti. Pilsētas parkā bija saceltas lielas teltis dzīvošanai, armijas daļas gādāja par ēšanu. Pirmajās dienās mūs atutoja un dezinficēja drēbes (Bondara kunga zināšanai). Tad lēnām izvietoja pa visu Zviedriju. Daži dzīvoja nometnēs, daži bēgļi bija izvietoti ģimenēs. Nākamajā vasarā mums piešķīra divistabu dzīvokli ar nepieciešamajām mēbelēm. Mēs ar brāli un vecākiem dzīvojām vienā istabā, krusttēvs ar kundzi - otrajā. Vecāki dabūja darbu un es gāju skolā.
