Gandrīz vienlaikus ar Spēlmaņu nakts balvu kā sezonas labākais režisors Vladislavs Nastavševs (38) saņēmis ļoti pretrunīgus vērtējumus par jaunāko izrādi. Viņš atzīst, ka dzīvē un mākslā staigā pa trauslu ledu
Šis bija trešais rudens pēc kārtas, kad režisors Vladislavs Nastavševs (38) Spēlmaņu nakts ceremonijā triumfēja: viņa iestudējums Nacionālajā teātrī Asins kāzas saņēma balvu kā sezonas labākā izrāde. Pašam tika labākā režisora gods. Vlads neieradās uz balvas pasniegšanas ceremoniju. Jau pēc nedēļas, 2. decembrī, Dailes teātrī notika pirmizrāde Peldošie – ceļojošie. II daļa – turpinājums Mihaila Kuzmina romāna iestudējumam, kura pirmo daļu viņš ar lieliem panākumiem uzveda Jaunajā Rīgas teātrī.
Šoreiz pirmizrādē režisors kopā ar aktieriem un pārējo komandu paklanīties neiznāca. Notikumi savērpās pārsteidzoši, ņemot vērā Nastavševa spožos panākumus pēdējos gados: vairāki kritiķi viņa jauno izrādi vērtē kā neveiksmi. Intervijā Vlads atklāti runā par to, kā redz savu ceļu teātrī.
Kā pavadīji Spēlmaņu nakti, uz kuru neieradies? No skatuves kolēģi teica – noguris, strādājot pie pirmizrādes.
Droši vien neatnākt – tā ir atļaušanās. To varētu uzskatīt par vājuma pazīmi. Mēs Latvijā neesam raduši rādīt savas vājības svešiem cilvēkiem. Man kaut kā šķiet, ka īstais spēks ir vājumā. Tāpēc es mēģinu neizlikties. To nakti pavadīju mājās, gultā. Skatījos tiešraidi. Balvas atnāk pie tevis no malas. Neesmu drošs, ka iestudēju atzinības dēļ. Neapgalvošu arī, ka atzinība mani neinteresē, tas būtu liekulīgi.
Taču labi atceros brīdi, kad cilvēki tikai sāka interesēties par maniem darbiem. Sāku nolasīt atzinību cilvēku acīs – ka esmu kaut kādā ziņā izredzētais. Tas bija dīvaini. Atklājums. Neteiktu, ka tikai patīkams. Jutos kā slazdā. Arī balvas var būt slazds. Kaut kas biedējošs ir tajā, ka kāds no ārpuses izdomā – tu esi vai neesi labākais.
Vairākas reizes esmu nominēts balvām. Katru reizi, kad tās nesaņēmu, jutu atvieglojumu. Tomēr mana neviennozīmīgā attieksme pret balvām nebija iemesls, kāpēc šogad neierados uz Spēlmaņu nakti. Man nebija spēka. Jutos nevesels. Tā nebija poza.
Bija gandarījums tiešraidē izdzirdēt savu kā gada režisora vārdu?
Jēdzieni «uzvara», «veiksme», «neveiksme», «izgāšanās» ir ļoti… Ne velti izrādē Makbets, par kuru pirms dažiem gadiem [intervijā Ir] runājām, viena no raganām uz jautājumu, «kad mēs redzēsimies atkal», atbild: «Kad kauja būs zaudēta un uzvarēta.» Uzvara nereti ir arī zaudējums.
Un zaudējums var būt uzvara kaut kādā ziņā?
Jā, tieši tā. Tās, kas tiek uzskatītas par uzvarām manā gadījumā, pašam var nelikties uzvaras. Vēl viens iemesls, kāpēc balvas un atzinība ir bīstama, – ārējais novērtējums, kas ne vienmēr atbilst iekšējai pārliecībai, noņem spēju skaidri redzēt lietas.
Gandrīz vienā laikā saņēmi balvu par labākajām izrādēm un kritiķu vērtējumu, ka jaunā izrāde ir neveiksme.
Balva bija likumsakarīga. Es to saņēmu par to, par ko visus šos gadus cīnījos. (Režisors iestudē septīto sezonu – red.) Pats ar sevi, pirmkārt. Arī ar vispārpieņemtajām normām mūsu, latviešu, teātrī, postulējot, ka mani mākslas darbi un mana dzīve nav nodalāmi. Visus šos gadus ļoti mērķtiecīgi ar to strādāju. Tas vainagojās izrādēs Melnā sperma, Asins kāzas.
Īstenībā tagad ir jautājums: kur tālāk? Pats sev to uzdodu. Sajūta, ka kaut kas jāmaina, bija jau pirms Asins kāzām. Strādājot pie šīs izrādes, man likās, ka atkārtojos. Ar Lorku bija tā: sāku lasīt viņa autobiogrāfiju, sensenos laikos pirktu Ņujorkā. Izlasīju 30 lappuses no sešsimt, un man intuitīvi viss bija skaidrs. Ļoti sasaucās ar mani pašu. Uzreiz bija jautājums: okei, ja viss ir tik skaidrs, vai ir vērts iestudēt? Viena no atbildēm: varbūt ir vērts citu cilvēku dēļ. Padalīties ar to, ko esi sapratis.
Runājot par Mihaila Kuzmina gadījumu, man joprojām ir ļoti daudz jautājumu. Cilvēks, kuru ļoti augstu vērtēju, pateica – kamdēļ tev vajadzīgs tas neveiksminieks? Tu esi lielāks par viņu. No vienas puses, man bija daudz jautājumu par šo darbu. No otras puses, tas var būt slazds – tur, kur tu meklē, nemaz nav tas, ko tu meklē. Ceļš neved nekur. Šoseja nekurienē, kā Deivida Linča filmā. Pats joprojām ticu, ka tā nav. Bet jautājumi tomēr rodas. Pēc mēneša jābrauc uz Gogoļa centru Maskavā, kur iestudēšu izrādi par Kuzminu. Būs vēl viens mēģinājums tikt viņam klāt.
Runāt par neveiksmi [Dailes teātrī], es tomēr teiktu, ir nevietā. Man ir pārdomu posms. Tas nebeidzas nekad, bet ir brīži, kad pārdomu intensitāte saasinās. Tādā ziņā balva par labāko režiju bija signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Paradoksāli: balva kā signāls, ka esi sācis stagnēt. Bieži pēc balvu saņemšanas ar māksliniekiem notiek tas, kas notiek, – sauksim to par kritumu. Stagnācija ir sākusies agrāk, bet vēl nebija redzama kritiķiem, skatītājiem.
Kāpēc svarīgām lomām vairākkārt esi izvēlējies Gunu Zariņu?
Tāpēc, ka mēs viens otru papildinām. Saproti, par visiem taviem jautājumiem var ļoti ilgi domāt. Ko es varu teikt? Guna kā māksliniece un spilgta personība spēj, nezaudējot savu būtību, manu līniju turpināt. Mana nespēja un nevēlēšanās nodalīt mākslu no dzīves ir ļoti trausls ledus. Ne tikai man. Arī visiem iesaistītajiem – aktieriem, skatītājiem, kritiķiem. Mans piegājiens ir provokatīvs. Tālāk ir jautājums – kā tu reaģē uz provokāciju?
Ar izrādēm «nokāp» tādos dziļumos sevī, kur zināmā mērā ir bīstami atrasties. Tur cilvēki reti nokāpj, izaicinot savas bailes un šaubas. Tu pamanies to sevī atrast un, pārnest mākslas valodā, nodot skatītājiem.
Kad es to daru, man nav bail. Cita lieta, ka var runāt par bailēm kā par, iespējams, vienīgo dzinuli mūsos. Var skatīties uz visu dzīvi kā baiļu izraisītu. Iespējams, mana darbošanās mākslā ir veids, kā tikt galā ar bailēm. Iespējams, bailes mūs definē. Liek attīstīties. Latviešos ir iekodēts: neizrādīt emocijas, saņemties, turēt seju. Nedod Dievs, kāds kaut ko uzzinās! Būt stipram. Izturēt to ārprātu, ko sauc par dzīvi. Bet mēs jau runājām: vājuma izrādīšanā var būt spēks.
Kam piekrīti un nepiekrīti no recenzijās rakstītā par jauno izrādi?
Mēs visi esam interpretētāji. Neko nezinām, un vienīgais, kas atliek, – interpretēt. Es interpretēju autoru, kritiķi – mani un manu interpretāciju, pats autors arī interpretējis to, kā redz dzīvi. Varu parakstīties zem apgalvojuma, ka dzīvojam Platona alā. Redzam tikai ideju atspulgu alas sienās.
Man likās netaisni pārmetumi par homoseksualitātes ideoloģiju izrādē. Liels apvainojums tev kā māksliniekam, kurš cilvēkus pēta filigrāni un dziļi.
Man bija saruna ar kritiķi, kura atzina savas kļūdas manu darbu interpretācijā. Saruna bija par jauno izrādi Dailes teātrī, bet skāra arī iepriekšējās. Tad kritiķe prasīja: kā tev šķiet, vai cilvēki nekļūdās? Es apmulsu. Kļūdās, protams. Bet kļūdas ir dažādas. Eksistē ārstu kļūdas, pēc kurām cilvēks var neizdzīvot. Kritiķa kļūda ir kas līdzīgs. Ja kritiķis atzīst, ka ir kļūdījies manu darbu interpretācijā – ne vienu reizi, ne divas un pat ne trīs, bet vairāk, ļoti kaislīgi rakstot kaut kādas atziņas, nav nekāda pamata domāt, ka šoreiz kļūdas nav.
Bieži vien tas, kādā līmenī kritiķi Latvijā raksta, tajā skaitā par maniem darbiem, ir vienkārši nepieņemami. Kā tiek traktēts, interpretēts. Tiesāts. Kas tika rakstīts par Tumšajām alejām, Makbetu, Cerību ezeru. Tie paši kritiķi, kuri vainoja mani, ka kaut kā ne tā izturos pret [Valmieras teātra] aktieriem, pēc neilga laika konstatēja, ka teātrī ir krīze.
Viens no kritiķiem nievājoši sprieda par Makbetu kā par neveiksmi, bet pēc tam publiski kritiķu diskusijā atzina, ka kļūdījies, jo tolaik viņam neesot bijis skaidrs, ka eksistē tāds postdramatiskais teātris. Vēl pēc neilga laika visās kritikās Latvijā parādījās jēdziens «postdramatiskais teātris». Kā to vērtēt? Es atvainojos, mūsu kritika ir reakcionāra. Tā nevis iet pa priekšu, mēģinot rādīt ceļu, bet labākajā gadījumā prot konstatēt notikušo un arī ne vienmēr. Ja nopietni to ņem, ir vienkārši jāiet prom no profesijas. Man – jau sen.
Vai taisnība, ka esi nežēlīgs pret aktieriem?
Tas bija viens no iemesliem, kāpēc sāku apšaubīt, vai jāpaliek teātrī. Ir precedenti, ka aktieri nevar mani izturēt. Bieži arī es nevaru izturēt, ka viņi nespēj sajust ideju. Rezultātā – konflikti. Sāku domāt – varbūt nav vērts? Ja tev visu laiku saka, ka esi monstrs, jāsāk domāt. Varbūt jāmeklē cits mākslas medijs? Gleznotāji ir vieni ar gleznu. Rakstnieki. Komponisti. Viņi tiek galā, nevienu netraumējot.
Iestudēšanas process Dailes teātrī nebija viegls. Rezultātā man radās nopietnas pārdomas, vai esmu piemērots šai profesijai. Bet tad zvana teātru direktori, aicina sadalīt lomas kārtējam projektam, pērk man biļetes, lai varu doties uz Maskavu iestudēt. Cilvēki, kuri ir ieinteresēti sadarboties, vienkārši mani notur uz virsmas.
Par ko bija konflikts Dailē?
Ka es pazemoju aktieri. [Mēģinājumā] bija daudz cilvēku, kuri var liecināt, ka pazemojuma nebija. Pieļauju, ka aktieris bija tik nedrošs, vai spēs lomu līdz pirmizrādei dabūt gatavu, ka tā bija aizsargreakcija. Darīju visu, lai viņam palīdzētu. Protams, cilvēka psihe ir trausla, it īpaši mākslinieka. Iespējams, man vajadzēja to paredzēt, aprunāties privāti. Bet man likās, ka notiek darbs: mēs izrādi attīstām, lietas var mainīties pat pirmizrādes laikā! Bija ļoti labs mēģinājums, un pēkšņi viens no māksliniekiem uz ieteikumu kaut ko lomā izdarīt citādi, sāka kliegt, ka viņu pazemo. Šī izrāde bija pilna ar nesaprašanos. Nesaku, ka tā ir vienas puses vaina. Tas vienkārši ir fakts, ka ilgi un mokoši meklējām ceļu. Gala rezultāts ir tā vērts. Esmu drošs, ka gan man, gan teāt-rim šī bija vērtīga pieredze, kas rezultējusies augsta līmeņa mākslas darbā.
Vai nav normāli, ka visi ar visiem radoši sastrādāties nevar?
Nujā, bet, ja tas pārvēršas par tendenci… Man joprojām ir jautājums: vai mans galējais individuālisms var sadzīvot ar teātri kā kolektīvu radīšanu? Vēl tas mans amatieriskums. Neuzskatu sevi par profesionālu režisoru. Katrs darbs jāsāk kā pirmo reizi. Mans šaubu līmenis ir ļoti augsts.
Katru darbu sākot, jūties nevarīgs?
It kā tas nekad nebūtu darīts. Ļoti mokoši. Guna [Zariņa], piemēram, arī sevi neuzskata par profesionāli. Mēs šodien par to runājām. Saprotam, ka kaut ko esam paveikuši teātra laukā, bet amatiera sajūta – tā visu laiku pastāv.
Ne visi aktieri spēj, saglabājot sevi, iekļauties spēles noteikumos, ko es kā režisors piedāvāju. Metode – vienīgā man pieejamā – ir dziļi intuitīva. Bieži pat visniecīgākais jautājums [mēģinājumā] var iznīcināt trauslo sajūtu, ko mēģinu uzburt. Protams, aktieris var teikt: tev jāpasaka, ko gribi, un es to izdarīšu. Vienkārši pasaki! Bet saproti – ne vienmēr es varu pateikt. Bieži vajag vienkārši uzminēt.
Kā teica aktrise, ar kuru tikko sanāca veiksmīga sadarbība [Dailes teātrī], vajag trāpīt sajūtu vilnī, ko tu kā režisors translē. Ja trāpi, notiek brīnišķīgas lietas. Ja netrāpi… Nevar piespiest. Nevar panākt ar sarunām. Saslēgšanās notiek kaut kā citādi. Tā ir arī atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs ar Gunu strādājam kopā.
Mūsu latviešu aktieri pārsvarā strādā pēc Staņislavska metodes: ko es gribu? Griba mani virza, man ir partneris, kuram ir sava griba, un tad izrādē notiek konflikts. Tas ir pamatu pamats. Bet ir teksti, kuri ir būvēti pēc pavisam citiem likumiem.
Pie kā strādāsi šosezon?
Otrdien sāksies darbs pie Marienhofa romāna Ciniķi Jaunajā Rīgas teātrī. Mēnesi strādāsim, tad janvāra vidū braucu uz Maskavu, divus mēnešus iestudēšu Kuzmina dzejoļu ciklu Forele pārsit ledu. Tad atgriezīšos Rīgā, pabeigšu darbu JRT. Cerību ezers II pagaidām netiks iestudēts. Tur pie vainas pārvākšanās grūtības uz Tabakas fabriku. Koncepcijai nepieciešams amfiteātris – lai skatītāji skatās no augšas uz skatuvi.
Maskavā braucu uz vietu, kur mani labi zina, Gogoļa centru. Ar aktieriem esam domubiedri, kopā iestudējuši trīs izrādes: Mitjas mīlestību, Bailes saēd dvēseli un Mēdeju. Vispār man no Latvijas īsti nekur negribas braukt. Daudz ir paveikts, strādājot tieši Rīgā. Ir savs skatītāju loks, kam manas izrādes ir vajadzīgas. Es to novērtēju. Gribu iestudēt Latvijā, jo tomēr tā ir mana valsts. Negaidīti sev pašam es sevi uzskatu par patriotu. No politikas esmu tālu stāvošs cilvēks. Taču mēģinu strādāt valsts un cilvēku, kas te dzīvo, labā.
Man ilgu laiku bija licies, ka vietai nav nozīmes. Līdz 30 gadiem nodzīvoju, tā domādams. Tagad vairs tā nav. Jūtu dziļu saikni ar Rīgu, maniem skatītājiem. Izjūtu godu kalpot viņiem.
Par Cerību ezeru kritiķe Edīte Tišheizere rakstīja: «Skatos un turpinu smieties, lai nevajadzētu raudāt. Tāpat kā par Vladu, kurš stāv aiz skapja, iespiests starp divām mentalitātēm, dzīvēm, valodām, vēsturēm, kultūrām. Vai pušu plēsts starp tām.» Vai tā jūties?
Es, tieši otrādi, mēģinu nedalīt cilvēkus nacionalitātēs. Nevis dzīvoju starp divām nacionalitātēm, bet nenošķiru tās. Krievu teātris Rīgā tikai tagad sāk mani iepazīt – ar Mēdeju. Pateikties par to, ka teātrī esmu novērtēts, varu tikai un vienīgi latviešiem. Traumas… Mūsu visu bērnība ir pilna traumām, visu mūžu mēģinām tikt galā ar tām. Cerību ezers tādā ziņā man bija veselīga pieredze. Ļoti daudz ko atrisināju dzīvē – gan iekšēji, gan attiecībās ar māti, gan uzskatos par to, kas notiek Latvijā.
Šeit varbūt vietā runāt par to, ko es kā svešinieks, kas ienācis latviešu valodā, varu ienest tajā vērtīgu, mīlot to? Asins kāzu mūzikā, piemēram, viens no veiksmes momentiem ir tas, ka latviešu valoda kaut kādā ziņā tiek pārvarēta. Jo latviešu valodā, iespējams, nav tādas jūtu plūstamības, amplitūdas. Latviešu valoda, kā ikkatra valoda, nes zināmus emocionālos kodus. Kā latviski dziedāt spāņu dzeju? Krievu dzeju? Manuprāt, manas izrādes attīsta latviešu valodu. Esmu ļoti laimīgs par to.
Vai Latvijā jāuztraucas par sašķeltību sabiedrībā, īpaši ņemot vērā Krievijas aktivitātes?
Vaira Vīķe-Freiberga reiz teica, ka krievi Latvijā ir bumba ar laika degli. Ja pret šo jautājumu neizturēsies uzmanīgi, to nerisinās, laika gaitā tas var pavērsties pret valsti. Krievi ir liela daļa no iedzīvotāju skaita. Skaidrs, ka dzimtā valoda nav nekas izdomāts. Tai ir sava vilkme. Tāpēc nevis jābaidās, bet kaut kas jādara lietas labā. Es daru, ko varu.
Tas, kas notiek Latgalē… Man liktos dīvaini, ka tā paliktu daļa no Latvijas, ja pēkšņi notiktu kaut kas līdzīgs kā Ukrainā. Tā man šķiet pilnīgi cita valsts. Atceros Viestura Kairiša filmu par Latgali, tikai skumjus secinājumus varēja izdarīt. Ekonomiskais aspekts – šis novads ir nabadzīgs. Informācijas aspekts – kādu televīziju viņi skatās. Ekonomiskais stāvoklis Latvijā nepalīdz cilvēkus saliedēt. Esmu drošs, ka pārsvarā arī latvieši nedomā, ka mums viss ir kārtībā. Tomēr esmu laimīgs cilvēks Latvijā, jo jūtos piederīgs. Redzu savu misiju – kāpēc te esmu. Nemaz nerunājot par visiem cilvēkiem, ar kuriem man Latvijā ir labi, kurus cienu un novērtēju.
Tu pieminēji Lorku kā tuvu autoru. Viņu Spānijas pilsoņu kara laikā nogalināja politisko uzskatu dēļ. Vai māksliniekam ir svarīgi iestāties «par» vai «pret» kaut ko?
Tevi var iznīcināt arī, ja neesi iesaistījies politikā. Tieši par to, ka neesi. Var atcerēties, kas notika ar [Jaunatnes teātra galveno režisoru] Ādolfu Šapiro. Vai [Eduardu] Smiļģi. Tagad katru gadu teātra vide svin viņa dzimšanas dienu, bet es nevaru abstrahēties no tā, ko ar cilvēku izdarīja. Kā viņš netika ielaists teātrī, kas tas bija par ārprātu. Katru 23. novembri man tas ir prātā.
Vajadzētu sērot, nevis svinēt. Smiļģa dzimšanas diena – dziļām pārdomām par mākslas būtību un cilvēku attieksmi pret lielu mākslinieku. Mūsu ģēniju, teātra Raini. Kāpēc viņš tā beidza savu dzīvi? Lorkas gadījums, salīdzinot ar to, kas noticis mūsu valstī, mūsu pilsētā pirms vairākiem desmitiem gadu, neizklausās nemaz tik šausmīgi.
5 mīļākās kompozīcijas
Pet Shop Boys. Only the Wind
Zemfira. Vo mņe
Gabriels Forē. Pavane in F-sharp minor, Op 50
Klods Debisī. Des pas sur la neige
Anna Germana. Gorod vļubļjonnih
CV
Dzimis 1978. gada 20. aprīlī Rīgā
Pāvila Jurjāna mūzikas skolā apguvis vijoles spēli
Studējis aktiermākslu Pēterburgā un režiju Londonā, Central Martens College of Art and Design
2010. Debitē Dirty Deal Teatro ar izrādi Mitjas mīlestība, nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā labākais jaunais mākslinieks
2012. Nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā labākais režisors par izrādi Jūlijas jaunkundze Valmieras Drāmas teātrī, kas nominēta kā gada labākā izrāde
2013. Gogoļa centrā Maskavā iestudē Mitjas mīlestību, pēcāk Bailes saēd dvēseli un Mēdeju
2014. Par Jaunā Rīgas teātra izrādi Peldošie – ceļojošie saņem Spēlmaņu nakts balvu par gada labāko lielās formas izrādi
2015. Par Jaunā Rīgas teātra izrādi Cerību ezers saņem Spēlmaņu nakts balvu par gada labāko lielās formas izrādi
2016. Saņem Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākais režisors, kā arī muzikālās partitūras autors Nacionālā teātra izrādē Asins kāzas. Izrāde iegūst Spēlmaņu balvu kā gada labākā lielās formas izrāde
