Žurnāla rubrika: Kultūra

Laika apstākļu policija u.c

Posted on oktobris 13, 2010 by - Sleja

Peidžeru centrāles operators, mašīnrakstītāja, tvaika lokomotīves kurinātājs – ir daudz profesiju, kas reizēm strauji, citkārt pavisam nemanot kļūst par daļu no pagātnes. To vietā rodas citi arodi, bieži saistīti ar iemaņām, tehnoloģijām vai vajadzībām, kas vēl pirms gadiem desmit, divdesmit šķita zinātniskā fantastika. Korporatīvā bloga autore, fitnesa instruktors un veikborda treneris – tie ir tikai daži no šīs kompānijas

Cenšoties izprast, kāda varētu būt dzīve pēc 20 gadiem, britu domnīcā Fast Future Research tika izveidots 21 iztēlotas nākotnes profesijas saraksts. Tajā bija apkopotas «nākotnes vakances», kuru pagaidām nemaz nav. Veidojot sarakstu, tika ņemtas vērā dažādas globālās attīstības tendences un prognozes – iespējamā tehnoloģiju attīstība, demogrāfiskie rādītāji un sabiedrības novecošana, klimata pārmaiņas, dabisko resursu izsīkšana, pārmaiņas ekonomiskajās un politiskajās norisēs u.tml.

Šāgada janvārī tika publicēts aptaujas gala ziņojums. Pētījums bija daļa no kampaņas Science: [So what? So everything] (Zinātne: [Kas par to? Viss par to]). Tās mērķis bija veicināt sabiedrības interesi par zinātni un inženierzinībām, kā arī uzsvērt šo jomu nozīmi Lielbritānijas nākotnē.

Par vispopulārāko nākotnes profesiju aptaujā tika atzīts vecumdienu labklājības konsultanta arods (iespējamais profesijas «parādīšanās» laiks – 2010.gads). Šī profesija minēta arī kā tāda, kas varētu nest nozīmīgākās pārmaiņas cilvēku veselībā un labklājībā kopumā. Par visnepopulārāko karjeras izvēli tika atzīts karantīnas piemērotāja arods (2030.gads) – šīs profesijas pārstāvjiem būs jāierobežo cilvēku kustība, piemēram, epidēmiju laikā. Par videi nozīmīgāko tika atzīta klimata izmaiņu novēršanas speciālista profesija (2015.gads), par vislabāk atalgoto visā pasaulē, pēc aptaujāto domām, varētu kļūt nanomediķi (2025.gads), bet par prestižākajām profesijām varētu uzskatīt kosmiskos pilotus, arhitektus un gidus (2015.gads), jo jau tagad notiek visai veiksmīgi kosmiskā tūrisma attīstīšanas eksperimenti.

No visām nosauktajām profesijām realitātē aptaujas dalībnieki visvairāk vēlētos piedzīvot vecumdienu labklājības konsultantu parādīšanos, vertikālās lauksaimniecības dzimšanu (audzēt augus daudzstāvu platībās), iespēju saņemt nanomediķu palīdzību un paļauties uz klimata pārmaiņu novēršanas speciālistiem. Nepatiku aptaujātie, kā jau minēts, izjutuši pret karantīnas piemērotājiem, taču arī pret personas zīmola veidotājiem, ģenētiski modificētu lauksaimniecību un iejaukšanos klimata norisēs.

Domāšana par nākotnes profesijām nav mākoņu stumšana (kaut arī laika apstākļu policija, kā noprotams, nodarbotos tieši ar to), un par tām droši vien būtu vērts aizdomāties arī Latvijā un jau tagad. Kaut vai tāpēc, ka klimats mums visiem ir kopējs, novecojam mēs tāpat kā citi, iedzīvotāju skaitam ir tieksme sarukt arī Latvijā, un jau 2025.gadā studējošo skaits augstskolās būs samazinājies par 40% (http://bit.ly/demografija). Tas, ko viņi studēs, un tas, par ko viņi strādās, arī veidos nākotni. Bet es ceru, ka būs pieejami vecumdienu konsultantu pakalpojumi.

Vienlaikus dzimuši

Posted on oktobris 13, 2010 by - Recenzija

Jaunā filma Sociālais tīkls par to, kā izveidojās pasaulē populārais portāls Facebook

Uz filmu bijām ar Draugiem.lv komandu. Gribēju, lai visi noskatās, jo filma ir par mūsu kolēģiem. Uzskatu, ka mēs ar Facebook, lai arī esam dažādās svara kategorijās, tomēr spēlējamies vienā smilšu kastē. Turklāt tā ir filma par laiku, kad tapa arī Draugiem.lv. Mēs ar Facebook esam vienaudži. Noīrējām zāli kino Citadele un pirms seansa uzņēmuma darbiniekiem prezentējām un izdiskutējām savas kompānijas stratēģiskās attīstības koncepciju.

Filma likās nedaudz padrūma. Šķiet, režisors visiem līdzekļiem centās turēties pie uzstādījuma parādīt Facebook radītāja Marka Cukerberga veiksmes stāsta ēnas jeb traģisko pusi. Turklāt man šķiet, ka viņš filmā ir pārāk nūģisks. Reālajā dzīvē viņš ir daudz atvērtāks un patīkamāks. Par čībām gan taisnība – redzēju viņu konferencē Sanfrancisko, kurā piedalījās visi pasaules IT milži un starp glancētājiem kolēģiem Cukerbergs savās zeķītēs un iešļūcenēs izskatījās kā baltais zvirbulis. Tomēr ar filmā attēloto introverto, tikai sevi saprotošo un pasaulei noslēgto, pat naidīgo tipu, tam cilvēkam, ko satiku konferencē, manuprāt, daudz kopēja nav. Lai gan grūti spriest par cilvēku, ko personīgi nepazīsti.

Sociālais tīkls, protams, atsauca atmiņā Draugiem.lv tapšanas laiku. Abi radās gandrīz vienlaikus, mums bija līdzīgas idejas, un situācijas, kas atainotas filmā, ir līdzīgas tām, ko pārdzīvojām arī mēs. Draugiem.lv tapa dzīvoklī, ko kopā ar draugiem īrējām. Tolaik tajā pulcējās daudz un dažādi cilvēki, mēs dzērām vīnu, prātojām par to, kā savāksim 10 tūkstošus lietotāju un pārdosim viņiem kreklus ar apdruku, kas tobrīd bija mans bizness, un aizrautīgi būvējām savu portālu.

Filmas sauklis – «Nevar iegūt 500 000 draugu, neiemantojot dažus ienaidniekus». Mēs no līdzīgām intrigām veiksmīgi izvairījāmies – ar saviem draugiem kopā strādājam joprojām, un arī nedomāju, ka esmu ieguvis daudz ienaidnieku. Arī mēs veidojām portālu uz līdzīgiem principiem, arī mēs piedzīvojām strauju augšupeju un sajūsmu par pirmajiem tūkstošiem lietotāju. Arī mums bija nepieciešama palīdzība, lai varētu turpināt attīstību. Tiesa, miljonus neviens nepiedāvāja, un mēs arī neprasījām. Mums bija vajadzīgi serveri. Būtībā mēs paralēli iekarojām pasauli, tikai Facebook visu, bet mēs – ļoti mazu tās daļu.

Ja man jautātu – vai Draugiem.lv tagad varētu būt Facebook vietā, tad jāatzīst, ka ne – lai uzbūvētu tādu impēriju, ir nepieciešamas investīcijas, kādu Latvijā nav. Viņi varēja atteikties no ielūgumu principa, ļaut atvērto reģistrāciju, piedāvāt bezmaksas galerijas – mūs tas būtu nogalinājis. Domāju, ka bez miljonu investīcijām arī Facebook būtu attīstījies daudz lēnāk. 

Runājot par filmu, jāteic, ka nedaudz traucēja «priekšmeta pārzināšana», bet jāatzīst, ka noteikti ir vērts to noskatīties. Lai arī pats Cukerbergs, manuprāt, filmā nav diez cik korekti atspoguļots, tomēr izklāstītie fakti lielākoties atbilst patiesībai.

Man ir grūti vērtēt kā neitrālam skatītājam – pārāk daudz personisku paralēļu un sajūtu. Droši vien, lai novērtētu tās mākslinieciskās kvalitātes, man būtu filma jānoskatās vēlreiz. Patika visi trīs galveno lomu tēlotāji – manuprāt, augstas klases aktieru darbs. Pozitīvi Šona Pārkera, nelegālās mūzikas apmaiņas un lejuplādes vietnes Napster radītāja, lomā pārsteidza Džastins Timberleiks – es droši vien, tāpat kā daudzi, gaidīju ķeksīša darbu, lai filmai piesaistītu dziedātāja fanus, bet viņš izrādījās labs aktieris.

Iespējams, ka filma kādam var kalpot arī par iedvesmas avotu, jo izcili panākumi vienmēr iedvesmo un nav šaubu, ka Marks Cukerbergs ir ģeniāls puisis. Viņš ir spējis mainīt pasauli. Nezinu, vai viņa dēļ tā ir kļuvusi labāka, bet noteikti citāda.

Ko nozīmē būt cilvēkam?

Posted on oktobris 13, 2010 by - Intervija

Norvēģu sociālantropologs Tomass Hillans Ēriksens pirms dažiem gadiem Latvijā izpelnījās ievērību ar grāmatu Mirkļa tirānija – par mūsdienu cilvēka steigpilno dzīvi bez sasaistes ar pagātni un nākotni. Tagad izdotas Saknes un pēdas

Tomass Hillans Ēriksens ir populārs intelektuālis. Polemiķis, jaunu studentu pielūgsmes objekts un bestselleru autors. Tas dara uzmanīgu – mediju laikmeta pravieši mēdz visu vienkāršot, izteikties aforismos un runāt parasti izvēlas par tēmām, kas ir modē. Arī Ēriksens ir cilvēks, kas izsakās saprotami par sarežģītiem jautājumiem – tāpēc viņš ir pieprasīts runātājs, taču tajā pašā laikā augstu tur akadēmisko latiņu.

Latvijā Ēriksens jau pamanīts ar grāmatu Mirkļa tirānija, vēstījumu par mūsdienu cilvēka steigpilno dzīvi. Tā bija trāpījums desmitniekā – latvieši bija ieskrējuši drudžainā kapitālisma otrajā desmitgadē, un grāmata sasaucās ar pārgurušo biroju darbinieku sajūtām. Nesen latviski izdotā grāmata Saknes un pēdas ir par identitāti, kuras tapšanā saknes simbolizē tradīciju, bet pēdas – mainību. Ēriksena darbu motivē divējāda interese  – saprast mūsdienu pasauli un saprast, ko nozīmē būt cilvēkam. 

Identitāte ir visuresošs jēdziens un tajā pašā laikā novalkāts. Kāpēc tā?
Kāpēc tā ir tik neko neizsakoša?

Ir apnicīgi klausīties par identitāti. Ko vēl jaunu var pateikt?
Jā, zināmā mērā piekrītu. Identitātei ir jādod kāds saturs, lai tā kaut ko nozīmētu. Amerikāņu psihologs Ēriks Ēriksons bija nodarbināts ar personīgo identitāti. Turpretim šodien mūs nodarbina etniskā, nacionālā un reliģiskā. Grāmatā es mēģinu pastāstīt par identitātes aspektiem. Mēs esam cilvēki vairākos veidos. Kādēļ dažas identitātes ir spēcīgākas par citām? Kādēļ bijušajā Dienvidslāvijā pēkšņi bija tik izšķirīgi būt serbam vai horvātam, ja tas tā nebija bijis iepriekš?

Savu identitāti parasti pamana, kad rodas problēmas. Sievietes ir vairāk nodarbinātas ar dzimuma jautājumiem nekā vīrieši. Homoseksuālisti ir vairāk nodarbināti ar seksuālo orientāciju nekā heteroseksuālisti. Un, ja piederi kādai minoritātei, tev par to tiek atgādināts katru brīvu brīdi. Turpretim vairākums savu identitāti nepamana, līdz dodas uz ārzemēm.

Tātad identitāte ir negatīvs jēdziens, kas netiek iedarbināts, kamēr nerodas problēmas?
Jā, to nepamana dzīvojot vidē, kurā var teikt «mēs». Lielais jautājums tiem, kas raksta par identitāti, – ko nozīmē vārds «mēs». Baltajam amerikānim nav rasu identitātes. Meln­ādainajam amerikānim tā ir.

Par identitāti daudz runā globalizācijas dēļ, kas tiek uzsvērta kā XX gadsimta beigu zīme. Reiz lasīju fragmentu no kāda ēģiptiešu papirusa, datēta aptuveni tūkstoti gadu pirms mūsu ēras, kurā cilvēks sūdzas, ka nekas vairs nav tā, kā bija – saradušies iebraucēji, tradīcijas izzūd. Tātad globalizācija nav nekas jauns, kā to arī kristietības vēsture ir pierādījusi.
Jā un nē. Pēdējos 30 gados vismaz mūsu pasaules daļā identitātes jautājumi ir bijuši svarīgāki nekā iepriekš. Politiku nodarbināja ekonomikas, šķiru, demokrātisko tiesību un līdzīgi jautājumi. Taču pa šo laiku šis tas ir arī eksplodējis. Piemēram, Latīņamerikas indiāņus 70.gados palīdzības organizācijas uzskatīja par apspiestiem lauku strādniekiem. Taču 80.gados kaut kas notika, un tagad viņi tiek uzskatīti par pirmskolumba civilizācijas nesējiem. To var redzēt, piemēram, Bolīvijas prezidenta Evo Moralesa gadījumā. Viņš ir indiāņu izcelsmes un ar to spēlē apzināti – gremo kokas lapas, valkā indiāņu apģērbu. Tā ir leģitimitātes atslēga.

Šie jautājumi cilvēkus ir nodarbinājuši vienmēr – kas esmu es, kurai grupai piederu, kas mēs esam utt. Mūsdienās šie jautājumi ir kļuvuši intensīvāki, un tas ir saistīts ar globalizāciju. Liels paradokss slēpjas tajā, ka globalizācija mūs dara līdzīgākus, taču – jo līdzīgāki kļūstam, jo atšķirīgāki mēģinām būt. Cilvēks grib būt vienreizējs, viņš grib savu vietu pasaulē. Var arī sacīt – jo atšķirīgāki cenšamies būt, jo līdzīgāki kļūstam. Jo mēģinām būt atšķirīgi vienā un tajā pašā veidā. Teiksim, musulmaņu hidžābs. Tagad visā pasaulē, kur mīt musulmaņi, ir sievietes, kas to nēsā. Kad es biju bērns, Norvēģijā nebija daudz cilvēku, kuriem bija tautastērpi. Taču jau kopš 80.gadu beigām, piemēram, Konstitūcijas dienas svinībās tautastērpus redz visur. Un tas ir noticis vienlaikus ar hidžāba izplatību musulmaņu pasaulē. Tas ir saistīts ar «saknēm un pēdām», un tā sauc arī manu jauno grāmatu. Ļaudis atzīst, ka ir kļuvuši moderni – strādā birojā, runā pa mobilo tālruni, skatās amerikāņu seriālus, taču tajā pašā laikā cilvēks demonstrē sev un apkārtnei, ka zina no kurienes nāk un kas viņš ir. Musulmaņiem tā ir reliģija, norvēģiem – nācija.

Globalizācija bieži darbojas produktu un patēriņa līmenī. Un to ir izgudrojuši tirgotāji.
Jā, tā ir saistīta ar patēriņu, taču globalizācija ietekmē dzīvesveidu arī daudzos citos veidos. Piemēram, tas, ka cilvēki visā pasaulē ir iesaistīti algotā darbā, un mediji arī ir daļa no patēriņa. Multikulturālās valstīs iebraucēji piedzīvo, ka ar viņu ikdienas dzīvi notiek kaut kas samērā dramatisks. Viņiem rodas jautājums, kā tikt galā ar šīm pārvērtībām, nezaudējot sevi. Un tad cilvēki bieži to pārkompensē. Teiksim, dzīvo normālu moderno dzīvi, bet tajā pašā laikā ir pārņemti ar reliģiju, izcelsmi, valodu.

Jūsu rakstniecību raksturo postmoderni iekrāsota atvērtība globalizācijai un kultūru sajaukumam. Kā esat nonācis līdz šādam redzējumam? Vai, jūsuprāt, ir iespējams panākt stāvokli, kurā cilvēki iztiek bez diskriminējošas identitātes?
Mēs dzīvojam pasaulē, ko raksturo mobilitāte, plūdums, pārmaiņas un nedrošība. Tas saistīts ar lielajiem globalizācijas procesiem un tehnoloģijām. Daudzu cilvēku ikdienā notiek pārmaiņas. Mums jāmācās pēc iespējas labāk ar tām sadzīvot. Piemēram, jāsaprot, ka etniskais nacionālisms lielākoties ir slikta ideja. Realitāte ir sarežģīta, tāpēc ir jāmēģina radīt kopējas identitātes.

Latvijā svarīgs jautājums ir valoda un zināmā mērā arī etnoss. Rietumeiropā līdzīgs jautājums ir imigranti. Norvēģijā vēl ir vecās minoritātes – sāmi un kvēni, kas pēdējā laikā ir guvuši spēcīgas politiskas identitātes. Un tad ir jāatrod veids, kā apvienot nacionālo identitāti ar daudzveidību. Tas ir projekts – kopēja nacionāla identitāte etniskā daudzveidībā. Arī savā akadēmiskajā darbā es mēģinu saprast, cik lielā mērā tas ir iespējams. Tas ir, panākt nacionālo identitāti, kas nav etniska.

Un kāda ir atbilde?
Īsā atbilde ir tāda, ka šī identitāte jābūvē uz kopējas valodas. Tai nav obligāti jābūt mātes valodai, taču visiem jāspējkomunicēt vienā valodā.

Tātad, jūsuprāt, Latvija ir pareizi izvēlējusies vienu valsts valodu?
Ir jābūt vienai oficiālajai valodai. Tai nav obligāti jābūt mātes valodai. Skolā var mācīt vairākās valodās, taču jābūt vienai kopējai valodai, kurā sabiedrība spēj komunicēt, pretējā gadījumā tā nespēj funkcionēt politiski. Piemēram, Somijā dzīvo daudz zviedriski runājošo, un viņi visi saprot somiski. Ja tas tā nebūtu, šie cilvēki nebūtu spējīgi pilnvērtīgi darboties paši savā sabiedrībā, jo publiskajā telpā visi runā somiski.

Bet, piemēram, Izraēlā ir divas valsts valodas, tāpat arī Kanādā. Protams, var vaicāt, cik lielā mērā šīs sabiedrības ir integrētas.
Tā ir gara diskusija, taču, lai demokrātija funkcionētu, ir vismaz jāspēj sarunāties. Man ilgi bija sajūta, ka Norvēģija ir valsts ar introvertu nacionālismu. Taču nu tas ir mainījies. Tā kļuvusi atvērtāka pret to, ko var un nevar atļauties. Piemēram, Konstitūcijas dienas svinībās maijā piedalās daudz iebraucēju. 17.maijs pašlaik ir tāds kā iekļaušanas rituāls, kad kļūsti vienlīdzīgs ar pārējiem.

Pašlaik tiek diskutēts, vai imigrantu bērni var nēsāt savu izcelsmes zemju karodziņus līdzās Norvēģijas karogam. Es uzskatu, ka viņiem ir jānēsā Norvēģijas karodziņi. Šiem ļaudīm tāpat katru dienu tiek atgādināts, ka viņiem ir cita identitāte. Vienu dienu gadā iebraucējiem vajadzētu būt vienādiem ar visiem pārējiem. Tā ir absolūti nepieciešama lieta gan viņiem, gan sabiedrībai. Respektīvi, var nonākt lielās problēmās, ja investē visu savu esību vienā identitātē. Teiksim, piederi musulmaņu mazākumam Eiropā, un tas stāv pāri visai dzīvei. Esība zaudē elastību, un cilvēks nenovēršami nonāk konfliktā ar vairākumu. Līdzīgi ir tad, ja vairākums nosaka ierobežojumus – piemēram, lai būtu norvēģis, jābūt dzimušam Norvēģijā un norvēģu valodai jābūt mātes valodai. Arī tas radīs problēmas, jo sabiedrībā būs lielas grupas, kas nespēs identificēt sevi ar valsti.

Jūs minējāt, kā mazākums pielāgojas vairākumam. Bet kā vairākums var pielāgoties mazākumam?
Vairākums bieži pat nepamana, ka identitātes problēma vispār eksistē. Man, piemēram, bieži ir grūti saprast, ko nozīmē piederēt mazākumam un kaunēties par savu identitāti un ik pa brīdim dzirdēt, cik mazvērtīgs esi. Tāpat vairākumam nenākas mācīties mazākuma valodu. Tātad jau sākuma punktā attiecības ir asimetriskas. Taču dažās Oslo pilsētas daļās norvēģi ir mazākumā, jo ir tik daudz iebraucēju. Dažās skolās puse bērnu ir pakistānieši.

Jūsuprāt, tā ir veselīga situācija?
Nē, es tā nedomāju. Lai būtu funkcionējoša daudzveidība, ir jābūt arī kopībai. Un, manuprāt, sabiedrības «līme» izžūst. Vēl 80.gados es uzskatīju, ka kopība Norvēģijā ir pārāk stipra. Tā teikt, par daudz «sakņu» un par maz «pēdu». Vēsturiski un nedaudz mītiski iesakņojusies identitāte ar saknēm zemnieku kopienā utt.

Tagad, manuprāt, šīs problēmas vairs nav. Gluži otrādi, tagad dažādu iemeslu dēļ, to skaitā tehnoloģiskās attīstības dēļ, kopība ir par vāju. Un tad attiecīgi tiek investēts kopības rituālos, piemēram, 17.maijā un karogā, un tiem tiek dots saturs, ar kuru identificēties.

Vai personīgā pieredze nav patiesais identitātes avots? Mēs šeit runājam par identitātes aspektiem, kas var viegli mainīties, bet personības vēsturi nevar tik viegli nomainīt.
Iespējams, bet cilvēki arī iet cauri dažādām dzīves fāzēm. Visi mēs nonākam līdz kādam punktam atkarībā no personīgās attīstības vai ārējiem apstākļiem, kad identitāte kļūst svarīga. Es pazīstu musulmaņus, kurus sāka nodarbināt viņu reliģiskā identitāte pēc 2001.gada 11.septembra, jo pret musulmaņiem tika vērsti neadekvāti apvainojumi. Daži mani paziņas reaģēja uz to, vēl vairāk uzsverot savu identitāti. Viņi nebija reliģiski noskaņoti, taču jutās nepatiesi apvainoti un ienīsti.

Jūsu vārdos identitāte ir sava veida netaisnības barometrs – kā jūties apdraudēts, tā «ieslēdz» identitāti.
Jā, tā var teikt. Identitāte ir kā zivs, kura peld ūdenī un nezina, kas ir ūdens, līdz izbāž galvu ārā. Var teikt, ka mēs dzīvojam laikā, kad identitāte aktualizējas bieži, jo pārmaiņas ir lielas.

Tagad miera laikos latviešus vieno valoda, bet nevar atrast daudz citu saistvielu, jo mīti vairs nedarbojas. Piemēram, norvēģi var lepoties ar labklājības sabiedrību, ar savām humānās palīdzības tradīcijām.
Jā, ir jābūt kādiem spēcīgiem mītiem, stāstiem par to, kas esi. Gan pašam, gan kolektīvi ir svarīgi, lai lietas būtu kopsakarībā.

Pie jūsu norvēģiskā mantojuma – vai Ibsens, radot Pēra Ginta tēlu, domāja par globalizācijas eksistenciālo nemieru?
Jā, tas ir labs piemērs, lai arī Ibsena laikā neeksistēja šī terminoloģija. Pērs Gints ir neoliberālisma produkts, pilnīgs oportūnists, kas visu laiku maina maskas. Viņam patiesībā nav nekāda kodola un mugurkaula. Pērs Gints ir piemērs tam, cik traki var būt, ja ir tikai «pēdas» un nav «sakņu». Jo tad zaudē atbildību un dziļumu, kas veido attiecības ar citiem cilvēkiem. 

Kādēļ mūsdienu cilvēki ir tik apsēsti ar jaunību?
Agrārajā sabiedrībā vecākos ļaudis cienīja viņu pieredzes dēļ. Taču mūsdienās viss mainās ātri, arī zinības un pieredze noveco ātri. Vecie vairs nekam neder, jo visu laiku ir jaunas zināšanas. Tas, cita starpā, ir saistīts ar tehnoloģijām. Es teiktu, ka jaunības fetišs ir saistīts arī ar tā dēvēto tagadnību – parādību, ka cilvēki dzīvo šim mirklim. Mūsdienās ir vāji attīstīta vēstures izpratne – no kurienes nākam, kurp ejam. Tā vietā cilvēki ir iegrimuši tagadnē. Ir ļoti intensīva dzīves izjūta, taču spontāna un nepastarpināta. Un tas labi sader ar mūsu laiku – cilvēkam jābūt atvērtam un elastīgam, jāiederas tirgū, patēriņā, darba dzīvē. Pret jaunības fetišu vērstā kritika ir nopietna, jo ir jābūt tiesībām uz cienīgu novecošanu, jāciena vecie cilvēki.

Vai, jūsuprāt, pasaule virzās uz rietumniecisku globālo modeli, kā to redz, teiksim, publicists Tomass Frīdmens?
Nē, vienmēr būs lielas atšķirības. Taču ir arī līdzīgas lietas – tās ir neizbēgamas, konkurējot vienos un tajos pašos tirgos. Kas attiecas uz patēriņu, tas iet tajā pašā virzienā.

Bet ne politiski?
Jā, ne politiski un arī ne kolektīvo formu ziņā un reliģiski. Cilvēku savstarpējās attiecībās vienmēr būs daudz modeļu. Ja skatāmies ārišķīgi, kā to dara Tomass Frīdmens, tad var šķist, ka pasaule kļūst homogēna un visi vēlas būt amerikāņi. Taču kopējais ir tas, ka cilvēki vēlas materiālu drošību, brīvu izvēli un paturēt to, ko viņi uzskata par vērtīgu savā dzīvē.

Jūs minējāt, ka daudznacionālajās sabiedrībās, kuru ir arvien vairāk, ir jāatrod kopēja nacionālā identitāte, piemēram, kopējas valodas formā. Vai jūs teiktu, ka uz vienu etnosu balstītas nacionālās valstis, kādas savā veidā ir arī Norvēģija un Latvija, pieder vēsturei? Vai ir jāskatās uz amerikāņu politiskās valsts identitāti?
Varbūt amerikāņu modelī ir zināma atbilde, taču «līmei» nevajadzētu būt pārāk vājai. Manuprāt, nacionālajai identitātei ir jābūt kultūras komponentam, taču tam nav jābūt etniskam. Valoda, manuprāt, ir svarīgākā «līme», kas satur kopā valsts identitāti. 

Kādēļ sports rada tādas pašas kaislības kā politika?
Manuprāt, tas saistīts ar to, ka sports, sevišķi futbols, atgādina par karu. Aizraujoša mača laikā tiek pamodināti dziļi instinkti, kas saistās ar «ienaidnieka uzvarēšanu», taču, par laimi, tādā veidā, kas nevienu neievaino. Tas grozās ap kopību, vīrišķību un vardarbību. Mūsos tas ir iekšā, un tā ir laba zīme, ka mēs šīs jūtas spējam atbrīvot, skatoties futbolu.

Visbeidzot – kas jums sagādā lielāko prieku?
Hm… Es teiktu – darbs dārzā. Augšanas sezona Norvēģijā ir tik īsa, ka tā jāizmanto, un, kad parādās pirmie asni, es uzreiz sāku mēslot, ravēt un laistīt. Tas arī ir daudz konkrētāk nekā tas, ko es daru ikdienā, un rezultāti ir redzami uzreiz.

Ēriksena 3 īpašās grāmatas
Umberto Eko. Rozes vārds. Grāmata, kas mani ārkārtīgi iedvesmoja. Tā bija gan intelektuāla, gan izklaidējoša.
Džeimss Džoiss. Uliss. Grāmata, ko es turpinu lasīt visu dzīvi. Es to nekad nepabeigšu.
Gregorijs Beitsons. Prāts un daba. Mācību grāmata, kurai ir liela ietekme manā dzīvē. Beitsons bija antropologs un sistēmu domātājs – viņš jaunā veidā ataino, kā viss dzīvē ir saistīts.

Tomass Hillans Ēriksens
Dzimis 1962.gadā
Politisko zinātņu profesors 33 gadu vecumā
Sarakstījis ievadgrāmatu sociālantropoloģijā, ko lieto lielākajā daļā skandināvu universitāšu
Liela daļa Tomasa Hillana Ēriksena agrīno pūliņu veltīta kultūras relatīvisma popularizēšanai un norvēģu nacionālisma kritizēšanai Norvēģijas sabiedriskajās diskusijās
Bijis Liberālās partijas kandidāts vēlēšanās
Kopš 2004.gada vada Oslo Universitātes pētniecības programmu Kultūras sarežģītība jaunajā Norvēģijā. Tās mērķis ir «pārveidot Norvēģijas karti», lai tā saderētu ar jauno transnacionālo, sarežģīto un globalizēto realitāti

Apjukums Ķīpsalā

Posted on oktobris 6, 2010 by - Recenzija

Latvijas labāko dizaineru izstāde demonstrēja sistēmas trūkumu nozarē

Latvijā, kur nav industriālas dizaina ražošanas, izveidot dizaina produktus un tos mēģināt ražot jau vien ir varoņdarbs. Neraugoties uz to, pēdējos gados Latvijā tapusi virkne patiešām labu, funkcionālu, estētiski augstvērtīgu un kvalitatīvu dizaina darbu – moduļu ēkas, mēbeles, lampas, trauki, tapetes un citi dizaina aksesuāri.

Ienākot Ķīpsalas hallē un ieraugot mēbeļu izstādes Baltic Furniture 2010 dalībniekus, jūtos nokļuvusi ja ne gluži viduslaikos, tad gadus divdesmit senā pagātnē. Tas, ka Latvijā mēbeļu ražošanas industrijas nav, nav nekāds jaunums, un to labi var redzēt šajā izstādē, kur starp pieciem Malaizijā (?!) ražotiem krēsliem un pāris Lietuvas un Latvijas mīksto mēbeļu uzņēmumiem stūrī izvietota Gada balvas dizainā 2010 ekspozīcija.

Kāda šodien ir Latvijas dizaina vide? Ir atsevišķi lieliski, pat izcili dizaina produkti, talantīgi un iniciatīvas bagāti cilvēki – personības, kas iegulda enerģiju, laiku un naudu dizaina produkta tapšanā. Tāds ir Gada balvas dizainā 2010 ieguvējs, tikko Londonas izstādē 100% Design nopietnu atzinību ieguvušais Mint mēbeļu kolekcijas autors un ražotājs Jānis Rauza (Mintmebeles.lv), tādi ir izstādē redzamie un publikas iemīļoto stikla trauku kolekcijas Northern lights autori Artis Nīmanis un Agnese Garā-Nīmane (Angel.lv), kaut ko radīt un ražot mēģina vēl virkne dizaineru un dizaina zīmolu.

Vēl uz pāris planšetēm izstādē var pārliecināties, ka mums joprojām ir senas un kvalitatīvas interjera dizaina tradīcijas. Var aplūkot estētiski gaumīgos un kvalitatīvi izgatavotos papīra lietu ražotāja Purpurs darbus, pa kādam krēsla jeb mērierīces prototipam, vannu ražotāju PAA talantīgu dizaineru radīti produkti, pāris kvalitatīvu ādas izstrādājumu, kam gan vairāk sakars ar amatniecību nekā ar dizainu, vēl daži grafiskie darbi, iespieddarbi, haotiski uz kartona butaforijām uzvilkti apģērbi, kuriem laikam ir zināma saistība ar vārdu «mode», un tas viss pavisam ne šarmanti savietots vienā jūklī izstāžu halles tālākajā stūrī.  

Latvijā joprojām nav sistēmas (to nevar saskatīt arī šajā ekspozīcijā), koncepcijas un sajēgas par dizaina kā nozares kārtību. Ķīpsalā redzēju apjukumu, kas mijās ar pozitīvu lepnumu par dažiem ļoti kvalitatīviem darbiem.  

Varbūt Gada balvu dizainā der rīkot reizi trijos vai divos gados, pārvēršot šo pasākumu par īstiem svētkiem. Piemēram, divos gados reizi Beļģijas pilsētā Kortrijkā notiek viens no Eiropas nozīmīgākajiem dizaina pasākumiem – tajā paralēli biznesa izstādei notiek jauno dizaineru konkursa skate un semināri. Kopējo pasākuma koncepciju katru reizi izstrādā kāda no uzlecošām dizaina zvaigznēm. Apmeklēt šo pasākumu ir bauda.

Es zinu, ka mums ir talantīgi cilvēki un visi jau neaizbrauks dzīvot citur, mums ir, bija un būs arī labi dizaina produkti. Taču Gada balvas dizainā pasākumā gribētos ieraudzīt koncepciju, skaidrību, kvalitāti ne tikai darbos, bet arī iekārtojumā. Būtu vērts apstāties, izdomāt – kā mērķtiecīgi un kvalitatīvi savienot to, kas mums Latvijas dizainā ir, un tikai tad rīkot pasākumu. Vairākos gados vienu reizi kopējiem spēkiem taču var radīt kvalitatīvi nopietnu izstādi. Un nobeigumā kāds trīs gadus vecs kolēģa Emīla Rodes izteikums žurnālā Dizaina Studija: «Dizaina loma sabiedrībā  ir risināt problēmas, turklāt risināt tās ar eleganci, izmantojot pēc iespējas mazāk resursu, lai iegūtu maksimālo rezultātu. Dizaina virsvērtība ir tā, ka tas rada arī pozitīvas emocijas: ideāls dizaina risinājums ir estētiski pievilcīgs, sociāli atbildīgs, ekoloģiski ilgtspējīgs.»

Lai mums pietiek elegances, risinot un sakārtojot dizaina jomu un reizē arī savu dzīvi!

Skaistais neredzamais

Posted on oktobris 6, 2010 by - Sleja

Jūs jau zināt, kā stāstos apraksta skaistu sievieti – tikpat kā bez grima, vējš sajaucis matus, nenosakāms vecums, gan spēks, gan trauslums runā un kustībās. Par arhitektūru tā parasti nesaka, jo pamana tikai tad, ja ir gan sārtas lūpas, gan frizūra un varbūt pat asiņains grieziens – pāri ielai, pāri vecām mājām, pāri ikdienas saprašanai un ģeogrāfiskām robežām

Piedauzība arhitektūrā mēdz būt pat stils. Tā var kļūt par arhitekta rokrakstu un izdzīvot, tāpat kā vannā norakta vēstule simtiem gadu pēc autora nāves. Ja autors ir tāds kā jaunu lietuviešu arhitektu grupa Processoffice, kura uzvarēja metu konkursā par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukciju, tad tieši zem zemes jāmeklē viņu priekšlikums muzeja piebūvei. Lūpu krāsotāji to nesaprata, nesaprata pat tie, kas nekad neiet tālāk par diskrētu franču manikīru, jo gada saistošākajā arhitektūras ideju konkursā visi, izņemot uzvarētājus, Rīgai piedāvāja jaunu būvķermeni parkā.

Jaunais muzejs tomēr būs zem zemes, tas izpletīsies vecās ēkas neizmantotajos kubikmetros, iestumsies jumtā un ar pilsētu sarunāsies caur stikla aci. Arhitektūras kritiķim ir viegli aprakstīt notikumus, kuros mazais neredzamais ar klusu spēku uzvar, noliekot uz lāpstiņām trekno gadu vingrotavās uztrenētus muskuļus. Tas ir tā, kā mums sestdienas vakarā visiem bija, kad lielais sēdēja uzmetis lūpu un jutās nesaprasts. Tomēr, kā par citu mākslas izstāžu nama konkursu Uzvaras parkā 1967.gada žurnālā Māksla rakstīja Andrejs Holcmanis: «Neiedziļinoties izstāžu tehnoloģijas jomā, eksponātu izvēlē un ekspozīcijas iespēju analīzē, autoru sniegums tika stipri pārvērtēts. Taču izraisītā diskusija palīdzēja noskaidrot dažus izstāžu nama projektēšanas pamatprincipus un problēmas, kas būs jārisina tālākajā projektēšanas gaitā.» Tālāk kritiķis uzskaita dažādos jautājumus, kuru vidū arī tas, vai izstāžu telpām jāsaplūst ar dabu, vai jābūt no tās pilnīgi izolētām.

Mans jautājums, un to jautāja daudzi konkursa dalībnieki, – vai uzvarējušais lietuviešu priekšlikums ļaus muzejam saplūst ar pilsētu un pilsētniekiem ieplūst muzejā. Es nepiekrītu, ka vēsturiskā ēka ir pilnīgi neaizskarama un ieeja tajā – svēta lieta. Es nepiekrītu, ka nebija iespējas veidot jaunu, demokrātisku ieeju no Esplanādes puses, jo ieejai muzejā ir jābūt tādai, ka kājas pašas ienes tevi iekšā. Lai klibajam nav jāspiež poga, tētim jānes rati un mammai bērni, lai pilsēta un parks, un māja ir viens veselums, kas dzīvo savas, taču tomēr arī kopdzīves. Es vēlētos, lai daudzas labās idejas, kas bija citos konkursa priekšlikumos, tomēr tiktu ņemtas vērā, līdz 2014.gadam projektējot un būvējot muzeja piebūvi. Piemēram, priekšlikumā ar parku caurvijošu sarkanu snuķi iekodētā doma par cilvēku masas nosūkšanu no Brīvības ielas, par ceļu uz muzeju kā garu piedzīvojumu, par parku, kas vienmēr ir aktīvs. Es ļoti priecātos, ja muzeja ēkai veidotos saite ar Latvijas Mākslas akadēmijas ēku, lai abām ir kopēja publiskā telpa. Man likās, ka Rīgai un rīdziniekiem derētu ideja par pulcēšanās vietu šo mākslas centru tuvumā un tieši parkā. Tāpat kā derētu ideja par parka kafejnīcu, ūdeņiem un mazu botānisko dārzu.

Visas skaistās drēbes vienā vakarā tomēr neuzvilksi, tāpēc lietuviešiem es gribu paspiest roku un apsveikt ar uzvaru. Latvijas arhitektiem šoreiz pietrūka spēka būt ļoti, ļoti gudriem un uzminēt, ka nekas šoreiz gandrīz patiešām nekas var izrādīties neparasti liels un redzams. Godīgs pret laiku, kurā dzīvojam, saskanīgs ar pārdomu brīdi uz koka dēļu grīdas baltā krekliņā un basām kājām.

Melnbaltas atmiņas

Posted on oktobris 6, 2010 by - Recenzija

Mākslinieka Artūra Bērziņa gleznotās Cenas tīreļa ainavas uzjundī vecas sajūtas par manu tikšanos ar purvu

Beidzot manā dzīvē atkal kaut kas notiek pirmo reizi. Publiski dalos pārdomās un izjūtās par izstādes apmeklējumu, jo priekšvēlēšanu gaisotnē vieglprātīgi dotie solījumi žurnāla redakcijai laikam jātur, vai ne? Ar nelielām bažām dodos uz Dabas muzeju skatīties gleznotāja Artūra Bērziņa izstādi Cenas tīrelis (redzamā daļa). Negribas vilties klišejainā dabas skatu dokumentācijā.  

Zāle tukša, gaiša. Man neliels nervozums. Pirmais, ko pamanu, – vienmērīgi, melnbalti. Viegls drebulis kā makšķerniekam, kurš ar sesto prātu jau sajūt, ka cope tūlīt, tūlīt būs. Un tad kā cunami jau ar pirmajiem darbiem tiek uzjundītas desmitiem gadu vecas atmiņas par manu pirmo īsto tikšanos ar purvu. Domas sāk nejauši un haotiski kārtoties – te par kluso un salto mēnesnīcu, te par igauņu draugu aizmir­stiem vārdiem, ar kuriem kopā stundām ilgi maldījāmies nakts pārgājienā purvā.

Pārņem miers. Uz brīdi iedomājos par gleznotāja Artūra Bērziņa talantu, it kā nemana viņa klātbūtni. Kā tas vispār iespējams? Kroplīgo priedīšu silueti, mazie purva ezeriņi, krustu šķērsu kritalas – viss reizē gan dzīvs, gan miris – un tev apkārt. Tā vien liekas, kāda pūce tālumā ieūjināsies. Vēl mazliet un nāsīs iesitīsies vaivariņu reibinošā smarža.

Bijīgi eju tālāk. Zāles grīda simbiozē ar kurpēm iečīkstas. Tas traucē, bet nav kam pārmest – kurpes manas. Bet purvā jau arī klusi nepaiesi. Priecājies, ka pats neiestiedz un zābaki paliek kājās. Un vaivariņu smaržu pārmāc žļankājošās kūdras viskija aromāts. Laba viskija aromāts. Varbūt varēja iesmaržot ieejas biļeti…

Laiks apstājas, un domas slinki met nesaistītus līkločus. Katrs attēls rosina. Kā vecā magnetofona lentē, tinot šurpu turpu, lai atrastu meklēto. Iedomājos, ka sen neesmu noskatījies kādu Kurosavas filmu. Skaidrs, ka tur pie vainas melnbaltie attēli, japāniskās priedītes, purva un autora lakonisms. Zosu klaigas Dunikas tīrelī, lietuviešu kandžas tecinātāji purvmalā, mežsargs Kārlis ar padomjlaikam jocīgo uzvārdu Jaunskungs. Tas varēja būt pirms 25 gadiem, bet – vai laikam kāda nozīme? Es tagad atkal to piedzīvoju.

Un tad attēlos parādās grāvji un celmu krāvumi. Cilvēks ienācis purvā. Ne jau cilvēks vērotājs. Purvā iecērt rētas. Saprotu, ka esmu kļūdījies – pārvietojos zālē pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Harmoniskos tēlojumus nomaina cita purva seja. Cilvēks dabai uzspiež neraksturīgu ģeometriju, taisnas līnijas, pazūd mierīgās pārejas. Tāpat pazūd manas nostalģiskās domas. Vai tas būtu saistīts ar manu darbu? Bet varbūt taisnas līnijas neļauj cilvēkam padomāt plašāk? Varbūt taisna līnija rosina mazāk nekā līkloču?

Iešu vēlreiz uz izstādi. Uz «bijušo sajūtu restaurācijas darbnīcu». Bet tad gan pulksteņrādītāja virzienā.

Miers ir iespējams

Posted on oktobris 6, 2010 by - Intervija

Pie skatītājiem nokļuvusi dokumentālista Kaspara Gobas filma Homo@lv. Jau otro nedēļu to var noskatīties kinoteātrī KSuns. Režisors vairāku gadu garumā sekojis līdzi praida notikumiem Latvijā. «Tas, kas notika ar praidu, bija šokējoši, bet mēs beidzot ieraudzījām, kādi esam»

Aizraujoši raksti žurnālā Rīgas Laiks, grāmata par Īslandi un filma, foto projekts Seda. Purva ļaudis ir pirmās trīs lietas, kas nāk prātā, domājot par Kasparu Gobu. Trīsdesmit piecus gadus vecā žurnālista un dokumentālista darbu jeb, trāpīgāk varbūt būtu teikt, interesantās dzīves notikumu saraksts ir tik garš un daudzveidīgs, it kā viņš būtu dzīvojis jau divtik ilgi. Varbūt patiesībā tā arī ir, dzimšanas gadam nav nozīmes. Drīzāk – domu un sajūtu procesa intensitātei, par ko Kaspars nevarētu sūdzēties.

Pie filmas Homo@lv veidošanas viņš ķērās 2005.gadā – gadu pēc tam, kad bija guvis starptautisku atzinību ar projektu Seda. Purva ļaudis. Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps Kaspara darbs par Sedas cilvēkiem saņēma balvu Labākais laikmeta dokuments. Savukārt izstāde nokļuva Eiropas valstu mākslas biennālē, galerijās.

Pēc izglītības būdams biologs, Kaspars vienmēr vairāk pētījis cilvēkus. Dokumentēt vienu no pēdējo gadu sāpīgākajām un skaļākajām sociālajām konfrontācijām Latvijā – homoseksuāļu tiesību jautājumu – Kasparu dzina vēlme izprast konfliktējošās puses un noskaidrot, vai miers ir iespējams.

Pēdējos divus gados, montējot filmu, tu esot dzīvojis vienpaša dzīvi – atradinājies kontaktēties ar cilvēkiem, apmeklēt pasākumus. Vai «dzīvošana cellē» tev palīdzēja uzasināt sajūtas un redzējumu?
Iemesls klusumam, kurā dzīvoju pēdējos gados, meklējams filmā. Izstāstīšu priekšvēsturi: 2005.gadā mācītājs Māris Sants sazinājās ar mani un pavēstīja par pirmo Rīgas praidu. Māri zināju kopš 2002.gada, kad MTV veidoja filmu par HIV un AIDS, MTV zināja, ka esmu par šo tēmu rakstījis, man ir informācijas avoti un es varētu palīdzēt – filmas veidotāji bija izdomājuši, ka viena epizode būs par Latviju. Māris tolaik bija viens no retajiem, kurš Latvijā publiski diskutēja par šiem jautājumiem.

Toreiz kardināla Jāņa Pujata un arhibīskapa Jāņa Vanaga nostāja bija tāda: ja HIV dabū no asins pārliešanas, tā ir nelaime. Ja homoseksuālu sakaru ceļā – tas ir Dieva sods. Māris tam visam stāvēja pāri. Uz viņa draudzi tolaik nāca HIV pozitīvie cilvēki, viņš deva dievgaldu viņiem. Faktiski uzturēja komūnu Mēness ielā. Māri zināju no tā laika. Kad luteriskā baznīca viņu par to, ka ir homoseksuāls, izslēdza, viņš nāca uz Jura Cālīša draudzi, Juris viņu pieņēma arī par mācībspēku LU Teoloģijas fakultātē.

Atgriežoties pie praida. 2005.gadā kādu dienu Māris man teica: zini, Kaspar, Rīgā notiks praids. Atnāc! Paņēmu kameru un gāju. Tas, ko es tur ieraudzīju, mani emocionāli satricināja. Tik daudz cilvēku Vecrīgā nebija bijis kopš barikāžu laika. Tās emocijas… Ko tādu es nebiju gaidījis. Nebiju varējis iedomāties. Līdz šim pirmajam praidam Rīgā es domāju, ka kaut ko saprotu par mūsu sabiedrību, kaut ko zinu par to – pētnieciskajā žurnālistikā biju nostrādājis vairāk nekā desmit gadu, dažādas sociālās tēmas cilājis.

Kādās domās tad tu biji par Latvijas sabiedrību?
Man likās, ka, aicinot protestēt pret praidu, tik daudz cilvēku nevarēs savākt.

Kāda bija tā diena, kad pirmoreiz aizgāji uz praidu ar kameru plecā?
Biju šokēts par cilvēkiem. Lielu daļu no viņiem, kuri nu bija pretējās pusēs, pazinu pirms tam. Gadu iepriekš ar dažiem kopā bijām sagaidījuši Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Man pat ir bilde, kur mēs sēžam Zvannieku mājās (mācītāja Jura Cālīša un viņa sievas izveidotas mājas bērniem, kuri palikuši bez vecāku aprūpes – red.). Labajā pusē man sēž Jānis Vanags, kreisajā – Ainārs Baštiks, otrpus galdam Juris Cālītis, Sandra Cālīte un visa Zvannieku saime. Todien Vanags ar Baštiku izvēlējās nedoties pie Valsts prezidentes, bet atbrauca uz Skujeni, mēs uzvilkām karogu, un kopā sagaidījām Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Bija dievkalpojums. Fantastiska gaisotne. Runājām par baznīcas lomu neatkarības procesos – kāds ir nākamais mērķis? Viņi teica, forši ir tas, ko jūs darāt Zvanniekos, sociālais darbs varētu būt viens no mērķiem.

Gadu vēlāk jautājums, kas ir mūsu mērķi, vairs nepastāvēja. Šie cilvēki bija katrs savā ierakumu pusē. Jānim Vanagam un Aināram Baštikam bija skaidrs, ka jācīnās pret gejiem. Tas man bija trieciens. Tas bija negaidīti.

Atgriežoties pie stāsta par to dienu, kad pirmoreiz Rīgā notika praids, – Māris Sants nākamajā dienā man piezvanīja. Teica, ka viņam zvanījuši daudzi geji un stāstījuši, kas tagad ir izdarīts. Tagad viss tikai sāksies! Ir parautas vaļā slūžas, un tiešām būs slikti. Es uzskatīju, ka notikumi praida laikā bija šokējoši, bet mēs beidzot ieraudzījām, kādi esam. Ilūzijas tajā dienā tika vienkārši nonestas.

Filma ir kā sitiens pa pakrūti, tā izraisa pārdzīvojumu neatkarīgi no seksuālās orientācijas un reliģiskās pārliecības. Domājot, kāpēc tā, nonācu pie secinājuma, ka tava filma patiesībā nav tik daudz par praidu kā par mūsu sabiedrības spēju vai nespēju sarunāties citam ar citu, saprasties.
Es ļoti slikti panesu konfliktus. Mani sāpina, kad redzu cilvēkus konfliktējam. Jo īpaši, ja tie ir cilvēki, kurus esmu pazinis, cienījis un pēkšņi ieraudzījis, ka viņi ir dažādās nometnēs. Tādā vidē smagi dzīvot. Tāpēc mans mērķis bija tāds: ja varu kaut kā palīdzēt viņiem nonākt pie miera, tas jādara. Ir jāpasaka: pārtrauciet karot! Tāpēc filmā nav skandālu. Pat viena skandaloza elementa ielikšana filmā izraisītu kārtējo retoriku, kas nekur neved, bet maļ pa riņķi sviestu, kam nav gala.

Kā tu pēc filmas iznākšanas vērtē – vai ir iespējama saruna starp abām pusēm?
Man liekas, ir iespējama. Pastāstīšu, kāpēc tā domāju. Man bērnībā tika traumēta mugura. Lai nepaliek sliktāk, eju vingrot uz sporta zāli. Tajā sporta zālē vingro arī četri Mozaīkas* atbalstītāji. Turpat vingro arī cilvēki, kuri pieveda kakas, kas tika mestas uz praida aktīvistiem 2006.gadā. Nav tā, ka kaku vedēji spertu nost no trenažieriem Mozaīkas biedrus. Nav tā, ka viņi teiktu: nepieskarieties trenažieriem, jūs, netīrie! Tā retorika neparādās. Tieši otrādi, pēc trenažieru zāles viņi sēž pirtī – gan geji, viņu tiesību atbalstītāji, gan arī praida pretinieki. Viņi sēž džakuzi, iet pēc tam dušā un cits citu naidīgi neuzlūko. Abas puses ir plikas, neviens nevienu neapvaino. Visi ir cilvēki. Tajā brīdī es domāju, ka miers ir iespējams. Jo ikdienā kara nav. Karš ir tad, kad politiķi saka: tie ir tie, kuri mūs apdraud! Iesim, apkarosim!

Politiķi ir tie kūdītāji?
Neteiksim – visi politiķi. Teiksim konkrēti: Ainārs Šlesers saka, ka viņi apdraud mūsu ģimenes. Homoseksuāļi tiek «iznesti» sabiedrības priekšplānā, tiek pateikts: šie ir tie, kuri tūlīt uzbruks mums, tāpēc mums visiem tagad jānostājas pret viņiem, jāuzbrūk pirmajiem! Kāds procents no sabiedrības tam piekrīt.

Es domāju par Šleseru – kāpēc viņš to konstruē? Kāpēc ir paķēris šo vienu grupu? Tad es domāju tālāk: varbūt no viņa pozīcijām tas ir normāli? Viņš nāk no Ķengaraga, jaunībā nodarbojies ar kikboksu. Viņa identitāte konstruēta, teiksim tā: Ķengarags pret Maskačku. Vai Ķengarags pret Pļavniekiem. Viņš tā pasauli redz. «Mēs, Ķengarags, apvienojamies pret Purčiku un, ja viņi parādās ielās, uzbrūkam viņiem! Tāpat arī ar gejiem: lai viņi staigā pa Mežaparku, bet Ķengarags (praida gadījumā – Rīgas centrs, Vecrīga) ir mūsējais!» Tāds domāšanas modelis tur ir. Ja tā padomā, kļūst saprotamāks, ka tas nāk no viņa jaunības vai bērnības, un ir veids, kā viņš konstruē un redz realitāti. Kad tā sāku domāt, es vairs uz Šleseru nedusmojos. Viņš rīkojas savas pieredzes, savu zināšanu un savas izpratnes robežās.

Daudz lielāku problēmu es saskatu tajā, ka neviens no cilvēkiem, kurus sabiedrībā cienām – izglītotie, ar augstu ētikas standartu -, nepieiet pie Šlesera un nepasaka: Ainār, tas, ko tu dari, nav godīgi. Politikā tā nedara. Mums visiem ir bērnības traumas, bet mēs mēģinām uzbūvēt labāku sabiedrību, un, Ainār, tā nav godīgi rīkoties!

Ja viņam pamatotu šādas rīcības destruktīvo rezultātu, viņš, iespējams, saprastu. Taču neviens nav mēģinājis to darīt. Televīzijas debatēs, kur viņš maļ savu, vienā teikumā pārejot no praida līdz lidostai un atpakaļ uz ostu, lielākoties neviens neko nesaka. Klusē. Vai, vēl trakāk, kā Solvita Āboltiņa – smejas. Viņai jautri.

Tas ir jautājums ne tikai par spēju saprasties homoseksuāli orientētu cilvēku tiesību jautājumos, bet arī par sabiedrības spēju saprasties ar citādi domājošajiem, to skaitā Šleseru? Sarunāties, nevis smieties vai gānīties.
Tieši tā! Mēs pasakām, ka esam pret Šleseru. Nu, labi, varbūt ne tik primitīvi, bet uz to pusi. Taču tas nekur neved. Tā nekas nemainīsies. Tas, kā Šlesers rīkojas, ir demokrātijas blaknes neizglītotā sabiedrībā. Sabiedrības intelektuālajai daļai nevajadzētu pieļaut, ka tiek izmantoti šādi paņēmieni. To pašu, tikai inteliģentākās izpausmēs, mēs redzam attiecībā pret krieviem. Tā vietā, lai varas elite mēģinātu šo spēli uzlabot, meklēt kopsaucēju, notiek pretējais: iziet uz tādu pašu retoriku kā Šlesers pret gejiem. «Ja jūs nebalsosit par mums, krievi nāks!» Kādi krievi!? Tie ir cilvēki, no kuriem liela daļa dzimuši šajā valstī, strādā, maksā nodokļus. Tā vietā, lai domātu, kā radīt darbavietas, lai Latvijā dzīvojošie krievi un latvieši varētu strādāt kopā, atpelnīt mūsu pašu mudaku savārītās ziepes – valsts parādus, mēs izolējam ne tikai gejus, bet arī krievvalodīgos.

Kāpēc nespējam pārkāpt aizvainojuma, baiļu robežu, lai dialoga iespējamība ar citādi domājošajiem būtu lielāka?
Cieņa pret otru cilvēku vajadzīga. Viss sākas ar cieņu.

Vai, strādājot pie filmas, esi sapratis, kas notiek cilvēku galvās, kuri skrien ielās citiem virsū ar kaku maisiņu, lai nosargātu savu identitāti?
Pasaule paliek aizvien trauslāka. Cilvēku skaits turpina pieaugt. Fosilā kurināmā rezerves izsīkst. Esam spiesti urbt naftu pusotra kilometra dziļumā šelfā. Pēdējo desmitgažu pasaules dinamika padarījusi pasauli aizvien nedrošāku. Ja mēs analizējam toksīnus polārlāču aknās, varam redzēt, kas notiek ar pasaules okeāniem, planktonu, visu zivju ķēdi. Ir ziepes. Mēs esam piegānījuši šo planētu.

Ko mēs darām ar pasauli – mēs to iznīcinām ārprātīgā tempā.

Cilvēki to jūt. Viņi baidās no šīs nedrošības, trausluma. Bet nespēj noformulēt, ka šīs bailes ir bioloģiski pamatotas. Ja parādās kādi kretīni – politiķi, kas piemeklē šīm bailēm avotu, cilvēki notic, ka vainojams Soross vai geji, vai krievi, vai kardināls Pujats. Cilvēki ir nobijušies, uzvilkti, un politiķi – cilvēki, kuriem vajadzīga vara, – labi ātri saka: es zinu, kāpēc tev ir bail! Tāpēc, ka mūs apdraud homoseksuāļi! Vai katoļu baznīca. Vai Soross. Tādā veidā bailes tiek racionalizētas, cilvēki metas kopā un saka, tagad iesim cīnīties pret tiem vai tiem! Nomočīsim mūsu baiļu avotu, un mums vairs nebūs bail!

Ir kāds emocionāli spēcīgs mīts, ka homoseksuāļi ievelk savos tīklos pusaudžus. Vai esi pētījis šo mītu, tā saknes?
Filmā neparādās vēsturiskās atkāpes, bet, strādājot pie tās, man bija interesantas intervijas ar vecākās paaudzes homoseksuāļiem. Viņi stāstīja, kā tas bija padomju laikos, kad pastāvējušas trīs grupas. Ekskluzīvais gals tusējis Jūrmalas vasarnīcās, smalkos dzīvokļos – dažādi partijas darbinieki, augsta līmeņa kultūras darbinieki. Nākamā grupa – sabiedriskās ēdināšanas pārstāvji un vidējā līmeņa kultūras darbinieki, kuri vairāk cirkulējuši ap Operu, tā sauktā pļjažka. Viņi gājuši uz kino, atpūtušies restorānā Kaukāzs. Tie, no augstā gala, reizēm nākuši meklēt draugus pie vidējiem. Un tad bijusi zemākā grupa, kuru pilnībā ignorējušas divas augstākās – neizglītoti, bijušie cietumnieki, kuri uzturējušies stacijā, vilcienu tamburos, bijuši atstumti un degradēti. Man stāstīja, ka šī trešā grupa bijusi bez kādiem principiem. Ja arī bijuši kādi homoseksuāļu upuri, tad uzskata, ka pie tā vainojami zemākās grupas pārstāvji.

Tabu tēmas cilvēki parasti ļoti apspriež. Leģendas par geju tēmu, vai tie būtu komiskie, vai šausmu stāsti, ceļo pa pilsētu daudz ātrāk, to intensitāte ir daudz augstāka nekā jebkuram heteroseksuālam stāstam.

Vai citas demokrātiskās sabiedrības tikušas tālāk par mums, vai tās spēj sarunāties kvalitatīvāk ar citādi domājošajiem?
Domāju, ka cieņa pret indivīdu un viņa izvēlēm attīstītajās sabiedrībās ir lielāka. Bet… Es biju diezgan izbrīnīts, kad 2006.gadā Londonas praida laikā kāds runātājs no skatuves pateica, ka iepriekšējā gadā Lielbritānijā nogalināti deviņi geji. Tātad nav tik vienkārši. Ir Londona – ļoti draudzīga, liberāla un visiem atvērta. Taviem parametriem nav nozīmes, visi ir akceptējami! Līdzīgi ir Berlīnē. Taču situācija ir citāda ārpus lielpilsētām.

Jūlijā runāju ar geju filmu režisoru Johanu Hiku, viņš daudz filmējis praidus un geju pornozvaigznes, dažādus geju dzīves aspektus. Viņš teica: pasaule mainās. Arī Eiropa. Pašlaik geju sabiedrība saprot, ka daudzas viņu tiesības, kas tikušas izcīnītas iepriekšējo gadu laikā, vairs nav tik drošas. Cīnīties par kādām jaunām tiesībām nav īstais brīdis. Nākamās desmitgades izaicinājums no viņu viedokļa būs: kā nosargāt tās tiesības, kas jau iegūtas, nevis iegūt jaunas.

Es vaicāju Hikam, kādi ir apdraudējuma iemesli? Ir vairāki. Viens – mēs redzam, kā Eiropas sabiedrībā pieaug atbalsts labējām partijām. Tas saistīts ar musulmaņu īpatsvara pieaugumu Eiropā. Pašlaik retais šaubās par to, ka tuvāko piecdesmit gadu laikā islāms būs Eiropas reliģija. Interesanti un zīmīgi, ka islāmā un galēji labēji politiskajās ideoloģijās attieksme pret gejiem ir izslēdzoša. Homoseksuāļi saprot, ka viņi var runāt ar protestantu baznīcu, katoļu baznīcu un panākt kādu izpratni, izlīgumu, cik nu tas iespējams pēc baznīcas priekšrakstiem.

Savukārt ar ekstrēmi labējiem  grupējumiem un musulmaņu grupējumiem šādas sarunas nav iespējamas.
Man ir dažādas jūtas. No vienas puses, islāms ir ļoti interesanta reliģija. Tai ir atvērtā koda princips, tieši tādēļ islāmā bija iespējas attīstīties zinātnei: matemātikai, astroloģijai. Tu vari likt visu tajā iekšā, apaudzēt kā lego. Tādā ziņā man šī reliģija ir simpātiska. Bet ir kādas cilvēktiesību robežas, kas novilktas un no kurām viņi neatkāpjas. Un nav arī paredzēts atkāpties. Šajā ziņā nekāda atvērtā koda nav. Cilvēki Eiropā to saprot, elpo dziļi un domā, kā tālāk būt.

Filma parāda arī to, ka pašu homoseksuāļu vidū nav vienprātības, kā risināmi viņu tiesību jautājumi. Kādas ir viņu savstarpējās attiecības?
Te nonākam pie tā, kāpēc filmas tapšanas laikā divu gadu garumā nekur negāju, netikos ar cilvēkiem. Viens Mozaīkas biedrs, kurš sākotnēji palīdzēja filmas tapšanā un bija filmas varonis, bija ar interesantu pagātni – izbijis katoļu mūks. Aktīvs, daudzpusīgs cilvēks, Mozaīkā viņš vāca ziedojumus ārzemēs, darbojās informācijas centrā Draudzības dienās. Kad viņš saprata, ka nav gluži galvenais varonis, ka citi Mozaīkas biedri parādīti kā gaišāki tēli, kuri, iespējams, dara vairāk, viņš sāka mani pārliecināt, ka tā nav. Ka cilvēki, kurus es filmas tapšanas procesā redzēju kā gaišus un augstu ideālu vadītus, tādi nav.

Kādi bija viņa argumenti?
Sadzīviski stāsti par notikumiem Mozaīkas iekšienē. Es biju pabeidzis filmēt un sācis montēt. Tas, ko viņš stāstīja, nebija nekas tāds, ko es būtu gribējis zināt tajā brīdī. Viņš, tieši otrādi, nevis pārstāja stāstīt, bet sāka nest dokumentālus apstiprinājumus tam, par ko bija runājis. E-pasta sarakstes, Mozaīkas dokumentus, īsziņas un Skype sarunas. Ar to viņš mēģināja pierādīt stāstītā patiesumu. Baigi pretīga sajūta. Filma gandrīz pabeigta, man ir skaidrs, ko domāju par cilvēkiem, kā viņus redzu. Te atnāk viens, kurš izgāž miskasti istabas vidū un pasaka: re, kur ir! Tie cilvēki, kurus uzskati par foršiem, patiesībā tādi nav!

Kā tu rīkojies?
Bija ārkārtīgi grūti no šīs informācijas distancēties. Sapratu, ka nevaru turpināt filmu taisīt. Lūdzu kolēģus, lai kāds pārņem filmas montāžu – kāds, kurš nezina visas tās riebeklības, bet redz tikai to, ko esmu uzfilmējis – cilvēkus, viņu mērķus un ideālus, un var izveidot maksimāli cieņpilnu stāstu.

Man vajadzēja divus gadus, lai distancētos no notikušā. Divi nepatīkamām pārdomām pilni gadi, kamēr varēju atgriezties pie filmas materiāla, un stāstītais vairs neietekmēja manu skatījumu uz cilvēkiem. Varēju atsākt montēt.

Sākot filmēt, zināju, ka negribu taisīt skandalozu filmu. Ja gribētu, varētu taisīt tā, ka skandāls ir katras divas minūtes. Esmu apzināti to ravējis ārā. Man bija svarīgi, lai filma ved uz mieru. Lai rezultāts ir miers un izlīgums sabiedrībā. Cilvēkiem, kuri ir ierauti karā, piedāvāt sarunas telpu, vismaz filmas ietvaros. Un arī varbūt pēc filmas.

Kā nākas, ka tu kā dabas pētnieks esi kļuvis par cilvēku pētnieku?
Pirmā izglītība man ir lauksaimniecība – Jāņmuižas lauksaimniecības skola. Esmu uzaudzis zemnieku saimniecībā Cēsu rajonā. Man brīvība bija svarīga. Kā būt brīvam? Lauksaimnieki ir brīvi cilvēki, es domāju. Viņi paši visu audzē. Drīz vien sapratu, ka lauksaimnieki tomēr nav brīvi cilvēki. Viņi ir atkarīgi no degvielas cenām, piena iepirkuma cenām. Mani ideāli par agrāru un neatkarīgu valsti sabruka, es to ļoti pārdzīvoju. Ideāli, kādus projicēja Dainis Īvāns un citi tā laika sabiedriskie darbinieki, bija vērsti pagātnē – pirmskara Latvijā, kad Eiropa gatavojās karam, visi no mums pirka bekonu un pienu, jo pašiem bija jāražo ieroči. Tas deva mums sajūtu, ka latvieši var. Un 90.gadu sākumā es uz šo projekciju pavilkos. Līdz 1994.gadā zaudēju ilūzijas. 

Tad atkal domāju, kas ir brīvība? Sapratu, ka  brīvība ir ceļošana. Kādi cilvēki ceļo? Žurnālisti. Kuri izdevumi raksta par ceļojumiem? Žurnāls Rīgas Laiks. Sapratu, ka žurnāls ir tā brīvības izpausme, kas man vajadzīga. Pieņēmu lēmumu, ka gribu rakstīt un fotografēt Rīgas Laikam. 1994.gadā vēlā rudenī aparu lauku…

Tas ir, nevis poētisku lauku Rīgas Laikā, bet zemi?
Reālu zemes gabalu. Man ir arī traktorista tiesības. Visa mana bērnība pagāja, braucot ar traktoru. Tātad 1994.gadā aparu lauku savā saimniecībā. Netālu no manām mājam ir Žagari, Andrejs un Juris Žagari ir mums attāli kaimiņi. Juris savulaik brauca pie manis uz kalti graudus kaltēt – arī viņš tajā laikā nodarbojās ar zemniecību. Visi braucām ar traktoru tajā laikā. Par Andreju zināju, ka viņš pa Rīgu.

Bija vēss rudens, man – depresīvas pārdomas par dzīvi. Andrejs Žagars todien brauca garām, ceļā viņam salūza mašīna. Viņš nāca uz mūsu māju piezvanīt Jurim. Es mēģināju labot viņa žiguli. Viņš man prasa – kā iet laukos? Saku, diez cik labi neiet – nav aršana, pienotava mums nav samaksājusi jau vairākus mēnešus, paši esam parādā par degvielu. Viņš prasa: ko domā tālāk darīt? Es atbildu, ka gribu iet uz filozofiem, jo gribu kā Uldis Tīrons strādāt Rīgas Laikā. Atceros Andreja Žagara seju. Viņam droši vien tas izklausījās pēc suņa murgiem: traktorists, kurš labo viņa žiguli, stāsta par to, ka viņš grib strādāt Rīgas Laikā.

Rīgas Laikā tu tomēr tiki.
Ziemā zāģēju mežus un no vienas paziņas, kas draudzējās ar Gintu Grūbi un bija iestājusies filozofos, ņēmu grāmatas, lasīju. Par Platonu iestājeksāmenos dabūju deviņi, angļu valodā – trīs. Rezultāts bija bezcerīgs angļu valodas dēļ. Taču mēģināju cīnīties tālāk, un pēc gada uzrakstīju pirmo rakstu Rīgas Laikam par cilvēkiem, kuri dzīvo Tallinas izgāztuvē. Filozofos es vairs neatgriezos. Pabeidzu fotoskolu Juglā, tā man deva iespēju saprast fotogrāfijas tehnisko pusi. Aizbraucu uz Sibīriju. Sāku ceļot, fotografēt, rakstīt. Vēlāk studēju bioloģiju, lai saprastu, kā procesi dabā ietekmē sabiedrību.

Vai brīvību, ko meklēji, esi atradis filmu veidošanā?
Brīvība ir tad, kad vari dzīvot godīgi, nebaidoties. Kad pārstāj baidīties izdarīt izvēli un pieņemt lēmumus. Kad tavi lēmumi nav balstīti bailēs.

Vai caur cilvēkiem, par kuriem taisi filmas, arī sevi esi labāk sapratis?
Mēs jau esam viena suga. Pētot sugas brāļus un māsas, redzu sevi viņos. Mēs kaut kā nesaprotam, ka jārīkojas solidārāk – pret citiem, pret planētu. Problēma ir tas, ka mums, cilvēkiem, ir ļoti attīstīta iekšsugas konkurence. Godīgi sakot, arī es reizēm sāku konkurēt ar citiem, karu izvest. Pozicionēties pret pārējiem. Bet ir viens simbolisks brīdis, kad ļoti skaidri saprotu – mēs esam viena suga. Tajā brīdī, kad nododu asinis un tās var izmantot, lai glābtu kādu sugas brāli vai māsu. Ar to es apliecinu, ka visi esam viens. Mēs visi – krievi un latvieši, kristieši un musulmaņi, melnie un baltie, homoseksuālie un heteroseksuālie. Nevienam šim dalījumam nav nekādas nozīmes, mēs visi esam cilvēki.

* Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība

Kaspars Goba
Dzimis 1975.gadā Cēsīs
Mācījies Priekuļu vidusskolā un Jāņmuižas lauksaimniecības skolā, absolvējis LU Bioloģijas fakultāti. 2005.gadā sācis mācīties medicīnu, pašlaik studē komunikāciju maģistrantūrā Rīgas Stradiņa universitātē
Kopš 1996.gada rakstījis un fotografējis žurnālam Rīgas Laiks
Fotogrāfijas publicējis Washington Post, Financial Times, Business in Russia
Apceļojis Sibīriju, Tālos Austrumus, Īslandi, veidojot fotoreportāžas un stāstus
2006.Izdota Ievas Puķes un Kaspara Gobas grāmata Īslande. Starp ledājiem un lavu
Kopš 2002.gada ar fotogrāfijām un video­darbiem piedalījies mākslas izstādēs
2000. Kopā ar Vairu Strautnieci veidojis dokumentālo filmu Viens ciems Sibīrijā
2000. Veidojis LTV filmu Kaukāza sindroms
2001. Scenārists Daiņa Kļavas dokumentālajai filmai Lubāns. Cīņa par centimetriem (radošā grupa saņēma Lielo Kristapu)
2004. Tapa fotoizstāde un filma Seda. Purva ļaudis, kas guva starptautisku ievērību
2009. Iznāca dokumentālo filmu cikls Pieci stāsti par dabu
2005.Izveidoja filmu studiju Elm Media

Parādes forma

Posted on septembris 29, 2010 by - Recenzija

Krievu teātris kļuvis mājīgāks – skatītāju zāle sarukusi gandrīz par 200 vietām

Arhitektūras pieminekli – Rīgas Krievu teātra kompleksu – veido drīzāk dažādu vēsturisku priekšstatu kopums, nevis objektīva autentiskā substance. Tādēļ arī pēc rekonstrukcijas varam būt lepni par dzīvo vecākā Rīgas teātra ideju, tomēr atstājot vietu diskusijai par telpas kvalitātēm, kas šo ideju iemieso.

Ikvienu rekonstrukciju jēgpilnu dara tās risinājumu atbilstība laikmeta funkcionālajām un konstruktīvajām, kā arī komforta, drošības un modes prasībām. Galvenās ēkas fizisko vēsturi reprezentē vairs gan tikai divas eklektiski piesātinātas fasādes pret Kaļķu un Vāgnera ielu, kādreizējās biedrības Uļej slāviski savdabīgās svētku zāles interjers un galvenā režisora kabinets ar grezno bibliotēku.

Kalēju ielas telpa, ko tagad ierāmē veco fasāžu kopijas un nelielā stiklotā pāreja starp teātra ēkām, pēc rekonstrukcijas noteikti ir patīkamāka nekā tumšā caurbrauktuve zem nojauktā 60.gadu modernisma skatuves bloka. Pārvietojot lakonisko šņorbēniņu izbūvi vēsturiskā apjoma robežās, koriģējot jumta formu un ietērpjot to atturīgā skārda apdarē (jumta izmaiņu skices autori ir biroja Arteks arhitekti, virsprojektētāja Graf-X rīkotā konkursa uzvarētāji), ir izpildītas gan pieminekļu inspekcijas prasības par vēsturiskā fasādiskuma dominanti, gan apmierināta teātra saimes vēlme pēc lielāka mājīguma – skatītāju zāle sarukusi no 700 uz 530 skatītāju vietām, ciešāka kļuvusi arī aizskatuves sadzīve. Pilnīgu priekšstatu vēl nevar gūt, iekams nebūs pabeigta iepirkuma strīdos aizkavētā sēdvietu uzstādīšana, bet teātra cilvēku aizgrābtība, stāstot par jaunās skatuves tehnikas iespējām, ļauj ticēt, ka tās ir vienas no mūsdienīgākajām Austrumeiropā. Klāt nākusi arī jauna mazā zāle ar 80-100 vietām.

Kailu funkcionalitāti un taupību var piedot dienesta telpām, bet teātra apmeklējuma piedzīvojumā ne mazāk svarīgs par izrādi uz skatuves ir tas, kas notiek kuluāros, vestibilos un bufetēs. Kvalitatīva pārmaiņa ir skatītāju teritorijas atvērtība pret ārtelpu. Tas ir paņēmiens, kas reizē gan atvieglo orientēšanos ēkā, gan līdzdarbojas svinīguma radīšanā.

Likvidējot veikaliņu rindu, iegūts plašs foajē ar papildu ieeju arī no Vāgnera ielas, Līvu laukuma skati, kurus patīkamā kārtā neierobežo portjeras un drapērijas, ienāk arī lielās zāles kuluāros un jaunajā kafejnīcā, kas ikdienā pieejama arī no ielas. Teātra ēkā ievērotas arī vides pieejamības prasības (ir lifti un ratiņkrēslu pandusi), taču nekonsekvence iekštelpu apdares risinājumos un attiecībās starp jaunpienesumu un agrāko laiku nospiedumiem interjera koptēlu tomēr diskreditē. Piemēram, restaurētā Uļej (tagad Retro) zāle ar jauno, anonīmi lietišķo paplašinājumu pie kāpņu telpas un sentimentālo autogrāfu sienu, kas turp pārnesta no vecās bufetes vietas, šķiet ļoti neveikla kombinācija, kaut šī telpa iecerēta kā visreprezentablākā.

Toties pikanta, bet ar teātra dzīvi nesaistīta detaļa ir pašvaldības policijas Vecrīgas videonovērošanas centrs pašā šņorbēniņu torņa virsotnē.

Balsotājs ar pūķa tetovējumu

Posted on septembris 29, 2010 by - Sleja

Viņa pamodās un saprata, ka pretosies. Šoreiz rokas nebija sasietas, un durvis viegli vērās vaļā. Vienalga, ko tas maksās, Lizbete neļaus sevi un citus pazemot. Es viņiem rādīšu

Viņa bija aiztvītojusi visiem saviem draugiem, ierakstījusies katrā portālā, zīmējusi smiltīs un uz sienām. Jo citas izvēles vairs nebija. Televīzijas īpašnieki paši kandidēja un neļāva notikt brīvām diskusijām. Premjerministru nelaida pie mikrofona. Par valdošo partiju neko nevarēja uzzināt – visur rādījās tikai buldozeri, kuri pauda, ka dzejniekiem vajag turēt muti.

Demokrātijas balsts ir vārda un preses brīvība. Tā teica viņas draugs, zviedru žurnālists Blomkvists, par kuru domājot viņai vienmēr iesākas kņudēšana krūškurvī. Viņa ienīda šo kņudienu. Beidz kņudēt! Taču, ja demokrātija balstās uz vārda brīvību, tad tie, kas ierobežo vārda brīvību, ir antidemokrāti.

Pareizi, teica iedomātais Blomkvists, un pret antidemokrātiem ir jācīnās visām varēm, pat ja tas nozīmē rakstīt trīs sējumu bestsellerus un ar to finansēt nevalstiskās organizācijas.

Atkal kņudiens. Nost ar to!

Nemanāma kā ēna viņa ieslīdēja lielas firmas gaitenī. Viņa bija tik sīka, ka neviens viņai nepievērsa uzmanību. Galvenā grāmatvede jau gāja pusdienās. Meitenei ar pūķa tetovējumu tik tikko pietika laika ielīst grāmatvedes birojā, atlauzt viņas datora noslēpumus, sakontaktēties ar hakerdraugiem internetā un pasūtīt sev Latvijas pasi.

«Būs,» atrakstīja Resnais Valis, kuru Lizbete nemūžam nebija satikusi un kas sēdēja kādā pagrabā Odesas nomalē. Aizej uz tirgu, Pērs tev iedos.

Vēlreiz kā ēna Lizbete slīdēja pa gaiteņiem. Jauns, tumšacains vīrietis solīdā uzvalkā runāja pa telefonu. Smuks, viņa nodomāja. Ja man patiktu vīrieši. Tad viņa apstājās. Jaunā vīrieša vārdi izraisīja nevaldāmas dusmas. «Mums jau vairs nav demokrātijas,» vīrs skumji teica, «Augstākā tiesa viņu rokās, mediji iznīcināti, visu nosaka zagļi, un lielais pīārists velnam pārdotu pat savu vecmāmiņu.»

Bez demokrātijas nebūs valsts.

Meitene negribēja iesaistīties. Viņai derdzās visi cilvēki. Viņa labprāt iedzertu alu un nobalsotu kaut vai par pēdējo klaunu.

Tikai tā balss būs izniekota. Un pašlaik katra balss ir svarīga.

Tirgū satiktais Pērs viņai iedeva ļoti interesantu salātu galviņu. Likās, ka neviens viņus neredzēja. Meitene jau bija aizgājusi līdz parkam, kad pēkšņi kāds viņu sagrāba no aizmugures. Smagas rokas aizspieda kaklu. «Sīkā, tu nesaproti,» gārdza pretīgi smirdoša elpa viņas ausī, «latviešiem neder demokrātija, viņiem vajag kārtīgu Vadoni.»

«Kas tad tie latvieši,» izdvesa Lizbete, «dabas mutanti? Vienīgie eiropieši pasaulē, kas netiek galā ar demokrātiju?»

Viņa iespēra uzbrucējam ar smago zābaku, viņš ievaidējās un nokrita, un meitene aizbēga, salātos ietīto Latvijas pasi droši iespiedusi kabatā.

Sasodītais Blomkvists ar viņu leposies. Nevar zināt, cik balsis būs vajadzīgas, lai iespaidotu rezultātus. Milzīgajā Amerikā tikai dažas balsis izmainīja gan tās valsts, gan pasaules likteni. Lizbete zināja, ka tagad pienācis mirklis izmantot savu galveno ieroci.

Nobalsot.

Kas ir bohēmas likmes?

Posted on septembris 29, 2010 by - Recenzija

Raimonda Paula sveiciens savam vecajam draugam gleznotājam Leo Koklem

Sadzīves ainas XVII gs. «mazajos holandiešos» fascinē ar dokumentālo tiešumu – krogus dzērāju kautiņi ar ķeblīšiem un vīna krūzēm. Tas uzrunā, ja pats kaut reizi esi izjutis kāršu spēlmaņa azartu. Bērnībā šausminājos, tagad pasaules muzejos nevaru no šīm glezniņām atrauties. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā ir savā naivumā brīnišķīgs nezināma autora darbs Lūk še, kā šeitan dzīvo! (1813) – askētiskā vidē pie skopi klāta galda ar alus kausiem un siļķi sēž divi personāži melnās cepurēs. Šie cilvēki ir attēloti kā lepni uzdzīvotāji…

Īstenie bohēmieši vienmēr balansē uz naža asmeņa. Tomēr, liktenim spītējot, daļa izdzīvo. Veiksminieki adaptējas, ieņem labi algotus amatus un piedalās labumu pārdalē.

Jā, kādas bija likmes padomju laika XX gs. 60.gados? Veselība, profesionalitāte, reputācija? Nebija kontracepcijas līdzekļu, zēla legāli un nelegāli aborti, vēl ilgs ceļš līdz labam alkoholam un aktuāls privātuma trūkums komunālajos dzīvokļos. Tomēr vienmēr kāds apgalvos, ka zāle bija zaļāka, cilvēki priecīgāki… Tātad radošais gars, kam kā satelīti piederas izpriecas un līdzskrējēji, nav iznīdējams.  

Laika ratam griežoties, mainās mākslas aktualitāte. Šobrīd gleznotājs Leo Kokle nav pieprasīts, bet – varbūt rīt? Vai Raimonda Paula sveiciens draugam un pagātnei varētu būt tilts uz šodienu un nākotni? Kā lai izrādes divos cēlienos hronoloģiski aptver cilvēka mūžu? Kā lai izvairās no sadzīviskā tēlojuma, kas pārmāc nosacītību? Man šķiet, ka bērnības ainas Nacionālā teātra izrādē ir par garām, ka politiskās pārmaiņas vairāk balstās uz ārējiem atribūtiem.  

Kā iecelt stājdarbus scenogrāfijā? Vai tas ir iespējams? Vai tas ir vajadzīgs? Ne jau ar skaitā pārblīvetām bālām reprodukcijām (atcerēsimies padomju laika mākslas grāmatas), nokaujot visu izrādes jēgu. Tas nevar atklāt glezniecības būtību. Izņēmums – Raimonda Paula portrets korektā izpildījumā, skatuvei kaut cik atbilstošā izmērā. Mulsinošs savā nenozīmībā ir arī darbnīcas stūrītis. Vizuāli visam pāri Leo Kokles fotoportreta fragments ar Raimondu Paulu, baltas gaismas staros pie klavierēm, noslēguma tumsā, kad beidzot pazūd visi reālie atribūti, arī gleznas. Jo klavieru estētiskais kods organiski piederas skatuvei. 

Vēl tieši par izrādi.

Terēzes skaidrā mīlestība, viltota vai neviltota? Zane Dombrovska apbur ar skropstu vēdām, acu mirdzumu. Katra ķermeņa kustība niansēta un precīza. Īsta dīva! Laikam jātic, bet trūkst kāda asins piliena – ieskrāpējuma vai kodiena. Kaut vai kādam no veiklajiem dejotājiem mazliet uznāktu slikta dūša!

Viss noris romantizētā gaismā, bet Levītis jau ir pieaudzis. Tas vairs viņam nepiestāv.

Ainārs Ančevskis (cik grūti gleznotājam zālē sekot gleznotājam uz skatuves) nepieviļ! Godam uzņemas kuprīša tēla nastu. Precīzs, neizplūdis raksturs. Latviešu Lotreks (Henri de Touluse-Lotrec, 1864-1902)? Uzdzīvotājs? Neticas. Tādēļ žēl, ka izrādē nav nekādu mājienu par medaļas otro pusi. Iespējams, tas nav paredzēts.

Man pietrūka asuma. Pietrūka dziļuma. Pietrūka personību ārdošās puses.

P.S. Tomēr brīnumi notiek – šāgada martā Ņujorkā bija izdevība noskatīties Golden Theatre izrādi Red par gleznotāja Marka Rotko (aktieris Alfreds Molina) dzīves pēdējo posmu.