Politoloģe Vita Matīsa skaidro, kāpēc latviešiem telpas izjūta atšķiras no eiropiešiem un kas jādara, lai Latvijā mainītu priekšstatu par veiksmīgu, cienījamu cilvēku
Intervija ar politoloģi Vitu Matīsu lika atcerēties sengrieķu domātāja Sinopes Diogēna mucu, kurā viņš mitinājās savas dzīves laikā. Mūsdienās muca bieži tiek pieminēta, kad cilvēki vēlas runāt par spēju atteikties no vispārpieņemtiem uzvedības standartiem vai arī pasmieties, kā to darīja Diogēns, par dedzīgu tiekšanos pēc statusa, varas un bagātības. Mucā iespējams dzīvot arī mūsdienās. Muca var būt simbols tālredzīgai pieticībai, vairāk laika atvēlot pašizpētei un augstākiem principiem, tiklab arī muļķībai un vēlmei norobežoties no citiem, redzot sevi vien.
Intervijā Vita Matīsa saka: «Eiropietis centīsies redzēt un uztvert cilvēku, kas ir ārpus savējo loka. Viņš pamanīs, ja iet garām kāds, kurš nav viņa draugs vai bērns, vai māte. Viņš sveicinās arī svešu cilvēku, jo tam pienākas pieklājība kā jebkuram citam cilvēkam. Tā ir gan cieņa, gan uztveres īpašība.»
Matīsa dala savu laiku starp Šveici, ASV un Latviju un ir mācībspēks dažādās Šveices augstskolās.
Kādam jābūt mūsdienu cilvēkam, lai viņš būtu derīgs sabiedrībai? Vai tas, jūsuprāt, ir svarīgs jautājums?
Latvijas apstākļos, lai būtu veiksminieks, īpaši naudas mērvienībās, ir vajadzīgas rakstura īpašības, kas nav īpaši pieņemamas, piemēram, Šveicē vai pat Amerikā. Esmu tādas sistēmas produkts, kur visiem cilvēkiem ir līdzvērtīga izdevība tikt pie iespējas.
Var kritizēt Ameriku, daudz to esmu darījusi – esmu dzimusi un uzaugusi Amerikā, tādēļ uzskatu, ka man ir tiesības to kritizēt, bet mūžam būšu pateicīga par iespējām, kas man uz godīgiem, līdzvērtīgiem pamatiem Amerikā tika dotas. Biju meitene no nekurienes – vecākiem nebija naudas, kad viņi iebrauca Amerikā, viņi jau bija gados, tēvs īpaši nezināja angļu valodu. Taču, Amerikas vidusskolā mācoties, priekšpēdējā klasē bija valsts konkurss National Merit Exam. Ja nolika eksāmenu kā viens no labākajiem visā Amerikā, nebija jāprasa stipendija, viselitārākās universitātes – Hārvarda, Jēla, Redklifa – pašas to piedāvāja. Es noliku eksāmenu, man bija ļoti labs rezultāts. Uz savas ādas piedzīvoju, ka visiem ir izdevība tikt pie iespējas uz līdzvērtīgiem pamatiem. Tajā laikā vēl Amerikas publiskajās skolās bija samērā labs līmenis. Pēdējos 20-30 gados tas ļoti krities.
Vai ar līdzīgu principu vēlāk saskārāties arī studējot un strādājot Eiropā?
80.gadu beigās es ieguvu doktora grādu starptautiskajās attiecībās Ženēvas Starptautisko attiecību institūtā. Biju daudzus gadus nodzīvojusi Šveicē, bet man bija ASV pilsonība. Ženēvā kārtoju eksāmenu, kas jākārto ikvienam, kurš grib pretendēt uz ASV ārlietu dienestu. Katru gadu ap 20 000 pretendentu kārto šo pirmās pakāpes eksāmenu.
Kad atbirst 18 tūkstoši un tu esi starp atlikušajiem diviem, skaidri saproti, ka blats šeit nedarbojas. Darbojas godīga konkurence.
Šīs pieredzes rezultātā manī izveidojusies tāda vērtību sistēma, ka viss jādara konkursa kārtībā, godīgi. Tas iekodēts manā DNS.
Manā DNS nav iekodēts tas, ko redzu Latvijā: šeit darbu nedabū godīgos konkursos. Viss notiek kaut kādos kaktiņos, stūrīšos, pirtīs, medībās, viesībās. Man šādi refleksi ir pilnīgi sveši. Vai cilvēki tiešām zvana un saka: čau, vai tev nav kāda vietiņa?
Piedodiet, arī Atmodas paaudzei drīzāk iekodēta lojalitāte pret grupu, savējiem. Nevis – dot visiem līdzīgu izdevību tikt pie iespējas. Viņiem iespēja iekrita klēpī, jo atradās pareizo cilveku lokā. Nebija jācīnās par to kopā ar simt citiem pretendentiem. Kā jūs varat gaidīt izcilus rezultātus no cilvēkiem, kuru veiksmes atslēga ir pazīšanās, nevis zināšanas un spējas?
Tomēr korupcijas skandāli un savējo princips ir ne tikai Latvijas realitāte. Metastāzes sniedzas daudzās Eiropas valstīs, arī Amerikā un citviet.
Tas ir jautājums par proporciju sabiedrībā, kas to atbalsta vai nosoda. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju neuzskata, ka nemaksāt nodokļus vai dot piecīti policistam ir kas apkaunojošs. Neuzskata, ka negodīgs politiķis jāatbrīvo no amata, jo «viņš ir tieši tāds pats kā es». Tas ir Berluskoni fenomens, kāpēc viņš ir tik populārs Itālijā. Tur ļoti daudzi šmaucas ar nodokļiem un jūtas līdzvērtīgi Berluskoni.
Šveicē, kas ir labs tiesiskuma, morālā standarta piemērs, atmaksājas būt godīgam. Šo pozīciju atbalsta lielākā daļa sabiedrības. Ja rīkojies godīgi, tad nejūti spiedienu un risku no visām pusēm kā Latvijā. Normālā pasaulē, rīkojoties godīgi, tomēr esi uzvarētājs. Latvijā – zaudētājs. Dīvainis. Stulbenis. Godīgums šeit tiek uzskatīts par vājuma, nevis stipruma zīmi.
Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkus Latvijā uztrauc, ka samazinās pensijas, bet neuztrauc, ka 40% darbaspējīgo nemaksā nodokļus?
Lai tā spriestu, jābūt spējai aizdomāties vienu soli tālāk: ja šie 40% maksātu nodokļus, pensijas varbūt varētu pat paaugstināt.
Nespēja redzēt plašāku laukumu. Lasīju Ir jūsu interviju ar režisoru Alvi Hermani, un viņš teica, ka latvietim nav grūti vienlaikus veikt divas pretrunīgas darbības. Ļoti cienu Hermani, viņš uztvēris būtisku stīgu, bet nav pirmais, kurš par to domājis.
Par latviešiem vai par cilvēkiem vispār?
Par latviešiem. Un par cilvēkiem, kuri dzīvojuši autoritāros režīmos. Poļu rakstnieks Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs savā grāmatā Sagūstītais prāts raksta, ka tādiem cilvēkiem raksturīgs ketmanisms: nav grūti dzīvot pretrunās, tas ir pat dabiski. Cilvēks saprot, ka viņam jāsaka viens, jādara otrādi, bet patiesībā domā kaut ko pavisam citu. Paļauties, ka Latvijā cilvēku vārdi, darbi un domas sakritīs – piedodiet, tas joprojām ir samērā utopiski.
Nesen klātienē vēroju TV spēli Es varu būt premjerministrs. Mums, žurnālistiem, aiz muguras sēdēja bijušie premjeri. Tas, ko viņi savā starpā runāja par notikumiem laikā, kad paši bijuši pie varas, un tagad, lika domāt, ka šie cilvēki itin neko krīzes laikā nav pārvērtējuši. Viņiem nav vainas apziņas, viņi negrasās sev kaut ko pārmest un mainīt. Kam jānotiek, lai cilvēki mainītos un līdz ar to mainītos valsts?
Vulgaritāte raksturīga visai postpadomju nomenklatūrai. Viņi bija vulgāri arī padomju laikos. Diemžēl Latvijā nebija Vāclava Havela vai Lennarta Meri tipa politiķu, kuri varēja lauzt šo paradigmu. [Polis] Radoslavs Sikorskis atmiņu grāmatā raksta, ka 90.gadu sākumā, kad viņš nokļuva politikā – sākumā kā aizsardzības ministrs -, viņu šokējusi neticamā vulgaritāte, runas un uzvedības veids, kas tajā valdījis. Ja jūs dzīvojat vidē, kur galvenais kritērijs ir neizrādīt vājumu, kur tikai spēka gājieni ir cieņā, jābūt krutam, vai, piedodiet, cietam, tad jūsos attīstās atbilstošas iemaņas.
Ne tikai retorikā, bet arī dvēselē?
Jautājums – kas ir pamatā? Vai cilvēki, ejot politikā, jau ir ar tādu dvēseli? Vai arī tad, kad viņi nonāk tajā vidē, tur ir kāda īpatnēja viela, kas viņus saindē? Latvijā esmu novērojusi, ka cilvēki, kuri nonāk varas tuvumā, pat ja līdz tam bijuši gluži normāli, mainās. Esmu novērojusi, ka arī inteliģentam ārzemju latvietim, nonākot «cieto» aprindās, pēkšņi pat fizioloģiski sāk piemist boksera tipa stāja un īpašības.
Kas ir varas suģestijas pamatā?
Varā darbojas tas pats modelis, kas visā sabiedrībā: pielāgošanās kā galvenā veiksmes atslēga. Pakļaušanās. Nevis kompetence, zināšanas. Latvijā tas ir ļoti raksturīgi. Tas ir raksturīgi visā postpadomju telpā. Šis modelis darbojas arī partiju iekšienē.
Tomass Venclova, padomju laiku lietuviešu disidents un dzejnieks, reiz teicis – viņam ļoti grūti iedomāties, ka kāds no Lietuvas Zinātņu akadēmijas padomju laikos būtu atklāti atbalstījis Saharovu*. Viņš to izskaidroja divējādi: lietuvieši tajā laikā uzskatīja, ka Saharovs ir krievu problēma un ka visi spēki jāvelta tam, lai nosargātu lietuviešu valodu un kultūru, nevis jāiestājas par ētisko virsuzdevumu, par vispārējā labuma principu.
Šeit mēs varam vilkt paralēles ar Latviju. Šī ir tēma, kas nav pietiekami pētīta – kāpēc bija tik maz cilvēku, kuri pretojās, nepakļāvās. Uzskatu, ka tam ir tiešs sakars ar šodienas situāciju Latvijā. Atbilde uz šo jautājumu noteikti palīdzētu labāk saprast, kas ar mums notiek šodien.
Jūs domājat tautas raksturu, potenciālu?
Jā, spēju stingri nostāties par vispārējā labuma principu. Vai arī ne. Vai nekad neesat sēdējusi kādā sanāksmē vai sēdē, kur pat fiziski var izjust, ka, varas nesējam (priekšniekam) izsakot kādu vēlmi vai norādījumu, zālē izplatās padevīgs pakļautības ņirbonis? Tas pāriet no viena cilvēka uz otru, trešo. Netverama matērija, kas jūtama telpā.
Kāpēc latvietis meklē sev saimnieku?
Varbūt tāpēc, ka nav pašam savu vērtību kritēriju. Turklāt tā ir vieglāk.
Būtu jau brīnišķīgi, ja mēs varētu skaidri identificēt tos komponentus, kas liek cilvēkam rīkoties pēc goda, taisnīguma principa. Izgudrot maģisku dziru, ko iedzerot kļūsti par labu, stipru cilvēku. Mēs varam radīt vienu jaunu institūciju pēc otras, vienu NVO pēc otras, bet, ja tur strādās negodīgi cilvēki, neko tas nelīdzēs. Jo pamatā ir cilvēks.
Vai esat ievērojusi, ka Latvijā pēdējā laikā tiek akcentēts godīgums un sabiedrības kopējais labums? Par to jāpriecājas vai arī vērts uzdot jautājumu par jaunu konjunktūras izjūtu varas slāņos?
Jūs domājat – godīgums kā jauna konjunktūra, kā varas pozīcija? 90.gadu sākumā Latvijā jau bija brīdis, kad politiķi skatījās, uz kuru pusi tagad izdevīgi liekties? Viņi bija gatavi teikt «jā» jebkurām Rietumu vērtībām, programmām, jo tā bija jaunā varas pozīcija. Viņi bija gatavi dziedāt par cilvēktiesībām, par jebko. Skaidrs, ka viņi gribēja tikt pie labumiem, bet vēl nebija tā īsti izlobījuši jaunās spēles noteikumus. Ar degunu centās sajust, kurš ir pareizais virziens, kādi vēji nu pūš.
Piedodiet, daudziem tas nebija nekāds atbalsts Rietumu vērtībām, tas bija veids, kā tikt pie sava Armani un ceļojumiem uz Seišelu salām.
Bija kāds brīdis, kad viņi tā kā svārstījās. Tad saprata, ka robežas ir vaļā un viņi var tikt pie labumiem ar tām pašām vecajām padomju metodēm, ar tām pašām izlikšanās iemaņām. Atkal sacīt vienu – «mēs atbalstām Rietumus un Rietumu vērtības» -, bet darīt ko pavisam citu.
Gluži kā padomju laikos, kad kā papagaiļi atkārtoja komunisma saukļus, pēc tam viņi iemācījās Briseles birokrātijas saukļus.
Latvietis varbūt gribētu būt eiropietis, tāpat kā bulgārs vai rumānis, bet atšķirības ar zviedru vai holandieti tomēr ir, gan labā, gan sliktā nozīmē.
Eiropa – tās ir ne tikai cilvēktiesības. Latvietim būtu jākļūst pieaugušam, jāizaug no pusaudža kompleksu fāzes, lai atzītu, ka viņš tomēr ir mazliet atšķirīgs. 90.gados bija princips – pievienosim Otrā pasaules kara laikā Eiropai nogriezto daļu un dzīvosim laimīgi mūžīgi mūžos! Mums likās, kā viss tā pašsaprotami notiks. Bieži pat skanēja, ka esam labāki par slinkajiem, izlaistajiem eiropiešiem.
Ko nepamanījām, tā par sevi domādami?
Citu telpas izjūtu – fiziski, bet galvenokārt psiholoģiski. Es minēšu vienu piemēru. Cīrihes Universitātē ir jauns, brīnišķīgs pasniedzējs, lingvists Alens Šorderē, kurš ir precējies ar latvieti. Viņa sieva Cīrihē nodibinājusi latviešu skolu. Mēs tikāmies Jāņa Rokpeļņa grāmatas prezentācijā Rīga satiek Lugānu, kam rakstīju ievadu. Profesors stāstīja, kā ciemojies pie sievas ģimenes Latvijas laukos. Ejot pastaigāties, viņš darījis, kā parasti dara Šveicē: ikvienu sastapto garāmgājēju pasveicinājis latviešu valodā, ko ir iemācījies. Šveicē, ja uz taciņas sastop kādu cilvēku, vienmēr sasveicinās. Ja uz taciņas sastapsit gados vecāku kungu vai kundzi, sveicinot noņemsit cepuri. Latvijā sieva profesoram teikusi: nedari tā, cilvēki Latvijā pārpratīs – par tevi ciemā slikti runās!
Kāpēc es to stāstu? Tā ir metafora daudz plašākam jēdzienam. Šādi es mēģinu atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs vēl neesam īsti eiropieši. Eiropietis centīsies redzēt un uztvert cilvēku, kas ir ārpus savējo loka. Viņš pamanīs, ja iet garām kāds, kurš nav viņa draugs vai bērns, vai māte. Viņš sveicinās arī svešu cilvēku, jo tam pienākas pieklājība kā jebkuram citam cilvēkam. Tā ir gan cieņa, gan uztveres īpašība.
Ņujorkā dzīvojošs latviešu vēsturnieks Jānis Krēsliņš teicis, ka latviešiem nav vēstures apziņas. Es to saistu ar iepriekš stāstīto. Tas, ja neuztver, ka nāk pretī cilvēks, kurš nav savējais, nozīmē, ka tev nav plašākas telpas izjūtas. Tu neuztver kopsakarības, neredzi visu laukumu.
Ja jūs pastaigātu pa Vecrīgu vasarā, katrs mazais krodziņš, katrs restorāns spēlē savu mūziku, neuztverot kopējo telpu, nerēķinoties ar to. Ir nepārtraukta kakofonija, sadursme. Šveicē un citviet Eiropā jūs to, visticamāk, nepiedzīvosit. Tur tik skaļā un redzamā veidā neizpaudīsies šī nespēja uztvert ko vairāk kā savu kaktiņu, savu stūrīti.
Kā panākt, lai Latvijā jūtam kopējo telpu?
Jābūt nopietniem signāliem no valdības puses – gan pēc formas, gan būtības. Skalbe teicis – vispirms jāsastutē Latvija, tad katram individuāli būs labi. Pēdējos 20 gados esam redzējuši tieši pretējo uzstādījumu: mēs katrs uzsliesim personīgo labklājību, un tad visiem Latvijā būs labi!
Es biju tik pikta, kad uzzināju par algu paaugstināšanu Ministru kabineta padomniekiem. Pilnīgi greizs solis! Kārlis Šadurskis vēl ielēja eļļu ugunī, pasakot – vai jūs gribētu sēdēt lidmašīnā, kuras pilots ir slikti atalgots? Bet ir milzīga atšķirība. Lidkompānija ir uzņēmums, kura mērķis ir pelnīt. Privātais sektors. To nevar salīdzināt ar valsts sektoru, kur vajadzīgs pilnīgi cits pamata uzstādījums. Rietumu valstīs, kurās attīstība pēdējos 50 gados bijusi visveiksmīgākā, valsts darbu izvēlas, es atļaušos teikt, cilvēki ar misijas izjūtu.
Ir cilvēki, kuri pēc augstskolas beigšanas iet strādāt uz Volstrītu – viņi grib tikai naudu. Tas nav nekas slikts, viņi tā veidoti, un viņi atbilstoši izvēlas savu karjeru. Taču ir cilvēki, kuri apzināti izvēlas darbu valsts sektorā – viņu rakstura īpašības ir tādas, ka viņi gūst gandarījumu, ziedojoties valstij, darot labu. Latvijā 20 gadus bijis otrādi: valsts sektorā strādāt gāja tie, kuri zināja, ka tur ir resursi, kurus var veikli iebāzt personīgajā kabatā.
Jaunajai valdībai, ja tā negrib dabūt smagu pretsitienu, jāprot pareizi izspēlēt savas salīdzinoši labās kārtis. Citādi nāks revanšs ne vien no Saskaņas centra, bet arī no PLL un citām aprindām. Valdībai jāspēj dot radikālu signālu: atteikties no personīgā labuma, lai parādītu, ka arī Latvijā tā var strādāt, ka politiskajā elitē var būt arī tāda tipa cilvēki. Ja nebūs šie radikālie signāli gan pēc formas, gan būtības, tad Vienotībai un tās sabiedrotajiem pienāks tieši tāds pats gals kā LC un TP, turklāt vēl ātrāk un nežēlīgākā veidā, jo, galu galā, LC un TP pamata uzstādījums nekad nebija paradigmas maiņa.
Vai Valdi Dombrovski uzskatāt par cilvēku, kurš spēs veikt paradigmas maiņu Latvijas politikā?
Vai viņš spēj visu varas hierarhiju izsekot? Nezinu. Es viņu nepazīstu, bet esmu sapratusi: ja pats nevarat visam līdzi izsekot un blakus nav cilvēku, kuri ir pārbaudīti, pārbaudīti, pārbaudīti, piedodiet, viens valdības vadītājs visu nevar panākt. Latvijā līdz šim bijis ļoti maz augstākā līmeņa politiķu, kuri pierādījuši, ka no personīgā labuma spēj atteikties valsts labuma dēļ.
Vai vara un patiesība ir polāras? Vai tiešām ir neiespējami savienot varu ar taisnīgumu, godīgumu?
Absolūti pretējas tās nav, jautājums ir par mērogu. Bijusī Šveices vēstniece Anne Botī man reiz teica: šveicieši arī īpaši nemīl politiķus, kas tos vispār mīl? Taču mēs negaidām, ka viņi mums melos. Viņa sapratusi, ka Latvijā a priori tauta gaida, ka politiķi melos.
Viens no Atmodas laika eiforijas iemesliem bija tas, ka beidzot varējām runāt patiesību – par vēsturi, par totalitāro režīmu, par personīgi pārdzīvoto. Šī eiforija bija īslaicīga, jo pēkšņi parādījās jauni meli. Visdrausmīgākais bija tas, ka padomju laikos meloja svešas ideoloģijas, varas spiediena dēļ, bet tagad melo Latvijas valsts vārdā, Latvijas nācijas vārdā. Melo Latvijas vārdā.
Jūs neiesaistāties politiskos jaunveidojumos. Vai tā ir vēlēšanās saglabāt neatkarību?
90.gadu sākumā mani aicināja kā viesi Klubs 21**, četrdesmit piecas minūtes savā dzīvē patiešām esmu tur atradusies. Tā arī ir visa mana politiskā pieredze Latvijā. Ātri gan no turienes aizmuku, jo kaut kas tajā pašpārliecinātajā savējo atmosfērā man bija pretīgs.
Šī neatkarīgā nostāja ir mana rakstura īpašība, man nav jāpiepūlas. Turklāt tā ir arī mana izpratne par intelektuāļa lomu demokrātiskā sabiedrībā. Neesmu arī varaskāra, tāpēc nekad neesmu izjutusi nepieciešamību pieslieties kādam varas grupējumam karjeras veicināšanas nolūkos. Turklāt mans pirmais darbs atjaunotajā Latvijā – Sorosa fonda izpilddirektore – man uzlika pienākumu būt strikti neatkarīgai, strikti nepolitizētai. Tā laika fonda statūti to pieprasīja.
Kāpēc, jūsuprāt, Sorosa ietekme Latvijā tiek ļoti pretrunīgi vērtēta?
Tajā laikā, kad es fondu vadīju, tik ļoti pretrunīgi vērtēta jau nebija. Lasiet manas intervijas 90.gadu sākumā. Dokumenti ir daudzrunīgi. Lasot pati atklāju to, ko biju jau piemirsusi. Šajās intervijās var saskatīt konsekvenci: fonds aizstāv principus, bet nekādā ziņā nav angažēts politiski. Tolaik fonda līdzekļi bija lieli un pārējie spēlētāji valstiskajā un nevalstiskajā sektorā vēl samērā nevarīgi, tāpēc spiediens pievilināt fondu šādā vai citā savējo lokā bija manāmi, dažkārt pat spēcīgi.
Uzskatu, ka toreiz izdevās saglabāt neatkarību, bet lai par to spriež citi. Katrā ziņā Soross, man aizejot no darba, uzrakstīja šādu teikumu: «Jūs varat būt lepna par organizāciju, ko izveidojāt pēc saviem principiem un nostājas.» Šo teikumu var traktēt dažādi, bet arī jāatzīst, ka manu neatkarīgo stāju viņam bija izdevība novērtēt.
Jautājums par Sorosu fondu Latvijā ir kā karsts kartupelis, un jūtu, ka jebkurš teikums, ko šeit vai citur izteikšu par šo pieredzi, tiks izrauts no konteksta un izvazāts medijos. Tāpēc gadiem esmu klusējusi. Tagad esmu izlēmusi, ka laiks par to rakstīt padziļināti, ar vēsturnieka pieeju, redzot kopsakarības un laukumu 90.gadu kontekstā.
Galu galā, vai kāds zina, kāpēc Sorosa fonds Latvijā tika izveidots divus gadus pēc tam, kad tas jau darbojās Lietuvā un Igaunijā (1990.gadā – red.)? Kāpēc Latvijā fonda izveidošanas modelis bija pilnīgi citāds? Igaunijas un Lietuvas fondi tika dibināti pēc standarta modeļa: vispirms Soross atrada humānistu tipa cilvēkus, kuri izveidoja valdi, un tad valde atrada izpilddirektoru. Tas Latvijā nedarbojās mūsu jau labi zināmo galējību dēļ. Arī tādēļ, ka cilvēks, kurš, pēc Sorosa domām, bija ļoti piemērots fonda vadībai – Ita Kozakeviča – nomira nelaikā.
Sorosam bija trīs vai pat četri nesekmīgi mēģinājumi, līdz viņš teica, ka Latvijā mēģinās citu modeli: atradīs izpilddirektoru, kurš sapulcēs valdi.
Kā Džordžs Soross atrada jūs?
Viņš un viņa birojs mani sameklēja Šveicē. Starp citu, bija arī izsludināts konkurss direktora amatam, un konkursā es tiku novērtēta ka vispiemērotākais kandidāts. Bet, ziniet, lai tas viss paliek grāmatai. Visu vēsturi izstāstīšu grāmatā, vismaz līdz 90.gadu vidum, pēc tam man vairs sakara ar fondu nav.
Kādas politiskās konsekvences saskatāt Eiropā un arī Latvijā, kas skar migrācijas jautājumu, multikulturālismu?
Šī problemātika, par ko Vācijas kanclere Merkele nesen izteicās, ir parādījusies Eiropā jau pirms tam. Piemēram, Šveicē viena no populārākajām partijām ir tā, kas iniciēja referendumu pret minaretu būvniecību Šveicē. Šī partija ir pret Eiropas Savienību. Ar visu to, ka Šveice nav pievienojusies Eiropas Savienībai un tai ir spēcīgas nacionālās tendences, tās sabiedrība ir multikulturāla. Kaut vai ar to, ka Šveicē ir četras oficiālās valsts valodas. Šveicē jebkurš cilvēks, arī imigrants, runā savā mātes valodā, bet arī valsts valodās. Šveice sevi vēsturiski ir nostādījusi tā, ka šo modeli pieņem visi, kuri tur nonāk. Viņi pieņem vietējos noteikumus. Pilsonības noteikumi ir drakoniski, salīdzinot ar Latviju. Šveicē ir ļoti daudz nepilsoņu – ap miljonu, bet nesūdzas par to, jo atrasties Šveicē ir pievilcīgi. Viņiem ir visas tiesības, izņemot balsošanas tiesības vēlēšanās.
Eiropā tagad ir zināma sadursme šajos jautājumos. Ne tikai Vācijā. Lielbritānijā arī tā pati retorika. Domāju, ka nav pareizi to tulkot kā nacionālo īpatnību sadursmi. Bieži tā ir arī dažādu vērtību sistēmu sadursme. Sadursme notiek tad, kad dažādu tautību, dažādu reliģiju pārstāvji par valsts vērtību sistēmu neko negrib zināt, bet iekapsulējas savās norobežotajās vidēs.
Kāpēc Eiropas valstīm ir bijusi tik bezatbildīga attieksme pret integrācijas jautājumu?
Kā jau bieži valsts struktūrās, viss tiek palaists pašplūsmā, līdz iestājas krīze – terora akti un tamlīdzīgi. Valstsvīri, kuri redz procesus plašākā kontekstā, ir mazākumā visā pasaulē, ne tikai Latvijā.
Man ir lielas bažas arī par topošo elektorātu. Jaunā paaudze tik maz lasa, ir pieradusi pie informācijas fragmentācijas. Vai tā spēs analizēt procesus, iedziļināties? Ja es skatos uz Ameriku – tā Amerika, kurā es uzaugu, bija pavisam citāda. Pat frivolā kultūra, kā mēdzam to saukt, nemaz tik frivola nebija. Volta Disneja kustīgās bildes stāstīja stāstus par slaveniem komponistiem. Nesen New York Times lasīju rakstu par Merilinu Monro – viņu mēs uztveram kā stulbo blodīni, bet viņa tāda nav bijusi. Viņas laikā Amerikā vēl skaitījās labais tonis meklēt intelektuālu sabiedrību. Viņa lasīja Džeimsu Džoisu, esot bijusi filozofiska dvēsele. Neaizmirstiet, viņa bija precējusies ar rakstnieku Arturu Milleru. Rakstā New York Times Merilina salīdzināta ar mūsdienu populāro kultūru, Parisu Hiltoni, un salīdzinājums ir daudzrunīgs. Mūsdienās skaitās šiki būt stulbam. Lasīt Džoisu – kas tas tāds? Nekādu kompetenču, nekādas zināšanas. Tas attiecas ne tikai uz populāro kultūru, bet arī uz sabiedrību, politikas aprindām. Politiķi un elektorāts pirms 30-50 gadiem vairāk lasīja, vairāk domāja. Analizēja. Stulbības kalngali un stulbības daudzināšana kā tagad, toreiz nebija iespējama.
Vai jauno laiku ekonomiskie emigranti atgriezīsies Latvijā?
Cilvēki brauc prom ne tikai ekonomisku iemeslu dēļ. Tā brīvības telpa Latvijā, kur vari elpot un izpausties kā brīvs indivīds bez aizmugures, bez «jumta», ir maza. Tā telpa nekur pasaulē nav pārāk plaša, tomēr daudz kur tā ir plašāka nekā šeit. l
* Andrejs Saharovs, padomju laika krievu disidents un izcils kodolfiziķis
** Klubs 21 tika veidots kā sabiedriska organizācija ar mērķi sekmēt demokrātijas institūciju veidošanos Latvijā, dibinātāju vidū bija tolaik pazīstami politiķi, uzņēmēji, juristi un vairākas sabiedrībā pazīstamas personas, to saista ar politiskās partijas Latvijas ceļš ietekmes, ekonomisko interešu meklējumiem
Vitas Matīsas iecienītākie autori
Tonijs Džads. Pašlaik lasu pēdējo grāmatu Ill Fares the Land. Pabeidza pirms nāves šovasar, būdams pilnīgi paralizēts. Kā mūsdienu Rietumu sabiedrības ir pazaudējušas taisnīguma izpratni. Viņa grāmata par Eiropas pēckara vēsturi Pēc kara eleganti sintezē atšķirīgās Vecā kontinenta pieredzes, bet grāmatas par franču intelektuāļiem bija pirmās, ar kurām aizrāvos.
Barbara Tuhmana. Žēl, ka, pirms iebrukt Irākā 2003.gadā, pasaules «grandi» nebija izlasījuši viņas klasisko šedevru The March of Folly. Šedevri ir arī Tuhmanas Pirmā pasaules kara vēsture The Guns of August un vecās Eiropas norieta vēsture The Proud Tower. Izcila vēsturniece, izcila rakstniece.
Tomass Manns. Šķiet, banāla izvēle, bet Manna darbus – Doktoru Faustu un Burvju kalnu – es atklāju tieši viņa dzimtajā pilsētā Lībekā, kur pie radiem pavadīju studentu brīvdienas. Turienes atmosfēra plus jaunības atklāsme man savijās īpašā noskaņojumā.
Džordžs Orvels. Vēl viena vientuļa balss tuksnesī. Viņa esejas vien ir ko vērtas.
Rainis. Lasot viņa dienasgrāmatas un vēstules, pirms biju vēl spērusi kāju tēvzemē, daudz ko sapratu par latviešiem un Latviju.
Vita Matīsa
Dzimusi ASV rietumkrastā 1955.g. martā
Visjaunākā stipendiāte Igora Stravinska dēla Sulima Stravinska klavieru meistarklasē
Studējusi Banfa Mākslas skolā (Kanāda), Hārvardas, Kolumbijas, Sāras Lorensas un Norvičas universitātēs (ASV)
Šveicē iegūts doktora grāds politiskajās zinātnēs (1987)
Vadījusi Sorosa fondu-Latvija (1992-1996)
Mācībspēks un viesprofesore Amerikāņu koledžā Šveicē (līdz 1991.), Ženēvas Universitātē, Lugānas Universitātē un Latvijas Universitātē
Latvijas Ārpolitikas biedrības prezidente (2000-2001)
LNO fonda dibinātāja, prezidente (1997-1998)
