Žurnāla rubrika: Kultūra

Ko gaidi Tu?

Posted on decembris 1, 2010 by - Sleja

Dažkārt vēlu vakarā, atgriežoties savās lauku mājās pēc kārtējā pilsētu un lidostu burzmas pārpilnā koncertbrauciena, man mēdz uznākt vilkatīga un neizskaidrojama vēlme doties naksnīgā pastaigā pa piemājas mežu

Dažkārt pat izdodas sakopot pēdējās druskas no ceļojuma laikā pazaudētajiem spēkiem un tiešām realizēt šo ieceri, taču taisnības labad jāpiebilst, ka gada siltajos mēnešos to labāk nemaz nemēģināt, jo pastāv liela iespēja, ka pastaiga var beigties nevis ar atgriešanos mājās, bet gan ar iekāpšanu kādā purva rāvā, nemaz nerunājot par drīzāk jau biedējošajām skaņām, kuras mēdz izgārgt kāds skumstošs buks, mātišķa mežacūka vai teltī pie mežezera uz nakšņošanu apmeties pārītis.

Taču gada aukstajos un sniegotajos mēnešos šādai pastaigai, kuras fonā ir nepārredzama balta sniega kārta, piemīt neticami nomierinošs efekts. Tieši tā – nomierinošs. Un neticams tamdēļ, ka tajā brīdī viens, tālu prom no cilvēkiem un apdzīvotām vietām, atrodos tumšā meža biezoknī un turklāt tumšā un aukstā gadalaikā. Taču mani apņem dīvaini nesatricināms miers, kāds noteikti nebūtu, pastaigājoties pa iepirkšanās centru vai galvaspilsētas ielām. (Īstenībā tas taču ir tikai loģiski, jo nav redzēts, ka mežā kāda egle man pārliecinoši uzsmaidītu cerībā, ka es no tās nopirkšu kaut ko pēc iespējas dārgāku, radot manī īstu neērtības sajūtu, un nevaru arī iedomāties kādu ozolu izlecam priekšā ar nazi manas rīkles virzienā, pieprasot atdot maku, mašīnas atslēgas vai vismaz pirms 15 gadiem ražoto jo-jo, kura man jau sen vairs nav.)

Manā skatījumā arī Ziemassvētku gaidīšanas laiks Latvijā ir tieši šāds – tumšs, auksts, bet… mierpilns. Jūs jautāsit – kas gan miera pilns var būt pirmsziemassvētku iepirkšanās drudža laikā?» Ja pieņemam, ka Ziemassvētku pamatjēga ir atzīmēt Jēzus dzimšanas dienu jeb Dieva dēla un ideoloģiskajā ziņā pilnīgi jaunas un līdz tam vēl nebijušas («mīlēt savu ienaidnieku» nav viegli realizējama, taču neapšaubāmi pasaules vēsturē orģinālākā un mierpilnākā ideja) reliģijas pamatlicēja nākšanu pasaulē, tad iekšēja miera un piepildījuma sajūtai šo svētku gaidīšanas laikā vajadzētu būt teju neizbēgamai un bez jebkāda satraukuma, jo ir taču skaidrs, ka tolaik, pirms 2011 gadiem, Viņš visai riskantos apstākļos tomēr piedzima un turpmākajos 33 gados realizēja visu, ko Viņa Tēvs viņam bija paredzējis, tādējādi nesot mums mūžīgo pestīšanu, «darīdams visu jaunu» un nododot tālāk saviem mācekļiem idejas, kuras patiesībā nevis ierobežo kristīga cilvēka dzīvi, bet gan palīdz to nodzīvot pēc iespējas laimīgāk, piepildītāk un mierpilnāk.

Nenoliedzami, pirmie mazā Jēzus apraudzītāji, atnesdami līdzi dāvanas, nevilšus aizsāka pasaulē vērienīgāko ikgadējo dāvanu pirkšanas/pārdošanas drudzi, taču nešaubos, ka arī bez šīm dāvanām Kristus dzīvesstāsts būtu tikpat pilnvērtīgs. Tādēļ mani vienmēr ir interesējis jautājums: ko īsti Ziemassvētkos gaida un svin nekristieši? Jā, jau paguvu sakaunēties par šo nekorekto jautājumu, jo kaut vai tepat mūsu kultūrtelpā ir cilvēki, kas ap šo laiku svin senlatviešu Ziemassvētkus vai ebreju Hanuku, un viņu pārliecību es no visas sirds cienu un respektēju, tāpēc jautāšu precīzāk: ko Ziemassvētkos gaida un svin vidējais XXI gadsimta pilsētvidē dzīvojošs ateists (kura izvēli tādam būt es, protams, arī cienu)? Acīmredzot, daudz ko, jo šajā gadījumā daudzi fokusējas gan uz sarkanbaltsarkana Santa Klausa ciemošanos Rīga Plaza, gan uz liekā svara zaudēšanas iespējām, pamatīgi sapresējot savu ķermeni dāvanu pircēju burzmā, gan uz dāvanu saņemšanas un dāvināšanas prieku, gan uz «svētku sajūtas» ķeršanu masu pasākumos, gan uz to viegluma pilno brīdi, kad maks bikšu kabatā ir kļuvis tik tukšs un viegls, ka vairs nevelk neapjoztās bikses uz leju. Tad nu atliek «darīt visu jaunu», šo maku atkal piepildot. Bet kā vārdā? Lai maku atkal piepildītu, cilvēki ir spiesti dzīvot arvien steidzīgāk, attiecību ziņā garāmejošāki un sajūtu ziņā arvien vēsāki, jo nekam jau īsti vairs nav laika, un ikdienai zūd jebkāda noturīga un izteiksmīga garša, nokrāsa, smarža. Noturīgs kļūst tikai šo lietu trūkums.

Pirms 2011 gadiem dzimusī persona vēršas pie katra vispersoniskākajā, mīlošākajā un nesavtīgākajā veidā, pat ja daudziem tas ir pilnīgi vienalga, taču personīgi man šis veids šķiet uzrunājošs un iedrošinošs, lai pat vistumšākajā mežā pastaiga būtu miera pilna.

Glābjot Lapiņu

Posted on decembris 1, 2010 by - Recenzija

Jaunā spēlfilma Seržanta Lapiņa atgriešanās ir kā JRT Latviešu stāstu turpinājums

Mēģināšu īsi izteikt galvenos iespaidus par režisora Gata Šmita komandas jauno spēlfilmu Seržanta Lapiņa atgriešanās. Bija ko izsmieties, sekojot līdzi prasmīgi savītajam sižetam ar ainām «iz tautas dzīves». Tās atgādināja Jaunā Rīgas teātra Latviešu stāstu turpinājumu, kuros aktieri (bravo! – sevišķi jau Guna Zariņa un Gatis Gāga) nevis spēlē, bet dzīvo. Iespējams, ka šo veiksmju pamatā ir lieliska nabadzīgākās tautas daļas mentalitātes pazīšana, jo ar bagātnieka Ervīna (Viļa Daudziņa varonis) psiholoģiski ticamu atveidošanu tik labi nav veicies. Pēc filmas veidotāju domām, Ervīns, «tāpat kā mēs visi, ir ar pazeminātu stresa toleranci. Tas liek viņam uz kreņķiem sadzerties šņabi, dzērušam braukt ar auto un kļūt depresīvam nelaimīgas mīlestības dēļ. Bet, ja viņam ir nauda un ja par viņu raksta dzeltenā prese, tad «mēs» viņu apskaužam, pazemojam un sev iesuģestējam, ka moderna māja jūras krastā, kas nepieder mums, – tas ir apvainojums. Par sevi mēs smiesimies labsirdīgi, bet par viņu – nenovīdīgi. Tā pati psiholoģiskā pozīcija, kas Pāvila Rozīša Ceplī.

Galvenā filmas līnija tomēr ir lakoniskā seržanta Lapiņa (Andris Keišs) stāsta izvērsums («lode atsitās pret manu ķiveri, un Žeņa nokrita…») un strupceļš, kurā tas viņu galu galā noved. Nepalīdz valstiski atzītā rehabilitācijas zinātne. Ārstu lomās režisoram izdevies iemānīt (kā??) īstus, turklāt prominentus ārstus, radot reāli dokumentālu iespaidu. Sašaurināta un paštaisna realitātes uztvere + stindzinošas manipulācijas + baltie halāti – baisi…

Ļoti jau gribētos, lai realizētos skaistās Ināras (Linda Šingireja jeb Lily) galviņā dzimusī brīnumformula no neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) klāsta, tāpat iespēja, ka starp viņu un seržantu kaut kas sāktos. Skatītājam tiek ļauts par to pasapņot, varbūt lai nejustu tik lielu riebumu par urīnterapijas procedūrām, arī tās pašas Ināras ieteiktām. Galu galā viņa Lapiņu ar elegantu vieglumu «uzmet», pēc tam viņu fiziski ievaino mīlas frontē ievainots policists, un visbeidzot pa logu izmet tajā pašā frontē cietušais Ervīns, Ināras vīrs. Kara veterāns nokļūst tur, kur visu valstu kara veterāni nokļūst ļoti bieži – starp bomžiem. Arī tajā valstī, kuras kino savulaik glāba ierindnieku Raienu.

Bet ne jau tikai ārsti, skaistules, policisti un bagātnieki nesaprot karavīru un viņa traumu. (Arī filmas veidotāji nesaprot pietiekami labi, Lapiņam būtu jāparādās ar citiem simptomiem.) Tomēr šī nesaprašana ir spēta padarīt par mākslas faktu. Sevi un citus nesaprotošo solidaritāte. Empātijas krahs. Baltie halāti bija baisi, taču tie dakteri vismaz par kaut ko atbild, ja jau viņi no ekrāna skatās mums acīs. Bet visi pārējie «mūsējie», ko tie varētu būt izdarījuši seržanta labā?

Nobeigumā mēģināšu formulēt, kas, manuprāt, varētu notikt ar karavīru, kurš jūtas vainīgs par drauga nāvi un sēro par to. Viņam būtu jācieš no ķermeniskas salauztības sajūtas, bezmiega, trauksmes (panikas) lēkmēm un uzmācīgām fantāzijām, kuras īpaši uzzied alkohola ietekmē un kurās tas izspēlē «kā būtu, ja būtu…». Šādas impulsu izspēles atvieglina, bet tikai uz brīdi. Kā man nesen stāstīja kolēģe no Maskavas, kurai ir pieredze Čečenijas kara veterānu rehabilitēšanā, ne medikamenti, ne sarunu terapija neesot īsti efektīva. Pasaulē visatzītākās šādiem pacientiem šodien esot nevis uz apzināšanos vai uz katarsi, bet gan «uz ķermeni orientētās» psihoterapijas metodes. Kas papūlēsies, lai seržants Lapiņš atgrieztos pie tām?

Trīs F virtuozs

Posted on decembris 1, 2010 by - Intervija

Piecpadsmit gadus vadījis BBC ziņu tiešraides, Niks Gouings (59) zina, vai laika tirānija un mediju pastāvīgā klātbūtne maina pasauli uz labu vai ļaunu

Britu sabiedriskās raid­organizācijas kanāla BBC World diktors Niks Gouings (Nick Gowing) bijis šā medija seja vairākos vēsturiskos brīžos: gan 1997.gadā, kad Parīzē gāja bojā princese Diāna, gan 2001.gada 11.septembrī, kad Dvīņu torņos Ņujorkā ietriecās teroristu vadītās lidmašīnas. Kopš tā laika mediju vide ir strauji mainījusies. Cilvēki informāciju iegūst ne tikai no tradicionālajiem kanāliem, kuru lasītāju auditorijas krītas, bet arī no sociālajiem tīkliem, piemēram, Facebook vai Twitter, kas vēl neeksistēja pirms gadiem desmit, bet pašlaik ir tik populāri, ka no to nosaukumiem izveidoti darbības vārdi.

Nikam Gouingam ir teorija, ka mobilo tālruņu izplatība un iespēja ar tiem nofilmēto parādīt visai pasaulei radikāli maina attiecības starp sabiedrību un varu. Mobilo telefonu kameru acis ieskatās vietās, kur tradicionālajiem medijiem nav spēka piekļūt: mūku protestos Birmā, sabombardētajās civiliedzīvotāju mājās Afganistānā. Informācija internetā nonāk reālā laika režīmā, un varai vairs nav daudz stundu pārdomām, lai atbildētu uz jautājumu: kas ir noticis? Gouings uzskata, ka tas rada jaunu sabiedrības demokratizācijas pakāpi. No otras puses, dzemdina leģitimitātes krīzi, jo valsts struktūras vai lielie uzņēmumi nav spējīgi reaģēt tik ātri, cik ātri no viņiem prasa atbildes.

Valsts prezidenta publisko lekciju ciklā Niks Gouings 22.novembrī uzstājās Latvijas Universitātē un pēc tam sniedza interviju žurnālam Ir.

Skaidrs, ka modernās tehnoloģijas – internets, mobilie telefoni, viedtelefoni – maina attiecības starp sabiedrību un valsts varu. Tas ir labi vai slikti?
Tas ir liels izaicinājums gan valdībām, gan lieliem uzņēmumiem, grūtības armijām un specdienestiem, bet, skatoties plašāk, sekas ir labas, jo tas demokratizē varu. Tas neiedomājami vairo pieejamās informācijas daudzumu un pašā saknē maina komunikācijas principu: «no augšas uz leju».

Atzināt, ka tas rada arī leģitimitātes deficītu. Vairākums cilvēku droši vien piekristu, ka sabiedrībā, lai tā vispār pastāvētu, tomēr ir jāpastāv zināmam uzticēšanās līmenim, atbalstam sabiedrības struktūrai un funkcionēšanas veidam.
Pašlaik ir fenomens, ko saucu par laika tirāniju: informācija milzīgam patērētāju skaitam tiek piegādāta gandrīz tajā pašā brīdī, kad notikums risinās, bet tas nav ātrums, kādā strādā valdības un institūcijas. Cilvēki ļoti ātri izveido viedokli un gaida reakciju. Ja valdības un korporācijas viņiem neko nespēj pateikt, viņi sāk domāt: «Kas ir šie cilvēki? Ja mēs zinām, kas notiek, kāpēc viņi nevar drusku papūlēties un izdarīt to pašu?» Tādēļ es runāju par leģitimitātes krīzi, jo cilvēkiem rodas iespaids, ka viņi zina vairāk nekā tie, kam ir vara. Es runāju par notikumiem krīžu laikā – ķīlnieku sagrābšanu, masu iznīcināšanas ieroču uzbrukumu un tamlīdzīgi.

Jūs runājāt par brīžiem, kad vara nespēj pienācīgi reaģēt. Nosauciet labu piemēru!
Ķīnieši šajā ziņā ir veikli, ja runājam par to, kā krīzes var pārvērsties par iespējām. Kad Ķīnā agrāk notika zemestrīces, mediji par to klusēja. Taču 2008.gada apjomīgās zemestrīces laikā Sečuānas provincē ķīnieši saprata, ka valstī ir 600 miljoni mobilo tālruņu (pašlaik skaitlis jau ir lielāks par 800 miljoniem – red.), viņi saprata, ka runa ir arī par Komunistiskās partijas prestižu. Un būtiski mainīja agrāko mediju ierobežošanas praksi.

Kāds cilvēks nofilmēja Vācijas vienību izsaukto aviācijas papildspēku uzbrukumu Afganistānā, kad bija radušās aizdomas par Taliban nolaupītiem degvielas vedējiem. Gan komandieris, gan aizsardzības ministrs, kurš apgalvoja, ka operācijā nav civiliedzīvotāju upuru, lai gan bija nogalināti vairāk nekā 100 cilvēku, atkāpās. Ļoti precīzi nesen sacīja BP Global  bijušais vadītājs Tonijs Heivords, runājot par naftas noplūdi Meksikas līcī un tam sekojošo reakciju: «Mēs nezinājām, kas notiek. Mēs nesapratām mediju spēku.»

Tīmeklī, kur notikums var kļūt par negaidītu mediju sensāciju, noķer ne tikai valdības pārstāvjus, bet arī parastus cilvēkus. Līdz ar to aktuāls ir jautājums, kā rīkoties cilvēkam, kura dzīves mirkļi nonāk sociālajos medijos un tiek skatīti miljoniem reižu?
Ir jāatšķir vuārisms no notikumiem, kuriem ir ietekme uz varu, un tās spēju tikt galā ar krīzēm. Jūs runājat par personīgu traģēdiju, bet tā ir dzīves fakts.

Jūs lekcijā minējāt Beslanas traģēdiju un dilemmu, ar ko mediji būtu saskārušies, ja teroristi tolaik būtu varējuši interneta tiešraidē rādīt to, kas notiek skolā. Wikileaks* šogad publicētie dokumenti par Irākas karu uzdeva grūtus jautājumus, cik tālu var iet atklātība, ja tā apdraud cilvēku dzīvības. Kur BBC novilktu robežu?
Gaumes un pieklājības robežās, bet Wikileaks ir citāds gadījums. Te kāds cilvēks, kam bija pielaide izlūkošanas informācijai, apzināti nolēma nodot lielu daudzumu failu Wikileaks. Viņš pārkāpa likumu un darīja to apzināti. Taču es runāju par situācijām, kurās ar varu un atbildību apveltīti cilvēki jūtas pilnīgā drošībā un pat nenojauš, ka līdzās ir kāds, kas ieraksta notiekošo. Wikileaks publicēja daudz dokumentu par to, kas notika militāro konfliktu laikā [Irākā un Afganistānā], un nav jau tā, ka par to iepriekš nebija zināms. Man nav stingra viedokļa par Wikileaks, taču domāju, ka sabiedrība kopumā bija ieguvēja, lai gan tika pārkāpts likums.

Vai tradicionālie mediji, kuru loma ir šķirot un apstrādāt informāciju, jaunajā situācijā kļūst svarīgāki vai, tieši otrādi, zaudē nozīmi?
Tie ir vitāli svarīgi. Mūsu uzdevums ir vākt un pārbaudīt informāciju tādā pašā veidā, kā to dara valdības, un mēs nevaram atļauties publiskot neko, kam pielipis kaut grams šaubu par to, vai tas ir patiess. Mēs nerādīsim kaut ko tikai tāpēc, ka tas ir seksīgs un labi izskatās. Mēs pārbaudīsim informācijas avotu, darīsim visu, lai to varētu identificēt un pārliecināties, vai persona ir tā, par ko uzdodas, un atrodas tur, kur apgalvo, ka atrodas.

Jūs esat personīgi pieredzējis divus svarīgus pēdējo 20 gadu notikumus, kas daudziem iespiedušies atmiņā, – princeses Diānas nāvi un uzbrukumu Dvīņu torņiem Ņujorkā. Jūs bijāt tiešajā ēterā daudzas stundas. Vai varat aprakstīt šo pieredzi?
Tas bija tipisks trīs F gadījums (Gouings uzskata, ka jaunajā mediju vidē valda trīs likumi – first, fast, flawed, proti, pirmais, ātrs, kļūdains). Mēs zinājām, ka Diāna ir mirusi, aptuveni stundu, pirms paziņojām ēterā, bet bija nepieciešams apstiprinājums. Šo ziņu ieguvām no ārlietu ministra, kurš bija vizītē Filipīnās un līdzi aizbraukušajam BBC žurnālistam pastāstīja, ka visas pazīmes vedina domāt par Diānas nāvi, taču mums vēl vajadzēja apstiprinājumu no Bekingemas pils!

Tāpēc es lekcijā Rīgā pieminēju piemēru ar ASV prezidentu Džordžu Bušu, kuram lūdza komentēt Palestīnas pašpārvaldes vadītāja Jasira Arafata nāvi. Jautājums tika uzdots bez pienācīgas pārbaudes, jo preses telpā bija paklīdušas baumas – kāds žurnālists dzirdēja citam kolēģim dotu redakcijas uzdevumu uzzināt Buša viedokli. Rezultātā parādījās kadri, kuros Bušs acīm redzami mocījās ar situāciju. Četras minūtes pēc tam, kad bijām to pārraidījuši, man nācās tiešajā ēterā paziņot – esam saņēmuši ziņas no slimnīcas Parīzē, Arafats ir dzīvs. Ko mēs varam darīt situācijā, kad prezidentam tiek uzdots jautājums, balstoties uz nepārbaudītiem faktiem?

Ziņojot par Diānas nāvi, bija sajūta, it kā tas nemaz reāli nenotiktu. Esot tiešajā ēterā, sev iekšēji vaicā: vai tas tiešām notiek? Kad lidmašīnas ietriecās Dvīņu torņos, pirmie no zemes uzņemtie foto parādījās drusku vēlāk, un es sev vaicāju: vai tās tiešām ir lidmašīnas, ko redzu? Taču es šajā profesijā esmu strādājis tik ilgi, ka ceru – pieredze man ļauj akurāti interpretēt to, ko es redzu, un teikt: izskatās, ka notiek šis vai tas. Es mēģinu vest skatītāju ceļojumā caur materiāliem, kas mums tobrīd ir pieejami. Ne vienmēr pirmie ziņojumi ir nepatiesi, bet bieži tie nesniedz pilnīgu priekšstatu par to, kas notiek.

Auditorijas pētījumi rāda, ka BBC skatītāji vai klausītāji ir ļoti izprotoši, ja uzreiz netiekam pie pilnīgas ainas. Viņi vienkārši vēlas, lai viss tiktu izskaidrots: kura informācija nāk no kura avota. Viņiem nepatīk klusums. Tādēļ es ar pārliecību varu teikt, ka jaunā vide padara varu trauslāku, ievainojamāku, jo cilvēkiem nepatīk, ja viņi nedzird atbildes.

Kas mūs gaida, jo materiāla ir arvien vairāk, bet žurnālistikas arvien mazāk? Apcirpti redakciju budžeti, uz pelnošākām nozarēm aizgājuši kolēģi. BBC droši vien arī to jūt, lai gan ir milzīga organizācija.
Mūs tas iespaido ienākumu ziņā. Es strādāju BBC daļā, kuru pilnībā finansē no komercieņēmumiem, bet abonentmaksas samazinājums nākamgad būs 16%. Tuvākajā laikā BBC World Service darbu zaudēs vairāki simti cilvēku. To izraisījušas negaidītās izmaiņas BBC finansējuma formulā. Kritiķi norāda, ka mēs neņemam vērā tirgus pieprasījumu, kā to dara no reklāmas ienākumiem pilnīgi atkarīgie mediji. Mums ir garantēts finansējums, bet tagad tas būs mazāks, un tas ir spiediens uz cilvēkiem, kuri paliks BBC. Bet jums ir taisnība, mēs dzīvojam bailēs no tā, ka pienāks diena, kad kādam izdosies ar mums manipulēt, tāpēc darām visu, lai tā nenotiktu.

Mediju un sabiedrības vide piedzīvo milzīgas izmaiņas. Kāds, jūsuprāt, būs ideāls žurnālistikas profesionālis pēc 10 gadiem?
Desmit gadu ir pārāk ilgs laiks, varam runāt par desmit mēnešiem. Mums visiem ir jāmainās. Biznesa modeļi turpina cīnīties ar tehnoloģiju radītiem izaicinājumiem, bet kopumā mēs redzam ne tikai atklātāku sabiedrību, bet esam iesaistīti arī jaunā varas demokratizācijas vilnī. Ja mēs, žurnālisti, nemainīsimies, mēs mirsim.

No otras puses, mums ir jāpelna iztika, un šajā ziņā neskaidrību ir daudz. Manuprāt, esam procesa sākumā, kur redzams pavērsiena punkts starp drukātajiem medijiem un to e-versijām. Ekonomika ir sākusi runāt par labu digitālajai satura izplatīšanai, piemēram, iPad. Cilvēki sāk akceptēt, ka lasīt avīzi internetā ir ērti. Protams, arvien ir liels izaicinājums atrast pareizo cenu. Tas, ko pašlaik dara Rūperts Mērdoks (viņa mediju koncerns par maksu internetā vairākus gadus finansiāli sekmīgi piedāvā daļu biznesa laikraksta Wall Street Journal rakstu un šogad ieviesa šo praksi arī britu laikrakstā The Times un svētdienas tabloīdā News Of The World – red.), pierāda, ka varbūt to tomēr var panākt. Tiesa, Mērdoka rīcībā ir milzīgi resursi.

Es personīgi paredzu drīzu drukas mašīnu galu. Šis ir pirmais gads, kad Lielbritānijā ļoti intensīvi reklamē Amazon e-lasītāju Kindle, ko pārdod par 129 vai 159 mārciņām. Būs aizraujoši vērot, kā veiksies ar pārdošanu šajos Ziemassvētkos, jo tas man būtu signāls, ka cilvēki tiešām ir gatavi lasīt grāmatas elektroniski. Drukas cena veido 70-80% no grāmatu izdevumiem, un tie ir tēriņi, kuri varētu arī nebūt. Mērdoks runā par 100 tūkstošiem cilvēku, kas pieteikušies uz Times maksas e-versiju kopš tās ieviešanas jūlijā. Daži šo skaitli gan apšauba. Taču tas nav slikti.

Kādus sociālos medijus pats lietojat?
Es esmu svētdienas lietotājs – gan Facebook, gan Twitter. Es netvītoju tik daudz kā agrāk, jo, būdams TV kanāla seja, negribu pateikt kaut ko neapdomīgu, kā dēļ tiktu asi kritizēts. Ir pietiekami daudz piemēru, kad cilvēki uzraksta 140 zīmju, papriecājas un pēc tam zaudē darbu vai iekļūst profesionālās problēmās. Līnija ir trausla.

Maniem tvītiem ir jātiek cauri BBC redakcionālajai sistēmai, tāpēc es tvītoju mazāk, un mani tas apmierina. CNN reportieri atlaida par to, ko viņa tviterī pateica par ar Hezbollah saistīta garīdznieka nāvi, Lielbritānijas vēstnieks Libānā ir saņēmis oficiālu nosodījumu par to, kā personīgajā blogā novērtēja šo pašu notikumu. Tikko atgriezos no Indijas, tur bijušais ārlietu ministrs ir dabūjis asu rājienu, jo salīdzinājis biznesa klasē lidojošos Indijas politiķus, kam tagad ieteikts pāriet uz ekonomisko klasi, ar svētajām govīm. Viņam ir gandrīz miljons sekotāju, un viņš ir pārgājis no regulāras vīterošanas uz 2-3 reizēm mēnesī. Par tvītošanu nākas maksāt.

Ne tikai profesionāli, arī personīgi. Jūs pats ciešat no informācijas pārslodzes?
Manuprāt, mēs visi ciešam. Ceru, ka esmu atradis veidu, kā tikt ar to galā. Ceļos agri, ap 5.30 no rīta, jo man ir nepieciešama sajūta, ka esmu sagatavojies dienai, cik vien labi iespējams. Mani pārņem šausmas, ja kaut kas notiek tiešajā ēteā un es nezinu atbildi. Vai tā ir informatīvā pārslodze? Varbūt. E-pasts ir nolemtība. Bez tvitera es varētu iztikt.

Es domāju vēl citu aspektu. Jūs bijāt korespondents gan Persijas līča karā, gan Kosovā. Mūsdienās šādos gadījumos būtu tonnām materiālu, kas tapuši pirms dažām sekundēm.
Šajā jaunajā situācijā mums būtu jāmācās izturēties pret informāciju daudz kritiskāk. Manas bažas ir saistītas ar jaunāko paaudzi, kas dzimusi digitālajā laikmetā un šajā informācijas plūsmā nav mācīta kritiski domāt par to, ko viņi redz vai ko viņiem stāsta internetā.

Vai es jūtos pārslogots? Katrs droši vien tā jūtas. Man pienāk 200-300 e-pastu dienā.

Runa nav par žurnālistiem, bet par ikdienas lietotājiem. Pirms kāda laika žurnālā Atlantic bija lielisks raksts Vai Google padara mūs par muļķiem. Proti, vai informācijas straume, kas gāžas cilvēkiem pāri, padara tos gudrākus vai notrulina? Katru vakaru skatoties kara sprādzienus un nakts redzamības ierīces TV ekrānā, kādā brīdī pazūd realitātes sajūta, un viss sāk atgādināt videospēli.
Nedomāju, ka informācijas apjoms padara mūs par muļķiem, taču mani interesē, kas notiks ar nākamo paaudzi: kā viņi izveidos sev iekšēju kontroles mehānismu, lai pārbaudītu redzēto. Mēs kā žurnālisti labi zinām, ka ļoti bieži tas, ko tev rāda informācijas avoti, nebūt nav pilna aina. Vai Google mūs padara stulbākus? Nē. Vai tas mums ļauj pieslēgties lielākam zināšanu daudzumam? Jā. Vai tas mums melo? Jā. Vai tas nozīmē, ka mēs pieņemam informāciju, neuzdodot pietiekami daudz kritisku jautājumu? Domāju, jā. Ziņu biznesā tagad strādā daudz cilvēku, kas nezina, kā pacelt klausuli un kādam piezvanīt, – viņi vispirms metas interneta meklētājos.

Pavaicāšu par iepriekšējo, nevis nākamo paaudzi. Jautājums ir vistīrākā spekulācija, bet – kas būtu noticis, ja mobilie telefoni un internets darbotos jau PSRS laikā?
Strādāju Polijā par korespondentu no 1980. līdz 1986.gadam, un mūsu galvenais saziņas rīks bija telegrāfs, par kura eksistenci daļa mūsdienu cilvēku vispār nenojauš. Šo jautājumu es sev bieži uzdodu – kas būtu bijis, ja mums būtu mobilie telefoni, internets? Ir diezgan liela iespēja, ka Austrumeiropas vēsture būtu citāda, komunisms būtu sabrucis vēl agrāk. Jo, atcerieties, 1991.gadā Irākas iebrukums Kuveitā un notikumi Baltijā norisinājās paralēli, un veidojās situācija, kurā televizora ekrānu faktiski vajadzēja sadalīt uz pusēm. Un, kamēr no Kuveitas informācija plūda brīvi, no Baltijas iegūstamās ziņas arvien bija lielā mērā kontrolētas.

Vai internetam ir spēja sagraut režīmu?
Sagraut?

Jā. Varam ņemt Irānu kā piemēru.
Vēl ne. Taču atcerieties, ko teicu sarunas sākumā – kāpēc ķīnieši ir tik noraizējušies par partijas nākotni un kā to ietekmēs 800 miljoni mobilo tālruņu. Viņus uztrauc, kā tas iespaido varu, un tas pats uztraukums ir vērojams arī daudzās citās valstīs.

* Wikileaks ir sabiedriska organizācija, kas internetā anonīmi publicē slepenus dokumentus un materiālus, kas atmasko dažādas nelikumības vai ētikas pārkāpumus. Šīs intervijas laikā vēl nebija izvērties jaunākais skandāls saistībā ar ASV Valsts departamenta iekšējo dokumentu noplūdināšanu.

Ko lasa BBC diktors, lai būtu informēts

News.bbc.co.uk  – BBC, protams
www.nyt.com – ASV laikraksts The New York Times
www.wpost.com – ASV laikraksts The Washington Post
english.peopledaily.com.cn – Ķīnas Komunistiskās partijas oficiālā laikraksta angļu versija
timesofindia.indiatimes.com- lielākais Indijas laikraksts angļu valodā

Niks Gouings
Dzimis 1951.gadā
Kopš 1996.gada vadošais, visilgāk strādājošais diktors BBC starptautiskajā kanālā Pirms pievienošanās BBC strādājis Independent Television News, specializējoties ārlietās
Pēc 2001.gada 11.septembra uzbrukuma Dvīņu torņiem vadīja tiešā ētera programmu sešas stundas bez apstājas un par šī notikuma atspoguļojumu saņēma prestižo Hotbird balvu
Bija BBC programmas vadītājs, kurš paziņoja par princeses Diānas nāvi pusmiljardu lielai starptautiskai auditorijai un vadīja programmu septiņas stundas
Savās reportāžās Gouings ir atspoguļojis lielu starptautisku pasākumu norisi, to skaitā BBC World debates no Pasaules ekonomikas foruma Davosā un Nobela prēmijas piešķiršanas ceremonijas Stokholmā
Divu romānu autors – The Wire (1988) un The Loop (1993), kas balstīti uz viņa žurnālistisko pieredzi komunistiskā bloka valstīs
Precējies, divi bērni
Pētījums Melu pilnas debesis un melnie gulbji ir lejupielādējams bez maksas: http://bit.ly/melniegulbji

 

Mūsdienu nezinītis

Posted on novembris 24, 2010 by - Recenzija

Modernā zinātne ir īstā fantastika, – Potera sāgas jaunāko filmu vērtē akadēmiķis

Kad piekritu uzrakstīt pārdomas par jaunāko Harija Potera filmu, jutos dīvaini. Pēdējo gadu pētnieciskā un pasniedzēja darba slodzes dēļ LU un tagad Saeimas deputāta pienākumu dēļ pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu bijis kinoteātrī. Tomēr, tā kā bija valsts svētku brīvās dienas, piekritu un pārliecībai uzaicināju līdzi uz kino dēlu Emīlu ar viņa draudzeni Leldi. Nevarētu jau teikt, ka esmu galīgs nezinītis: kādu no pirmajām filmām par Poteru redzējis biju, gan īpaši neiedziļinoties.

Jau ejot pirkt biļetes, domāju, kas tad ir stāsti par Hariju Poteru, Gredzenu pavēlnieku, Nārnijas hronikām un citi līdzīgi Anglijas intelektuāļu sarakstītie daiļdarbi. Patiesībā tie nav nekas cits kā mūsdienu pasakas. Tūdaļ nākamā doma: kāds tad patiesībā bija, ir un nākotnē būs pasaku uzdevums? Tās bērniem un pusaudžiem iemāca ētiskās patiesības: kas ir draudzība, uzticība, mīlestība, kas ir labi un kas ir slikti. Un patiesībā to pašu pēc filmas pateica arī Emīls un Lelde.

Cik daudzi no mūsdienu vecākiem Latvijā stāsta vai lasa bērniem pasakas? Laukos laikam daudzi, īpaši vecmāmiņas vai vectētiņi, vai inteliģenti vecāki. Bet Rīgā, kur labi pieejams internets un TV? Vai šie abi spēj aizvietot pasakas un teikas? Mana sieva Margarita, noklausījusies uzrakstīto, teic, ka šodienas literatūra, ieskaitot viņas iemīļotos rakstnieka Stīvena Kinga darbus, nemaz nav pasakas, bet gan modernā realitāte, savijusies kopā ar fantāzijas pasauli. Jautājums – kas mūsdienās ir fantāzija? Es kādā intervijā reiz teicu, ka modernā zinātne ir īsta fantastika.

Te, manuprāt, nonākam pie galvenās domas. Šodien zinātne vai, precīzāk, tās apvienojums ar modernajām tehnoloģijām, patiešām ir fantastika. Man kā studentam padomjlaikā mācīja, ka ir objektīvā realitāte, un zinātnieks kā novērotājs no malas neatkarīgi vēro šo realitāti, un tā top objektīvi, neapstrīdami zinātniskie atklājumi. Taču tā ir kļūda, un to 1944.gadā publiskā lekcijā Itālijā skaidri noformulēja fiziķis Volfgangs Pauli, kas gadu vēlāk kļuva par Nobela prēmijas laureātu: «Kā cilvēks, kurš veltījis visu savu dzīvi visprecīzākajai no zinātnēm – matērijas pētījumiem, par saviem atoma uzbūves pētījumu rezultātiem es jums varu pateikt vien, lūk, ko: matērijas kā tādas nav! Visa matērija rodas un pastāv vienīgi tā spēka ietekmē, kas iesvārsta atoma daļiņas, liekot tām vibrēt, un satur kopā visu šo atoma mikroskopisko Saules sistēmu. Mums jāsajūt, ka šī spēka pamatā eksistē saprātīgs un inteliģents Prāts, kas ir visa esošā matrice.» Domājat, es šo citātu atradu kādā fiziķa darbā? Nē, tā sauktajā ezotērajā literatūrā – Grega Bradena grāmatā Dievišķā matrice. Tajā stāstīts par 90.gadu krievu un amerikāņu zinātnieku eksperimentiem ar DNS, līdz ar to – par apziņas ietekmi uz Visumu. Ja Visums ir milzīga hologramma, kā to uztvēra fiziķis Dāvids Boms un līdzīgu ideju attiecībā uz smadzenēm formulēja Karls Pribrems, mēs visi esam iesaistīti milzīgā sasaistītā sistēmā.

Kas ir šis Prāts, par kuru runā Pauli un šodien daudzi nopietni pasaules zinātnieki? Īsu atbildi nevaru sniegt, patiesībā šī saruna ir jārisina pasaules gaišākajiem prātiem. No tā, cik sekmīga tā būs, lielā mērā būs atkarīga cilvēces nākotne. Piemēram, kā pirms 10 gadiem divas dienas sprieda trīs domātāji – Ervins Lāslo, Staņislavs Grofs, Pīters Rasels – par cilvēces problēmām grāmatā Apziņas revolūcija: cilvēcei savas darbības dēļ būs milzīgas eksistences problēmas, taču viss ir atkarīgs no mūsu apziņas, ja mēs to vēlamies mainīt. Tāpat kā filmā par Poteru, te ir runa par cīņu starp Gaismu un Tumsu. Un tagad ir līdzīgi kā filmas noslēgumā, kad tumsas spēku pavēlnieka Voldemorta rokās nonāk Cūkkārpas mirušā direktora Dumidora zizlis un viņš raida gaismas staru debesīs. Kas mūs gaida filmas otrajā daļā un kas – dzīvē?

Atver muti

Posted on novembris 24, 2010 by - Sleja

Kas ir labāk – kliegt vai klusēt? Pēdējo mēnešu notikumi atgādina, kāda jēga būt magonei, kas jā-teicēju kviešu laukā neklanās līdzi, bet protestē.

Pirmais piemērs ir trauslā sieviete ar svaigiem ziediem matos, kura nepazīst savus mazbērnus un ar izbrīnu skatās uz mobilo telefonu, jo jau septiņus gadus dzīvojusi mājas arestā. Runa, protams, ir par Nobela prēmijas laureāti Aunu San Su Čži, kurai pat valsts vārds – Birma/Mjanma – izsaka politisku nostāju. Par spīti tam, ka autoritārā vara viņu atkal un atkal piespiež dzīvot mājas arestā, San Su Čži nerimst iestāties par cerību. «Mēs, birmieši, mēdzam ticēt liktenim, taču, ja vēlamies pārmaiņas, mums tās jāpanāk pašiem… Pat ja tevi politika neinteresē, tā pie tevis atnāks.» Kad 13.novembrī viņu beidzot palaida brīvībā, tūkstošiem cilvēku gavilēja tik skaļi, ka Su Čži runu nevarēja sadzirdēt. Taču jau pirmajā intervijā viņa sacīja, ka gaida miermīlīgu revolūciju, ka tautai vajag vārda brīvību – to San Su Čži teica, zinot, ka varbūt rīt, varbūt jau šodien, šo vārdu dēļ viņu atkal var apcietināt.

Kāda jēga runāt, ja nekas nemainīsies? Otru cilvēku, ko gribu pieminēt, arī apcietināja pirms septiņiem gadiem, taču – izkāpjot no savas privātās lidmašīnas, nevis cīnoties par demokrātiju. Tomēr San Su Čži ir kaut kas kopējs ar Mihailu Hodorkovski, krievu oligarhu un naftas giganta Jukos vadītāju, kura tiesa beidzās 2.novembrī. Laika gaitā Hodorkovskis ir pārtapis par pretestības simbolu, un, kaut gan cerības tikt atbrīvotam ir maz, viņš izmantoja savas tiesas noslēgumu, lai nolasītu drosmīgus vārdus. Mans liktenis, viņš apgalvoja, ir arī Krievijas liktenis. Tie miljoni, kas vēro manu tiesu, skatās ar cerību, ka Krievija vēl varētu kļūt par brīvības valsti. Krievijai nav izredzes izglābties no kārtējās stagnācijas, kamēr nevar uzticēties tās tiesām, brīdināja Hodorkovskis.

(Zīmīgi, ka divi Baltijas dižgari nebaidās aizstāvēt Hodorkovski – igauņu komponists Arvo Pērts viņam veltīja savu ilgi gaidīto 4.simfoniju, un vijolnieks Gidons Krēmers – savu jaunāko CD. Krēmers raksta, ka mākslas vārdā protestē pret visām tirānijām – gan Mjanmas, gan Krievijas – kas, «dievinot zelta teli, meklē, kā apklusināt opozīciju un būvēt sienas starp tautām un valstīm».)

Trešais piemērs nāk no valsts, kurā pretimrunāšana ir sena un godpilna tradīcija – no Anglijas. Šoreiz nav runa par vienu simbolisku mocekli, bet par tūkstošiem mutu vērēju, kas protestē pret politiķiem, kuri netur vārdu. Lielbritānijas premjera vietnieks Niks Klegs solīja cīnīties pret studiju maksas pacelšanu, bet tagad viņa koalīcija grasās to trīskāršot. 50 000 studentu protesta akcija pārvērtās skandālā, kad maza sauja vardarbīgi noskaņoto uzbruka konservatīvās partijas ēkai. Kaut gan daudzi liecinieki stāsta, ka mediji uz notiekošo paši kūdījuši, šķindošie logu stikli ir likuši jaunajai valdībai trūkties.  Kamēr es rakstu šos vārdus, Lielbritānijas policija gatavojas 24.novembrim, kad studenti sola vēl plašākus protestus. Te jau vārds ir pārtapis darbībā, un jācer, ka spontāni grautiņi neizķēmos studentu vēstījumu, ka viņu nākotne ir apdraudēta pirms tā vēl sākusies.

Kādi būs vārdu rezultāti, nezinām. Varbūt trauslo sievieti atkal ieliks aiz restēm, un nomocītais oligarhs nomirs cietumā. Varbūt šonedēļ angļu studentus neuzklausīs, un izglītība viņiem kļūs par luksusa preci. Tomēr trīs lietas paliek skanot visu ausīs.

Tautai vajag vārda brīvību. Tikai tiesiska sabiedrība būs ekonomiski plaukstoša. Un – solījumi jātur.

Somi mūs apskauda

Posted on novembris 24, 2010 by - Recenzija

Ādolfs Irbīte, kura izstāde apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir viens no VEF dizaina veiksmes stāsta pamatlicējiem

Kā radīt Latvijas Nokia? Šis jautājums droši vien nemocīja mūsu vecmāmiņas 30.gados, kad Nokia bija galošu ražotāja marka Somijas laukos. Drīzāk somu vectētiņi, ejot Helsinkos gar smalko VEF boutique, ko, jāpiebilst, varēja atrast arī citu Ziemeļeiropas galvaspilsētu labākajās ielās, un pētot tur izstādītos skaistos radioaparātus, telefonus, gludekļus, kabatas lukturīšus, putekļsūcējus, fotopiederumus un atminoties VEF ražotās lidmašīnas un automobiļus, domāja – kā radīt Somijas VEF?

Ar VEF tolaik varēja pelnīti lepoties. Balvas par dizainu Beļģijas un citās ārvalstu izstādēs, atzinības par skaistajiem reklāmas materiāliem un, galu galā, saimnieciskā veiksme rādīja, ka dizaina jomā VEF bija plaši atzīts. Vēl tagad Ņujorkā, apmeklējot slaveno mūsdienu mākslas un dizaina muzeju MoMA, starp nedaudzajiem pasaules ievērojamākā rūpnieciskā dizaina eksponātiem var atrast VEF ražoto Minox kameru.

Ādolfs Irbīte, kuram pašlaik veltīta izstāde Provokācija Latvijas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, bija viens no VEF dizaina veiksmes stāsta pamatlicējiem. Strādāt rūpnīcā viņu uzaicināja brālis Kārlis Irbīte, pirmo VEF radioaparātu dizainu un lidmašīnu autors. Ādolfs tikko bija izslēgts no Māk­slas akadēmijas, jo nebija varējis samaksāt studiju maksu, tomēr jau bija ieguvis vērtīgu un vispusīgu mākslas izglītību. Kā zēnu Irbīti saistīja automobiļi, tāpēc nebūtu jābrīnās, ka izstādē redzamo VEF radioaparātu izceltie skaļruņi brīžiem atgādina 30.gadu auto uzkrītošās radiatoru restes. Lepnākie radioaparāti, izrotāti ar apgriezta V veida dubultuzlikām no nerūsējošā tērauda, liek domāt par Citroën ar vismaz V8 dzinēju. No tā izriet pirmā atziņa nākotnes Latvijas Nokia VEF veidotājiem: Latvijas mākslas izglītība ir laba un kvalitatīva. Piesaistot jaunos māksliniekus rūpnieciskajam dizainam, viegli radīt pasaules klases produktus. Māk­slinieks ar interesi par tehniku spēs pārnest arhitektūras un tehnikas modes valodu uz priekšmeta formām. Latvijas dizaina problēma drīzāk ir tādu rūpnīcu, kam vajadzīgs mūsdienu dizains, ne dizaineru trūkums.

30.gadu modes materiāls bija bakelīts. Tā bija pirmā plastmasa, kurai rūpnie­cis­kos apmēros varēja piešķirt jebkādu formu. Mūsdienu acīm raugoties, bakelīts ir ne pārāk izskatīga plastmasa. (Vai atceraties tumši pelēcīgi brūnganus, nedaudz plankumainus, trauslus elektrības slēdžus no 50.gadiem?) Tomēr 30.gados tas bija jaunākais sasniegums. Dāmas valkāja Catalin markas bakelīta rotas pie smalkākajām vakarkleitām, bet radiotehnikas ražotāji izmantoja tā īpašību izolēt elektrisko strāvu un iespēju izliet to jebkādā formā, kas šo plastmasu padarīja par modes materiālu radioaparātu korpusu ražošanā. Radioaparāti ieguva viļņotas, sarežģītas formas. Interesanti vērot Ādolfa Irbītes sekošanu šai jaunajai modei, tomēr atveidojot to finierētā kokā. Iespējams, pasaules dizaina atzinība Irbītem nāk tieši no spējas iztulkot jaunākos modes vēsmojumus Latvijai tradicionālos materiālos. Tāpēc VEF radioaparāti bija gan moderni, gan tomēr savdabīgi un nekopēja nevienu ārvalstu marku. No tā izriet otra atziņa: ir vērts būt atvērtiem pasaulei un reizē turēties pie saknēm, kas Latvijas gadījumā noteikti ir kokrūpniecības tradīcijas un dabisko materiālu izmantošana rūpniecībā.

Pasaules slavu, dizaina un inženierijas augstākās virsotnes VEF sasniedza kā valstij piederošs uzņēmums. Par to būtu jāaizdomājas mūsdienu Latvijas inovācijas politikas veidotājiem: reizēm ir vērts radīt valsts uzņēmumu kā inovāciju līderi un vilcēju, ja tā skats ir vērsts uz globālo tirgu un ja tā dibināšana paceļ nozari jaunā līmenī. Piemērs ir gan starptautiski sekmīgais VEF agrākajā Latvijā, gan mūsdienās Airbus vai Huawei Technologies, airBaltic vai Singapore Airlines. Galu galā, ir vienalga, kādā krāsā kaķis, ka tikai ķertu peles. Lai uzņēmums neizvirstu, barojoties no valsts kabatas, ir svarīgi tam noteikt mērķi un pienākumu konkurēt pasaules tirgū un dibināt to tikai tajās nozarēs, kur privātie nespēj savilkt vienkopus pietiekamu daudzumu riska kapitāla.

Savukārt spilgta flagmaņa izveidošana nodrošina darbavietas daudziem, arī Ādolfam Irbītem, kurš no mākslinieka bezdarbnieka nokļuva interesantā dzīvē, radot nebijušas lietas, kas priecē aci vēl tagad.

Izstāde ir interesants atskats uz laikmetu, kad Latvija bija daudz sekmīgāka nekā pašlaik. Ir vērts apmeklēt, lai gūtu nostalģisku lepnumu, priecētu acis un pārdomātu, vai esam visu iemācījušies no savas vēstures.

Tas notiek ar mums

Posted on novembris 24, 2010 by - Intervija

Šonedēļ kinoteātros sāk demonstrēt režisora Gata Šmita (37) pilnmetrāžas aktierfilmu Seržanta Lapiņa atgriešanās. Iespējams, smieklīgāko šāgada latviešu filmu ar, iespējams, nežēlīgāko vardarbības ainu pēdējos gados

Kopā ar sešiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem – Andri Keišu, Gunu Zariņu, Gati Gāgu, Vili Daudziņu, Kasparu Znotiņu un Baibu Broku – režisors Gatis Šmits 2007.gadā izveidoja un iestudēja izrādi Tas notika ar viņiem. Pats Šmits to raksturo kā film noir (burtiski tulkojot no franču valodas – melnā filma, kinovēsturē lietots un visai brīvi interpretēts 40.-50.gadu Holivudas krimināldrāmu vai to stilistikā veidotu filmu apzīmējums) žanra stilistikā balstītu minimālistisku situāciju komēdiju. «Brīžiem izdevās sasmīdināt publiku tādā veidā, kas vienlaikus ir ļoti cienījams un smieklīgs, nevis lūgties, lai skatītāji pasmejas,» tagad par izrādi saka Šmits.

25.novembrī notiks Šmita filmas Seržanta Lapiņa atgriešanās pirmizrāde. Lai gan filma lielā mērā izaugusi no izrādes, kopēja ar to Seržantam Lapiņam varētu būt vienīgi attieksme pret skatītāju un aktieru, režisora un scenāriju autoru Ingus Bendika un Jāņa Norda ilgstošā kopdarbā izveidojusies vienojošā sajūta par to, kas ir smieklīgs un kas nav. Abstraktās izrādes vides un tēlu vietā ir pavisam konkrēti un mūsdienu Latvijā varbūt pat sastopami personāži – no ārzemju militārās misijas atgriezies seržants Lapiņš, kaujinieciski noskaņots policists, sievu pazaudējis uzņēmējs, kas drusku par daudz dzer, sieviete, kas vēlas reizi par visām reizēm sakārtot savu nesakārtojamo dzīvi, un citi. No izrādes, kurā tas notika ar viņiem, ir radusies filma, kurā «tas notiek ar mums».

Jaunākais Šmita darbs teātrī bija Nacionālajā teātrī pērnā izrāde 1906. Trakāk vēl kā piektajā gadā, taču viszināmākais veikums līdz šim, iespējams, ir pirms diviem gadiem Ķīpsalas izstāžu hallē iestudētais un plaši apmeklētais mūzikls Les Miserables (Nožēlojamie). Šmits ir pavisam 10 teātra izrāžu un trīs pabeigtu filmu režisors. Seržanta Lapiņa atgriešanās ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma, dažādās pabeigtības stadijās ir pēc Dailes teātra izrādes Naži vistās veidota filma un debijas darbs animācijas jomā.

Kā gadījās, ka tu kļuvi par kinorežisoru?
Kā jau tas parasti notiek – kaut kādu sagadīšanos ceļā. Mācoties Rīgas Komercskolā, mēs ar 16 milimetru kameru filmējām kaut kādas amatieru filmas un uz sienām projicējām…

Tu grasījies kļūt par komersantu?
Filmēt biju sācis jau pirms tam. Švāģeris iedeva 16 mm kameru un filmu attīstīšanas tankus, un mēs kaut ko ņēmāmies. Šajā ziņā droši vien neesmu vienīgais – ir dzirdēti daudzi gadījumi, kad 12-13 gadu vecumā rokās nonāk pirmā kamera, un vienkārši sāk ar to darboties. Tu jau nedomā – lūk, kādudien es varētu kļūt par režisoru vai operatoru. Atceros, tas laikam bija komercskolas pēdējā klasē, klases biedrs Māris Kaņķelis teica: nu, Šmitam jau uz GIK (Vissavienības Valsts kinomākslas institūts Maskavā – red.) jābrauc.

Kāpēc tavam švāģerim bija kamera?
Viņš bija fiziķis universitātē, viņa pakļautībā bija optiskā laboratorija, kur tika taisītas pirmās hologrammas. Tur bija visa foto un kinotehnika, un švāģeris to kameru palienēja. Vienkārši iedeva. Pēc komercskolas stājos kinorežisoros Anša Epnera kursā Kultūras akadēmijā, nepaņēma, un tad mēs vienu gadu kopā ar tevi nomācījāmies filozofos.

Kā tu gadījies Filozofijas fakultātē?
Šķita, ka mācīties kaut kur vajag, stājos filozofos, paliku aiz svītras. Runājāmies ar tēti – ko nu tagad darīs, jo vasara jau pilnā plaukumā. Es saku, ka varētu mācīties filozofos, bet tad tikai par maksu. Viņš saka, ka varbūt tomēr juristos vai ekonomistos, vārdu sakot, ar cerību, ka varbūt tas noderēs kaut kādam biznesam vai kā… Cepuri nost, ka tētis ļāva visam notikt un samaksāja par studijām.

Kas ir tavi vecāki?
Tētis jau divus gadus ir miris. Abi vecāki ir diezgan advancēti kokapstrādes inženieri. Mamma zīmēja visas tās kokapstrādes rūpnīcas, kas tika būvētas padomju laikos, tēvs savukārt pārzinājis visādas koksnes apstrādes lietas, viņš tajā jomā bija zinātņu kandidāts.

Dailes teātra aktieris Luijs Šmits ir vectēvs?
Jā, tēta tētis.

Tad tomēr nevar teikt, ka teātris ir kaut kas, ko var pārmantot iedzimtības ceļā?
Nē, es nekādu saistību starp to, ar ko nodarbojos tagad, un vectēvu nesaskatu. Lai gan tad, kad mēs pārcēlāmies dzīvot uz Purvciemu, mani ielika 64.vidusskolā, jo bija doma, ka man jāiet skolā ar teātra novirzienu. Tā bija laba skola, taču tur teātra klase drīzāk varēja izraisīt alerģiju.

Kad gadu biju nomācījies Filozofijas fakultātē, tiku Kultūras akadēmijas Pētera Krilova režisoru un aktieru kursā. Atceros, tajā laikā vēl vienu brīdi strādāju par sargu Latvijas Vēstnesī, un tikšana vai netikšana Kultūras akadēmijā šķita baigi nopietnā lieta. Man paveicās, mums bija ļoti labs kurss – Džilis (Dž.Dž.Džilindžers – red.), Viesturs Kairišs, Baiba Broka, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Regnārs Vaivars…

Kā tu nonāci Amerikā un sāki studēt kinorežiju Ņujorkas Universitātē?
Līdztekus visam strādāju Sorosa fonda informācijas birojā – ar konkursu varēja tikt, ja zināji angļu valodu… Fondā bija pieejams internets, datori, Aija Paegle no Amerikas parādīja, kā to var darīt, iedrošināja, un kaut kā tas viss savirknējās ļoti labvēlīgi.

Vai pirms tam tu ārzemēs biji bijis?
Jā, biju bijis Austrijā un Ņujorkā. Piedalījos braucienā, kuru 90.gadu sākumā organizēja slavenā mūnistu organizācija. (Runa ir par korejieša Sana Mjunga Mūna dibināto Apvienošanās baznīcu un centieniem rast piekritējus arī Latvijā; plašāko publicitāti iemantojušajas kolektīvas sektas biedru «masu kāzas» stadionos vai citās sabiedriskās vietās, kur tiek salaulāti iepriekš sveši cilvēki – red.)

Kā tu tur gadījies?
Komercskolā notika tikšanās ar tiem, kas vēlētos braukt uz Ameriku. Droši vien mūnisti mēģināja ieperināties mūsu trauslajā un nesen neatkarību atguvušajā valstī. Tad viņi uzaicināja angliski labāk runājošos studentus no Medicīnas akadēmijas, universitātes, Tehniskās universitātes un komercskolas – mēs tur bijām paši jaunākie, un notika desmit dienu nometne. Mēs dziedājām kaut kādas dziesmas, bija lekcija, kurā mūnisti pastāstīja, kas un kā, tad visi satikās zālē, un viņi paziņoja – tagad mēs atbildēsim uz jautājumu: «Kurš brauks uz Ameriku?» «Visi brauks!» Un tā kādu 50 vai pat vairāk cilvēku grupa vienkārši aizbrauca uz Ņujorku!

Tur bija brīnišķīgi. Palikām hotelī New Yorker. Bija riktīgs šoks – izej kādā 16.stāvā ārā uz terases, kas ir virs visiem pārējiem stāviem, virs pilsētas un… Austrijā biju vēl padomju laikos – apmaiņas braucienā uz Grācu no 64.vidusskolas. Tomēr principā norāviens Ņujorkā bija krietni lielāks. Izkāp no lidmašīnas vēl pa tumsu, īsti nesaproti, kur esi, un tad nonāc tajā viesnīcas istabiņā. Starp citu, divi cilvēka no mūsu grupas aizbēga. Viens aizbēga jau lidostā, otrs izlauzās cauri tiem, kas gribēja viņu aizturēt viesnīcas priekštelpā. Varbūt es to pats redzēju, varbūt tikai vēlāk izdomāju, nezinu. Viņi jau iepriekš bija sazvanījušies ar draugiem, un braucienu izmantojuši vienkārši kā biļeti. Tas bija agrīnais Latvijas neatkarības laiks, bet vēl aizvien bija vajadzīgi izsaukumi, vīzas.

Tev nebija domas palikt Amerikā? Ne jau Mūna brauciena laikā, bet pēc studijām? Cik gadu tev bija, kad aizbrauci?
26. Bet domas palikt nebija. Katrā ziņā ar to sevi nenomocīju, ļāvu notikt tam, kas notika. Daži kursa biedri tur palika, ieprecējās vai kā citādi mēģināja ieskrāpēties Amerikas ekonomikā, strādāt, pelnīt īri utt. Taču spiediens tur ir lielāks, izdzīvošana ir grūtāka. Badā jau neviens nemirst, visi dzīvo.

Kas tev patīk labāk – teātris vai kino?
Man vienkārši patīk darīt. Vienalga, vai tā būtu izrāde, vai filma, vai, piemēram, zāles pļaušana. Protams, režisora darbs atšķiras no zāles pļaušanas, jo, lai cik slikti tas arī izklausītos, ir darbs ar cilvēkiem. Es pieļauju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc režija mani piesaista. Taču es nedomāju, ka režisora darbs ir kaut kas tāds, ko es darītu labāk nekā kaut ko citu sakarīgu un ar rokām, piemēram, gatavot ēst, mazgāt veļu. Tagad gan kādu brīdi mana prioritāte bija kino, jo krīzes radītā stresa dēļ šajā sezonā nobira divas teātra izrādes – Dailē un Nacionālajā teātrī. Es ļoti ceru vienu izrādi šajā sezonā uztaisīt Jaunajā Rīgas teātrī. Pēc filmas pirmizrādes ar skaidru aci apskatīšos, ko darīt.

Ko tu domā par latviešu jaunāko laiku kino?
Neesmu neko daudz redzējis. Nedz Medības, nedz Rūdolfa mantojumu, nedz Lailas Pakalniņas jaunākās filmas. Līdz ar to nespēju noformulēt viedokli vai uzstādīt diagnozi. Drīzāk tas ir jautājums, vai latviešiem kino vispār ir vai nav.

Un kā tad ir?
Tādā nozīmē kā pastāv, piemēram, franču vai amerikāņu kino, latviešiem pilnīgi noteikti nav. Kaut kas tāds varbūt ir iezibējies latviešu dokumentālajā kino, taču ne spēlfilmās. Ceplis, Rīgas sargi, Limuzīns Jāņu nakts krāsā – nezinu, vai tur ir kaut kas kopējs. Varētu teikt, ka latviešu kino vēl tikai gaida savu piedzimšanu. Pagaidām tās ir tikai dažu režisoru dažas filmas, no kurām daudzas netiek pāri kvalitātes latiņai. No otras puses, var uzskatīt, ka latviešu kino ir tas, ko latvieši skatās. Ja apmeklētākie ir Rīgas sargi, ja skatītākais ir Ugunsgrēks, varbūt tas arī ir latviešu kino.

Parasti kino taisītāji Latvijā sūdzas par naudas trūkumu.
Nav taisnība. Ja paskatītos pēc kārtas visus Latvijā finansētos kinoprojektus, rastos iespaids, ka nauda ir vienkārši kritusi kā no debesīm. Ja gadā būtu jāsadala 20 miljoni valsts finansējuma, nedomāju, ka tāpēc uzlabotos filmu kvalitāte. Labs piemērs ir ceļi. Iztērētais Eiropas finansējums un skaitļi šo kvalitāti, kā izrādās, neuzlabo. Vienīgā joma, kur ir labums no lielāka finansējuma, ir pašas industrijas, ražošanas jaudu uzturēšana.

Runājot par «darbu ar cilvēkiem», kā tev sokas darbs ar dēlu? Man radies iespaids, ka tu mūždien esi ļoti aizņemts.
Cenšos katru dienu kopā pavadīt vismaz dažas stundas. Tas ir ļoti jauki, un noteikti visu šo vilcienu pabīda drusku tālāk uz priekšu.

Atvaino, kādu vilcienu?
Tā varbūt ir muļķīga metafora – pabīda uz priekšu visu dzīves vilcienu, vai kaut kā tā.

Tev sanāca diezgan ilgi būt prom no Latvijas. Vai ir kāda vieta, tēls, sajūta, kas pirmā nāk prātā saistībā ar mājām, ar Latviju?
Tie ir lauki, iespējams, Vitrupē, kur mēs mēdzam braukt – ar miglu, pļavām, darbiem. Protams, arī mamma un tētis. Patiesībā ar pilsētas dzīvokli šo sajūtu ir grūti asociēt. Situācija te baigi mainījās, kamēr biju prom, un pilsēta arī pārmainījās.

Kādas tev ir senākās bērnības atmiņas?
Atceros, kā es vienreiz zīdu krūti.

Tad jau esi gandrīz kā Ļevs Tolstojs, kas apgalvoja, ka atceroties savu piedzimšanu.
Jā, tāda bilde man acu priekšā nezin kāpēc ir. Es pat to konkrēto segu, uz kuras biju uzlikts, segu kaudzē varētu atrast. Tāpat es atceros, kāda bija gaisma. Protams, tas jau ir zināms, ja ko tādu vienreiz izstāsta, ar katru nākamo reizi stāsts noapaļojas…

…un tu atceries arvien vairāk.
Jā, jā! Bet tā ir taisnība!

Vai tu vari izskaidrot, kāpēc ir sajūta, ka gandrīz visās latviešu filmās aktieri nerunā tā, kā cilvēki «runā dzīvē»?
Man šķiet, ka tā ir kaut kāda latviešu paranoja. Problēmai ir divas daļas. Droši vien no savas pieredzes zini – ja esi nofilmēts kādās kāzās vai kādā citā pasākumā, tajā brīdī, kad sevi ieraugi televizora ekrānā pilnīgi citos apstākļos, ir kaut kāda nepatīkama sajūta.

Sajūta vienmēr ir pretīga.
Jā, pretīga. Lai gan dažādām tautām varbūt tas ir atšķirīgi. Iemesls, iespējams, ir tas, ka sarunvaloda nav pārāk daudz izmantota kino, arī padomju laikā. Padomju laika kino vienmēr atspoguļoja kaut kādu izdomātu labo, citādo pasauli, bet ar dzīves īstenību, ar valodu, kāda tiek lietota ikdienā, tam visam bija maza saistība. Otra daļa, protams, ir slikta režija un slikts aktiera darbs. Bet kauna sajūta kopumā, manuprāt, ir latvieša sajūta.

Vai kino ir māksla?
Manuprāt, ne. Tas ir kustinātājs, tas ir kaut kas vienkāršs. Tā pilnīgi noteikti nav augstā māksla, ja tā var nodalīt, – tāda māksla, kāda ir mūzika vai kaut kas cits. Tas ir entertainment, jo vārdu «izklaide» latviešu valodā ir kauns teikt. «Izklaide», man šķiet, vairs neapzīmē kvalitāti, darbu, ko kāds ir ieguldījis, bet tikai novērtējumu no malas.

Ko tu tagad grasies darīt?
Būs jāmeklē darbs, tas ir skaidrs. Varētu būt doķene, kāpēc gan ne? Multene patiesībā jau ir iesākta – darba nosaukums ir Mammas, tēti un citi. Tas ir Ziedoņdārza un Grīziņkalna mūsdienu bērnu stāsts. Diezgan daudz jau ir gatavs – scenārijs uzrakstīts, sazīmēti foni, tagad, ja atradīsies finansējums, vajadzētu strādāt pie varoņiem. Redzi, manam dēlam pa šo laiku tūliņ jau būs divarpus gadu, vēl pēc kāda laika – jau seši…

…un tad jau astoņpadsmit, bet filmas nav.
Un tad es teikšu: zini ko, dēls, – pabeidz!

 

Gatis Šmits iesaka piecas filmas

Dzīvība uz Zemes (1979). Rež. Deivids Atenboro, Par dzīvības izcelšanos un daudzveidību. Viens no ambiciozākajiem visu laiku TV ražojumiem.

Mākslīgais Intelekts (2001). Rež. Stīvens Spīlbergs. Viena no izklaidējošākajām zinātniskās fantastikas filmām.

Kailā bērnība (1968). Rež. Moriss Pialā. Filma, kuru nav iespējams aizmirst.

Lielais karš (1964). BBC dokumentālais eposs par Pirmo pasaules karu 17 stundās lēni un neatgriezeniski izmaina skatītāja pasaules uzskatu.

Treknā pilsēta (1972). Rež. Džons Hjūstons. Pēdējo gadu mīļākā filma. Brīnišķīgais Džons Hjūstons spēku pilnbriedā. Šī filma padara pasauli labāku.

Gatis Šmits
Dzimis 1973.gadā
Pēc Rīgas Komerckolas beigšanas 1991.gadā sāka studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļā
1996.g. absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu režijā, diplomdarba izrādes – Olimpiskais gads un Ričards III. Jorku ģimenes pēdējā ziema
2003.g. ar maģistra grādu kinorežijā beidza studijas Ņujorkas Universitātes Tiša mākslas skolā. Par diplomdarba īsfilmu Aģents iemīlas 2005.gadā saņēma Lielo Kristapu kā par labāko īsfilmu un par labāko spēlfilmu režiju
2007.g. uzņēma vienu no četrām spēlfilmas Vogelfrei daļām – Jaunība. Lielais Kristaps kā labākajai spēlfilmai un labākajam scenārijam
2007.g. LNO iestudēja Ērika Ešenvalda operu Augļu koks ir Jāzeps. Laikraksta Diena gada balva kultūrā un Lielā mūzikas balva

 

Tas notiek ar mums

Posted on novembris 24, 2010 by - Intervija

Šonedēļ kinoteātros sāk demonstrēt režisora Gata Šmita (37) pilnmetrāžas aktierfilmu Seržanta Lapiņa atgriešanās. Iespējams, smieklīgāko šāgada latviešu filmu ar, iespējams, nežēlīgāko vardarbības ainu pēdējos gados

Kopā ar sešiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem – Andri Keišu, Gunu Zariņu, Gati Gāgu, Vili Daudziņu, Kasparu Znotiņu un Baibu Broku – režisors Gatis Šmits 2007.gadā izveidoja un iestudēja izrādi Tas notika ar viņiem. Pats Šmits to raksturo kā film noir (burtiski tulkojot no franču valodas – melnā filma, kinovēsturē lietots un visai brīvi interpretēts 40.-50.gadu Holivudas krimināldrāmu vai to stilistikā veidotu filmu apzīmējums) žanra stilistikā balstītu minimālistisku situāciju komēdiju. «Brīžiem izdevās sasmīdināt publiku tādā veidā, kas vienlaikus ir ļoti cienījams un smieklīgs, nevis lūgties, lai skatītāji pasmejas,» tagad par izrādi saka Šmits.

25.novembrī notiks Šmita filmas Seržanta Lapiņa atgriešanās pirmizrāde. Lai gan filma lielā mērā izaugusi no izrādes, kopēja ar to Seržantam Lapiņam varētu būt vienīgi attieksme pret skatītāju un aktieru, režisora un scenāriju autoru Ingus Bendika un Jāņa Norda ilgstošā kopdarbā izveidojusies vienojošā sajūta par to, kas ir smieklīgs un kas nav. Abstraktās izrādes vides un tēlu vietā ir pavisam konkrēti un mūsdienu Latvijā varbūt pat sastopami personāži – no ārzemju militārās misijas atgriezies seržants Lapiņš, kaujinieciski noskaņots policists, sievu pazaudējis uzņēmējs, kas drusku par daudz dzer, sieviete, kas vēlas reizi par visām reizēm sakārtot savu nesakārtojamo dzīvi, un citi. No izrādes, kurā tas notika ar viņiem, ir radusies filma, kurā «tas notiek ar mums».

Jaunākais Šmita darbs teātrī bija Nacionālajā teātrī pērnā izrāde 1906. Trakāk vēl kā piektajā gadā, taču viszināmākais veikums līdz šim, iespējams, ir pirms diviem gadiem Ķīpsalas izstāžu hallē iestudētais un plaši apmeklētais mūzikls Les Miserables (Nožēlojamie). Šmits ir pavisam 10 teātra izrāžu un trīs pabeigtu filmu režisors. Seržanta Lapiņa atgriešanās ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma, dažādās pabeigtības stadijās ir pēc Dailes teātra izrādes Naži vistās veidota filma un debijas darbs animācijas jomā.

Kā gadījās, ka tu kļuvi par kinorežisoru?
Kā jau tas parasti notiek – kaut kādu sagadīšanos ceļā. Mācoties Rīgas Komercskolā, mēs ar 16 milimetru kameru filmējām kaut kādas amatieru filmas un uz sienām projicējām…

Tu grasījies kļūt par komersantu?
Filmēt biju sācis jau pirms tam. Švāģeris iedeva 16 mm kameru un filmu attīstīšanas tankus, un mēs kaut ko ņēmāmies. Šajā ziņā droši vien neesmu vienīgais – ir dzirdēti daudzi gadījumi, kad 12-13 gadu vecumā rokās nonāk pirmā kamera, un vienkārši sāk ar to darboties. Tu jau nedomā – lūk, kādudien es varētu kļūt par režisoru vai operatoru. Atceros, tas laikam bija komercskolas pēdējā klasē, klases biedrs Māris Kaņķelis teica: nu, Šmitam jau uz GIK (Vissavienības Valsts kinomākslas institūts Maskavā – red.) jābrauc.

Kāpēc tavam švāģerim bija kamera?
Viņš bija fiziķis universitātē, viņa pakļautībā bija optiskā laboratorija, kur tika taisītas pirmās hologrammas. Tur bija visa foto un kinotehnika, un švāģeris to kameru palienēja. Vienkārši iedeva. Pēc komercskolas stājos kinorežisoros Anša Epnera kursā Kultūras akadēmijā, nepaņēma, un tad mēs vienu gadu kopā ar tevi nomācījāmies filozofos.

Kā tu gadījies Filozofijas fakultātē?
Šķita, ka mācīties kaut kur vajag, stājos filozofos, paliku aiz svītras. Runājāmies ar tēti – ko nu tagad darīs, jo vasara jau pilnā plaukumā. Es saku, ka varētu mācīties filozofos, bet tad tikai par maksu. Viņš saka, ka varbūt tomēr juristos vai ekonomistos, vārdu sakot, ar cerību, ka varbūt tas noderēs kaut kādam biznesam vai kā… Cepuri nost, ka tētis ļāva visam notikt un samaksāja par studijām.

Kas ir tavi vecāki?
Tētis jau divus gadus ir miris. Abi vecāki ir diezgan advancēti kokapstrādes inženieri. Mamma zīmēja visas tās kokapstrādes rūpnīcas, kas tika būvētas padomju laikos, tēvs savukārt pārzinājis visādas koksnes apstrādes lietas, viņš tajā jomā bija zinātņu kandidāts.

Dailes teātra aktieris Luijs Šmits ir vectēvs?
Jā, tēta tētis.

Tad tomēr nevar teikt, ka teātris ir kaut kas, ko var pārmantot iedzimtības ceļā?
Nē, es nekādu saistību starp to, ar ko nodarbojos tagad, un vectēvu nesaskatu. Lai gan tad, kad mēs pārcēlāmies dzīvot uz Purvciemu, mani ielika 64.vidusskolā, jo bija doma, ka man jāiet skolā ar teātra novirzienu. Tā bija laba skola, taču tur teātra klase drīzāk varēja izraisīt alerģiju.

Kad gadu biju nomācījies Filozofijas fakultātē, tiku Kultūras akadēmijas Pētera Krilova režisoru un aktieru kursā. Atceros, tajā laikā vēl vienu brīdi strādāju par sargu Latvijas Vēstnesī, un tikšana vai netikšana Kultūras akadēmijā šķita baigi nopietnā lieta. Man paveicās, mums bija ļoti labs kurss – Džilis (Dž.Dž.Džilindžers – red.), Viesturs Kairišs, Baiba Broka, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Regnārs Vaivars…

Kā tu nonāci Amerikā un sāki studēt kinorežiju Ņujorkas Universitātē?
Līdztekus visam strādāju Sorosa fonda informācijas birojā – ar konkursu varēja tikt, ja zināji angļu valodu… Fondā bija pieejams internets, datori, Aija Paegle no Amerikas parādīja, kā to var darīt, iedrošināja, un kaut kā tas viss savirknējās ļoti labvēlīgi.

Vai pirms tam tu ārzemēs biji bijis?
Jā, biju bijis Austrijā un Ņujorkā. Piedalījos braucienā, kuru 90.gadu sākumā organizēja slavenā mūnistu organizācija. (Runa ir par korejieša Sana Mjunga Mūna dibināto Apvienošanās baznīcu un centieniem rast piekritējus arī Latvijā; plašāko publicitāti iemantojušajas kolektīvas sektas biedru «masu kāzas» stadionos vai citās sabiedriskās vietās, kur tiek salaulāti iepriekš sveši cilvēki – red.)

Kā tu tur gadījies?
Komercskolā notika tikšanās ar tiem, kas vēlētos braukt uz Ameriku. Droši vien mūnisti mēģināja ieperināties mūsu trauslajā un nesen neatkarību atguvušajā valstī. Tad viņi uzaicināja angliski labāk runājošos studentus no Medicīnas akadēmijas, universitātes, Tehniskās universitātes un komercskolas – mēs tur bijām paši jaunākie, un notika desmit dienu nometne. Mēs dziedājām kaut kādas dziesmas, bija lekcija, kurā mūnisti pastāstīja, kas un kā, tad visi satikās zālē, un viņi paziņoja – tagad mēs atbildēsim uz jautājumu: «Kurš brauks uz Ameriku?» «Visi brauks!» Un tā kādu 50 vai pat vairāk cilvēku grupa vienkārši aizbrauca uz Ņujorku!

Tur bija brīnišķīgi. Palikām hotelī New Yorker. Bija riktīgs šoks – izej kādā 16.stāvā ārā uz terases, kas ir virs visiem pārējiem stāviem, virs pilsētas un… Austrijā biju vēl padomju laikos – apmaiņas braucienā uz Grācu no 64.vidusskolas. Tomēr principā norāviens Ņujorkā bija krietni lielāks. Izkāp no lidmašīnas vēl pa tumsu, īsti nesaproti, kur esi, un tad nonāc tajā viesnīcas istabiņā. Starp citu, divi cilvēka no mūsu grupas aizbēga. Viens aizbēga jau lidostā, otrs izlauzās cauri tiem, kas gribēja viņu aizturēt viesnīcas priekštelpā. Varbūt es to pats redzēju, varbūt tikai vēlāk izdomāju, nezinu. Viņi jau iepriekš bija sazvanījušies ar draugiem, un braucienu izmantojuši vienkārši kā biļeti. Tas bija agrīnais Latvijas neatkarības laiks, bet vēl aizvien bija vajadzīgi izsaukumi, vīzas.

Tev nebija domas palikt Amerikā? Ne jau Mūna brauciena laikā, bet pēc studijām? Cik gadu tev bija, kad aizbrauci?
26. Bet domas palikt nebija. Katrā ziņā ar to sevi nenomocīju, ļāvu notikt tam, kas notika. Daži kursa biedri tur palika, ieprecējās vai kā citādi mēģināja ieskrāpēties Amerikas ekonomikā, strādāt, pelnīt īri utt. Taču spiediens tur ir lielāks, izdzīvošana ir grūtāka. Badā jau neviens nemirst, visi dzīvo.

Kas tev patīk labāk – teātris vai kino?
Man vienkārši patīk darīt. Vienalga, vai tā būtu izrāde, vai filma, vai, piemēram, zāles pļaušana. Protams, režisora darbs atšķiras no zāles pļaušanas, jo, lai cik slikti tas arī izklausītos, ir darbs ar cilvēkiem. Es pieļauju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc režija mani piesaista. Taču es nedomāju, ka režisora darbs ir kaut kas tāds, ko es darītu labāk nekā kaut ko citu sakarīgu un ar rokām, piemēram, gatavot ēst, mazgāt veļu. Tagad gan kādu brīdi mana prioritāte bija kino, jo krīzes radītā stresa dēļ šajā sezonā nobira divas teātra izrādes – Dailē un Nacionālajā teātrī. Es ļoti ceru vienu izrādi šajā sezonā uztaisīt Jaunajā Rīgas teātrī. Pēc filmas pirmizrādes ar skaidru aci apskatīšos, ko darīt.

Ko tu domā par latviešu jaunāko laiku kino?
Neesmu neko daudz redzējis. Nedz Medības, nedz Rūdolfa mantojumu, nedz Lailas Pakalniņas jaunākās filmas. Līdz ar to nespēju noformulēt viedokli vai uzstādīt diagnozi. Drīzāk tas ir jautājums, vai latviešiem kino vispār ir vai nav.

Un kā tad ir?
Tādā nozīmē kā pastāv, piemēram, franču vai amerikāņu kino, latviešiem pilnīgi noteikti nav. Kaut kas tāds varbūt ir iezibējies latviešu dokumentālajā kino, taču ne spēlfilmās. Ceplis, Rīgas sargi, Limuzīns Jāņu nakts krāsā – nezinu, vai tur ir kaut kas kopējs. Varētu teikt, ka latviešu kino vēl tikai gaida savu piedzimšanu. Pagaidām tās ir tikai dažu režisoru dažas filmas, no kurām daudzas netiek pāri kvalitātes latiņai. No otras puses, var uzskatīt, ka latviešu kino ir tas, ko latvieši skatās. Ja apmeklētākie ir Rīgas sargi, ja skatītākais ir Ugunsgrēks, varbūt tas arī ir latviešu kino.

Parasti kino taisītāji Latvijā sūdzas par naudas trūkumu.
Nav taisnība. Ja paskatītos pēc kārtas visus Latvijā finansētos kinoprojektus, rastos iespaids, ka nauda ir vienkārši kritusi kā no debesīm. Ja gadā būtu jāsadala 20 miljoni valsts finansējuma, nedomāju, ka tāpēc uzlabotos filmu kvalitāte. Labs piemērs ir ceļi. Iztērētais Eiropas finansējums un skaitļi šo kvalitāti, kā izrādās, neuzlabo. Vienīgā joma, kur ir labums no lielāka finansējuma, ir pašas industrijas, ražošanas jaudu uzturēšana.

Runājot par «darbu ar cilvēkiem», kā tev sokas darbs ar dēlu? Man radies iespaids, ka tu mūždien esi ļoti aizņemts.
Cenšos katru dienu kopā pavadīt vismaz dažas stundas. Tas ir ļoti jauki, un noteikti visu šo vilcienu pabīda drusku tālāk uz priekšu.

Atvaino, kādu vilcienu?
Tā varbūt ir muļķīga metafora – pabīda uz priekšu visu dzīves vilcienu, vai kaut kā tā.

Tev sanāca diezgan ilgi būt prom no Latvijas. Vai ir kāda vieta, tēls, sajūta, kas pirmā nāk prātā saistībā ar mājām, ar Latviju?
Tie ir lauki, iespējams, Vitrupē, kur mēs mēdzam braukt – ar miglu, pļavām, darbiem. Protams, arī mamma un tētis. Patiesībā ar pilsētas dzīvokli šo sajūtu ir grūti asociēt. Situācija te baigi mainījās, kamēr biju prom, un pilsēta arī pārmainījās.

Kādas tev ir senākās bērnības atmiņas?
Atceros, kā es vienreiz zīdu krūti.

Tad jau esi gandrīz kā Ļevs Tolstojs, kas apgalvoja, ka atceroties savu piedzimšanu.
Jā, tāda bilde man acu priekšā nezin kāpēc ir. Es pat to konkrēto segu, uz kuras biju uzlikts, segu kaudzē varētu atrast. Tāpat es atceros, kāda bija gaisma. Protams, tas jau ir zināms, ja ko tādu vienreiz izstāsta, ar katru nākamo reizi stāsts noapaļojas…

…un tu atceries arvien vairāk.
Jā, jā! Bet tā ir taisnība!

Vai tu vari izskaidrot, kāpēc ir sajūta, ka gandrīz visās latviešu filmās aktieri nerunā tā, kā cilvēki «runā dzīvē»?
Man šķiet, ka tā ir kaut kāda latviešu paranoja. Problēmai ir divas daļas. Droši vien no savas pieredzes zini – ja esi nofilmēts kādās kāzās vai kādā citā pasākumā, tajā brīdī, kad sevi ieraugi televizora ekrānā pilnīgi citos apstākļos, ir kaut kāda nepatīkama sajūta.

Sajūta vienmēr ir pretīga.
Jā, pretīga. Lai gan dažādām tautām varbūt tas ir atšķirīgi. Iemesls, iespējams, ir tas, ka sarunvaloda nav pārāk daudz izmantota kino, arī padomju laikā. Padomju laika kino vienmēr atspoguļoja kaut kādu izdomātu labo, citādo pasauli, bet ar dzīves īstenību, ar valodu, kāda tiek lietota ikdienā, tam visam bija maza saistība. Otra daļa, protams, ir slikta režija un slikts aktiera darbs. Bet kauna sajūta kopumā, manuprāt, ir latvieša sajūta.

Vai kino ir māksla?
Manuprāt, ne. Tas ir kustinātājs, tas ir kaut kas vienkāršs. Tā pilnīgi noteikti nav augstā māksla, ja tā var nodalīt, – tāda māksla, kāda ir mūzika vai kaut kas cits. Tas ir entertainment, jo vārdu «izklaide» latviešu valodā ir kauns teikt. «Izklaide», man šķiet, vairs neapzīmē kvalitāti, darbu, ko kāds ir ieguldījis, bet tikai novērtējumu no malas.

Ko tu tagad grasies darīt?
Būs jāmeklē darbs, tas ir skaidrs. Varētu būt doķene, kāpēc gan ne? Multene patiesībā jau ir iesākta – darba nosaukums ir Mammas, tēti un citi. Tas ir Ziedoņdārza un Grīziņkalna mūsdienu bērnu stāsts. Diezgan daudz jau ir gatavs – scenārijs uzrakstīts, sazīmēti foni, tagad, ja atradīsies finansējums, vajadzētu strādāt pie varoņiem. Redzi, manam dēlam pa šo laiku tūliņ jau būs divarpus gadu, vēl pēc kāda laika – jau seši…

…un tad jau astoņpadsmit, bet filmas nav.
Un tad es teikšu: zini ko, dēls, – pabeidz!

 

Gatis Šmits iesaka piecas filmas

Dzīvība uz Zemes (1979). Rež. Deivids Atenboro, Par dzīvības izcelšanos un daudzveidību. Viens no ambiciozākajiem visu laiku TV ražojumiem.

Mākslīgais Intelekts (2001). Rež. Stīvens Spīlbergs. Viena no izklaidējošākajām zinātniskās fantastikas filmām.

Kailā bērnība (1968). Rež. Moriss Pialā. Filma, kuru nav iespējams aizmirst.

Lielais karš (1964). BBC dokumentālais eposs par Pirmo pasaules karu 17 stundās lēni un neatgriezeniski izmaina skatītāja pasaules uzskatu.

Treknā pilsēta (1972). Rež. Džons Hjūstons. Pēdējo gadu mīļākā filma. Brīnišķīgais Džons Hjūstons spēku pilnbriedā. Šī filma padara pasauli labāku.

Gatis Šmits
Dzimis 1973.gadā
Pēc Rīgas Komerckolas beigšanas 1991.gadā sāka studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļā
1996.g. absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu režijā, diplomdarba izrādes – Olimpiskais gads un Ričards III. Jorku ģimenes pēdējā ziema
2003.g. ar maģistra grādu kinorežijā beidza studijas Ņujorkas Universitātes Tiša mākslas skolā. Par diplomdarba īsfilmu Aģents iemīlas 2005.gadā saņēma Lielo Kristapu kā par labāko īsfilmu un par labāko spēlfilmu režiju
2007.g. uzņēma vienu no četrām spēlfilmas Vogelfrei daļām – Jaunība. Lielais Kristaps kā labākajai spēlfilmai un labākajam scenārijam
2007.g. LNO iestudēja Ērika Ešenvalda operu Augļu koks ir Jāzeps. Laikraksta Diena gada balva kultūrā un Lielā mūzikas balva

 

Pieaugot

Posted on novembris 16, 2010 by - Sleja

Kad biju pusaudzis, likās, ka daudz ko, bet, visticamāk, visu var atrisināt jauns stils, jauns ķermeņa izmērs, cita matu krāsa

Es nokrāsošu matus un viņam ļoti, ļoti iepatikšos. Novājēšu un beidzot iepatikšos visiem, visiem. Apgūšu populāro cilvēku runas veidu, es teikšu, ka man patīk Modern Talking, un kāds jau nu noteikti mani iemīlēs.

Nevar noliegt, ka līdzīgas sajūtas un vēlmes mani piemeklē joprojām. Un nevar noliegt, ka tās reizēm pat dod rezultātus. Tad mēs kopīgi sūkājam Chupa Chups un klausāmies Modern Talking. Un no rīta šķiramies, aizseguši acis ar mapītēm, kas apliecina, ka mēs strādājam nopietnās organizācijās, kurām ar likumu aizliegts ekspluatēt bērnus. Tāda nu tā mīlestība.

Bet ir citas dienas. Dienas, kad es atceros, ka es tomēr nomiršu, ka mans laiks ir ierobežots un ka mīlestība ir nevis sapnis, bet realitāte. Dienas kā Ainažu bibliotēkā, kad tur ir pilns ar kundzēm, kurām visām ir virs 40 un lielākajai daļai virs 60. Un gaisma ir tieši tā ļoti nepievilcīgā, zaļā gaisma, kurā pēc dažām minūtēm sāk likties, ka tev ir slikta elpa (un, visticamāk, ka tā arī ir). Bet viņas tā klausās, ka pirmo reizi mūžā līdz dzejoļa galam ir jāaizcīnās, jo nāk raudiens.

Nav jau nekā nosodāma vēlmē patikt, nokrāsot matus, aizbraukt uz Īriju, sākt jaunu dzīvi. Tikai 12 gadu vecumā ir dabiski ticēt, ka tas kaut ko atrisinās, taču, tuvojoties 20 gadiem, matu krāsošanai no sadaļas «es gribu patikt» vajadzētu ierindoties sadaļā «es gribu sarkanus matus».

Pieaugot nākas atzīt sev, ka pat tavs mīlas objekts svīst, ka pat es, cēlais un labais, esmu spējīgs uz nodevību, pieaugot nākas ieraudzīt, ka ne vienmēr «viņi» ir vainīgi, ka tu sevi nevari ciest. Un ka jaunu «viņu» atrašana neatrisinās tavu nepatiku pret tavu ķermeni, un ka šī nepatika agrāk vai vēlāk atkal pāraugs neciešamā naidā pret «viņiem».

Un te nu ir mūsu Latvija. Ceļi ir slikti, cilvēki noveco, naudas vienmēr ir par maz, pusaudžiem raksturīga impulsīva attapība tiek dēvēta par gudrību, vīriešu esot par maz, sievietes esot kuces, valdībā visi zogot, ir divi «no skapja» iznākuši homoseksuālisti, jo­projām nav publiski, pamatīgi runāts ne par mūsu fašistiskās, ne komunistiskās pagātnes personālijām. Maza, nenovīdīga, alkatīga republika pie Baltijas jūras. Kā te lai nelaiž ļekas vaļā, pirms tam nokrāsojot matus?

Bet, ziniet, pieaugot mīlestība no acīm un kuņģa mēdz pārvietoties uz sirdi un galvu. Un, lai nu kā, bet mūsu zemē ir demokrātija, un mani neviens nevar iesūdzēt tiesā par dīkdienību, ja mana profesija ir dzejniece, un mēs jebkurā brīdī varam aizbraukt uz Parīzi, Ņujorku, Romu, un mēs varam lasīt, ko mēs gribam, skatīties, ko mēs gribam, mums ir brīvība. Un mēs par to daudz maksājam. Pieaugot tā notiek. Nav vairs vecāku ledusskapja. Un kaimiņi smird, un darbā maz maksā.

Vēl mums ir tā dziedāšana kā pēdējais bastions – pēdējā iespēja apdullināties. Jo normāli būtu, ja mēs uzdziedātu, lai vairotu vitalitāti un atpūstos.

Diemžēl mūsu vitalitātes parasti pietiek tikai tam, lai satriecoši kvalitatīvi nodziedātu ļoti daudz dziesmu. Un? Ko tālāk? Varbūt atzīties, ka esam noguruši, apjukuši un nezinām, ko iesākt? Tā vietā, lai atkal dziedātu, lai nevajadzētu domāt par apjukumu un atzīties «viņiem», ka nezini, ko darīt, varbūt atļauties būt resnam, nekompetentam, vecam, nogurušam, nelaimīgam, raudošam, atļauties būt cilvēkam, nevis braukt prom cerībā, ka tur jau gan dabūšu jaunu maiku un neviens to patiesību neieraudzīs. Un Modern Talking grandēs milzu skaļumā.

Nav jau nekas baigi foršs klaigāt Latvijas dzimšanas dienas ballītē: paskatieties, cik viņai ir grumbu, un es galīgi nesaprotu, kā tādu kā viņa vispār iespējams mīlēt. Bet prom gan es neiešu un Modern Talking neklausīšos. Mūsu ballītē vispār šogad būs klusums, un varēs dzirdēt, kā, nepatīkami čīkstot, pieaug mana pusaudža iesīkstējusī sirds.

Biogrāfiju rēgi

Posted on novembris 16, 2010 by - Recenzija

Amerikā plaši diskutē par trim jaunām memuāru grāmatām – Merilinas Monro, Džordža Buša un Kīta Ričardsa atmiņām

Veļu laikā ASV šogad valda biogrāfisks noskaņojums – tas gan nenozīmē, ka visa šoruden iznākusī biogrāfiskā literatūra būtu veltīta mirušām personām. Mirusi ir tikai viena – Merilina Monro. Abi pārējie – bijušais ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais un vēl arvien možais grupas Rolling Stones ģitārists Kīts Ričardss – pretēji droši vien daudzu ļaužu pārliecībai par taisnību un lietu dabu vēl arvien ir dzīvi. Taču atšķirībā no mirušās Merilinas Monro viņi savas grāmatas nav sarakstījuši paši – abiem ir palīdzējuši rakstīšanas profesionāļi jeb tā dēvētie rēgu rakstnieki (ghost writers).

Tomēr visām trim grāmatām ir kaut kas kopējs. Īsi un kodolīgi to varētu nodēvēt par vērtību pārvērtēšanu vai pat izlīgumu. 

Krāšņi ilustrētajā Fragmenti. Merilinas Monro dzejoļi, personiskas piezīmes un vēstules redaktors Bernārs Koments apkopojis pierādījumus tam, ka pazīstamā filmu zvaigzne nebūt nav bijusi stulba blondīne, kā dažam patiktu iztēloties. Grāmatā savākti pieraksti piezīmju grāmatiņās un uz dažnedažādiem papīra gabaliņiem; ikdienišķi pieraksti tajos mijas ar pārdomu piezīmēm, vingrinājumi dzejā – pat ar ēdienu receptēm.

Kā nesen grāmatai veltītā The New York Times komentārā rakstīja Morīna Douda, Monro atšķirībā no tādām mūslaiku slavenībām kā Parisa Hiltone bijusi pietiekami prātīga, lai apjēgtu, ka muļķība nav kaut kas, ar ko lepoties, tāpēc ir vērts daudz lasīt un draudzēties ar gudriem cilvēkiem. Fakts, ka Pateicības dienas priekšvakarā lielākajā ASV laikrakstā tiek detalizēti analizēta Monro piezīmēs atrasta tītara pildījuma recepte, varētu būt apliecinājums, ka šāda stratēģija atmaksājas – Merilinas gadījumā gan 50 gadu pēc viņas nāves.

Nāves klātbūtne jaušama arī 67 gadus vecā grupas Rolling Stones ģitārista Kīta Ričardsa memuāros, kam dots vienkāršs nosaukums Dzīve. «Daudzus gadus es gulēju vidēji divreiz nedēļā,» grāmatā apgalvo Ričardss, «un tas nozīmē, ka esmu bijis pie pilnas apziņas vismaz trīs mūžus.» Kaut kas tāds, protams, nebūtu bijis iespējams, ja bez dienišķā viskija un cigaretēm Ričardsa diētā ilgu laiku nebūtu bijis arī kokaīns, amfetamīns un citas aptiekās nenopērkamas vielas. Kīta Ričardsa «kaitīgais» dzīvesveids jau kopš viņa jaunības dienām ir kļuvis par leģendu. Daudzus gadus Ričardss tika ievietots žurnāla Rolling Stone «gaidāmo nelaiķu» topa pirmajā vietā. Pēc Džima Morisona, Dženisas Džoplinas, Džimija Hendriksa un daudzu citu 60.gadu mūziķu aiziešanas mūžībā tika gaidīts, kurš gan būs nākamais, un Ričardss šķita vispiemērotākā kandidatūra. Visbeidzot žurnālisti bija spiesti mest mieru un Ričardsa vārdu paklusām no saraksta izsvītroja.

Ričardsam ir veicies vēl kādā ziņā, proti, grāmatas līdzautora jeb rēgu rakstnieka izvēlē. Džeimss Fokss ar Ričardsa vēstījumu ir ticis galā tikpat veiksmīgi kā Džonijs Deps ar grāmatas audioversijas ierakstu, kurā brīžiem vairs nav nosakāms, vai klausies Depa vai paša Ričardsa balsī. Protams, savā ziņā tas ir pat bīstami. Var rasties kārdinājums Ričardsa receptes pamēģināt pašam, piemēram, 60 gadu vecumā uzrāpties palmā.

Krietni mazāk ar rēgu rakstnieku, šķiet, ir paveicies Džordžam Bušam, kura memuāru Izlemšanas brīži (Decision points) tapšanā ar pētniecisko darbu arhīvos un «internetos» palīdzējis Pīters Rafs, bet visu līdz grāmatas formātam palīdzējis novadīt Buša runu rak­stītājs Kristofers Mišels. Prezidenta atskats uz savām gaitām Baltajā namā, protams, tiek lasīts īpaši rūpīgi – cenšoties atrast atbildes uz jautājumiem, kas varbūt palikuši neatbildēti viņa aktīvās politiskās darbības laikā. Un jautājumu, par kuriem varētu izrakstīties, patiešām ir daudz. Irākas karš un neatrastie masu iznīcināšanas ieroči, gūstekņu spīdzināšana un gausā valdības reakcija pēc viesuļvētras Katrīna nodarītā posta. Taču, kā norāda grāmatas recenzenti, kaut kādas atbildes grāmatā meklēt ir velti, toties rodas nepatīkami papildu jautājumi – un vispirms jau par to, kāpēc Buša «rakstītais» vietām veselām rindkopām sakrīt ar «internetos» viegli uzmeklējamām citu autoru pasāžām.