Žurnāla rubrika: Kultūra

Par Latviju esmu mierīgs

Posted on septembris 28, 2011 by - Intervija

Viņš gribētu diriģēt tikai operu, taču kopā ar saviem orķestriem Mariss Jansons gatavojas plašām turnejām, un vizīte Rīgā izrādās kā īsa, toties ļoti sirsnīga atelpa 

Aizvadītajā nedēļā Rīgu apciemoja pasaulslavenais latvietis Mariss Jansons. Citkārt tas būtu kultūrnotikums numur viens, bet šoreiz diriģents publicitāti nevēlējās. «Nespēlēsim jau koncertu,» kautrīgi iebilda Jansons. Aizņemtības dēļ viņam reti gadās būt dzimtenē. Piecās dienās vajadzēja veltīt laiku filmas uzņemšanas grupai, atjaunot Latvijas pasi, pagūt sastapt draugus, radus. Bija jauki vērot, cik bērnišķu prieku cilvēkam var sagādāt mūsu smaržīgie āboli, leknas biezpienmaizītes un Laimas konfektes. Smalku uzkodu vietā priekšroka tika dota kārtīgiem pašmāju tomātiem un svaigi kūpinātām reņģītēm. Pārdevējs Vidzemes tirgū zina, kas ir Mariss Jansons, un uz zivju kastītes uzraksta: «Vislabākajam.» 

Par īpašu brīdi kļuva divu Maestro tikšanās, kas, nopietnu sarunu un humora pilna, Raimonda Paula mājās noslēdzās ar sirsnīgu muzicēšanu. Komponists pēc nospēlētās tēmas sev ierastajā tonī ironizēja: tas, protams, nav Mālers… Bet diriģents replikas steigšus noraidīja: uzrakstīt melodiju – tas ir daudz grūtāk. Ģeniāli! Vai kāds ir nofilmējis, kā Pauls pie klavierēm spēlē savu mūziku? To taču vajag izdarīt! Sapnis par abu kopēju uzstāšanos joprojām turpina briest. 

Tā paša 21.septembra vakara ieskaņā Grand Palace Hotel notika mūsu saruna. 

Šodien ir jūsu vārda diena. Apsveicam! Vai latviskā tradīcija svinēt ir saglabājusies?
Paldies! Atklāti sakot – nē, ar gadiem tam vairs nepiešķiru tādu nozīmi. Agrāk Pēterburgā bija pieņemts svinēt, cits citu apsveicām, bet tad tas kaut kā izjuka. 

Pirms kāda laika saņēmām priecīgo vēsti, ka jūs atkal 1.janvārī diriģēsit Vīnes Jaungada koncertu, kam sekos līdzi miljoni televīzijas skatītāju un radioklausītāju. Tā ir otrreizēja uzticēšanās. Ko īpašu Štrausu mūzikā esat atradis šoreiz?
Process nav viegls, jo vajag atrast labu balansu starp darbiem, kuri ir ļoti populāri, kurus nespēlē bieži un kuri nekad nav skanējuši šādā koncertā. Paldies Dievam, Štrausam ir tik daudz mūzikas! Arī viņa brāļiem Jozefam un Eduardam. Dažas idejas man palika vēl no pirmā koncerta, kad, tam gatavojoties, noklausījos ap 800 darbu. Šogad tēma ir Johans Štrauss un viņa koncerti Pēterburgā. Esmu priecīgs, jo liekas, ka programma izdevusies laba un dzīva. 

Uz Rīgu ir atbraukusi Austrijas televīzijas filmēšanas grupa, jo pirms Jaungada koncerta tiks rādīta stundu gara filma par jums. Kuras ir svarīgās vietas Latvijā, ko jūs gribētu parādīt?
Man personīgi visas vietas ir svarīgas. Bet jūs jau zināt, kā filmas tiek taisītas: viņi grib redzēt, kur es dzīvoju, kur mācījos, apskatīt filharmoniju, operu, visu, kas saistīts ar manu profesiju. Es te nebiju bijis sešus gadus. Un man ir milzīgs prieks atbraukt! Katra iela, katrs nams ir tuvs, un es esmu lielā sajūsmā par Rīgu – cik tā skaista, kā uzplaukst, un cik tīra! Es domāju – kā būtu uztvēris pilsētu, ja nebūtu latvietis? Bet man tā patiktu tīri objektīvi. Esmu apbraukājis pasauli, bet Rīga ar savu omulību ir tīkama. Šodien bijām mājā, kurā dzīvoju, – Brīvības ielas skaistajā stūrī, kur ir Andreja Upīša muzejs. Es īsti neatminējos, kurā stāvā dzīvojām. Piezvanījām pie muzeja durvīm, un laipna sieviete parādīja mūsu dzīvokli, kur es ar riteni esot braucis… Izstaigāju istabas, atcerējos vietu, kur gulēju, kur spēlēju. Tas bija ļoti aizkustinoši. 

Jums no skolas laika ir viens atgadījums ar citu «stūra māju». Izstāstiet, lūdzu, par galošu!
Vienubrīd dzīvojām pie Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas, un pa Stabu ielu es gāju uz 49.vidusskolu. Laikam biju diezgan enerģisks un nemierīgs bērns, daudz pļāpāju, vecāki pat tika saukti uz skolu. Es nebiju huligāns, bet mierīgi nosēdēt nevarēju. Ziemas laikā ejot pa ielu, es uz viena jumta uzmetu galošu. Izrādās, tas bija KGB nams. Iegāju iekšā, teicu, ka uz jumta ir mana galoša. Viņi stingri paskatījās un sacīja, lai rīt atnākot ar vecākiem. Aizgāju uz skolu, izstāstīju pārējiem, un visa klase nāca skatīties, kur tā galoša ir. Jutos kā liels varonis! Toreiz vēl neaptvēru, kas tā par māju. Kad izstāstīju vecākiem, viņi gan labi nejutās. Aizgājām uz turieni vēlreiz, bet galošu tik un tā neatdeva. Es gribētu zināt, cik gadu tā tur nostāvēja! (Smejas.) 

Jūs droši vien apciemosit arī Jūrmalu, tās ir mīļas, ar vasarām saistītas atmiņas.
Jā, lielu daļu laika mēs pavadījām Lielupē. Tēvam un mammai, kas strādāja Operas teātrī, bija valsts piešķirta vasarnīca. Tajā dzīvoja arī dziedātājs Aleksandrs Viļumanis, kura dēls Saša man ir labs draugs, un arī brīnišķīgais režisors Nikolajs Vasiļjevs, kura dēls Roma arī ir mans draugs. Pat tad, kad pārcēlāmies uz Pēterburgu, katru vasaru braucām uz Jūrmalu. 

Es pasmaidīju, kad teicāt, ka gribat iet uz zooloģisko dārzu…
Ļoti mīlu kustoņus. Ja mēs tik daudz nebraukātu apkārt, man noteikti mājās būtu gan suns, gan kaķis. Visās pasaules malās esmu gājis uz zoodārziem. Tie labākie ir Austrālijā – kaut kas neredzēts! Bet no bērnības atceros, ka Rīgā arī bija brīnišķīgs zoodārzs. 

Rīgā ciemojas dzīvesbiedre Irina un arī mazmeita Nastja. Nu jau deviņpadsmitgadīga jaunkundze, kas, tāpat kā jūs un viņas mamma Ilona, ir izaugusi teātrī. Ar ko Anastasija nodarbojas?
Vēsture atkārtojas. Kad man bija trīs gadiņi, es sāku iet pie saviem vecākiem uz Rīgas operu. Mana meita Ilona izauga Pēterburgas Marijas teātrī. Un, tā kā viņa tur strādā par koncertmeistari, arī mana mazmeita ir izaugusi Marijas teātrī. Kad Anastasijai bija seši gadi, viņa sāka dziedāt bērnu korī, pēc gada jau braukāja pa pasauli – uz Ņujorku, Vašingtonu, Londonu. 13 gadu vecumā viņa kļuva par režisora asistenti un zināja visas operas! Kad Nastjai palika sešpadsmit, viņu pieņēma operas štatā. Tagad viņa ir iestājusies Teātra institūtā, lai kļūtu par menedžeri. (Pati meitene atklāj, ka sapņo būt dziedātāja.) Viņas dzīve ir opera. Arī Rīgā Nastja vispirms devās uz Operu, lai skatītos mēģinājumus un baleta nodarbības. Bērnībā mēs mūziku viņai absolūti neuzspiedām. Viss notika dabiski. No tā es redzu, cik svarīga ir vide, kurā uzaugat, un vecāku izvēle. Neko nevajag darīt ar varu. Svarīgākais ir just vecāku mīlestību, un tad bērns var izvēlēties savu ceļu. Pozitīvā enerģija būs iegūta. 

Jums šoreiz būs iespēja aiziet uz Operu un noskatīties Jevgeņija Oņegina izrādi. Atstatu vērojot, kāda jums pašlaik šķiet Latvijas Nacionālā opera, tās vārds?
Ļoti labs. Ir intensīvs darbs, plašs repertuārs, daudz labu dziedātāju, kuri dzied arī ārzemēs. Manuprāt, Nacionālajai operai ir liela autoritāte ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Opera ir viena no svarīgākajām kultūras institūcijām. Bet mūsdienās diemžēl kultūra netiek pienācīgi atbalstīta. Nekur pasaulē. Tik’ saka: grūti laiki, vajag ekonomēt, nu tad vispirms uz kultūras rēķina. Tā ir lielākā kļūda, ko politiķi dara, jo viņi varbūt neanalizē, cik svarīgs ir cilvēka garīgais attīstījums. To jūs nevarat izmērīt un redzēt, sevišķi sākumā. Viss, ko varam darīt, ir atbalstīt mākslu, mūziku, reliģiju. Daudz vairāk nekā materiālas lietas. Es saprotu, jūs uzbūvējat māju – to var redzēt. Bet, ja klausāties koncertu, operu vai skatāties izrādi, jūs uzbūvējat savā dvēselē mazu mazu namiņu, kurš dod kaut ko sevišķu un padara jūs par labāku cilvēku. Bet to nevar izmērīt. Un tas ir tik sāpīgi… Kaut kas šajā pasaulē nav kārtībā. Protams, ir situācijas, kad cilvēkiem reizēm pat nav ko ēst, kad viņi nevar aiziet pie ārsta. Bet ir jomas, kur esam izšķērdīgi un noteikti varam ietaupīt! Man tiešām prātā ir doma uzrakstīt visu valstu vadītājiem adresētu rakstu un publicēt to lielāko avīžu pirmajās lapās. 

Bet, ziniet, man ir siltas jūtas pret Latviju. Esmu pārliecināts, ka, neraugoties uz krīzi, Latvija izdzīvos un tai ir nākotne, jo latvieši ir cītīgi, nav slinki un, ja ir mērķis, tad dara visu, lai to sasniegtu. Un otrs – Latvija ir maziņa. Diviem miljoniem uzbūvēt jaunu dzīvi ir daudz vieglāk nekā lielā valstī. Protams, visā pasaulē tagad ir problēmas. Mēs dzīvojam šausmīgā laikā, un nevar zināt, kā viss attīstīsies. Bet par Latviju es esmu pavisam mierīgs. 

Arī mums ik pa laikam uzvirmo kaislības ap kultūru, arī operu. Decembrī beidzas direktora Andreja Žagara līguma termiņš. Kāds būtu jūsu padoms, vai viņam vajadzētu turpināt šo darbu?
Absolūti. Kā redzat, grūtākajos gados opera ir uzplaukusi. Viņš pats ir režisors, labs aktieris un labs vadītājs. Pēc manām domām, tā ir viņa vieta. Dažreiz man ir sajūta, ka latvieši nenovērtē savus cilvēkus, kā tas bija arī ar manu tēvu. Katrreiz tomēr vajag padomāt, cik vērtīgs ir cilvēks. Un kurā vietā. Ja viņš ir labs, tad vajag izdarīt visu, lai atbalstītu. 

Liels prieks, ka esat atgriezies pie operas žanra. Mēs bijām liecinieki interesantai Jevgeņija Oņegina pirmizrādei Amsterdamā, ko iestudēja Stefans Herheims. Var diskutēt par režiju, bet muzikālais lasījums iespaidoja. Vai ir vēl kas padomā šajā virzienā, jo, šķiet, jūs esat īsts operas diriģents.
Jā, sāpīgs jautājums. Opera man ir vissvarīgākā. Laikam jau tāpēc, ka es operā uzaugu. Bet dzīve kaut kā attīstījās caur simfoniskajiem orķestriem. Tie vienmēr bijuši divi. Daudzreiz esmu domājis: ah, vajadzēja iet prom no orķestra. Bet neizdarīju. Nevaru arī sūdzēties, jo mana mākslinieciskā dzīve ir laba. Es cenšos laiku veltīt arī operai, bet tas ir ļoti grūti. Amsterdamā, piemēram, šis jauniestudējums aizņēma divarpus mēnešus. Man nepatīk operu gatavot pēdējā brīdī, kā daudzi diriģenti dara, kad režisors strādā viens un tad atbrauc diriģents. Es sāku strādāt no pirmās dienas, esmu visos mēģinājumos. Pusotru mēnesi gatavojamies un tad mēnesi spēlējam desmit izrādes. Mans otrais orķestris tikmēr gaida, un bieži to atļauties nevar. Tā ir lielākā problēma, jo, ja jūs man prasītu, ko es gribētu, būtu tikai viena atbilde: es gribētu diriģēt operu. 

Vai ir kāds konkrēts nosaukums?
Nu, ir visādi…Tas nav noslēpums, bet varbūt par agru teikt. Ir jau dažādas grūtības. Amsterdamas Concertgebouw orķestrim būs jubileja, mēs koncertēsim visā pasaulē. Ceļā uz Austrāliju vien cik laika paiet! Arī Minhenes orķestris dosies festivālu turnejā. Un jābūt uzmanīgam, nekļūstu jaunāks. Neesmu arī vecs, man ir enerģija, bet negribētu nonākt konfliktā ar savu veselību. 

Pieminējāt gadus. Palēnām gatavojaties 70.dzimšanas dienai 2013.gada janvārī. Jūs minējāt par pussabata gadu pirms tam. Vai tas tiks īstenots, un kam veltīsit brīvo laiku?
Jā, tā ir šī – pussabata sezona, daļējs darba atvaļinājums. No sākuma domāju, ka vispār nediriģēšu, jo ar īsiem starpbrīžiem esmu to darījis 45 gadus. Bet esmu galvenais diriģents divos orķestros, un tā ir mana atbildība. Izlēmu, ka strādāšu par piecdesmit procentiem un nedošos viesturnejās. Ko darīšu? Nesēdēšu uz dīvāna pie televizora. Es lasīšu. Mūsdienās visiem cilvēkiem tam pietrūkst laika. Gribu atkārtot un mācīties itāliešu valodu, ko kādreiz zināju, jo daudz braucu uz Itāliju, bet tagad esmu piemirsis. Gribu iet uz teātriem. Un vēl viena lieta, ko gribu, – klausīties kolēģu mēģinājumus. To es daru visu dzīvi, un tas vienmēr bijis interesanti. Eju pie dažādiem diriģentiem, arī jaunākiem. Pie kādiem četriem, pieciem noteikti aizbraukšu. Tas dod daudz iedvesmas. Kādreiz arī nedod, bet vajag redzēt arī to, kā nevajag strādāt. 

Vai jūs spēlējat šahu?
Jā, spēlēju, bet ne tā… Agrāk es ļoti interesējos par šahu, mans lielais mīlulis bija Mihails Tāls. Ģeniāls cilvēks. Atceros, ka viņa tēvs bija ķirurgs poliklīnikā, un es kā bērns dažreiz pie viņa gāju. Es vispār interesējos par sportu. Latvijai toreiz bija labi šaha spēlētāji: Ģipslis, Klovāns – stipra komanda. 

Tomēr atgriezīsimies pie mākslas lietām. Lielais Mālera cikls tuvojas noslēgumam, būsit izspēlējis visas simfonijas. Amsterdamā pavasarī tika atskaņota Astotā, kurā piedalījās arī koris Latvija. Tagad otra sērija notiks 13. un 14.oktobrī Minhenē.
Esmu priecīgs, ka sadarbojos ar kori Latvija. Biju uzaicinājis viņus uz Verdi Rekviēmu Sanktpēterburgā, šopavasar uz Amsterdamu. Par nožēlošanu, nauda kā tāds Mefistofelis saka – to nevar, to nevar. Uzaicināt kori uz citu pilsētu ir dārgi, bet man izdevās. Tas ir pasaules klases koris, un Māris Sirmais ir brīnišķīgs kora meistars. Es priecājos, ka viņi atbrauks uz Minheni un mēs spēlēsim šo dievišķīgo mūziku. Mālera Astotā simfonija katru reizi ir liels notikums. 

Decembrī Mālera jubilejas sezonai tiks pielikts punkts ar viņa Devīto simfoniju. Kāds ir kopsavilkums, varbūt kāda jauna atziņa pēc visa cikla atskaņošanas?
Profesors Nikolajs Rabinovičs, pie kura sāku mācīties Ļeņingradā 1962.gadā, bija liels Mālera speciālists. Viņš bieži diriģēja šo mūziku koncertos, analizēja klasē, tāpēc man tā mīlestība ir sena. Bet tieši šogad es vairāk sāku iedziļināties Mālera dzīvē, filozofijā un kopā ar viņa mūziku pacēlos augstākā pasaulē. Tagad esmu mazliet vairāk nobriedis diriģents, un šis process man daudz deva. Viņa mūzikā ir viss, kas pasaulē eksistē, – mīlestība, prieks, sarkasms, traģika, jūtas, kas pazīstamas katram cilvēkam, tāpēc katrs mūzikā atrod kaut ko sev, tāpēc Māleru tik labprāt spēlē un klausās. Man tas bija ļoti vērtīgs gads.

Mariss Jansons
Dzimis 1943.g. diriģenta Arvīda Jansona un dziedātājas Iraīdas Jansones ģimenē
1956.gadā pārceļas uz Pēterburgu, kur Konservatorijā studē diriģēšanu pie Jevgeņija Mravinska. Vēlāk papildinās Vīnes Mūzikas augstskolā
1971.gadā uzvar starptautiskajā Herberta fon Karajana fonda diriģentu konkursā
1979.-2000. Galvenais diriģents Oslo Filharmoniskajā orķestrī
1997.-2004. Galvenais diriģents Pitsburgas Simfoniskajā orķestrī
1992.-1997. Galvenais viesdiriģents Londonas Filharmoniskajā orķestrī
Kopš 2003.gada vada Bavārijas Radio simfonisko orķestri un kopš 2004.gada – Amsterdamas Concertgebouw orķestri
Saņēmis dažādu valstu balvas, titulus, ordeņus, goda zīmes

Divi Imanti, Rainis un opera

Posted on septembris 21, 2011 by - Recenzija

Nacionālās operas pirmizrāde – Imanta Kalniņa 70.gados tapušās operas Spēlēju,dancoju koncertuzvedums ir gluži vai mēģinājums izdziedāt filozofiju

Tavai balsij tālai tapt, prātam zināt slēptas lietas, – saka Aklais spēlmanītim Totam Raiņa lugā Spēlēju, dancoju. Dzejnieka (mākslinieka) radītāja atmiņa ir mūžveca, viņu prāts tik tiešām zina slēptas lietas. «…un tad tu pēkšņi zini, kā aug zāle un kas noticis pirms tūkstoš gadiem,» kā teicis lietuviešu dzejnieks Justīns Marcinkēvičs.

Latviešu dzejnieks Rainis savu Spēlēju, dancoju iecerējis jau 1904.gadā, bet uzrakstīja pēc 12 gadiem, toties tad – divu mēnešu laikā. Tas ir Pirmā pasaules kara laiks, kad «Velnu rija» trako un «zobiem kož ģintu ģintis». Dzejniekam, kurš tajos pāris gados, savas zemes likteni līdzdzīvojot, strauji nosirmojis, ir svarīgi radīt tēlu, kurš spēj «veikt pašu sauli», glābt dārgāko un mīlamo, būt stiprākam, gudrākam, arī asprātīgākam un, pāri visam, talantīgākam, pāri pār laikmetu. 

Tātad ģēnijs. Tagad teiktu: tas, kuram atvērts «informācijas lauks», mūžības kods, smalkās vibrācijas. Tots – ģēnijs, Lelde – Latve, Zemgus – zeme, Elles rija – vēsture, kura turpinās šodienā, tautas atmiņa un zemapziņa.

Tas tāds īss režisora Eduarda Smiļģa grafiski zīmēts Teātra muzejā apskatāms skaidrojums, divas reizes ķeroties Dailes teātrī pie Spēlēju, dancoju iestudēšanas.

Ar ko ģēnijs spēlmanis Tots stīgo savu kokli (vijoli, bet varbūt otu, spalvu, notis nošpapīrā) – ar zemes sakni, Leldes matu (bet Lelde nav lemta viņam, Lelde ir Zemgus līgava, «ak, tie ilgi cerējās»), ar Kunga dzīslu, velna asti un vienīgo – savējo: «Viena stīga vēl man zelta, Čukurgaliņš vēl no sirds.» Līdz beidzot «tajās stīgās skaņu mežs», līdz «tu tās stīgas vilcis esi apkārt saulei, pasaulei.»

Tā bijis un tā būs tiem, kuru ceļš iezīmēts zvaigznēs – Spēlmanītis, pašas elles, pašas saules veicējs, Leldes-Latves glābējs, līdz ar «trejām asins lāsēm» atdod savu, tikai «pusi naktes» nodejoto deju, dzīvi un dzīvību. Tā būs ar Totiem, augstu uzdevumu saņēmušajiem, pasaules glābējiem, stikla kalna kāpējiem. 

Dailes teātrī Spēlēju, dancoju izrādes bija 23 gadus. Nenomainot tēlotājus, kā Nacionālajā ar Silmačiem.Kad mūsu zemei klājās arvien grūtāk un likās jau, ka Velnu rija mūs pavisam nokuls, reizēm, izrādi spēlējot, gribējās kā Totam atdot «trejas asins lāses», un «tūlīt Lelde dzīva būs».

Tas teātrī. Bet dzīvē?

Kā Rainim: nekur nav izkūpējusi Velnu rija… vēl vampīri, mošķi, zemesvēzīši, miroņi un pusmiroņi. Velnu astes, hūtes, oranžas šlipses, sīki velni, kas «lopus maitā, ļaudīm riebj».

Spēlēju, dancoju turpinās. Vēl joprojām «tūlīt saulei vajag lēkt».

Atkal ir viens divu Imantu pirms 30 gadiem sacerēts, tagad atkal rādīts, izdziedāts Spēlēju, dancoju. Imants Ziedonis – librets, Imants Kalniņš – mūzika. Darbs, kuram pirms 30 gadiem bija laimīgs liktenis, vairāk par 50 izpārdotu izrāžu. 

Tagad tā pati opera, vienīgi ne darbībā kā toreiz, bet koncertuzvedumā. Viss «tīrs» – tīra mūzika, tīra skatuve, tīras balsis. Statika. Nošu pultis. Vakartērpi. Lomas – tēla vietā – tīrs dziedājums. Publikai redzēšanas vietā – dzirdēšana.

Teiksmaini moderns fons, skatuve. Lāzers. Noslēpumaini, starptautiski, starpnacionāli, minimāli.

Koristēm koncertērpi tādā krāsā kā roze Karaliskā augstība, tas ir, ziloņkaula. Skaisti un svinīgi. Nošu lapas ar «personisko» apgaismojumu, kas radīs pasakainas un teiksmainas noskaņas. Brīnišķīgs koris.

Nāk atmiņā tēva stāstītais un teātra vēsturē lasītais, ka Fjodors Šaļapins savulaik tā iemīlējies mūsu operas korī, ka gribējis ņemt sev līdzi operas turnejā. 

Šķiet, tieši koris ir tas, kurš turpina un uztur augstvērtības, raudzes, zelta proves sajūtu. Ar lielās mākslas vibrējošo, «caur sirdi ejošo» skanēšanu, kad prātam maza teikšana, toties ieslēdzas citi enerģijas lauki. 

Priekšplānā – solisti, priekšplāna gaismas. Kurš Tots, kurš Aklais, kurš pats Trejgalvis? Koncertuzvalki, koncertsejas, koncertbalsis. Skaistas balsis. Lelde – baltā tērpā, tiktāl skaidrs (ja man būtu teikšana, tad tērpam vajadzētu garās piedurknes un sidraba vai dzintara rotas). Solisti pieceļas, izdzied savu partiju, tad apsēžas. Rainis lugu rakstījis dialogos, ne monologos. Imants Ziedonis – tāpat. Visā operā āriju nav, izņemot īsus dziedājumus. Īsa sasaukšanās, jautājumi – atbildes, rečitatīvi. Nav tādas Tota ārijas, ko pēc tam atsevišķi dziedāt kā, piemēram, Pajaco āriju. Nav Leldes, nav Zemgus (Zemgus gandrīz pavisam nav). Toties daudz un sarežģītas dziedāšanas Totam. Kolēģi apgalvo, ka Tota tenora partija gandrīz tikpat smaga, balsi plosoša kā Vāgnera operās. Lai gods un aplaudēšana tenoram Andrim Ludvigam.

Vienīgi – Rainim lugā un Totam izrādē ir kaislīga, izrādi līdzi raujoša cīņa, izmisums, ziedošanās, taču koncertuzvedumā – piecelšanās un apsēšanās.

Kas tur bija? Kāpēc? Kurš ir kurš, ko kurais grib un kas tur notiek?

Titros latviešu un angļu valodā: miroņi, pusmiroņi, miroņkalni, miroņkāzas, miroņsvecīte, pusdzīvā pusmirusī Lelde. Šā raksta autore, kas pati spēlējusi Leldi, samulst – vai tad Rainim bija tik daudz? Vai tad Harijs Liepiņš Dailes teātra izrādē pa kapiem vien? Atmiņa rāda un atgaismo krāšņu, siltu, kaislīgu izrādi, kurā… nujā, Eduards Smiļģis nemīlēja «kapu lietas», viņš tās nežēlīgi svītroja. Pats ugunszīmē dzimis, viņš skatuvē kvēlināja visu, kas karsts – dzīvi, mīlestību, prieku. 

Imants Ziedonis toties libretā dziļi aizdomājies par «būt vai nebūt», par to, ka, ceļot vienu Leldi, jāceļ visa pagātne. Darbībā, izrādē to varētu parādīt, runātā tekstā – izteikt.

Bet te koncertuzvedums. Izdziedāt filozofiju? Bet tā ir opera, ne Verdi vai Mocarta rekviēms, ne Mateja vai kāda cita pasija. Turklāt, kā sarunā man paskaidroja diriģents maestro Aleksandrs Viļumanis, šajā gadījumā ir kaut kas līdzīgs rokoperai, jo Kalniņa opera radusies laikā, kad pasauli pārstaigāja un saviļņoja Jēzus Kristus superzvaigzne.

Pretēji teātra un arī operas izrādei, kur, finālam tuvojoties, kāpinās uzmanība, temps, traģiskas priekšnojautas, koncerta variantā tā atslābst. 

Citkārt pēc operas vai koncerta ilgi neatstājas dzirdētā mūzika, it īpaši centrālo tēmu galvenie dziedājumi. Šoreiz ir citādi. Arī motīvs «Spēlēju, dancoju visu cauru nakti / Ar vien daiļu meitiņ»  nedungojas. Varbūt 70.gados Imantam Kalniņam, operu rakstot, nav licies svarīgi, ka tieši tās dziesmas, ģēnija aicinājuma dēļ Lelde gandrīz vai aiziet. Totam līdzi, kaut pats Tots brīdina: «Vai tās dziesmas nebūs bail? (..) Dziesmu bite dziļi dzeļ / Uzlec sirds no savas vietas!», un ar to pašu dziesmu Tots arī atgriež Leldi dzīvē. Ja arī Imantam Kalniņam pašam varbūt ir tāds spēks un varēšana, tad nelielajam «meldiņam», kas Totam operā dots, – nav.

Tā iznāk, ka, ejot mājās no izrādes – koncerta, nav, ko paņemt līdzi, izņemot… apziņu, ka mums ir divi Imanti.

Un Operas koris. Jā, un solisti arī.

Spēlēju, dancoju. Nākamās izrādes 28.septembrī un 4.novembrī.

Kalendārs

Posted on septembris 21, 2011 by - Radars

Kultūras un izklaides notikumi

22.SEPTEMBRIS. ARĪ GUDRINIEKS PĀRSKATĀS NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Kā jauneklim izsisties cilvēkos – par to savā komēdijā raksta krievu klasiķis Aleksandrs Ostrovskis un sniedz arī atbildi: pielīst priekšniekiem, glaimot bagātajiem, aplidot viņu sievas, sadarboties ar konkurentiem. Lugu, kuru rakstnieks, šķiet, gluži vai no mūsdienām norakstījis, iestudējis Mihails Gruzdovs. Galvenajās lomās Artuss Kaimiņš, Daiga Gaismiņa, Dita Lūriņa un citi. Biļetes cena no Ls 1 līdz Ls 12. Bilesuparadize.lv, Teatris.lv 

23.SEPTEMBRIS. ORĶEsTRIS SINFONIETTA RĪGA ATKLĀJ SEZONU. Orķestris Sinfonietta Rīga kopā ar izcilo latviešu vijolnieci Vinetu Sareiku diriģenta Normunda Šnē vadībā ar koncertu Lielajā ģildē atklās kamerorķestra sesto rudens un ziemas koncertsezonu. Koncertā skanēs gan klasika – Mendelsona un Bēthovena mūzika -, gan mūsdienās tapuši darbi – Stīva Reiha Triple Quartet un zviedra Alberta Šnelcera «frīkainais» veltījums režisoram Timam Bērtonam A Freak in Burbank. Biļetes cena no Ls 5 līdz Ls 10. Bilesuparadize.lv

NO 23.SEPTEMBRA. KIM? DIVAS JAUNAS IZSTĀDES.
Starptautiskajā izstādē Pēc sociālistu statujām laikmetīgās mākslas centrā kim? Spīķeros mākslinieki no bijušā Austrumu bloka valstīm demonstrēs darbus, kas diskutē par to, kas noticis pilsētvidē 20 gadus pēc dzelzs priekškara sabrukšanas un heroisko pieminekļu aizvākšanas no pilsētu laukumiem. Savukārt Armands Zelčs savā personālizstādē Nav tā, kurš ir. Tā vārds ir zināms izstāda objektus, kas radīti, domājot par melu tēmu un to varbūtējo dabu. Kim.lv


NO 23. LĪDZ 29.SEPTEMBRIM. LATVIEŠU ANIMĀCIJAS FILMA URSUS.
Līdz nedēļas beigām Splendid Palace un Kongresu namā vēl var redzēt daudz labu festivāla Baltijas pērle filmu, bet no 23.septembra veselu nedēļu kinoteātrī K Suns (vienā seansā 18.30 vai 16) varēs noskatīties jaunu latviešu animācijas filmu Ursus par lāci – cirka akrobātu, kas klusībā ilgojas pēc dabas un vienā brīdī saņemas mainīt savu dzīvi, aizbēgt uz mežu. Šis smeldzīgi melanholiskais darbs veidots ogles un papīra tehnikā, un tā režisors, mākslinieks un scenārija autors ir mākslinieks Reinis Pētersons. Kinogalerija.lv

Rudens apceres

Posted on septembris 21, 2011 by - Albums

Laura Marling – A Creature I Don’ Know 

Angļu folkmūzikas skatuvei Laura Mārlinga ir pēdējo gadu vērtīgākais pienesums. Arī produktīvākais, jo dažu gadu laikā 21 gadu vecā dziesminiece izdod jau trešo skaņu plati. Lauras pirmais veikums pretendēja arī uz prestižo Mercury mūzikas balvu. Šogad Brit Awards viņu atzina par labāko dziedātāju. Un ir arī par ko. Viņas balss šķiet nevainīga kā tikko dzimuša zīdaiņa kliedziens, mūzika – ekspresīvs akustisko instrumentu koris, bet dziesmas – nepabeigtu domu virknējumu lidojums. A Creature I Don’ Know ir atbilstošs skaņu celiņš apcerīguma gadalaikam.

Runas, kas mainīja pasauli

Posted on septembris 21, 2011 by - Grāmata

Saimons Sebags Montefjore

Tagad, kad Saeimas ārkārtas vēlēšanas laimīgi pārlaistas, bet vēl nav īstas skaidrības par to, kā  ievēlētajiem sakārtoties koalīcijā, varbūt ir īstais brīdis pašķirstīt arī Latvijā labi pazīstamā rakstnieka un vēsturnieka Saimona Sebaga Montefjores (Staļins: sarkanā cara galms u.c.) grāmatu Runas, kas mainīja pasauli (apgāds Avots). Grāmatā Montefjore apkopojis runas, kas pasauli spējušas manīt gan uz labu, gan ļaunu – tās droši vien būtu jāuzskata par rūgtu mācību.

Krēslu nebūs!

Posted on septembris 21, 2011 by - Recenzija

Kāda izskatīsies jaunā koncertzāle Palladium, ko atklās 30.septembrī, tās īpašnieki tur noslēpumā līdz pēdējam brīdim – nekādu fotogrāfiju vai skiču! 

Zinot to, kas palicis pāri no kādreizējā Operetes teātra, ar bažām vispirms uzklausīju ziņu, ka kādreizējā kinoteātrī Palladium top koncertzāle. Es gan padomju laikos biju Pārdaugavas meitene un mani favorīti bija kinoteātri Oktobris un Sarkanā ausma, kā arī Pionieris – ne tikai aizkustinošā zivtiņu baseina un gardo saldējuma kokteiļu dēļ, bet arī tāpēc, ka šis kino atradās netālu no manas mūzikas skolas, un vakaros pēc stundām varēju tur ieskriet. Savukārt no Palladium spilgtākās atmiņas saistās ar Laizas Minelli varoni filmā Kabarē, kuru mulstot skatījos kopā ar kursa biedriem. Kaut ko kabarejiski košu baidījos ieraudzīt arī tagadējā projektā, tomēr, sperot kāju pār pagaidām vēl cementa putekļos ietītās lielbūves slieksni, biju patīkami pārsteigta. Disko bumbu nebūs, un zāle top lielā pietātē pret tās vēsturisko auru – kino šajā Rīgas dzīvojamajā namā izveidots jau 1913.gadā, un klasiska toņu gamma ieturēta interjerā. Tā autore ir Anna Butele. Iepriekšējie zāles atjaunotāji kārojuši šeit ierīkot naktsklubu un lielāko daļu apdares jau noplēsuši, tāpēc zudībā gājuši oriģinālā dizaina elementi, toties tagad skatam atsegts padomju laika rievotais betons. Arī publikas ieejas (tā būs no Pērses ielas) gaiteņa sienas krāsotas līdzīgā stilā; pelēkā, brūnā un bēšās krāsas fibrolīta paneļi ar skaņas slāpēšanas spējām izmantoti zāles noformējumā, kur klasisks elements ir arī kolonnas. 

Saglabāta Palladium balkonu sistēma, tiesa, pirmajam pievienojies arī otrais balkons. Tiem, protams, paredzētas stabilas margas, lai karstākie fani nepārveltos pāri, kaut gan, raugoties no 3.stāva, mani nepamet bažas, ka būtu vajadzīgs kāds, kas limitētu balkona apmeklētāju skaitu. Par to pasmaida viens no investoriem koncertaģentūras Positivus Music vadītājs Ģirts Majors: «Ja nepieciešams, apsardze var reaģēt.» Būšot arī koncerti, kuros pārdos speciālas «balkonu» biļetes, tomēr redzamība no augšas nebūs daudz labāka kā zālē. 

Savulaik Palladium bija lielākais kinoteātris galvaspilsētā, taču jaunā zāle uz ietilpības rekordiem nepretendē – 1600 vietu, un cilvēki te varēs justies ērti, jo kopējā telpu ietilpība ir 800 m2. Piemēram, dažos koncertos Sapņu fabrikā divus tūkstošus izdevies iespiest pat 500 m2, turklāt šeit vismaz 1.stāva zāles grīda ir līmeņota – aizmugurē stāvošajiem ir cerības ieraudzīt mūziķus pāri priekšā stāvošo galvām, un ir padomāts arī par uzbrauktuvēm ratiņkrēsliem. Ģirts Majors uzsver, ka šeit uzstāsies tā sauktā vidējā līmeņa mūziķi, kuriem arēnas un stadioni ir pa lielu, bet klubi par šauru, protams, arī latviešu grupas: «Lielākā daļa koncertu pasaulē notiek šāda tipa zālēs.» Runa ir par stāvvietu skaitu, bet, ja būs vēlme rīkot koncertus ar sēdvietām, tad attiecīgi klausītāju skaits samazināsies, jo tagad nekādu stacionāru krēslu zālē nebūs. Kad novaidos, ka vecāka gadagājuma ļaudīm varbūt gribēsies uz brīsniņu kaut kur atsēsties, Ģirts nosmaida, ka būs taču bāriņi, kur atpūsties. 

Vislielākā pārmaiņa ir kārtīga Kongresu nama izmēru skatuve – te varēs rādīt arī lugas un pat deju izrādes, varbūt ielaidīs arī kādu izcilu DJ, un jādejo būs uz vecināta ozolkoka parketa. Zālē palikuši akustiskie griesti, kurus izdevies saglabāt, tomēr Ģirts atzīst, ka viņa lolojums nespēs aizstāt uz AB dambja plānoto Rīgas akustisko koncertzāli. «Tajā instrumentiem jāspēj skanēt pašiem par sevi, bet mēs šeit darām visu, lai skaņu slāpētu, lai neveidotos atbalsis.» Vecajā kino skaņu slāpēja alumīnija šķīvīši uz sienām, tomēr atšķirībā no Vecrīgas naktsklubiem Palladium kaimiņi var nebaidīties no trokšņu līmeņa pārsniegšanas, jo koncertzāle ir kā māja mājā – visur ir dubultas sienas un griesti. 

Projekta īstenošanai ir apvienojušies trīs Positivus īpašnieki, tehniskā kompānija GaCo, kas arī turpmāk šeit rūpēsies par gaismu, skaņu un skatuvi, turklāt šīs iekārtas būs stacionāras, un privātpersona Uldis Pabērzs, kam mūzika ir liels hobijs. Kopumā ieguldīti vairāki simti tūkstošu latu, un SIA Palladium Rīga mērķis ir izīrēt pilnībā aprīkotas telpas koncertu rīkotājiem. 

Ģirts pamatoti uzskata, ka šai vietai ir īpašs «fīlings» un sapnis par Palladium bijis sens, kaut gan viņš pats dzimis Saldū un kādreizējā kinoteātrī pabijis tālā bērnībā: «Šo objektu dabūjām uz daudz izdevīgākiem noteikumiem, jo bija krīzes laiks. Nopietni rēķināt sākām pērnajā rudenī, nomas līgumu parakstījām ap Jauno gadu. No šāgada marta sākās remontdarbi.» Par tālākas nākotnes iecerēm viņi sāks domāt tikai pēc atklāšanas 1.oktobrī ar Džeimsa Blanta koncertu. Mūziķis piebrauks ar četriem kravas furgoniem un diviem autobusiem – arī šis būs jauns vaibsts klusajā Pērses ielā, kurā turpmāk redzēsim uzrakstu Palladium.

Ideālisms un niknums

Posted on septembris 21, 2011 by - Intervija

Uzņēmējs Vitālijs Skrīvelis (49) veido nukleārās medicīnas laboratoriju, kādas Latvijā vēl nav. Mērķis ir izgudrot un eksportēt jaunu vēža ārstēšanas metodi 

Vitālijs Skrīvelis nav tipisks Latvijas biznesa pārstāvis. Viņa CV rotā garš sasniegumu saraksts, kas kaldināti augstos amatos Latvijas zāļu ražošanas flagmanī Grindeks, tomēr pirms dažiem gadiem viņš izveidoja savu uzņēmumu PharmIdea ar ideālistisku mērķi izstrādāt un eksportēt inovatīvas pretvēža zāles un diagnostikas metodes. Stīvu biznesa atziņu vietā no Skrīveļa dzird vaļsirdīgu atzīšanos, ka enerģiju viņš smeļas mīlestībā, bet apņemšanās uz Latviju atvest medicīnas augstās tehnoloģijas iet roku rokā ar vēlmi «zinātniskot» dziedniekus. 

Jūs sacījāt, ka mums ir ļoti laba valsts. Biežāk var dzirdēt pretējo. Ko labu pēdējā laikā esat stāstījis par Latviju?
Es valsti varbūt arī nereklamēju, reklamēju cilvēkus, kas te dzīvo, strādā un grib panākt, lai valsts attīstās. Pēdējais? Kādā sarunā mani čehu sadarbības partneri kritizēja savu prezidentu Klausu, kurš ir eiroskeptiķis. Katrā valstī kritizē valdību un apgalvo, ka ir slikti, bet es teicu: ziniet, visu cieņu mūsu premjeram. Ja es būtu viņa vietā, vai es būtu pametis silto Briseles deputāta krēslu un atgriezies šurp acīmredzot pienākuma aicināts? Manuprāt, Dombrovskis nav briesmīgs karjerists, kam acis deg uz premjera krēslu, bet viņš atnāca un izdarīja. 

Es vairāk gribēju zināt sajūtas, kas jums ļauj apgalvot, ka mums ir laba valsts.
Mums ir strādīgi cilvēki. Mani priecē, ka cilvēki, kas strādā manā nozarē farmācijā, ir spējīgi noturēt kvalitāti labā līmenī. 

Man ļoti patīk daba. Cik tā ir dažāda Kolkā, Latgalē vai tepat Rīgā. Runājot par laukiem, es uzskatu, ka katram pilsētniekam, kas ir pārticis – gadā nopelna kādus 20 tūkstošus latu -, savu iespēju robežās jāuzņemas šefība par kādu vietu laukos, vai tās ir trīs, piecas vai 10 mājas. Lai pilsētnieks tur nopērk zemi, uzbūvē vasaras māju, nodarbina vietējos iedzīvotājus un nāk ar savām domām, ko tajā lauku apvidū attīstīt. Vai tas ir ekotūrisms, zivju vai slieku audzēšana vai vienkārši siena pļaušana un sapakošana veikaliem mājdzīvniekiem. 

Mums 90% ekonomiskās varas ir koncentrēta Rīgā. Tādā veidā cilvēki, kas grib palīdzēt laukiem, to var darīt personiski, negaidot tikai no valdības. Es, piemēram, tā daru, man gan lēni sanāk. Latgalē starp Rēzekni un Daugavpili esmu nopircis 5000 kvadrātmetru zemes pie ezera un uzbūvējis tur pirti. Tagad es ik pa brīdim dodu vietējiem darbu, mēs jau esam nodibinājuši ezera apsaimniekošanas biedrību, un es cenšos viņus pierunāt – ņemsim nomā ezeru, neļausim, lai brakonjeri  (maluzvejnieki – red.) no Daugavpils brauc un izķer to tukšu. 

Mēs esam unikāla valsts tādā ziņā, ka ir ārkārtīgi interesanti skatīties, kā notiek procesi. Pirmkārt, esam divkopienu valsts, krieviem un latviešiem ir savi mediji, skolas, dažādas sapratnes par biznesu. Otrkārt, esam unikāla valsts no politiskās sistēmas viedokļa. Nekur citur neesmu redzējis, ka ministrijas ir dominējošo partiju lēņu muižas. Tas reizēm kaitina, kad jāatrod stratēģiski kopsaucēji valsts attīstībā, bet man kā zinātniekam ir interesanti pavērot. Katrā lietā jāsaskata pozitīvais, viss nav melns. 

Kā tas nākas, ka labie cilvēki ievēlē politiķus, kas politiku padara netīru?
Grūts jautājums. Ievēlējam tos, kas iesaistās politikā. Ne visi, kam vajadzētu, iesaistās politikā. Mēs esam aizņemti ar ikdienas rūpēm, neatliek laika sabiedriskām aktivitātēm. 

Ceru, ka Saeimā būs cilvēki ar politisko gribu attīstīt valsti un [tiks ieviesta] nulles deklarācija, likumi, kas nosaka virzību uz zinātņu ekonomiku un inovācijām, nodokļu atlaides uzņēmumiem, kas peļņu reinvestē pētniecībā. 

Ja valdību veidotu Vienotība, Zatlera Reformu partija un nacionālais bloks [Visu Latvijai!–TB/LNNK], būtu super. Ekonomikas un polittehnoloģiju sakausējums, kas ir pārējās partijās, uzdzen šermuļus. Jaunajam laikam un tagad Vienotībai varu pārmest viņu infantilismu vai nespēju. Ja tu esi ienācis ringā ar haizivīm, tad nevis piekāpies, bet cīnies, lai nosargātu savus principus. Ir bijis tik daudz kompromisu no Vienotības [puses] ar zaļajiem, ka man reizēm kauns par viņiem. 

Šovasar mums ir aktuāls oligarhu jautājums. Oligarhi uzsēdās uz valsts resursiem un kļuva par miljonāriem. Jūs esat sācis biznesu, kur grasāties pelnīt, zināmu ideālu liekot pamatā – vēlaties veidot diagnostikas centru, kas ļautu ātrāk atklāt vēzi, un ražot Latvijā izgudrotas pretvēža zāles. Kam jums tas? Varētu taču viegli pelnīt, ģenēriskās zāles ražojot.
Ziņkārība, zināms ideālisms un niknums. Tieši niknums bija pēdējais grūdiens, kad izlasīju, ka Somijā vēža diagnostika ir obligāta prasība vīriešiem reizi gadā, sievietēm – divreiz gadā. No krūts vēža, kas ir ārstējams, ja to agrīni diagnosticē, Somijā nomirst astoņas reizes mazāk sieviešu, rēķinot uz vienu miljonu, nekā Latvijā. Puse sieviešu ar krūts vēzi Latvijā kļūst par invalīdēm. Tīri cilvēciski tas ir sāpīgi, un arī ekonomiski – pilnīgs stulbums. 

Bija arī [šādam projektam] labvēlīga situācija. Laboratoriju izveidošanai bija pieejama ES fondu programma, un es to 2008.gadā izmantoju. Laboratorija ir radīta, kopumā tajā ieguldīti vairāk nekā četri miljoni eiro. Bet, ja es teiktu, ka tas ir viegli… 

Redziet, ja tev ir ekonomiskā, politiskā un mediju vara, tu vari pārdalīt resursus, kas izveidoti, iespējams, pat PSRS laikā. Reizēm jau pats sevi nolamāju – kāpēc tu neej to pašu ceļu, dzīvotu vienkāršāk. Tad sev atbildu: tu esi ziņkārīgs, esi bijis zinātnieks, darba ņēmējs farmācijas firmā, komersants. Vai tu vari savienot šīs pieredzes tā, lai sanāk kaut kas jauns? Ir grūti, bet interesanti. 

Tagad taisāmies veidot nukleārās medicīnas laboratoriju. Komplicēts projekts, tajā jāsavieno trīs kompetences: radioķīmija, sterilās tehnoloģijas un nukleārā medicīna. Bet ja visa pasaule dara? Es esmu spītīgs. Ja somi, dāņi var, vai mēs esam galīgie lohi (naivie krievu žargonā – red.), ka nevaram? Noteikti mēs varam. 

Kā jūs raksturotu pašlaik farmācijas zinātnē notiekošo Latvijā – vai tā balstās uz vecajiem lauriem, vai ir kāda pasaulē aktuāla jaunrade?
Atklāti sakot, balstās uz veciem lauriem. Bet pētniecībā Latvijā savulaik ieguldīja milzu resursus, Rīgu uzskatīja par vienu no četriem jaunu zāļu pētniecības centriem Padomju Savienībā. Nav ko kautrēties, ir jāceļ augšā vecās labās idejas, jāpaskatās, kāds tām zālēm varētu būt pielietojums šodien. Tas ir drošāks veids, nekā izgudrot kaut ko pilnīgi no jauna. Farmācijā pašlaik prasa nopietnus pētījumus 7-10 gadu garumā, lai pierādītu [zāļu] drošumu un efektivitāti. No katrām desmittūkstoš idejām līdz tirgum nonāk viena. Tāpēc es saku – paņemam tehnoloģijas, kas pieejamas Rietumos, paņemam mūsu vecās labās idejas un mēģinām tās ielaist tirgū vēlreiz. 

Es pieņemu, ka kādam zinātniekam prātā dzimst pilnīgi jaunas, interesantas idejas, tomēr tām vajadzīgi milzīgi resursi. Salīdzinot mūsu zinātnes budžetu ar to naudu, ko pasaulē tērē zinātnei, tas būtu smilšu graudiņš visā garajā pludmalē, kas stiepjas no Rīgas līdz Kolkai. 

Visu cieņu akadēmiķiem, Andromēdas miglāju pētniekiem, tomēr Latvijā šodien vairāk vajadzīga pielietojamā zinātne, kuras rezultāti viena, divu gadu laikā pārvērstos par tehnoloģiju vai servisu, ko var pārdot un kas būtu vajadzīgs tiem sešiem miljardiem cilvēku, kas dzīvo aiz mūsu valsts robežas. Mēs pašlaik tērējam vairāk, nekā nopelnām, grimstam parādos, un konsolidācija nav vienīgais veids, kā no tā līst laukā. 

Visās konferencēs, kur man ļauj runāt, es stāstu, ka valstij tagad jāiegulda zinātniskajā aparatūrā un laboratorijās, kas veidojas uzņēmumos, nevis universitātēs un institūtos, kur jau ieguldīti vairāki simti miljonu latu. Bagāto valstu klubiņa OECD statistika rāda, ka 70% inovatīvo produktu, kas nonāk tirgū, iniciators bijis uzņēmums ar savu laboratoriju. 

Jūs gribētu ražot Latvijā radītas imūnmodelējošās zāles. Kā tās ierakstās pasaules kontekstā – šī ideja nekur nav pārbaudīta?
Protams, ir. Vēža ārstēšanā vislabākā ir agrīna diagnostika. Latvijā vēl īsti nav tehnoloģiju, ar ko var vizualizēt visu ķermeni un noteikt, vai ir audzēja šūnas. Rietumos tās pastāv kopš 90.gadiem, bet strauji attīstās pēdējos 5-6 gados. Ir runa par pozitronu emisijas tomogrāfiem un īsās dzīves izotopiem. [Cilvēkam] iešpricē ar cukuru savienotus īsās dzīves izotopus, kuru pussabrukšanas periods ir no 10 līdz 100 minūtēm. Tā kā vēža šūnu metabolisms ir aktīvāks, tās apēd vairāk cukura, kam piekabināts izotops, un tad speciālā aparātā, ko sauc par PET/DT jeb apvienoto pozitronu emisijas datortomogrāfu, nosaka, kurā orgānā vēža šūnas ir koncentrējušās. Šādi var noskenēt pilnīgi visu ķermeni, neko negriežot, neņemot biopsijas. 

Tā arvien ir dārga tehnoloģija, viena analīze maksā ap 1200-1500 eiro. Bet visa vecā Eiropa, ASV, Japāna to lieto. 

Latvijā pēdējos gados sapirkās daudz medicīnas tehnoloģiju, kāpēc šo nenopirka?
Tāpēc, ka tas ir ļoti komplicēts projekts, un tādas apvienotas kompetences pašlaik Latvijā nav. PharmIdea var piedāvāt sterilās tehnoloģijas un labu ražošanas praksi, mums komandā ir labs radioķīmiķis. Tagad mēs runājam ar RSU un Stradiņu slimnīcu par mediķu kompetenci, tās saliksim kopā. 

[Turpinot par imūnmodelējošām zālēm], trakums ir tas, ka imūnsistēma neredz vēža šūnas, jo tās ir mūsu pašu šūnas. Kad vēzis ir izoperēts, jāpasaka priekšā ķermenim, ka tajā vēl ir palicis kāds skaits vēža šūnu, un to dara imūnmodelējošās zāles. Spilgts piemērs ir Rigvir, Latvijas zinātnieku izgudrojums. Tas ir vīruss, kas specifiski mācīts pazīt vēža šūnas. Vīrusu tik ilgi badina, kamēr tas sāk ēst vēža šūnas jeb tās inficēt. Tiklīdz vēža šūna ir vīrusa inficēta, tā kļūst redzama imūnsistēmai. Ķīmijterapijā uz katrām 30 vēža šūnām nogalina vienu veselu šūnu vai pat vairāk. Vīruss ir specifiskāks. Ir publikācijas, ka uz katrām 10 000 vēža šūnām vīruss inficē vienu veselo. Tās ir tās imūnmodelējošās zāles, šajā virzienā mēs strādājam. 

Kāpēc tās jau nav aizgājušas pasaulē, ja tā ir tik laba ideja?
Tāpēc, ka visas ar imūnsistēmu saistītās zāles ir salīdzinoši grūti pierādīt. Imūnsistēma ir sarežģīts mehānisms. Rigvir ir labs piemērs, kas būtu jāvirza starptautiski, un es nesaprotu, kāpēc Rigvir īpašnieki to jau nav izdarījuši. Tā būtu laba piemiņa akadēmiķei Ainai Muceniecei. Bet laikam ir bailes, ka kāds kaut ko nošpikos vai atņems. 

Vai arī jūs netaisījāties to ražot?
Taisījāmies, bet nevienojāmies ar Rigvir īpašniekiem. Sadarbībā ar vienu labu investīciju fondu piedāvājām pusotra miljona eiro investīciju. Nosacījumi bija pietiekami skarbi, tā būtu riska investīcija, tur skaidri jānodala īpašumtiesības, tirgi. Rigvir īpašnieki – Mucenieces ģimene – nesaņēmās. 

Īstenībā līdzīgas izstrādes ir Somijā, Ķīnā, ASV. Kad PharmIdea to varēs finansiāli atļauties, ņemsim tos produktus. 

Vai vietējo zinātnes virzienu pavisam esat atmetuši?
Bet ja negrib sadarboties?! Mēs esam mēģinājuši pārliecināt aptuveni divarpus gadus. Ja nesanāk, nevajag lauzties durvīs, kas ir ciet. Ir tik daudz atvērtu durvju. 

Kad uzkrāsim finansiālos muskuļus, attīstīsim arī oriģinālzāles. Pašlaik PharmIdea uzdevums ir izveidot ģenērisko zāļu portfeli un nukleārās medicīnas laboratoriju. 

Mans mērķis ir, pirmkārt, attīstīt pētniecisko kompetenci, lai jaunās diagnostiskās metodes ieviestu Latvijā. Otrkārt, uz šīs bāzes gribam meklēt pēc jutības ar PET/DT salīdzināmu metodi, bet lētāku un ātrāku. Labākās un dārgākās zāles un diagnostiku pasaulē kopumā var atļauties kādi 700 miljoni cilvēku, kas dzīvo pārtikušajās valstīs. Bet 5,3 miljardiem cilvēku ir jautājums, vai zāles un diagnostika ir pieejama cenas ziņā. Ja mēs atradīsim lētāku veidu, vēl pieliekot klāt imūnmodelējošās zāles, šo metodi pēc tam var piedāvāt kā franšīzi citām valstīm. 

Jo vairāk cilvēkiem varēs palīdzēt samazināt ciešanas, jo es jutīšos gandarītāks. Man, protams, gribas būt materiāli nodrošinātam un pelnīt, bet, nu, ko man vajag – mašīnu, vasaras māju, dzīvokli un naudu, lai reizi gadā paceļotu. Ikdienas dzīvei man nevajag miljonus. 

Mēs tagad, nodarbojoties ar vēža zāļu izstrādi, domājam un lasām par bioenerģētiku. Latvijā ir daudz gaišu cilvēku, kas ar šīm lietām var nodarboties. Nebaidos teikt, ka bez tradicionālās farmācijas Latvijā attīstīsies dziedniecība. 

Tas ir zinātniski?
Līdz šim dziednieki nav strādājuši vai nav centušies pierādīt sava darba rezultātus ar dakteriem saprotamām metodēm. Man ir ideja to pamēģināt, padarīt dziedniecību saprotamāku zinātniskajai medicīnai un farmācijai. Esmu inovators, kas ideju sastumj kopā ar virpu. Tā ir mana misija, lai izšķiļas kas pilnīgi jauns. 

Daudzi to uzskatīs par šarlatānismu.
Es cienu Austrumu filozofijas, tās kultūras, kuras ir saglabājušas savu mantojumu piecus, sešus, astoņus tūkstošus gadu. Ja viņi apgalvo, ka cilvēks nav tikai fizisks ķermenis, ir arī enerģētiskais vai informatīvais ķermenis, un ka mēs kā viens vesels organisms esam tikai tad, kad respektējam pārējos savus esības elementus, es domāju, tas nav šarlatānisms. Ir pierādīts, ka cilvēkam ir biolauks, viņa domām ir spēks, viņš rada ap sevi enerģētisko un magnētisko lauku, un to var izmērīt ar aparātiem. 

Es uz to skatos vienkārši. Ja aizeju pie tantītes un viņa novicina roku, [sakot] – tu tagad esi vesels -, nu, kā es varu ticēt? Vai nu akli tici vai netici. Bet ja dziedināšanas rezultātus – reiki, ci gun, astrālo dziedināšanu vai kādu citu veidu – varēs vizualizēt ar modernajām tehnoloģijām? Un tādas tehnoloģijas ir – magnētiskās rezonanses aparāti, pozitronemisijas tomogrāfi, dažādi biolauku mērīšanas aparāti. Šis virziens attīstās visā pasaulē, par to tagad ir daudz literatūras. Esmu tehnoloģiju cilvēks ar lielu vēlmi palīdzēt cilvēkiem.

Personības, kas iedvesmo. Biznesa vidē un ne tikai
Akadēmiķis Ivars Kalviņš – sabiedriski aktīvs zinātnieks ar komersanta dotībām, viņa «savs» viedoklis balstās uz Ivara milzīgo erudīciju. Ivars ir ideju ģenerators, kādu savā dzīvē neesmu sastapis. Mana lielākā sāpe bija, kad es kādā komandējumā Zviedrijā starppilsētu autobusā atstāju kladi, kurā trīs gadus biju pierakstījis Ivara idejas par farmācijas nozari no mūsu sarunām par nozari un zinātni Latvijā.

Uzņēmējs Juris Biķis – jūtu cieņu un respektu par to, ko Juris ar savu komandu ir paveicis, attīstot a/s Latvijas finieris, kā soli pa solim, mērķtiecīgi un neatlaidīgi veidoja izplatīšanas tīklu pasaulē un drosmīgi ieviesa jaunas un bieži vien dārgas tehnoloģijas. Arī Juris ir aktīvs ne tikai biznesā, bet daudz laika velta kārtības ieviešanai meža nozarē un arī procesu ietekmēšanai Latvijas valstī

Stīvs Džobss – Apple dibinātājs un vadītājs. Fascinē harismātiska vadītāja, despota un tehnoloģiju ģēnija kombinācija vienā cilvēkā. Bet, nu, Apple produkti un biznesa rezultāti runā paši par sevi.

Mani arī intriģē un fascinē Skandināvijas valstu performance – Somija, Zviedrija, Norvēģija. Kā viņi iemanās, dzīvojot reālā sociālismā, būt tehnoloģiski ļoti attīstīti un konkurētspējīgi pasaulē! Varbūt mūsu radošā doma te Latvijā tiek patērēta galvenokārt ēnu ekonomikas noturēšanai un attīstīšanai.

Patīk lasīt Paulu Koelju. Pēdējā laika uzrunājošā grāmatiņa ir Ceļa vārdi gaismas bruņiniekam. Atkarībā no sava dvēseles stāvokļa atrodu šajā grāmatā arvien jaunas un jaunas atziņas, arī palasoties atkārtoti.

Vitālijs Skrīvelis CV
Dzimis 1962.gadā
Diplomēts biologs, ieguvis arī MBA grādu Rīgas Biznesa institūtā
No 1985. līdz 1992.gadam pētnieks Molekulārās bioloģijas institūtā  
No 1993. līdz 2008.gadam strādājis vadošos amatos Grindeks, pašlaik konsultē uzņēmumu
2008.gadā nodibina savu uzņēmumu PharmIdea inovatīvu pretvēža zāļu un diagnostikas līdzekļu izstrādei un ražošanai
Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs

Trīs kinomīļu favorīti kino festivālā Baltijas pērle

Posted on septembris 14, 2011 by - Eksperti iesaka

Eksperti iesaka, ko vērts redzēt festivālā Baltijas pērle

Agnese Zeltiņa , Rīgas Kino muzeja direktore

Nāve Venēcijā (Morte a Venezia). Rež. Lukīno Viskonti, Itālija, 1971. Manuprāt, viens no visu laiku vizuāli skaistākajiem un smeldzīgākajiem kinematogrāfiskajiem baudījumiem par ideālu skaistumu un pilnību, kas ir gaistošs un nav sasniedzams. Izcila – rūgti salda un bieza filma par dvēseles nogurumu un mijkrēsli, kurā negaidīti ielaužas lielas jūtas, ko radījis izcilais Lukīno Viskonti kopā ar «kameras gleznotāju» operatoru Paskvalīno De Santisu, bet iemiesojis aktieris Dērks Bogards. Seansi: 18.09. plkst.20.20, kino Rīga Lielā zāle, 19.09 plkst.16, Kongresu nama Lielā zāle. 

Melanholija (Melancholia). Rež. Larss fon Trīrs, Dānija, Zviedrija, Francija, Vācija, 2011. Par skandālistu un kino valodas provokatoru Trīru nav vienaldzīgo! Režisors, kurš nojauc pieņemtās robežas gan ar stāstu, gan attēlu, gan skaņu, drastiski strādā ar aktieriem, uz ekrāna risina savas fobijas, turklāt tas viss summējas neparedzamajās beigās, pēcgaršu atstās vēl krietnu laiku pēc tās noskatīšanās. Gaidu katru viņa jauno filmu. Tās nesniedz mieru, taču piedāvā, iespējams, personiski sāpīgu, bet bieži vizuāli un muzikāli izsmalcinātu un pārsteidzošu ceļojumu. Seanss: 19.09. plkst.18.30, Kongresu nama Lielā zāle. 

Gilda. Rež. Čārlzs Vidors, ASV, 1946. Ir filmas, kuras lielākā daļa cilvēku nav redzējuši, taču sabiedrības kolektīvajā apziņā spēcīgi dzīvo un komerciāli tiek ekspluatēts kāds tās citāts. Tā tas ir ar slaveno Merilinas Monro svārciņu ainu Billija Vaildera filmā Septītā gada drudzis uz krūzītēm un T krekliem, tā tas ir arī ar filmas Gilda epizodi un juteklisko Heivortas cimda novilkšanas ainu. Taču Gilda ar spožo aktrisi Ritu Heivortu joprojām ir intriģējoša un baudāma film noir pērle. Klasika, klasika, klasika! Krimināla intriga ir pastarpināta, taču galvenā nots balstīta uz daudzslāņainām naida un mīlestības attiecībām starp vīrieti un sievieti. Seansi: 16.09. plkst.18.15, Kongresu nama Mazā zāle, 18.09 plkst.15.45, kino Rīga Lielā zāle. 

Mata Hari. Rež. Džordžs Ficmoriss, ASV, 1931. Ne tik bieži Latvijā redzam pasaules zelta klasikas fi lmas uz lielā ekrāna, jo ikvienas fi lmas atvešana ir ļoti dārgs projekts, tādēļ iesaku nelaist garām filmu Mata Hari ar dievišķi mirdzošo zvaigzni Grētu Garbo, kura ir ideāla aktrise, lai interpretētu un iemiesotu Holivudas stāstā reālās XX gadsimta sākuma slavenākās spiedzes dzīvi. Žilbinoša skaistule – pavedēja un spiedze, kas strādā vairāku valstu labā, – iemīlas krievu ofi cierī, un tas viņai izrādās liktenīgi. Seansi: 17.09. plkst.15, 21.09. plkst.18.40, Kongresu nama Mazā zāle. 

Debesu dienas (Days of Heaven). Rež. Terenss Maliks, ASV, 1978. Cienu šo režisoru kā unikālu, noslēpumainu, pasauli īpaši tverošu. Debesu dienas saņēmusi daudzus nozīmīgus apbalvojumus (Oskars par operatoru darbu, Kannu lauri režisoram, fi lmas iekļaušana Amerikas kino zelta fondā), bet bijusi totāla komerciāla izgāšanās, pēc kuras režisors pārtrauc fi lmu radīšanu uz 20 gadiem. Filma ir unikāla, jo uzņemta visskaistākajā diennakts laikā – stundās pirms saullēkta un pēc saulrieta. Uz tā fona norisinās drāma par diviem mīlniekiem, kuri uzdodas par brāli un māsu, un kādu noslēpumu, kas varētu mainīt viņu dzīves. Seansi: 19.09. plkst.18.20, 20.09. plkst.20.30, Kongresu nama Mazā zāle.

Aiks Karapetjans , kinorežisors

Melanholija (Melancholia). Rež. Larss fon Trīrs, Dānija, Zviedrija, Francija, Vācija, 2011. Pēc, manuprāt, izcilās filmas Antikrists, fon Trīrs ieguva ģēnija statusu. Var, protams, tam nepiekrist, bet jāatzīst, ka viņš ir viens no interesantākajiem režisoriem mūsdienu kinematogrāfijā. Seanss: 19.09. plkst.18.30, Kongresu nama Lielā zāle. 

Debesu dienas (Days of Heaven). Rež. Terenss Maliks, ASV, 1978. Tā ir viena no manām vismīļākajām filmām, noteikti ne tikai festivāla skaistākā filma, bet varbūt pat kinovēstures skaistākā filma. Terensa Malika spēcīgākais darbs, kas atstājis lielu ietekmi uz pasaules kino, viens no piemēriem ir P. T. Andersona pēdējā filma There Will Be Blood! Ja jums patīk šī filma, obligāti tā jāredz uz lielā ekrāna. Seansi: 19.09. plkst.18.20, 20.09. plkst.20.30, Kongresu nama Mazā zāle. 

Mākslinieks (The Artist). Rež. Mišels Hazanavičs, Francija, 2011. Dižardēns ir Francijas kino pēdējās paaudzes harismātiskākais aktieris, viņš tandēmā ar šīs filmas režisoru veidoja smieklīgu un asprātīgu parodiju par Džeimsu Bondu filmu OSS 117: Le Caire, nid d’espions. Viņu pēdējais darbs ir Holivudas zelta laikmeta stilizācija – interesanti būs tiem, kuriem patīk franču humors un Holivudas klasiskais kino. Seansi: 15.09. plkst.18.45 un 21.15, 20.09 plkst. 19.35, Rīga Lielā zāle (biļetes tikai Kongresu nama kasē). 

Jeļena (elena). Rež. Andrejs Zvjagincevs, Krievija, 2010. Zvjagincevs ārpus Krievijas noteikti ir atzītākais jaunais režisors, atšķirībā no pārējiem eiropiešiem viņš ir saprotamāks. Viņa iepriekšējās fi lmas (Vozvrashenije un Izgnanije) bija klasiski Eiropas art house paraugi. Ar pēdējo fi lmu viņš pirmo reizi pievērsās mūsdienu realitātei un konkrētiem, atpazīstamiem varoņiem lielā pilsētā. Seansi: 16.09. plkst.17.30, 21.09. plkst. 17.30, kino Rīga Lielā zāle (biļetes tikai Kongresu nama kasē). 

Gatavs valkāšanai (Prêt-à-Porter). Rež. Roberts Oltmens, ASV, 1994. Es šo fi lmu neieteiktu redzēt, ja nebūtu Roberta Oltmena vārda. Ne katru dienu uz lielā ekrāna var redzēt ģeniāla režisora fi lmas. Šī nav viņa labākā fi lma, bet nav arī sliktākā. Laba komēdija izklaidei, fi lmā piedalās daudz slavenību. Ja patīk Mastrojāni un Lorēna, jāiet. Noteikti labākā fi lma par modes pasauli! Seansi: 16.09. plkst.20.20, Kongresu nama Mazā zāle, 21.09. plkst.18.15 Kongresu nama Lielā zāle.

Marina Ļipčenko , festivāla Baltijas pērle ģenerāldirektore

Īsā tikšanās (Brief Encounter). Rež. Deivids Līns, Lielbritānija, 1945. Mēdz būt dižas, ģeniālas, pārsteidzošas kinofilmas, kuras tomēr netop par nozīmīgu individuālo pieredzi, neiegulst atmiņā, lai arī to veidotāju meistarība nav noliedzama. Šī filma ir viena no tām, kuras pirmajā mirklī šķiet necils, vienkāršs stāsts, tomēr izstāstīts tik dziļi un atklāti, ka aizraujas elpa un pamirst sirds. Darbs, kas atstāj spēcīgu iespaidu un aicina atgriezties neskaitāmas reizes. Seansi: 17.09. plkst.16.45, 18.09. plkst. 16.50, Kongresu nama Mazā zāle. 

Mākslinieks (The Artist). Rež. Mišels Hazanavičs, Francija, 2011. Es nepacietīgi gaidu tikšanos ar šo filmu, jo sen nebiju lasījusi tādus sajūsmas un pateicības vārdus kritiķu un skatītāju atsauksmēs pēc seansa Kannu kinofestivālā. Jau tēma – mēmā kino noriets – vien ir ko vērta. Pat filmas treileris ir nevainojams mākslas darbs. Esmu gatava saderēt, ka bez Oskara balvas šis ārkārtīgi talantīgais veikums nepaliks. Seansi: 15.09. plkst.18.45 un 21.15, 20.09 plkst. 19.35, Rīga Lielā zāle (biļetes tikai Kongresu nama kasē). 

Zelta jaunatne (Bright Young Things). Rež. Stīvens Frajs, Lielbritānija, 2003. Stīvens Frajs ir mana vājība. Mīlu viņu kā aktieri, un man ļoti patīk viņa debija režijā. Filmā radīta burvīga dekadentiska atmosfēra, kas mutuļot mutuļo un izsmalcināti sasaucas ar Kabarē grēcīgo greznību un Gosforda parka klīrīgo manierīgumu. Teicams angļu humora, stila, gara un grācijas paraugs. Seansi: 17.09. plkst.21, 19.09. plkst.21.30, kino Rīga Lielā zāle. 

Lieliskie embersoni (the Magnifi cent ambersons). Rež. Orsons Velss, ASV, 1942. Orsons Velss uzskatīja šo kinodarbu par savu «mīļoto bērnu» un ieguldīja tajā tik daudz no savas personības, ka dažbrīd liekas – tas ir stāsts par viņu pašu. Unikāla atmosfēra, tik daudz noslēpumu un nepateiktā, ka skatīšanās sagādā neizsakāmu baudu. Kinematogrāfi skie risinājumi, kuri spējīgi jebkuru skatītāju sajūsmā nogāzt no kājām. Seansi: 18.09. plkst.18.30, 22.09. plkst.18.20, Kongresu nama Mazā zāle. 

Būt karalim (being a King). Rež. Džailss Fosters, Lielbritānija, 2003. Šī filma būs jo īpaši interesanta tiem, kuri redzējuši slaveno Karaļa runu. Tajā ietverts viss, kas minētajā darbā palicis aiz kadra, turklāt dziļi un emocionāli. Jaunā Madonnas fi lma W.E., kura tikko izsauca neveselīgu ažiotāžu Venēcijas kinofestivālā, ir vēl viens labs iemesls noskatīties un salīdzināt amerikāņu un britu skatījumu uz šīs intriģējošās vēstures lappuses varoņiem. Seansi: 17.09. plkst.18.45, 22.09 plkst. 18.45, kino Rīga Lielā zāle.

Putni pazuduši!

Posted on septembris 14, 2011 by - Recenzija

Gļeba Panteļejeva izstādē OrNiTOLOĢIJA katedrāles gaiļa aste ir spoža, bet galva sarūsējusi. Vai tas par sestdienas vēlēšanām?

Ieejot izstādē, pirmais, kas mani uzlūko ļoti dzīvām acīm, ir apaļīga (grūsna?) briežu mamma ar lieliem sikspārņa spārniem ausu vietā. Es mazliet samulstu, jo gaidīto putnu te nav. Pievēršos tam, ko izstādēs nekad nedaru, – rūpīgi izlasu pie ieejas novietotās izstādes kuratores Gundegas Cēberes rakstītās «lietošanas instrukcijas». 

«Pasaule ir pilna zīmju, uz ko autors ar nelielu akcentu vērš uzmanību jau izstādes nosaukumā,» raksta kuratore. Patiesi, tā ir – pie muzeja vizuāli izlasāmais izstādes nosaukums ir O N TOLOĢIJA, tātad «mācība par esamību, kurā skaidroti esamības vispārīgie pamati, principi, struktūra un likumsakarības». Tikai preses informācijā ir lieliem burtiem rakstīts, ka izstāde saucas ORNITOLOĢIJA, bet reklāmas plakātā divi mazmazītiņie burtiņi «r» un «i» ir tieši tik mazi, cik putnu daļa izstādes kopējā klāstā. 

«…Tādējādi divos vārdos uztveras gan putnu tēla kā simbola un zīmes semantiskā jēga un autora interese par to, kā arī šī simbola vēsturiskā un laikmetīgā izpausme, gan daudzveidība un lietu esamības vispārējie principi, struktūras un likumsakarības,» turpina kuratore. Te gribas teikt – vēlreiz un lielākiem burtiem, lai saprastu domu, taču vienai teikuma daļai, ko domājos saprotam, nepiekrītu. Pasaulē nav simbolu. Pasaulē ir daudz dažādu lietu, parādību un norišu, kuras mēs savā galvā pārvēršam par simboliem. Daži no tiem ir pietiekami seni un laika «nogludināti», lai daudzi cilvēki tos uztvertu vienādi, bet par daudziem mēs varam tikai minēt, kā kurš ko uztver. Uz skatītāju (spēcīgi!) iedarbojas izstādītā darba vizuālais tēls, nevis tā paskaidrojums sīkiem burtiem vai nosaukums. To, kas kuram galvā, nosaka viņa vai viņas dzīves un kultūras pieredze, zināšanas, «profesionālais kretīnisms» un tamlīdzīgi faktori. 

Tikai ziemeļos ola izraisa asociācijas vienīgi ar putniem. Kādas Polinēzijas tautas pārstāvis uz filozofisko jautājumu – kas bija pirmais, vista vai ola, – atbildēja momentā. Bruņurupucis! 

Mani ļoti uzrunāja caurumainā un defektīvā ola, kuru uztvēru kā pieminekli cilvēces stulbuma un alkatības vārdā ar ķīmiju sabendētajām putnu sugām. Diez vai tas ir tā domāts. Diez vai autors pat zina par šādas problēmas eksistenci. Tas ir mans profesionālais kretīnisms. Ko kurā darbā saskatīs citi, to tikai viņi paši (pašas) var atbildēt. 

Simboli mainās laika gaitā, jo mainās konteksts. Izstādes fonā klusi, bet uzbāzīgi skanošais Čaikovska Gulbju ezers man asociējas ar puča rītu Maskavā pirms divdesmit gadiem, telpas vidū izslējusies atlūza (vai spārns?) – ar vienu no Dvīņu torņu palieku fotogrāfijām pirms desmit gadiem. Tās ir mūsu laikmeta zīmes, kuras nesaskatīs un nesapratīs tie, kuri nav skatījušies televīziju 1991.gada augustā vai redzējuši bildes pēc 2001.gada 11.septembra. 

Aizdomājies līdz tam, ilgi prātoju, vai telpas stūrī iespiestās katedrāles divas puses ir nejaušība vai ģeniāls mākslinieka nodoms. Katedrāles gaiļa (kuram būtu jābrīdina pilsētnieki par briesmām) aste ir spoži mirdzoša, bet galva sarūsējusi. Vai tas par šāssestdienas vēlēšanām? Un, ja tā, vai par tiem, kurus taisāmies ievēlēt, vai par mums pašiem?

Izstāde iedarbojas. Gandrīz nevienā darbā nejūt to, cik viegli vai grūti tas māksliniekam ir nācis – kā labas kvalitātes baletā, kur baudāt balerīnas lidojumu, nevis saskatāt smago darbu aiz tā. Ir vērts aiziet un padomāt. Tikai nemeklējiet izstādē putnus! Putnu tur (gandrīz) nav. Ja gribat putnus, tie jāmeklē citur. Tur, ārā. Kamēr vēl ir.

Gļeba Panteļejeva personālizstāde. Līdz 23. oktobrim LNNM Baltajā zālē K. Valdemāra ielā 10a

 

Par sirdsapziņām, nevis krekliem

Posted on septembris 14, 2011 by - Intervija

Vēsturnieks Kaspars Kļaviņš nācijas glābiņu saredz Eiropas kultūras procesu izpratnē un kritiskā domāšanā

Viens no zinātniekiem, kas piedalīsies pirmajā Latvijas vēsturnieku kongresā šonedēļ, doktora grādu ieguvušais Kaspars Kļaviņš, šķiet, ir autsaiders. Dzimis šeit, bet bijis viesprofesors Rūzvelta universitātē Čikāgā. Patlaban, pēc paša teiktā, pētnieciskajā darbā vairāk saistīts nevis ar kādu no vietējām augstskolām, bet Monaša universitāti Austrālijā. Viņa pārzināto valodu skaitā – vidusaugšvācu un lejasaugšvācu, franču, spāņu un itāļu, arābu, baznīcslāvu, poļu un baltkrievu. 2007.gadā uzrakstījis ievadu un vēsturiskos komentārus Artūra Kroplija angļu valodā tulkotajam varoņeposam Lāčplēsis un tikko palīdzējis Valdim Biseniekam pārcelt vācu valodā Mērnieku laikus. Zinātāji brīdina, ka Kaspars var būt pretrunīgs un ļoti radikāls.

Mēdz gan teikt – kas viendien liekas provokācija, nākamajā var būt jau meinstrīma sauklis.

Ar ko jūs ieinteresējāt universitāti pavisam citā kontinentā – Austrālijā?

Internetā biju pamanījis, ka Monaša universitāte nodarbojas ar ideju vēstures pētniecību.

Jā, Austrālijā ir virkne universitāšu, kas pēta Eiropas vēsturi, kultūru, zinātni. Tā ir pietiekami tālu esoša un mierīga vieta, lai varētu nodarboties ar interesantiem projektiem. Protams, tur, tāpat kā visur pasaulē, notiek izglītības marginalizācija. Tiek likvidētas sengrieķu valodas un kultūras katedras, to vietā atvērtas tūrisma fakultātes. Tas ir vērtību jautājums. Tādas vērtības kā tēvzemes mīlestība, pilsoniska atbildība savu vēlētāju priekšā, patriotisms neder globālās tirgošanās organizētājiem. Klasiskā kultūra viņiem liekas nevajadzīga, varbūt pat bīstama. Tāpēc visur pasaulē izglītības līmenis krītas – globālajiem pilsoņiem grieķu sabiedrības vērtības, arī demokrātiskās vērtības ir nevajadzīgas, pat kaitīgas.

Esat globalizācijas piekritējs vai noliedzējs? Šķiet, šie procesi jums pašam pavēruši profesionālas izaugsmes iespējas.

Tā šo jautājumu vispār nevar stādīt. Dziesma jau nav par krekliem, bet par sirdsapziņām. Par vērtībām – ētiskajām un kultūras vērtībām globālajā pasaulē.

Vai tas nav saistīts ar kultūras atšķirībām starp tautām, ar cilvēku interesēm? Piemēram, Ajumi Kurosava, kas ilgus gadus dzīvoja Latvijā, tagad studentiem lielā Japānas universitātē lasa speckursu par mūsu vēsturi un kultūru. Interese par šo ļoti specifisko lietu esot ļoti liela. 

Pirmām kārtām latviešu kultūra nav ļoti specifiska lieta. Neviena kultūra nav izņēmums – bezgala eksotiska un interesanta! Tās visas zināt ir ļoti vajadzīgi un vērtīgi.

Piemēram, Ķīnā novēroju lielu interesi par latviešu kultūru: gan par Herderu Rīgā, gan Vāgneru – jo viņi vispār padziļināti interesējas par Eiropas kultūru.

Ņemot vērā, ka ķīniešu un latviešu tautasdziesmas ir identiskas, tikai ķīniešiem to ir 500, bet latviešiem – pie diviem miljoniem, mūsu kultūras arī varbūt nav tik atšķirīgas, kā liktos.

Kas ir identisks latviešu un ķīniešu tautasdziesmās?!

Abās ir runa par darba un dabas mīlestību. Tulkotas eiropiešu valodās, ķīniešu tautasdziesmas, ko daļēji apstrādājis pats Konfūcijs, ir četrrindes. Lielum lielā daļa gan gāja bojā, jo tās tika savāktas, bungām rībot, piemērotas oficiālās poēzijas vajadzībām un izmainītas. Turpretī Latvijā tautasdziesmas saglabājās tīrradņa stadijā. Ķīniešiem būtu interesanti un vērtīgi ar tām iepazīties, jo caur latviešu kultūru viņi labāk saprastu ķīniešu kultūru.

Jā, tieši ar šādiem principiem visām tautām būtu vērtīgi sadarboties savā starpā, kā to eiropieši postulēja apgaismības laikmetā. Voltērs padziļināti interesējās par Tālo Austrumu kultūrām, Herders teica, ka jāpēta visas pasaules kultūras.

Diemžēl Latvijā cilvēki lielākoties aprobežojas ar laikrakstu virsrakstu vai enciklopēdijās atrastu terminu izdiskutēšanu, nevis runā pēc būtības. Izglītības trūkuma dēļ diskusijas ir virspusējas – par terminiem un atkal par krekliem, nevis par sirdsapziņām.

Vienmēr esam lepojušies ar savu izglītību – pirms kara mums pat bija augstākais studējošo skaits Eiropā. 

Jau XVIII gadsimtā Latvijas izglītība bija ļoti augstā līmenī. Latvija un Dienvidigaunija bija reģions ar vislielāko lasītpratēju skaitu Eiropā. Tas nav fenomens, kas radies XX gadsimtā.

Ernests Gliks jau XVII gadsimtā mācīja latviešu zemniekus pēc tā laika vismodernākās pedagoģijas, Jana Amosa Komeniusa teorijām (Morāvijā dzimušais pedagogs un rakstnieks tiek uzskatīts par mūsdienu pedagoģijas zinātnes pamatlicēju – red.). Nekas nerodas tukšā vietā, un paiet ilgs laiks, lai to demontētu. Tas ir veiksmīgi izdarīts 50 okupācijas un 20 prihvatizācijas gados.

Viena no lielajām nelaimēm ir nestrādāšana savā specialitātē, posteņu dalīšana, aiz kuras nestāv noteiktas zināšanas. Pat XIX gadsimtā, Baltijas provinču laikos, ierēdņiem bija jābūt noteiktām un precīzām zināšanām. Tas atsaucās arī uz dabas resursu izmantošanu. Ja kāds Vidzemes muižnieks bija izpostījis savu mežu, to vardarbīgi izcirtis, viņam aizliedza piedalīties lantāgā. Tā bija sabiedrība, kurā valda sabiedriska apziņa, nevis visatļautība.

Vai zināšanu trūkuma dēļ mūsu politikā trūkst smalkuma, tā buksē? 

Noteikti. Nezināšana jau parādās ne tikai politiķu, pat mūsu vadošo intelektuāļu, ļoti pozitīvu un gudru cilvēku runās un izteikumos.

Nesen man gadījās dzirdēt Alvja Hermaņa izteikumus sakarā ar Oblomova izrādi Vācijā.  Izrāde ir izcila, bet Hermanis saka: latvieši ir jauna tauta, salīdzinot ar krievu kultūru. Tad, kad latviešiem parādījās Mērnieku laiki, Krievijā bija jau kilometriem grāmatu.

Šāda nostādne ir absurda! Pirmā grāmata latviešu valodā, par ko ir liecības, ir nodrukāta 1525.gadā, bet pirmā grāmata krievu valodā – tikai 1564.gadā. Bībele latviešu valodā ir iztulkota jau XVII gadsimtā, Krievijā – XIX gadsimtā.

Ja mēs formāli salīdzinātu, es varētu teikt – redziet, latviešu kultūra ir augstāka! Bet es tā nesaku, jo šie formālie kritēriji vispār nav kultūras bagātības rādītājs. Tas ir absurds jau pēc definīcijas.

Austrālijas aborigēniem arī ir izcila kultūra, taču viņiem nebija to grāmatu kilometru.

Ļoti labi būtu, ja Hermaņa kungam būtu attiecīga izglītības bāze. Tad šādos brīžos var vai nu paklusēt, vai nerunāt muļķības.

Un ko tad jūs gribat no mūsu politiķiem, no kuriem daudzi līdz šim ir nodarbojušies tikai ar vienu lietu – ar personīgo ienākumu uzkrāšanu? Tas ir visprimitīvākais, ar ko cilvēks vispār var nodarboties.

Kritiska domāšana rada ciešanas un ir ļoti grūts uzdevums. Ja liela daļa mūsu ievērojamo politiķu kā vienīgo svešvalodu pārvalda krievu valodu, viņi tādā veidā var noslēgties pret citām kultūrām un nenodarboties ar pašizglītību, kas prasa lielāku darbu un ciešanas nekā ienākumu uzkrāšana.

Ar ko vāciešiem ir interesanti Mērnieku laiki? 

Sabiedrība Mērnieku laikos ļoti atgādina tā laika vācu sabiedrību. Tā bija daudz ko pārņēmusi no tām kultūras formām, kuras eksistēja Centrāleiropā.

Mēs nevaram runāt par «vācu laikiem», kā tas ir pieņemts. Un nevaram runāt, ka vācbaltieši ir vācieši. Vācietis vairāk ir sociāls nekā nacionāls jēdziens. Šie cilvēki ieradās ne tikai no Vācijas, bet arī no Flandrijas, Nīderlandes, Burgundijas. Ziniet, tie nav vācieši!

Jautājums par vācu laikiem jau nes sevī stereotipu. Daļa ieceļotāju no Vestfālenes kļuva par latviešiem, daļa pilsētās dzīvojošo latviešu ģermanizējās. Es tos, kuri gadsimtiem šeit dzīvoja un no kuriem liela daļa ir vietējas izcelsmes, neuzskatu par vāciešiem. Tā ir mūsu tautas daļa, kas tika represēta XX gadsimta traģiskajos notikumos.

Tāpat kā mūsu lauku saimnieki. Paskaitiet, cik vēl Zemgalē tādu ir?

Iedzīvotāju sastāvs Latvijā par 90% ir nomainījies arī iekšēji, ne tikai emigrācijas rezultātā. Ir izjaukta tradīciju pēctecība pilnīgi visos novados. Ne Latgale ir Latgale, ne Kurzeme – Kurzeme, ne Zemgale ir tāda, kāda tā bija pirms 1940.gada.

Latvija nav tālu no tā likteņa, ko piedzīvoja austrumprūši, kas dzīvoja tur, kur kādreiz bija Kēnigsberga, bet tagad – Kaļiņingradskaja oblastj.

Daudzas kultūras un tradīcijas veiksmīgi tika iznīcinātas XX gadsimta militāro, politisko, ekonomisko «projektu» rezultātā.

Mēs izmisīgi turamies pie pirmskara simbolikas.

Tā ir vienkārši iedzīvotāju dezinformēšana! Latvijas karogs vēl ilgi var plīvot pēc tam, kad patiesībā nekādas Latvijas vairs nav. Protams, ir alternatīvas: ja nav valsts, tad ir nācija, ja nav nācijas, tad ir kopiena. Vienmēr ir jāskatās, ko varam sargāt un attīstīt.

Ja nav kopienas, vēl ir kultūra, ko atsevišķi indivīdi var savākt, tulkot un popularizēt.

 Tautai svarīgos brīžos ceļam ārā to pašu Lāčplēsi, Edvarta Virzas Straumēnus. 

Maz jau ir tādu cilvēku kā akadēmiķis Stradiņš, kas spēj redzēt kultūru visā kopumā. Nav nekādas jēgas celt ārā atsevišķas lietas, tās var būt bez svara. Lāčplēsis ir indoeiropiešu kultūras mantojums, kas mūs vieno, piemēram, ar Langedoku Francijā – viņiem nacionālais varonis arī ir Lāčplēsis, Lāču Žans, kas cenšas atbrīvot dzimto Langedoku no pūķiem, burvjiem un svešzemju iebrucējiem. Mēs pašlaik arī tulkojam Lāčplēsi franču valodā. Te jau ir tā jēga, ka mēs šobrīd esam Eiropas Savienībā, – lai arī Baltija beidzot atgūtu vietu Eiropas kultūrā, kas ir zaudēta sakarā ar okupāciju.

Pašlaik priekšplānā ir ekonomikas glābšana.

Es nedomāju, ka Latvijā ir Latvijas valsts ekonomika. Ekonomika valstij kalpo tad, ja ir valsts alkohola monopols, tabakas monopols un spēļu monopols. Nekā tāda Latvijas valstij nav. Ja viens no lielākajiem ienākumiem – par alkoholu – aizietu valsts budžetā, nevis privātās rokās, tad tādu budžeta problēmu varbūt pat nebūtu.

Ir atlaists parlaments, ideāli ir sabrukuši, un mums vajadzētu atrast jaunu kopsaucēju kā nācijai vai kā cilvēku kopumam. Kā mums šajā sarežģītajā situācijā sevi pozitīvi motivēt?

Es domāju, nevajag pozitīvi motivēt, vajag kritiski domāt.

Jautājums, vai Latvijas nācija vispār pastāv, ir vēlreiz uzdodams. Ja daļa cilvēku varētu vienoties kaut vai pārtikas ražošanā, savu lauku nosargāšanā un ekoloģiskā dzīvesveidā, tas jau būtu ļoti labi. Mums vairs īsti nepastāv pagasts kā kopiena, kurā iedzīvotāji ievēl runasvīrus un visi kopā ir patiešām atbildīgi par pilnīgi visu: ceļu būvi, nabagmājas celšanu, finanšu rezervēm.

Kā vēsturnieks nevarat pateikt itin neko pozitīvu par padomju laikiem?

Pozitīvs bija vienīgi nacionālkomunistu laiks. Kad 50.gados šeit darbojās Eduards Berklavs, bija cilvēki, kas jutās ļoti atbildīgi. Vēl bija kopienas sajūta, ar savu dzīves un darba pieredzi no koncentrācijas nometnēm atgriezās mūsu represētie. Tas bija ļoti liels pacēluma laiks visās jomās, pat kultūras jomā. Nacionālkomunistu sacelšanās apspiešana ir mūsu tautas lielākā un pēdējā traģēdija, pēc kuras mēs vairs nekad neesam atkopušies. Pēc tam tika nomainīti visi «kadri», atbildīgu vietā likti bezatbildīgi. Latvijā tika īstenota sevišķa politika, jo šī sacelšanās [padomju varai] likās visbīstamākā, turklāt šeit bija Baltijas kara apgabala centrs.

Lietuvā un Igaunijā, pat Uzbekijā un Kirgīzijā daudz ko izlēma vietējais «aparāts», bet šeit visu izlēma Baltijas kara apgabala priekšnieks. Pilnīgi atšķirīga situācija.

Šī starpnieka situācija starp rietumiem un austrumiem bija ārkārtīgi izdevīga viduslaikos, kad Rīga ātri kļuva par bagātu pilsētu, kad Livonija ar labību apgādāja visu Rietumeiropu, pirka kažokādas un pārdeva tās uz rietumiem. Tā savu bagātību būvēja arī pilsoniskā sabiedrība XIX gadsimtā, kad Rīgas arhitekti cēla daudzos nacionālromantikas namus. Rīgā jau nav tikai Alberta iela, pa kuru vadā tūristus. Brīvības ielā, Tērbatas ielā nacionālās romantikas ir bezgalīgi daudz. Tas ir tas unikālais, kas mūs atšķir no citiem.

Kas bija labs un derīgs toreiz, izrādījās iznīcinošs vēlāk. Ja Latvija atrastos citur, piemēram, starp Lietuvu un Poliju, mums būtu pilnīgi cits liktenis.

Un, ziniet, mēs tagad esam Eiropas kopienā, bet vai jūs kaut ko zināt par Eiropas kultūras norisēm? Nē. No šāda viedokļa Eiropas kopienā neesam. Cilvēki lielākoties skatās Krievijas televīziju. Nezinām pat to, ka Eiropas kolēģi jau sen pēta mūsu kultūru.

Kas visvairāk tiek pētīts?

Gan Latvijas viduslaiki, gan Livonijas periods, jezuīti Latvijā, gan hernhūtieši. Poļi pat izdeva grāmatu Herders Rīgā un Livonijas ainava, franči – grāmatu par vācu ordeni Latvijā. Rīgā dzīvo franču zinātnieks Didjē Kalēns, kurš zina gandrīz visas Seneiropas valodas, ir pat sarakstījis grāmatu par latviešu folkloru. Tikai šī grāmata netiek ne izdota, ne atbalstīta. Cilvēki pat nav spējīgi pieņemt dāvanu, kas viņiem tiek pasniegta.

Ja mēs spētu izmantot visu mūsu kultūras mantojumu, mums nebūtu nekādu problēmu ar kultūras tūrismu.

Vāgners ir sācies Rīgā, ja to prastu menedžēt un izmantot, mēs būtu miljonāri.

Mēs visi zinām Jēkaba baznīcu, bet daudzi nezina, ka visus viduslaikus cauri Rīgai gāja svētceļojumu maršruts, ceļš uz Santjago de Kompostellu, kam viens gals ir Spānijā, otrs – Livonijā, Latvijā. Jēkaba ceļš savienoja visu Eiropu. Visur Rietumeiropā ir Jēkaba ceļa pilsētu sadraudzība, kurā nezin kāpēc Rīga nav iekļāvusies. Jautājums – kāpēc? Es par to savulaik informēju atbildīgās personas Rīgas domē. Kāpēc tās neko nav darījušas?

Varbūt laicīgā vara ir norobežojusies no reliģijas?

Tam ar reliģiju nav nekāda sakara, tikpat labi varu teikt, ka bezgalīga uzkrāšana un raušana arī ir cēlusies no reliģijas.

Mēs visu laiku runājam par abstraktiem un ne tik abstraktiem rausējiem, bet ar ko labāka ir vienkārša sieviņa, kas skrien iekšā sabiedriskajā transportā, kamēr durvis vēl nav īsti atvērušās? 

Ne ar ko. Ķīnā gados vecāka sieviete ar somu piecēlās un jautāja, vai es negribu apsēsties, jo izskatoties noguris. Ķīna arī vienmēr ir bijusi okupēta, bet tur sabiedrība nav zaudējusi savas tradīcijas.

Un par zināšanām ir jāatceras, ka arī tās dod pat nevis universitāte, ko beidzam, bet mēs paši. Tas ir process, ko veido mūsu tiekšanās, interese kaut ko noskaidrot un tās realizācija.

KASPARS KĻAVIŅŠ

  • Dzimis Rīgā 1968.gadā.
  • Vēstures zinātņu doktors.
  • Studējis LU, Hamburgas, Minhenes, Minsteres un Centrāleiropas (Budapešta) Universitātē, stažējies Monpeljē Universitātē.
  • Bijis pasniedzējs LU un Daugavpils Universitātē, viesprofesors Rūzvelta universitātē Čikāgā, pētnieks Monaša universitātē Austrālijā un Redingas Universitātē Anglijā.
  • Raksta zinātniskiem izdevumiem angļu, vācu un franču valodā par viduslaiku vēstures, jauno laiku ideju vēstures, ģermānistikas, filozofijas, ekoloģijas un muzikoloģijas tēmām.
  • Monogrāfiju Vācu ordenis un Livonija (2000) un apSTĀVĒŠANA (2009) autors, rediģējis un komentējis Lāčplēša pirmo izdevumu angļu valodā (2007) un romāna Mērnieku laiki tulkojumu (iznāks šogad).
  • Darbojas Lielbritānijas Karaliskajā mākslas, ražošanas un tirdzniecības veicināšanas biedrībā, Maltas Bruņinieku ordeņa bruņinieks.