Žurnālists Džeimss Bols (25) ir viens no britu datoranalītiskās žurnālistikas spīdekļiem, kas WikiLeaks komandā strādājis ar ASV vēstniecību ziņojumiem, taču Džūljens Asanžs nav viņa dievs
Kad Džeimss Bols pirms nepilna gada sāka darbu ietekmīgajā britu laikrakstā The Guardian, personāla daļa viņam negribēja izsniegt redakcijas caurlaidi, domājot, ka viņš ir tikai praktikants. Džeimss ne tikai izskatās, bet arī ir nepieklājīgi jauns. Taču hipsteram līdzīgais puisis ir viens no pieprasītākajiem datoranalītikas žurnālistiem Lielbritānijā. Lielā mērā tas noticis viņa darba pieredzes dēļ WikiLeaks, kur viņš strādājis plecu pie pleca ar organizācijas līderi Džūljenu Asanžu.
Pagājušajā nedēļā Džeimss Rīgā mācīja žurnālistus, kā apstrādāt un analizēt dažādus datu kopumus, lai pārvērstu tos aizraujošos stāstos. Brīvajos brīžos rakstīja recenziju britu politikas žurnālam New Statesmen par nule iznākušo Asanža autobiogrāfiju Julian Assange: The Unauthorised Autobiography.
Tev līdzi ir Asanža grāmata. Ko rakstīsi recenzijā par to?
Domāju, ka būs grūti. Džūljens iepriekš izteicās, ka tas būs visu mūsdienu paaudzi vienojošs dokuments. Viņš nav pieticīgs. (Smejas.) Bet šī vienojošā dokumenta vietā pašlaik ir puspabeigts projekts. Grāmata nepasaka neko, kas noticis pēc 2010.gada novembra. Tā beidzas dažus mēnešus pirms ASV vēstniecību ziņojumu parādīšanās. Stāsts par Asanža mājas arestiem tur nav atrodams. Grāmata ir kā prologs, kas beidzas tieši pirms īstās darbības sākuma.
Kādēļ grāmatu publicēja, ja Asanžs bija pret?
Viņš noslēdza līgumu ar izdevniecību Canongate par miljonu britu mārciņu, no kurām 400 000 saņēma avansā. Viņš sniedza aptuveni 50 stundu garas intervijas rakstniekam, [kurš uzrakstīja autobiogrāfijas tekstu], un viņam tika parādīts manuskripts. Vēlāk viņš pasludināja, ka memuāri ir prostitūcija, un izstājās no projekta, bet atteicās atdot saņemto naudu. Līgumā bija rakstīts: ja Džūljens izstājas un neatdod naudu, tad izdevniecība patur tiesības materiālu publicēt.
Vai grāmatā ir izskaidrots Asanža seksa skandāls?
Jā, ir. Tur ir nedaudz vairāk informācijas, nekā viņš sniedza pēdējā tiesas sēdē. Tas ir dīvains uzbrukums ar domu, ka Zviedrija ir neiedomājami feministiska valsts. Viņš runā par «medus slazdiem» un tā tālāk, bet tas gluži viņu neattaisno. Ir ļoti grūti saprast, vai tā ir Džūljena versija par notikumiem, vai izdevēja interpretācija.
Vai tu, pazīstot Asanžu, biji pārsteigts par apsūdzībām izvarošanā?
Tāpat kā daudziem, mana pirmā doma bija: kāds cenšas Džūljenu iegāzt. Bet tad parādījās vairāk informācijas, un bija jāsecina, ka viss ir daudz sarežģītāk. Šķiet, ka viss patiesībā ir noticis un Džūljens nav uzvedies labi.
Kā tu iepazinies ar Asanžu?
Gevins [Makfaidens, viens no Londonas Pētnieciskās žurnālistikas biroja dibinātājiem] mani iepazīstināja ar Džūljenu, lai kopā strādātu pie Irākas [WikiLeaks] materiāliem [par spīdzināšanām un vairāku tūkstošu Irākas civiliedzīvotāju nāves apstākļiem]. Es to ļoti gribēju, jo esmu tehnoloģiski zinošs un protu reportiera darbu. Es zinu, kas ir kriptogrāfija, un zinu, ko Džūljens domā, kad piemin tādas lietas kā XMPP (datorprogramma datu pārraidei – red.). Domāju, tieši tāpēc sapratāmies ļoti labi. Mums bija labas darba attiecības, bet viņš nebija drošs par Londonas pētniecisko biroju, jo tā bija jauna un maza organizācija. Tāpēc viņš gribēja pārliecināties, ko spējam izdarīt ar ASV vēstniecību ziņojumiem. (Londonas pētnieciskais birojs no WikiLeaks materiāliem gatavoja stāstus komercmedijiem – red.)
Kad tas bija?
2010.gada augustā. Mēs uzgājām daudzas lietas Irākas dokumentos, ko nebija atraduši citi mediju pārstāvji. Ar to es joprojām lepojos. Tā nenotiek bieži, ka, strādājot ar to pašu izejmateriālu kā The Guardian, The New York Times un Der Spiegel, tu viņus pārspēj.
Mēs tobrīd strādājām priekš Chanel 4, gatavojām arī stundu garas ziņu reportāžas Al Jazeera angļu un arābu programmām, ko ievietojām interneta mājaslapā, un tās ieguva Amnesty International balvu.
Mēs bijām tie, kas nosūtīja savu filmēšanas grupu uz Irāku. Centāmies atrast dokumentos minētās personas, lai filmēšanas komanda varētu ar viņiem aprunāties. Lai mums būtu abu pušu viedoklis.
Vai tobrīd tu jau strādāji Asanža štābā?
Nē, tad es vēl strādāju pētnieciskajā birojā. Kad tika atklāti ASV vēstniecību ziņojumi, Džūljens paziņoja, ka man ir jādodas pie viņiem. Tad mēs trīs mēnešus kopā ar citiem cilvēkiem dzīvojām un strādājām vienā mājā nekurienes vidū. Tā bija diezgan liela māja, taču beigās mēs visi strādājām vienā istabā. Visiem bija jāizslēdz telefoni, datoriem bija ļoti augsts aizsardzības līmenis. Nekādu sargu nebija, tāpēc, izejot laukā no mājas, bija pašiem ļoti jāuzmanās. Pusdienojot ārpus mājas, par visu bija jāmaksā skaidrā naudā, norēķinu kartes nedrīkstējām izmantot. Praktiski bija tā – piecelies, strādā, dažreiz pat 18 stundas no vietas, un ej gulēt. Ir tikai darbs, un nekādu iespēju izvairīties no cilvēkiem, ar kuriem esi kopā. Dažreiz bijām 15, dažreiz seši.
Kad jūs sākāt strīdēties?
Es mājā pastāvīgi uzturējos tikai kādas piecas vai sešas nedēļas. Tad sāku iet ārā, nodarboties ar preses jautājumiem. Daudzi jautājumi bija jākārto, piemēram, cik daudz sadarbojamies ar lielākajiem medijiem. Strīdi ir Džūljena saziņas veids, diskusiju nav. Pie vakariņu galda parasti bija daudz strīdu.
Par ko?
Piemēram, par galvenajiem mediju par-tneriem. Pieciem laikrakstiem bija apsolīta pilnīga ekskluzivitāte sešu nedēļu garumā. Džūljens visu laiku mainīja līgumu un pievienoja vēl un vēl laikrakstus. Nereti viņš teica: «Jums, puiši, šī valsts nerūp,» un līgumu lauza. Laikraksti bija neapmierināti.
Esmu lasījusi, ka Asanžs ir apsēsts ar savu personību. Cik lielā mērā viņš mainīja līgumus, lai panāktu publicitāti, un cik tajā bija patiesu rūpju par WikiLeaks projektu?
Domāju, abas lietas vienādā mērā. The New York Times par Džūljenu rakstīja ļoti agresīvi, personīgi uzbruka viņam, jo viņš vairākkārt bija rupjš pret viņiem, un viņi bija zaudējuši uzticību Džūljenam. Kad The Guardian saņēma Zviedrijas prokurora detaļas lietā pret Džūljenu un nolēma to publicēt, viņi deva Džūljenam trīs dienas, lai viņš atsūtītu savu stāsta versiju, bet tā vietā viņš mēģināja draudēt, apklusināt viņus.
Kādas bija tavas attiecības ar Asanžu?
Mēs diezgan daudz strīdējāmies. Daudziem cilvēkiem komandā bija maza pieredze darbā ar medijiem, daļa no viņiem bija vai nu pilsoniskie aktīvisti, vai pilnīgi apsēsti ar Džūljenu. Pirms iesaistījos WikiLeaks, es trīs gadus biju strādājis žurnālistikā un biju otrais pieredzējušākais žurnālists starp viņiem visiem. Tāpēc es biju krietni vairāk norūpējies [par ētiku] nekā Džūljens. Pieņēmums, ka informācijas publiskošanu neatbalstīja tikai varas iestādes, ir diezgan naivs.
Mēs runājām ar Irākas labdarības organizācijām, kas nodarbojas ar pazudušo cilvēku meklēšanu, arī viņi lūdza atklāt faktus, taču nesaukt nevienu vārdā, pat ja runa ir par mirušiem cilvēkiem. Bet Džūljens, kurš īsti nemaz nepārzina vietējos apstākļus, turpināja apgalvot, ka mums vajadzētu publicēt vārdus, lai ģimenes varētu cilvēkus atpazīt un vērst visu uz labo pusi.
Kādas bija jūsu attiecības, kad šķīrāties?
Kādu laiku viss bija kārtībā. Jau pievienošanās brīdī teicu, ka ilgi nepalikšu. Vairāk esmu žurnālists nekā aktīvists. Nedaudz vēlāk man piedāvāja darbu The Guardian, kam piekritu. Pamazām attiecības starp WikiLeaks un The Guardian pasliktinājās. Esot WikiLeaks, mēs sākām iegūt daudz vairāk informācijas par vienu no cilvēkiem, kuru Džūljens bija iesaistījis organizācijā. Tas bija Israels Šamirs, kuram bija kontakti ar antisemītiskām grupām. Vēlāk izrādījās, ka viņš bija piegādājis Baltkrievijas prezidentam Lukašenko materiālus no vēstniecību ziņojumiem, lai kaitētu vietējai opozīcijai. WikiLeaks nevis centās tikt ar to skaidrībā un atvainoties, bet gan klaji meloja, ka nav saistīta ar šo cilvēku. Pēc tam, kad viņa saistība bija atklāta, WikiLeaks jo-projām meloja, ka viņš nekad nav bijis [grupas slepenajā] mājā un ticis pie vēstniecību ziņojumiem. Meli, meli un vēlreiz meli.
Kas to teica?
Asanžs. Protams, var pieņemt, ka tādas organizācijas kā WikiLeaks būs haotiskas, ne vienmēr spēs izdarīt visu pareizi un uzturēt ietekmīgāko mediju ētikas standartus. Bet tādiem gadījumiem kā ar Šamiru nevajadzētu notikt organizācijās, kas saistītas ar cilvēktiesībam.
Vai var teikt, ka WikiLeaks tomēr mainīja žurnālistiku?
Noplūdinātu datu iegūšana žurnālistikas praksē pastāv jau simtiem gadu. WikiLeaks dati nāca no viena apbrīnojama un drosmīga trauksmes cēlāja. Šis avots ir noplūdinājis piecus lielākos datu apkopojumus vēsturē (Irākas un Afganistānas kara materiāli, vēstniecību ziņojumi, informācija par spīdzināšanām Gvantanamo un video, kurā redzams, kā ASV armija aiz neuzmanības nogalina un pamet 12 cilvēkus, to skaitā divus Reuters žurnālistus – red.). Nevar gaidīt, ka kaut kas tāds notiks katru dienu, bet mūsdienu digitālajā pasaulē tas noteikti var atkārtoties. Taču ne jau tas padara WikiLeaks īpašu, bet gan fakts, ka organizācija ir starptautiska un to ir grūti apsūdzēt nelegālās darbībās. Ja likums aizliedz kaut ko publicēt Lielbritānijā vai militārā cenzūra ierobežo publicēšanu Izraēlā, internets izslēdz šāda veida cenzūru.
Kas nodarbojās ar datu un failu kodēšanu?
Būtībā WikiLeaks izmanto šifrētos datus. Teorētiski WikiLeaks nezina, no kā ir dati, un neizseko, no kura datora tie nāk. Taču, runājot par ziņotāju tehnisko aizsardzību, visticamāk, avotu aizsardzība nākotnē pasliktināsies, nevis uzlabosies. Ja cilvēki domā – kamēr lietoju internetu, tikmēr esmu drošībā -, tad viņi pamatīgi kļūdās. Ir daudz riskantāk ziņot, izmantojot internetu, nekā nododot ziņu caur citu avotu.
Aptuveni simt gadu pētnieciskā žurnālistika ir bijusi galvenokārt laikrakstu darbs, bet tagad viss vairāk notiek internetā. Vai laikraksti ir zaudējuši savu nozīmi?
Paskatieties, ko WikiLeaks paveica pirms sadarbības sākšanas ar avīzēm un pēc tam. Laikrakstiem ir ļoti labi žurnālisti, un viņi spēj pavairot vēstījuma ietekmi. Cilvēkiem vajag stāstus un pamatojumu, kapēc viņiem būtu jāpievērš uzmanība šiem datiem. Ir aktīvisti un eksperti, kuri brīvajā laikā nododas datu izpētei internetā. Ir bezpeļņas pētnieciskās vienības, kas izcili strādā, jo laikrak-stiem nav attiecīgo resursu. Bet nedomāju, ka tā varētu būt zīme, ka avīzes ir mirušas.
Mani biedē žurnālistikas finansiālā nākot-ne. Bieži prātoju – kur ņemsim naudu, lai par šo darbu samaksātu, taču interese no lasītāju puses nekad nav bijusi lielāka kā tagad. The Guardian ir 14.lielākais laikraksts Anglijā, tirāža ir virs 200 tūkstošiem, bet avīzei ir piektā lielākā mājaslapa pasaulē – katru dienu trīs miljoni cilvēku. Mums nekad iepriekš nav bijis tik daudz lasītāju.
Tu esi viens no profesionālākajiem datoranalītiskās žurnālistikas speciālistiem Lielbritānijā. Vai tā ir žurnālistikas nākotne?
Tas ir ļoti jauns žurnālistikas virziens. Faktiski tikai pirms diviem gadiem Lielbritānijas laikraksti sāka algot liela apjoma datu apstrādes žurnālistus. The Guardian pašlaik ir lielākā datu apstrādes komanda. Informācijas apjoms pieaug. No situācijas, kad žurnālistikas māksla bija iegūt informāciju no valdības un citiem avotiem, pašlaik virzāmies uz situāciju, kur māksla ir apstrādāt iegūto. Tagad ir nevis tā, ka nekas netiek publicēts, bet gan tiek publicēts milzīgs informācijas apjoms neskaidrā un nesaprotamā formātā, kura mērķis bieži vien ir notušēt svarīgāko. Tāpēc ir vajadzīgi cilvēki, kas nebaidās no sarežģītām datu tabulām un skaitļiem.
The Guardian datu žurnālistikas komandā oficiāli ir divi žurnālisti un divi pusslodzes pētnieki, taču ir ļoti daudzi kvalificēti pētnieciskie reportieri, kuri ir ieinteresēti datu žurnālistikā. Ja ir kāds liels stāsts, mēs cenšamies meklēt piegājienu datu analīzē, kas ļauj apsteigt pārējos medijus.
Vari minēt kādu piemērus?
Piemēram, lobēšana. Britu parlamenta locekļi var veidot dažādas interešu grupas, kuras drīkst saņemt ziedojumus. Šādi tika izveidota, piemēram, alus atbalsta grupa, kas no ražotājiem saņēma aptuveni 70 000 mārciņu bezmaksas dzērienu un apmaksātu ceļojumu veidā. Dati par to nav pieejami vienkopus. Es ar datorprogramu savācu visu kopā, veicu aprēķinus un noskaidroju, kuri deputāti ir visvairāk pārstāvēti šajās grupās. Šis stāsts iekļuva avīzes pirmajā lapā.
Tā mēs iegūstam daudzus rakstus. Piemēram, cik ilgi ir jāgaida uz palīdzības saņemšanu slimnīcā? Valdība saka, ka stundu skaits nepieaug, bet mēs spējām pierādīt pretējo. Daudz strādājam pie nopietnām lietām – Lībija, Arābu pavasaris, Londonas nemieri. Mēs bijām pirmie, kas norādīja, ka cilvēki, kas piedalījās Londonas nemieros, tiek ielikti cietumā uz trīs reizes ilgāku termiņu, nekā parasti ir sods par tādiem pašiem noziegumiem.
Pieci lieliski datoranalītiskās žurnālistikas paraugi
ASV armijas zvērības Irākā http://bit.ly/zveribasIraka
Eiropas gaisa telpa Islandes vulkāna izvirduma laikā http://bit.ly/VulkansAvio
Britu parlamenta vēlēšanu karte 2010.gadā http://bit.ly/UKvelesanas
Interaktīva karte par ASV skolu tēriņiem http://bit.ly/ASVskolas
ASV prezidentu biežāk lietoto jēdzienu analīze http://nyti.ms/PrezidentuRunas
Džeimss Bols
Dzimis 1986.gadā Halifaksā, Lielbritānijā
Divi maģistra grādi – Oksfordā iegūts grāds filozofijā, politikā un ekonomikā, Londonas Sitijas universitātē – grāds pētnieciskajā žurnālistikā
2008.gadā sāk strādāt par reportieri Lielbritānijā visvairāk citētajā tirdzniecības žurnālā The Grocer
2010.gadā kļūst par attīstības producentu Sitijas universitātes bezpeļņas organizācijā Pētnieciskās žurnālistikas birojs
No 2010.gada novembra līdz 2011.gada februārim strādājis WikiLeaks
Kopš 2011.gada februāra The Guardian datu apstrādes pētnieciskais žurnālists
