Tikko iznākušās grāmatas par 20.gadsimtu cenšas aizlāpīt vēstures audekla caurumu, lai mums nebūtu jāpaklūp
Vēsturei Latvijā pēdējā pusotra gadsimta laikā bijusi liela nozīme. Ir dažādi viedokļi par to, kādai jābūt pagātnes lomai tautas attīstībā. Daži aicina aizmirst pagātni, citi koncentrējas tikai uz to. Neatkarīgi no abiem skatpunktiem tautas vēsturiskā apziņa pastāvīgi veidojas un attīstās. Tautas atmiņu var salīdzināt ar paklāju, pa kuru iet uz nākotni. Jo stiprāks audekls, jo vieglāks ceļš.
Vēstures audekla veidošanā pārsvarā piedalās profesionāli vēsturnieki; pēdējos gados viņi saņem aizvien skaļākus pārmetumus par pārāk sausiem, plašai publikai nepieejamiem pētījumiem. Arī septembrī notikušajā Latvijas vēsturnieku pirmajā kongresā atkārtoti izskanēja doma, ka vēsturniekiem vajadzīga palīdzība. Tie, kas arhīvos dzen pēdas pagātnes faktiem, reti spēj tos izklāstīt plašai publikai interesantā veidā.
Šķiet, ka vēsturnieku palīgā sauciens ir sadzirdēts. Latvijas 20.gadsimta vēsturei veltīto publikāciju klāstu šoruden papildinājušas divas jaunas grāmatas: 12 latviešu rakstnieču MĒS. XX gadsimts un Ata Klimoviča Personiskā Latvija. Divdesmitā gadsimta stāsti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.