Žurnāla rubrika: Kultūra

Arhitekts Reinis Liepiņš (41) savos projektos spēj apvienot smalkjūtīgu attieksmi pret vēsturi un laikmetīgu pieeju, bet politiķiem iesaka pamācīties no arhitektiem, kā jāstrādā, lai par rezultātu nebūtu kauns 

Interviju ar vienu no šāgada Arhitektūras gada balvas ieguvējiem, biroja Sudraba arhitektūra galveno arhitektu Reini Liepiņu sarunāju jau pirms svinīgās balvas pasniegšanas ceremonijas aprīļa beigās, kad Rīgā cirkulē bauma – Grand Prix aizceļos uz Kopenhāgenu pie Torņakalna draudzes nama arhitektiem. Taču starptautiskā žūrija par labāko pērnā gada darbu atzina atjaunoto 17.gadsimta spīķeri Aldaru ielā, Vecrīgā. Arhitektes Lienes Griezītes studija un Līga Apine ir galvenās šā projekta autores, bet Sudraba arhitektūras arhitekti līdzveidoja telpisko un plānojuma koncepciju. Reini žūrijas lēmums nedaudz pārsteidzis, jo viņš nav radis izcelt savus panākumus. Tikmēr profesionāļu vidē jau sen uzteic viņa prasmi, katrā no rekonstrukcijas objektiem radot modernu saturu un funkcionalitāti, saglabāt ēkas vēsturisko elpu. 

«Sanāca sapludināt veco un jauno – atstāt vēsturiskās detaļas, piemeklēt neitrālus materiālus, radīt mājīguma sajūtu,» rādot vienu no saviem smalkākajiem projektiem Dome Hotel&SPA, stāsta Liepiņš, kurš Vecrīgas namā radījis nesteidzīgu un klusu brīvdienu atmosfēru. Šeit grūti novilkt robežu starp gadsmitiem, turklāt tik patīkami redzēt, kā kvalitāti nesabojā ārišķīgi spožas detaļas. Viesnīca pilna gan ar Rietumu, gan Austrumu viesiem. Izrādās, arī krieviem un ukraiņiem patīk ziemeļnieciski atturīga vienkāršība. 

Jūsu projektos mīt neuzbāzīga harmonija – cieņa pret kultūrvēsturiskām vērtībām sadzīvo ar modernu funkcionalitāti. Cik grūti to panākt?
Diezgan viegli. Protams, vajadzīga pieredze, ir tehniski sarežģīti risinājumi, taču man patīk sajūta, ka, strādājot ar veco substanci, varu radīt moderni funkcionējošu ēku. Arī projektu saskaņošanā neesmu jutis lielas grūtības. Pieminekļu aizsardzības inspekcija ir vieta, kur var sadzirdēt cita profesionāļa viedokli. Ir, ko padomāt, vai, piemēram, man patiešām tieši to vecās ēkas pārveidojumu vajag. 

Kāpēc tad Rīgā ir tik daudz vēsturisku ēku, kurām saglabāta vecā fasāde, bet, ieejot iekšā, skumji skatīties, kas palicis pāri. Plastmasas logi, reģipša starpsienas…
Katrs piemērs jāvērtē atševišķi, tik daudz jau tā ārprāta nenotiek. Strādājot ar vēsturiskajām ēkām, arhitektam jāizpēta vēsture, jāsadzird pati ēka, jābūt gatavam, ka darba gaitā būs jāmaina iepriekš projektētā versija. Šie projekti nav ātri. Taču, ja īpašnieks, arhitekts un būvnieks vēlas kaut ko ātri uztaisīt, ja ir sasteigti nodošanas termiņi, tad arī rodas kļūdas. Es nesaku, ka komrecdarbība un vēsturisko ēku rekonstrukcija nav savienojamas. Gluži pretēji, laba projekta vērtība ar laiku tikai aug. Taču tas nebūs tūlīt. Rezumējot – kļūdas veido sākotnējā neizpratne, nepareizi sarēķināts laiks, nauda un reizēm arī izmantotās tehnoloģijas. 

Varbūt šis ir arī jautājums par gaumi – īpašnieka, arhitekta. Kāda tā ir?
Man paveicies strādāt ar klientiem, kuri vēlas saglabāt vēsturisko. Pareizāk – process ir abpusēji izglītojošs. Ja skatāmies filozofiski, jāsaprot, kas ir tas vecais, ko gribas atstāt, un kas ir jaunais, ko pieliek klāt. Skatoties uz projektiem, kas man nepatīk, liekas: atšķirības starp jaunu un rekonstruējamu nav – vai nu profesionāli vari uztaisīt foršu jaunu māju, vai nevari. Proporcija gan rekonstrukcijā, gan jaunajās mājās ir līdzīga.

Saka – krīze arhitektūrai un būvniecībai nāca par labu, jo augusi izpratne par kvalitāti. Kā šajā laikā mainījusies glītuma un gaumīguma definīcija?
Pat nezinu, vai mums jātiecas uz vienu «laba» interjera dizaina vai arhitektūras definīciju. Tas ir ļoti subjektīvi. Arī Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās starp Austrumu un Rietumu kultūrām to ietekmē. Visās valsts programmās postulējam – esam tilts starp Austrumiem un Rietumiem, bet, līdzko arhitektūrā vai interjerā ieraugām austrumniecisku ievirzi, tā latviešiem rodas attieksme – kas tas tāds par mēslu! Patiesībā tas ir tikai citas mentalitātes radīts produkts. Tolerances jautājums. Neviens jau negrib dzīvot «nesmukā» mājā. Tāpēc ir augstprātīgi noteikt, ka Rietumu arhitektūras un interjera kritēriji ir vienīgie pareizie. 

Atgriežoties pie mainīgās stila izjūtas, par labu nācis tas, ka cilvēki daudz ceļojuši, skatījušies, kādas ir arhitektūras un dizaina tendences citur. Var teikt – gaumes izjūta ir augusi. Krīzes laikā visi celtniecības un remonta darbi risinājās daudz lēnāk. Tas deva iespēju pārdomāt arī pilsētbūvnieciskos aspektus. Kaut kādi graudi no pelavām atsijājušies, un tas ir labi. 

Bet māja ir uzcelta, un visiem jāskatās uz šo kļūdu. Piemēram, Triangula bastions.
90.gados bija ideja uzcelt piecus, nevis vienu bastionu, kas parādītu Rīgas fortifikācijas sistēmu modernās formās. Bija iecerēts, ka no bastioniem pāri 18.novembra krastmalai būs gājēju tiltiņi. Ideja kopumā nemaz nebija tik silkta. Izpildījums… Problēma ar Triangula bastionu bija tas, ka Rīgas dome vispār atļāva šajā vietā būvēt daudzstāvu ēku un pēc tam iznomāja zemi firmai, kurai bija pilnīgi vienalga, ko uzcelt, jo skaidrs, ka peļņa tur būs jebkurā gadījumā. Tagad nevienam tā māja nepatīk. Maxima pazemē īsti «nerullē», un arī kantori biroja telpās visu laiku mainās. 

Tā tas ir ar neveiksmīgiem projektiem – pat ja vieta laba, ēka, kas neuzrunā, stāv pustukša. Stacijas pārbūve man šķiet daudz uzskatāmāks piemērs tam, kā nevajag darīt. Tur viss ir sajaukts, gan plūsmas, gan fasādes – vēsture, modernais. 

2006.gadā izveidoja Rīgas galvenā arhitekta biroju, 2011.gadā to grasījās slēgt, tagad biroja darbu atjauno, un, visticamāk, to vadīs Rīgas domes attīstības departamenta direktora vietnieks Gvido Princis – arhitekts, kurš ir labs ierēdnis, bet nav viedokļa līderis. Cik svarīga ir šī institūcija?
Rīgai pilsētas galvenā arhitekta birojs ir vajadzīgs. Tam jābūt reprezentablam, ar labiem profesionāļiem, kuri spēj izvērtēt to, kam būvvaldei nepietiek jaudas. Būvniecības buma laikos pilsētas galvenā arhitekta birojam bija ļoti laba ietekme uz kvalitāti. Tāpēc arī jaunajam galvenajam arhitektam svarīgi savākt spēcīgu komandu, kas spētu atbildēt arī uz daudzajiem investorus interesējošajiem jautājumiem. Es institūcijas spēku saskatu tieši profesionāļu komandā. 

Vai Rīgas politiskā vadība tiešām atļaus profesionāla un neatkarīga biroja darbu? Vai domi interesē pilsētas seja?
(Smaida, brīdi klusē.) Lai kāds varētu teikt, ka viņu pilnvērtīgi interesē, kāda būs pilsētas seja, jābūt labām zināšanām vēsturē, arī kultūrvēsturē, mākslā un arhitektūrā. Bez visām politiskajām peripetijām, kas, šķiet, ir galvenais domnieku laika pavadīšanas veids, Rīgas domei drusciņ varētu interesēt, kā Rīga izskatās uz citu Eiropas pilsētu fona. Un tāpēc vien pilsētas vadībai būtu jāļauj, lai šāda profesionāla un neatkarīga institūcija pilnvērtīgi strādā. Kvalitatīvi projekti ir arī komerciāli veiksmīgi, laiks to pierādījis. 

Izskatās, ka Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta bez Nacionālā mākslas muzeja. Labākajā gadījumā to izremontēs līdz 2014.gada beigām.
Absurds. Bet nedomāju, ka tikai dome vainīga pie tā, ka muzejs nebūs gatavs. Tā daļēji ir arī konkursa žūrijas kļūda. Ir savārītas ziepes, izvirzot projektu, kas izstāžu zāli liek pazemē un aiztiek vecās ēkas bēniņu konstrukcijas. Lietuviešu arhitekti tagad netiek galā. Ja nevar darbus pabeigt līdz 2014.gadam, un to objektīvi nevarēs, projeka izmaksas sasniedz 23 miljonus latu, kuru vienkārši nav, tad jāspēj no rekonstrukcijas atteikties. Kultūras galvaspilsētas mākslas muzejs nevar būt stalažās ar izraktu parku. Jāsalabo muzeja tekošais jumts, bet pie rekonstrukcijas jāķeras pēc 2014.gada. 

Kā vērtējat diskusiju par saules baterijām uz bibliotēkas jumta? Daudzās Eiropas pilsētās zaļo enerģiju sabiedriskajās ēkās lieto, lai parādītu attieksmi, ne rēķinātu tiešu ekonomisko efektu.
Kā manifests saules baterijas uz bibliotēkas jumta būtu laba lieta. Taču – kā tās izskatīsies uz slīpās plaknes? Vai pēc pieciem gadiem bateriju modelis nebūs tehniski novecojis? Ja es savos projektos kaut ko līdz galam nevaru izdomāt, uzzīmēju – plāns, fasāde, griezums. Tad daudzas lietas kļūst skaidrākas. 

Runājot par sabiedriskām celtnēm, man žēl, ka pilsēta atteicās no koncertzāles projekta uz AB dambja. Cerams, pagaidām. Bērnudārzu vienmēr būs par maz, taču Diendvidu tiltam naudas pietika. Skumji. Koncertzāle būtu simboliskāks modernas pilsētas vaibsts nekā tilts. 

Latvijā ir tikai pāris pasīvo māju, maz māju ar nulles emisiju līmeni jeb tādu, kas nepatērē enerģiju no kopējiem energoapgādes tīkliem un to radītais CO₂ emisiju apjoms ir 0. Kāpēc ekomājas un zaļās tehnoloģijas ir populāras Skandināvijā un Vācijā, bet retums Latvijā?
Arī pie mums klientu prasības pamazām mainās. Cilvēki vēlas taupīt enerģiju un pieprasa citus standartus. Ja klients vēlas nulles emisiju māju, mūsu arhitekti tādu spēj uzprojektēt. Taču ekoēkas būvniecības izmaksas ir augstākas – ja ar nodokļu politiku un atbalsta programmām valsts panāks, ka tā ir ekonomiski izdevīga, cilvēku interese būs. Atjaunojamie resursi, protams, ir svarīga tēma – jo vairāk enerģijas saražosim, arī vienas mājsaimniecības kontekstā, jo neatkarīgāki būsim. Taču kopumā man daudz aktuālāks šķiet tas, kas notiek ar Nord Stream – kāpēc Gerhards Šrēders no politiķa kļuva par gāzes kompānijas vadītāju; cik liela ietekme uz valsts ekonomikā notiekošo ir mūsu pašu Latvijas gāzei un naftas kompānijām; kā veidojas resursu cenas un cik lielā mērā to ietekmē pāris cilvēku lēmumi. Domāju, arī ārpolitiski mums jābūt ausīgākiem. 

Alvars Ālto teicis: «Arhitektūrā nav nekā bīstamāka, kā risināt atsevišķas problēmas. Ja dzīvi sadalām atsevišķās problēmās, faktiski atsakāmies no iespējas veidot labu būvniecības mākslu.» Vai Latvijai ir raksturīgi zaudēt kopskatu?
No vienas puses, šķiet, ka pilsētai vajadzētu attīstīties pašai par sevi. Būs garlaicīgi, ja viss būs stingri regulēts, bet, no otras puses, negribētos, lai kaimiņos uzceļ kaut ko vizuāli vai funkcionāli dīvainu. Tāpēc arī tik grūti atrast kompromisu. Tam vajag vīziju. Bet vīzijas trūkst; gan Rīgai kā galvaspilsētai, gan Latvijai kā valstij. Vajadzīgas skaidras prioritātes. Es jau minēju to Austrumu un Rietumu tilta motīvu, tā varētu būt laba bāze, uz kuras veidot valsts nākotni. 

Ja to pieņemtu, arhitektūrā, dizainā un arī ekonomikā jāpieņem Austrumu kultūras klātbūtne. Tas daudziem latviešiem nešķitīs stilīgi.
Nē, tas galīgi nebūs stilīgi… (Smaida.) Runājot par stilīgumu, ir viens labs piemērs – Āgenskalna restorāns Vīnoga. Tagad visa «inteliģence» tviterī apspriež: ārprāc, kādi balkoni ar vīnogām, nu, kā tā var! Visi ar iPhone sabildējuši un šauminās, bet paskatieties, kāds tas Mego otrpus ielai izskatās – apsists ar kaut kādiem dzelteniem dēļiem. Ārprātīgi nesmuka māja, kuras konceptu taisījuši arhitekti. Par to neuztraucas, bet «cepas» par to, ka cilvēks, kurš gadiem Vīnogas mājā dzīvojis, uzturējis normālu vietējo restorānu, vēlējies ēku padarīt skaistu pēc savas gaumes. Uzlicis divstāvu mājiņai vēl divus stāvus – nu, izskatās nedaudz smieklīgi. Jā, tas izraisa smaidu, bet Mego gan ne. 

Cik liels ir pieprasījums pēc Austrumu akcenta privātmāju segmentā? Gribu saprast, vai pilsētvidi maina likuma norma, kura ļauj iegūt uzturēšanās atļauju Eiropas Savienībā, ja iegādājas nekustamo īpašumu Latvijā.
Visdārgākajā privātmāju segmentā cilvēki ir uzkrājuši pieredzi, viņi prot sev uzdot jautājumu, ko vēlas un kas viņiem vajadzīgs. Nepieciešamība uzbūvēt vēl lielāku māju nekā kaimiņam gājusi mazumā. Cilvēki ir gatavi ieklausīties arhitektā, lai ēka harmoniski iekļautos ainavā. Līdz ar kvalitatīvo villu būvniecību Latvijas vide tikai iegūst. 

Kā cilvēki izdomā, kādai jābūt viņa mājai?
Noskatās žurnālos, ārzemju braucienos. Mūsu arhitekti ir labi profesionāļi. To pierāda pēdējo gadu Arhitektūras gada balvas skates. Lai arī kādam tas izklausīsies augstprātīgi, uzskatu – rezultāts ir labs. Arhitekti ir paveikuši ākārtīgi sarežģītus darbus, izstrādājuši detalizētus projektus, izmantojuši jaunākās tehnoloģijas. Tas diemžēl kontrastē ar valsts kopējiem ekonomiskajiem procesiem. Valsts vadīšanā ir pieņemts diezgan daudz kļūdainu lēmumu. Lai ministrijas un ierēdņi pamācās no arhitektiem atbildību, darba tempu un intensitāti. 

Statistika rāda, ka Latvijā ekonomiskā situācija uzlabojas. Kā tas izskatās no būvniecības skatpunkta?
Pašlaik būvniecības aktivitāte ir liela, it īpaši privātajā sekotorā. Visapkārt dzird, ka visiem – arhitektiem, interjeristiem, inženieriem un būvniekiem – ir, ko darīt. Būvfirmas startē arī ārzemēs un uzrāda labus rezultātus. Tas rāda – esam konkurētspējīgi. 

Ko iesākt ar graustiem vēsturiskajā centrā, vai nevajag stingrākus likumus, kas ļautu nesakopto ēku atņemt?
Ir dažādas juridiskas problēmas, īpašnieku strīdi. Zem visa taču slēpjas arī kāds ekonomiskais pamatojums. Taču ir dīvaini, ka tik daudzus gadus centrā Marijas un Elizabetes ielas stūrī stāv pamesta un bīstama māja. Dome rosās, bet daudzko nevar panākt – privātīpašums ir neaizskarams, ko padarīsi. Jāatzīst, ka daļa cilvēku nespēj tikt galā ar īpašumu – nevēlas no tā šķirties, bet apsaimniekot nemāk. To pašu Marijas ielas graustu varētu rekonstruēt tā, lai ēka ar zināmu ekonomisko aktivitāti būtu funkcionāla. Turpat pretī ir absolūti pozitīvs piemērs – Berga bazārs. 

Nevaru nepajautāt par to, kas nodarbina katru, kurš saskāries ar kapitālo remontu vai būvniecību. Kāpēc tik grūti atrast celtnieku, kurš strādātu rūpīgi, pēc avansa nepazustu, nemēģinātu kaut ko nospert?
Godīgi jāpaskatās no otras puses – vai man kā pasūtītājam ir skaidrs, ko no celtnieka gaidu, vai esmu noformulējis uzdevumu? Domāju, ka var atrast labus amatniekus, visi vēl nav aizbraukuši. Taču nevajag lolot ilūzijas, ka jebkurš var profesionāli izlikt jūsu dārgās, smalkā veikalā nopirktās flīzes. Treknajos gados amatniecība cieta. Tolaik šajā nozarē visiem bija augstas algas, bet darba kvalitāte – salīdzinoši zema. To var redzēt, arī paskatoties uz uzcelto. Nevienam neieteiktu pirkt 2007.gadā būvētu māju vai dzīvokli bez rūpīgas pārbaudes – izolācijas vate kādā stūrī noteikti nebūs ielikta. 

Otra problēma, it īpaši tā sauktajā vidējo cenu līmenī, – mums nav standarta projektu tradīciju. Piemēram, Vācijā daudzas vidusšķiras privātmājas celtas pēc viena standartizēta projekta, un neko – dzīvo. Tas arī nozīmē – būvniekam ir mazāk nezināmo, un ir precīzi nosakāmas izmaksas. Savukārt pie mums, paskaties, kas Mārupē sacelts. Katra māja citāda, kopskats – diezgan čābīgs. Tas ir tas Austrumu faktors katrā no mums, kuru nelabprāt akceptējam. Nepieciešamība izcelties, būt citādam ir tipiska Austrumu izpratne.

CV
Dzimis 1970.gadā
Biroja Sudraba Arhitektūra vadītājs. Ir starp tiem arhitektu birojiem, kuri Pasaules arhitektūras dienu ietvaros ver durvis jebkuram interesentam.
2008.gadā kopā ar mākslinieku Ēriku Boži veidoja Latvijas ekspozīciju  Dust Room Venēcijas Arhitektūras biennalē.
Daudz strādājis pie kultūrvēsturisku objektu rekonstrukcijas, kurās, izmantojot laikmetīgu pieeju, saglabāts vēsturiskais autentiskums.
Šobrīd vada vērienīgu rekonstrukcijas projektu Elizabetes Parka Nami, Rīgā, Elizabetes ielā 21a.