Pusaudžu vecumā sapņo, ka reiz satiksi «to vienu īpašo». Bet, kad pienāk 30, saproti, ka īpašo ir līdz kaklam. Lūk, normālo trūkst!
«Vai iespējams atšķirt kaitīgu ērci no nekaitīgas?»
«Ja jūs redzat, ka tā kādam jau ir piesūkusies, tad jums tā vairs nav kaitīga.»
«Tu mani saproti?»
«Saprotu.»
«Tad paskaidro arī man.»
«Tiekamies deviņos?»
«Kā es tevi pazīšu?»
«Es atnākšu desmitos.»
«Jūs esat ģēnijs!»
«Nuuu… Nevajag uzreiz tā… Varat droši teikt «tu».»
Spriežot pēc trokšņiem, mans kaimiņš dzīvokļa vietā ir nopircis vienkāršu betona kubu, no kura viņš tagad ar perforatora palīdzību cenšas izveidot dzīvesvietu.
Dejas — tas ir mūzikas surdotulkojums.
«Bērziņ, kur pārskats? Solījāt to nodot pēc pusdienām!»
«Bet es vēl neesmu pusdienojis!»
