Viesturs Kleinbergs. Foto - Edmunds Brencis
Mūsu redakcijā Bruņinieku ielā Progresīvo kandidāts Rīgas domes priekšsēdētāja amatam Viesturs Kleinbergs ieradās ar velosipēdu. Tā esot visērtāk tikt no domes, kurā viņš vada Sociālo lietu komiteju. Taču mūsu saruna bija ne tikai par viņa tiešo atbildības jomu, bet arī par faktiski visu domes saimniecisko un politisko jautājumu loku. «Aizgāja baigi pa perimetru,» viņš secināja pusotru stundu ilgās sarunas beigās. Intervija notika 2025. gada 19. maijā. Publicējam intervijas pilno versiju.
Progresīvie piedāvāja Jaunajai Vienotībai un Nacionālajai apvienībai parakstīt apņemšanos jaunajā domē nestrādāt koalīcijā ar Šlesera partiju. Vilnis Ķirsis to 9. maijā parakstīja, bet NA un tās mēra amata kandidāts Edvards Ratnieks dēvē par priekšvēlēšanu triku. Kādu redzat nākamo koalīciju Rīgā?
Es, protams, redzu koalīciju, kurā strādā Progresīvie, Vienotība un Nacionālā apvienība. Un es esmu pārliecināts, ka valstiski domājošs vēlētājs Rīgā būs pietiekami mobilizēts, lai nepieļautu, teiksim tā, vēstures atkārtošanos, kad pie varas nonāk cilvēki, kuri gan skatās vairāk nevis rietumu, bet gan Kremļa virzienā, gan vairāk domā par savu kabatu, par savu izdevīgumu, nevis par izdevīgumu Rīgas iedzīvotājiem. Tāpēc es domāju, ka mums, visticamākais, izdosies izveidot šādu koalīciju.
Tā ir Ratnieka kunga izvēle neparakstīt šo memorandu. Un tas arī, protams, būtībā ir saprotams, ka var negribēt parakstīt kādas vienas konkrētas partijas sagatavotu memorandu. Protams, mēs būtu bijuši gatavi arī pieņemt kādus grozījumus tajā memorandā, bet mums svarīgākais bija dzirdēt no Ratnieka kunga, vai viņi sadarbosies vai nesadarbosies ar Šleseru. Šo atbildi es joprojām neesmu dzirdējis. Un arī, kad to uzdod dažādās debatēs, kurās mēs piedalāmies, Ratnieka kungs no šā jautājuma ļoti veikli vienmēr mēģina izvairīties.
Nacionālā apvienība jūs lamā par prokrieviskiem marksistiem, maoistiem un velosipēdistiem un nepieļauj iespēju sadarboties, bet Šlesers saka, ka viņam būšot ideoloģiski vieglāk vienoties ar NA, nekā ar jums. Vai var sanākt, ka jūs kopā ar Jauno Vienotību paliktu opozīcijā?
Nacionālajai apvienībai jāatceras, ka mēs jau strādājām kopā ar viņiem apmēram divarpus gadus šajā sasaukumā. Vienkārši Ratnieka kungs varbūt pašā sākumā tur vēl nebija ieradies, bet mēs diezgan sekmīgi sadarbojāmies. Protams, ka bija domstarpības par dažādiem jautājumiem attiecībā uz pilsētvides labiekārtošanu, Staķa kabinetā notika tādas, nu, teiksim tā, ideoloģiskas cīņas par to, kam būtu jādod priekšroka – vai autotransportam, vai sabiedriskajam transportam, vai gājējiem un velosipēdistiem. Bet bija vismaz tās cīņas, un kaut kādas izmaiņas pilsētā notika.
Es nesaredzu, ka būtu iespēja izveidot koalīciju, kurā paliktu aiz durvīm gan Vienotība, gan Progresīvie, un to spētu arī sagremot Nacionālās apvienības vēlētājs.
Pieminējāt, ka jūsu partija jau ir strādājusi kopā ar Nacionālo apvienību domē. Valdībā Progresīvie strādā kopā ar “zaļajiem zemniekiem”. Vai piedāvāsiet arī viņiem un Oļegam Burovam parakstīt šo memorandu?
Šajā brīdī mēs piedāvājām vienošanos parakstīt tiem, par kuriem ir skaidrs, ka viņi tiks ievēlēti. Jo pats sliktākais šajās vēlēšanās būtu, ja latviešu vēlētājs savu balsi izšķiestu tām politiskajām partijām, kuras var netikt ievēlētas.
2020. gadā Progresīvie apņēmās restartēt Rīgu, un galvaspilsētas vadībā bija gandrīz trīs gadus. Vai uzskatāt, ka restarts ir izdevies? Kas ir svarīgākās lietas, ko paveicāt?
Es teiktu, ka restarts ir izdevies daļēji. Un, ja nebūtu notikusi Ķirša kunga sabloķēšanās ar Pūces partiju un Burova partiju, lai gāztu Staķi un aizstāvētu vienu konkrētu ierēdni [Satiksmes departamenta vadītāju Jāni Vaivodu], tad, es domāju, tas restarts būtu bijis daudz, daudz jaudīgāks un labāks un Šlesera kungam būtu mazākas izredzes šajās vēlēšanās uzvarēt, jo rīdzinieki redzētu ļoti būtiskas pārmaiņas. Bet pārmaiņas ir notikušas daudzās sfērās, kuras ikdienā, iespējams, rīdzinieki neredz.
Piemēram?
Nu, piemēram, tā ir pārvaldība. Kad iekļuvām domē, zinājām, ka tur viss ir slikti, bet, nu, to, ka tik slikti, man, piemēram, prātā nebūtu varējis ienākt. Un praktiski pirmais, pusotrs, gandrīz tuvu diviem gadiem aizgāja, lai sakārtotu to sistēmu, kas pirms tam bija izveidota, lai kalpotu kaut kādu konkrētu cilvēku interesēm.
Mēs nomainījām visās kapitālsabiedrībās vadību un to vadību atlasījām konkursos. Vairs neviena politiskā ielikteņa, visi ir konkursos atlasīti gan valdēs, gan padomēs. Jaunās valdes un padomes nesa mums tādus brīnumus un rādīja, kas tur ir noticis! Ir ierosināti vairāki desmiti kriminālprocesu par to, kas ir noticis. Vairāki desmiti! Tur gan Rīgas Tūrisma attīstības birojā bija, ko likvidēja – tas gan sākās vēl tās pagaidu administrācijas laikā. Rīgas satiksmē, Rīgas mežos arī, manuprāt, arī Rīgas namu pārvaldniekā bija kaut kādi, es precīzi neatceros vairs. Bet tas apmērs, kā tika izlaupīta Rīga...
Nu, es varu to ar vienu piemēru raksturot. Piemēram, Rīgas meži bija uztaisījuši apakšuzņēmumu Norupe, kurš bija nopircis zāģi, kā klīst baumas, no kāda konkrēta uzņēmēja Latvijā, kas pirms tam bija izvietots kaut kur Sibīrijā, un tas zāģis varēja sazāģēt tikai 22 centimetrus biezu baļķi. Un tad Rīgas meži par samazinātu cenu pārdeva koksni šai zāģētavai, bet, tā kā zāģis var sazāģēt tikai 22 centimetru diametra baļķi, tad visi baļķi, kas bija platāki par 22 centimetriem, tika izbrāķēti un kā nelikvīdi pārdoti – kam tad? Atkal tai pašai lielai kokrūpnieku firmai ar nosaukumu PATA, no kuras bija iegādāts arī tas pats zāģis. Bet papīri visi tīri! Norupe strādāja ar zaudējumiem, un Norupes dēļ arī Rīgas meži strādāja ar zaudējumiem.
Šobrīd Norupe ir pārdota, veiksmīgi pārdota uzņēmumam, un, cik es zinu, ir noticis arī darījums, ka tam uzņēmumam bija vajadzīga vēl zeme klāt pie tās zāģētavas, kur ir samainīts zemes gabals, negribu tagad samelot, 5 vai 6 hektāri pret 90 hektāriem. Tā ka tur saimniekošana notiek pilnīgi citādi, nekā tas bija līdz šim. Un tas ir tikai viens piemērs.
Arī Rīgas satiksmē – [pēc varas maiņas domē] pēkšņi Rīgas satiksme sāka pirkt degvielu lētāk, nekā to darīja 2019. un 2020. gadā, kaut gan sākās karš Ukrainā un degvielas cenas bija augšā. Interesanti vai ne?
Jā, interesanti, taču jūs arī jaunajā programmā solāt izskaust korupciju un izšķērdēšanu. Vai jāsecina, ka tas nav izdevies?
Es teiktu, ka pilnībā, visticamākais, nav izdevies. Nu, to mēs redzam arī šobrīd – šis pats ierēdnis, kura darbības sāka izmeklēt Staķa laikā, bet jaunā aprēķina koalīcija to apturēja, teiksim tā, diskvalificējot esošo izmeklētāju, kurš bija uzsācis disciplinārlietu, un izveidojot komisiju, kura sastāvēja no cilvēkiem, kuri neko nesaprata ne no ceļu būves, ne no tā, kas tur notika, un to izgāza – šis cilvēks joprojām ir Satiksmes departamenta darbinieks. Es gan saprotu, ka viņš tur neko nedara, vienkārši saņem lielu algu, un esošā vadība to pieļauj.
Es teiktu tā, ka mēs redzam iedīgļus, ka pastāv iespēja, ka tā korupcija var atgriezties. Un, ja tur būs Šlesera kungs, tad skaidrs, ka būs pilnīgi viennozīmīgi.
Priekšvēlēšanu avīzē sakāt, ka Staķa laikos korupcija esot bijusi nulle, taču pašlaik esot “redzamas nelāgas indikācijas”. Kādas?
Jā, ja atceraties, tad lielākais, ko Staķa kungam pārmeta, bija stabiņi. Es teiktu, ja pats sliktākais, ko var pārmest domes priekšsēdētājam, kurš ir sācis strādāt laikā, kad bija kovids, kad bija Ukrainas krīze – mēs izveidojām Ukrainas centru burtiski dažu dienu laikā, jo redzējām, ka valdība to neizdarīs, – ja sliktākais, ko var pārmest, ir stabiņu uzlikšana, tad es teiktu, ka tas ir bijis ļoti labs mērs. Jo Staķa laikā tiešām nav bijis neviena gadījuma, kad KNAB vai kāda cita iestāde klauvētu pie durvīm, un mēs pie tā ļoti rūpīgi strādājām.
Un arī šajā situācijā. Man arī kādā citā vietā uzdeva jautājumu, vai es esmu gatavs apsolīt, ka mēs turpināsim strādāt koalīcijā un tā kā nepametīsim varu vai tamlīdzīgi. Es varu pateikt skaidri un gaiši, ka viena lieta, ko mēs gan nemainīsim, ir, ka būsim principiāli pret tiem, kuri izšķērdē rīdzinieku naudu, un pret korupcijas dažādiem riskiem. Mēs ļoti labi apzinājāmies, ka tajā brīdī, kad notika šī izmeklēšana, kad mēs redzējām šo pretdarbību no Ķirša puses un redzējām, cik ļoti viņi aizstāv šo ierēdni, mēs sapratām, ka tas var maksāt gan Staķa kungam amatu, gan man komitejas [priekšsēdētāja] amatu, bet mums ir skaidra izvēle. Mēs nevaram vienkārši pievērt acis un izlikties, ka nekas slikts šeit nenotiek.
Un es varu pateikt – mēs panācām! Tā ir, protams, ļoti garlaicīga detaļa, bet, ja pirms tam 5 centimetru bieza asfalta kārta tika klāta par 48 eiro kvadrātmetrā, tad mūsu izmeklēšanas dēļ uz to sezonu asfalta ieklāšana izbeidzās, bet pēc tam, uz nākamo gadu tika veikti iepirkumi jau normālā kārtībā, un šobrīd, ja skatāmies Brīvības ielas galā, kur no Juglas ielas līdz Berģu kalnam ir noasfaltēta jauna iela, tur ir 10 centimetri uzlikti, 111 akas nomainītas un izlīdzinātas, un tas izmaksāja 27 eiro kvadrātmetrā. Bišķiņ starpība ir, vai ne?
Kā minimums, tā ir vēl viena laba lieta, ko mēs esam izdarījuši – panākuši, ka ielu remontdarbi notiek lētāk. Bet ir vēl daudz darba. Mēs šos visus pilsētas uzlabojumus uzsākām – gan vienotos projektus attiecībā uz miskastēm, uz soliņiem, kuri tagad tiek likti beidzot – tos arī mēs uzsākām jau Staķa laikā, visas procedūras, lai tos varētu pilsētā izvietot.
Okupekli nogāzām. Stipri pirms vēl valdība lēma, mēs jau bijām nolēmuši, ka tas notiks.
Sākām šos nelielos uzlabojumu darbus, kas ir pilsētā redzami, un man liekas, ka tas ir tas, kā pietrūkst iedzīvotājiem – redzēt tādus ikdienas uzlabojumus pilsētā. Man, piemēram, kā cilvēkam, kurš arī dzīvo Rīgā un visu mūžu dzīvojis, man gribas, lai tie uzlabojumi turpinās, un man gribas, lai tās ielas cilvēkiem kļūtu daudz draudzīgākas un drošākas. Un šobrīd šis process zināmā mērā ir apstājies.
Vēl atgriezīsimies pie konkrētiem darbiem, vispirms par politiskām lietām. Esat teicis, ka atdot satiksmes jomu JV bija kļūda, un, veidojot nākamo koalīciju, Progresīvie šo jomu gribētu ņemt savā pārziņā. Vai esat to apspriedis ar Ķirsi?
Nu, šajā momentā, priekšvēlēšanu laikā, manuprāt, nav īsti, teiksim tā, lietderīgi šādus jautājumus diskutēt, jo mēs jau tāpat nenonāksim pie pareizās atbildes. Es domāju, ka Ķirša kungam arī ļoti gribētos palikt pie satiksmes jomas, jo tas, ko mēs redzam arī socioloģijā – 60% cilvēku uztrauc nelīdzenās, bedrainās ielas. Bet tas, kas man kā pilsētniekam nepatīk – ka mēs šobrīd, vienkārši tādēļ, lai apmierinātu socioloģiju, lāpām bedres, tikai tagad lāpām lielākos apmēros tieši tādās pašās ielās, kādas ir izveidotas piecdesmitajos, sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados. Es nemelošu, kad teikšu, ka mēs esam vienīgie, kuri redz Rīgu nevis šādu, bet šādu. [Rāda Pulkveža Brieža ielas foto un vizualizāciju, kādai tai būtu jāizskatās.]
Tas, ko es redzu, ir, ka šobrīd nav tāda politiska uzdevuma atbildīgajam departamentam projektēt un dizainēt ielas tā, lai tās būtu piemērotas mūsdienu pilsētas iedzīvotājiem. Tās vienkārši tiek remontētas vienkāršotā projektēšanas kārtībā, un tas, kas prevalē, ir komunikāciju turētāji.
Es uzdodu atbildīgajiem ierēdņiem jautājumu – klau, bet kam mēs projektējam pilsētu – lai komunikāciju turētājiem būtu ērtāk un pašvaldībai būtu lētāk vai tādēļ, lai cilvēkiem būtu ērtāk? Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es saku, ka ir jābūt ielu remontu 10 gadu plānam, un tam ir ļoti vienkāršs skaidrojums.
Pirmā lieta – iedzīvotājs, kurš grib iegādāties šobrīd sev īpašumu kaut kādā apkaimē, kura varbūt nav tik simpātiska, varētu paskatīties, kā tā izskatīsies pēc pieciem, desmit gadiem, un saprast, vai viņš grib tādā dzīvot un audzināt bērnus. Piemēram, jaunieši, kuri pārceļas uz pilsētu dzīvot.
Otra lieta – būvnieki jau laikus varēs ieplānot savas būvēšanas jaudas.
Un trešā lieta – smagākie komunikāciju turētāji pazemē, kas mums ir, ir Rīgas ūdens, kas ir simtprocentīgi pašvaldības kapitālsabiedrība, un Rīgas siltums, kur pašvaldībai arī pieder daļas. Mēs, zinot, ka pārveidosim šo ielu pēc pieciem gadiem, varam prasīt Rīgas ūdenim un Rīgas siltumam, lai viņi arī savos plānos ieliek iekšā šo komunikāciju pārbūvēšanu. Jo šobrīd ir tā, ka, ja pašvaldība remontē ielu, bet komunikāciju turētāji tur nav plānojuši neko darīt, tad pašvaldībai par to ir jāsamaksā. Bet, ja mēs laicīgi plānojam un kapitālsabiedrībām arī kā vienu no nefinanšu mērķiem uzdodam laicīgu remontu plānošanu tā, lai pilsētvide varētu mainīties un kļūt eiropeiskāka, tad mēs varam ietaupīt diezgan lielus pašvaldības iedzīvotāju līdzekļus.
Vēl viens politisks jautājums. Staķis pārmeta koalīcijas partneriem nodevību un atkāpās no amata. Vai tā nebija kļūda? Kā jūs rīkotos līdzīgā situācijā, ja būtu mērs?
(Nopūšas) Nu, Staķis arī pats šobrīd atzīst, ka, iespējams, kad bija skaidrs, ka aizmuguriski jau ir izveidota koalīcija un ir jau vienošanās, vajadzēja pagaidīt, lai viņu nomet par kādiem citiem, nezinu, grēkiem – par stabiņiem vai ko citu. Bet principialitāte bija jāsaglabā un nedrīkstēja pievērt acis uz to, ka notiek varas nomaiņa. Un to varēja just jau kādus trīs, četrus mēnešus pirms tam, tika visu laiku meklēti visādi iegansti, lai kaut ko nedarītu vai kaut ko mainītu.
Kad mēs sākām, vienojāmies, ka nebūs sadalīšanas, kā bija Saskaņas un Šlesera, Burova, Amerika laikā – ka ir sadalītas jomas, nu, godīgi sakot, sadalītas jomas, kurās zagt. Savas lēņa muižas. Pats esmu no 2009. līdz 2013. gadam strādājis Rīgas domē. Es atceros, tur – nē, nejaucās iekšā viens otra sfērā nekad! Un, ja tur, nedod Dievs, kāds iejaucās, tad uzreiz, kā saka, ar nazi nogrieza saknē to jautājumu!
Un mēs uzsākām ar vienošanos, ka – nē, mēs strādājam kopā rīdzinieku labā! Kopā darām lietas, izvērtējam, kas ir šobrīd svarīgākais, kas ir jāizdara ātrāk, un tā tālāk.
Jums ir taisnība, mēs vienkārši bijām, nu, teiksim tā, jauni un nepieredzējuši politikā. Šī bija tāda pirmā lielā ievēlēšana Progresīvajiem, un mēs tik ļoti bijām iepriecināti un gandarīti par to, ka esam tikuši pie divām sev ideoloģiski svarīgākajām komitejām, kas ir Mājokļu un vides komiteja un Sociālo jautājumu komiteja, ka laikam nenovērtējām to, ka mūsu partneriem nevar visiem līdz galam uzticēties, ka mēs vienādi saredzam šo Rīgas vīziju.
Nu, es teiktu, mēs ienācām ar kaut kādu citādu redzējumu politikā, arī ar citādu redzējumu, kā politika ir jāveido. Un tad, kad man kāds no sadarbības partneriem saka – Viestur, bet tāda taču ir politika! –, es parasti atbildu: nē, politika ir tāda, kādu mēs to veidojam. Un, ja mēs gribam mainīt kaut ko, tad mums ir jāmaina arī savs uzskats par to, kāda ir politika. Un to var patiesībā, tikai jāsagaida kritiskā masa. Nu, es nezinu, varētu teikt, ka mēs visi zinām, ka Mozus veda savu izredzēto tautu 40 gadus pāri tuksnesim, un kāpēc? Lai nomirtu pēdējais cilvēks ar verga domāšanu.
Labi, tagad pie konkrētākām lietām. Kā apturēsiet iedzīvotāju skaita sarukšanu Rīgā? Divās desmitgadēs zaudēti aptuveni 20%, centrā pat 40%. Vai to var apturēt?
To ir iespējams apturēt. Mēs nupat bijām Helsinkos, tur es tikos ar Anni Sinemaki, kas ir astoņus gadus pilsētas vicemēra amatā pilsētas attīstības jautājumos, un runājām par to, kas būtu darāms, lai cilvēki gribētu atgriezties pilsētā.
Tur ir vairāki faktori, protams. Viens ir mājoklis, kas pilsētā un it īpaši centrā ir ļoti nepieejams. Otrs ir vide, kurā cilvēki dzīvo un uzturas, un tie ir pakalpojumi, ko pašvaldība viņiem nodrošina vai nenodrošina. Un kopumā, sinerģijā tie veido vēlmi cilvēkiem atgriezties.
Un, ja skatāmies Helsinku gadījumā, tad tie cilvēki, kuri pirms tam pārcēlās uz piepilsētu, šobrīd lēnām sāk plūst atpakaļ uz pilsētu. Tāpēc ka pilsētā ir dzīvība. Pilsētā ir notikumi, katru dienu ir ko darīt, un tas ir viens no veidiem, kā jaunus cilvēkus dabūt atpakaļ uz pilsētu, jo cilvēkiem mūsdienās gribas ne tikai strādāt un doties mājās atpūsties, bet arī atpūsties un socializēties.
Tas ir komplekss jautājums. Viens ir vides maiņa, tātad ielas nevis vienkārši pārasfaltēt, bet gan pārbūvēt tā, lai tur ir gājēju pārejas, lai ir luksofori, lai mierinātu satiksmi. Otrs ir mājokļa jautājums, kas būs vissarežģītākais, it īpaši, ja mēs runājam par centru, jo Rīgā šobrīd apmēram piecpadsmit, divdesmit procentu mājokļu centrā ir tukši, neapdzīvoti.
Tur ir vairāki iemesli. Centrā un klusajā centrā pārsvarā ir diezgan daudz šīs uzturēšanās atļaujas, kas mums kā mantojums ir palicis no iepriekšējās “gāzi grīdā” politikas. Tur cilvēki vienkārši reizi gadā atbrauc, pagarina savu uzturēšanās atļauju un nekādu pienesumu pilsētai nedod. Es redzu, ka Daugavas labajā krastā vienā lielā projektā Šlesera kungs plāno atkal to pašu uzturēšanās atļauju un zelta vīzu tirgošanu, kas arī, visticamāk, nekādu labumu pilsētai nenesīs.
Un te ir jāstrādā kopā ar investoriem un ar īpašniekiem vairākos virzienos. Viens ir sadarbība jaunu mājokļu būvniecībā. Otrs ir sadarbība jau esošo palaišanā apritē, un tur ir vairāki veidi, kā to darīt.
Viens no veidiem ir, mēs esam runājuši arī, piemēram, ar Free Riga, kā veidot šādu, teiksim tā, saskares punktu pašvaldībā, kur īpašniekus saved kopā ar pagaidu lietotājiem un rada šīs pagaidu lietošanas formas, kas ir populāras daudz kur pasaulē.
Piemēram, ja runājam par laikmetīgās mākslas muzeju, tad Varšavā, kur tādu pagājušogad atvēra, tas iepriekšējo periodu arī bija tā kā pagaidu telpās un lietošanā. Līdzīgi var gan dažādiem mākslas projektiem, gan dažādām aktivitātēm, un tā tālāk izmantot šīs telpas. Šobrīd tās stāv tukšas, viņi maksā nekustamā īpašuma nodokli par tām telpām un gaida kaut kādu brīnumu. Bet, palaižot tās, teiksim tā, lietošanā, tur var iedvest dzīvību. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, tas pats Tallinas kvartāls un citas vietas.
Ja par tukšajiem dzīvokļiem, tad tur iemesls ir ne tikai uzturēšanās atļaujas, bet arī stingrie normatīvi, ko drīkst un ko nedrīkst pārbūvēt.
Jā. Tas ir otrs virziens, kur mums ir jārunā ar Kultūras mantojuma pārvaldi, arī ar Rīgas būvvaldi, kādā veidā mēs varam nonākt līdz tam, lai uzņēmējiem ir skaidri noteikumi, ko viņi drīkst, ko nedrīkst darīt. Jo šobrīd ir tā, ka neviens nezina īsti.
Vai tā ir? Vai problēma nav pārāk stingrie noteikumi?
Problēma ir, ka nav vienotas sistēmas. Mums daudz ko neatļauj vieniem, citiem atļauj, un nav skaidru kritēriju. Parasti tas ir tā, ka aizsūta projektu Kultūras mantojuma pārvaldei un tad saņem pretī vienkārši, ko drīkst, ko nedrīkst. Es nevaru kā uzņēmējs atvērt šodien ceļvedi un paskatīties, ko tajā konkrētajā mājā ar tādu konkrētu kultūrvēsturisko vērtību drīkstēšu vai nedrīkstēšu darīt. Nav tāda.
Mēs paši arī tikko iesniedzām projektēšanas tā kā vīziju mūsu mājas fasādes uzlabojumiem un energoefektivitātes uzlabojumiem, un tad Kultūras mantojuma pārvalde uz savu iniciatīvu izvērtēja mūsu māju un piešķīra tai kultūrvēsturiski vērtīgas ēkas statusu, kas pirms tam tai nebija. Un tajā brīdī mūsu projekts sadārdzinājās par 30 līdz 40 procentiem.
Tāpēc šobrīd, manuprāt, ir svarīgi arī skaidri kritēriji, tajā skaitā, kā uzņēmēji var darboties un ko var un ko nevar darīt. Bet nedrīkstam, protams, nonākt otrā grāvī, ka pēkšņi būs, nezinu, divdesmit Triangula bastioni pilsētā.
Bet vienmēr slēpties aiz UNESCO arī nav iespējams. Paskatāmies Barselonu, arī UNESCO. Tur tomēr pilsētvide mainās, un viss notiek.
Viena lieta, ko jūs nesolāt programmā, kaut gan daudzas partijas sola, ir palielināt bērnu piedzimšanas pabalstu. Saskaņa sola to palielināt pat līdz 10 000 eiro. Kāpēc jūs ne?
Tāpēc, ka es kā trīs bērnu tēvs ļoti labi zinu, ka manas domas, vai ģimenē būs viens, trīs vai četri bērni, nekādā veidā nemainīs vienreizējs pabalsts. Manas domas mainīs tas, vai manai mājai tuvumā būs pirmsskolas izglītības iestāde un tā būs pieejama. Manas domas mainīs, vai man būs kaut kāds fleksibls aukļu dienests vai tamlīdzīgi, lai es varu, ja man nav vecvecāku resursa, kur atstāt bērnu, ar savu otro pusīti apmeklēt teātra izrādi vai koncertu. Manu izvēli ietekmēs tas, vai manas dzīvesvietas tuvumā ir laba skola, kur mans bērns varēs iegūt labu izglītību, un man interesē, lai tā būtu pēc līdzīga modeļa kā Somijā, kur labākā skola ir tuvākā skola. Tā mums šobrīd nav diemžēl. Pat centrā visas skolas nav vienādas. Un tas arī ir iemesls, kāpēc mums virkne bērnu tiek vesti ne tikai no pierīgas, bet arī no dažādām apkaimēm uz citām apkaimēm.
Paskatieties, uz ielas ļoti labi var pateikt, kad ir skolēnu brīvlaiks – nav mašīnu! Kāpēc? Vai tiešām pēkšņi pieaugušie cilvēki vairs nedodas savās darba darīšanās, un tā tālāk? Kad ir skolēnu brīvlaiks, pilsēta ir pilnībā caurbraucama bez nevienas aizķeršanās.
Vai tā ir?
Tā ir! Es jums kā autobraucējs skaidri un gaiši varu pateikt, ka tā ir. Tad, kad nav skolas, autosatiksmei ir par pusi mazāka intensitāte.
Mums katru dienu Rīgā iebrauc apmēram 200 000 cilvēku. Viņi katru dienu izmanto Rīgas infrastruktūru, un lielākā daļa šeit nemaksā nodokļos ne centa.
Tad uzreiz jautājums – vai Rīgai būtu jāpievieno pierīgas novadi?
Bet Viļņa jau tieši tā kļuva par lielāko galvaspilsētu Baltijā. Ne jau tur pēkšņi ieplūda daudz iedzīvotāju tajā Viļņā. Viņi vienkārši pievienoja papildu teritorijas.
Es uzskatu, ka ir izskatāmi vairāki iespējamie modeļi. Vislabākais būtu, ka ir galvaspilsēta, kas ir metropole, un tā ir tad kopumā viena pašvaldība, bet varbūt divos līmeņos pārvaldīta. Tas, manuprāt, būtu visefektīvākais veids, bet ir arī daudzi citi.
Ir iespēja gan veikt iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdali, kā tas ir Austrijā, Vācijā, kur ir 40:60 vai 50:50, kur dzīvo un kur nedzīvo. Mēs jau 2021. gadā, vēl koalīcijā esot, par šo jautājumu runājām ar tā laika, ja nemaldos, toreiz [Ints] Dāldera kungs bija padomnieks finanšu ministram, un ar [Arvilu] Ašeradena kungu par to, ka būtu vērts izvērtēt šo, un vienojāmies, ka Finanšu ministrija Valsts ieņēmumu dienesta personā varētu izveidot jaunu ailīti, ko darba devēji aizpilda par saviem darbiniekiem. Pašlaik ir – darbinieka dzīvesvieta, un tad zina, kur aiziet nodokļi. Būtu jāuztaisa vēl viena ailīte ar nosaukumu “darbinieka faktiskā darba vieta”. Un tad mēs varētu paskatīties, kā notiek šīs izmaiņas.
Bet, nu, es saprotu, ka Vienotība arī šajā gadījumā nolēma nedarīt neko, atrunājoties ar to, ka varbūt būs grūtāk uz šādu modeli pāriet. Es gan esmu runājis gan ar Ropažu novada, gan ar Ādažu novada pašvaldības pārstāvjiem, kuri uzskata, ka viņiem nebūtu problēma pārdalītu šo nodokli. Jo viņiem arī jau ir pietiekami daudz ražošanas uzņēmumu un uzņēmumu, kuros ir darbavietas, un, līdzīgi kā uz Rīgu brauc cilvēki strādāt, tā brauc arī uz tām pašvaldībām.
Protams, ka ir atsevišķas pierīgas pašvaldības, kuras nebūtu laimīgas. Piemēram, Jūrmala. Bet, kopš ir bijusi administratīvi teritoriālā reforma, es teiktu, šis ir ļoti reāls variants, jo principā tam varētu nepiekrist tikai tās valstspilsētas, kuras dažādu iemeslu dēļ neapvienojās ar tiem reģioniem, kuri tām ir apkārt. Piemēram, Ventspils novads, Dienvidkurzeme, Augšdaugava.
Jūs solāt panākt taisnīgākas un zemākas iemaksas pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Kādām tām būtu jābūt, un kā to panāksiet?
Ir skaidrs, ka jārunā ar valdību par nodokļu pārdali, jo nav godīgi, ka Rīga iemaksā ap 150 miljoniem izlīdzināšanas fondā, kad pierīgas iedzīvotāji izmanto Rīgas infrastruktūru un, piemēram, Rēzeknē par mūsu naudu ceļ spa. Ja mums šī nauda būtu un neaizplūst projām, es domāju, mēs varētu mierīgi nodrošināt arī virkni pakalpojumu un to pašu sabiedrisko transportu aizvest tālāk uz pierīgas pašvaldībām, lai mazinātu autotransporta plūsmu uz pilsētu.
Izlīdzināšanas fondu princips ir daudz kur izplatīts, bet šajā situācijā es teiktu tā – ja Igaunija un Lietuva jau pirms padsmit gadiem saprata, ka viņu ekonomiskais dzinulis ir tieši galvaspilsētas, un darīja visu iespējamo, lai tās attīstītos, manuprāt, mums būtu jāsper valstiski atbildīgs solis un jārīkojas līdzīgi. Lai arī novēloti, bet jārīkojas, nevis jāpaliek bezdarbībā.
IKP uz iedzīvotāju Rīgā aug daudz lēnāk nekā Baltijas kaimiņvalstīs un vairāk atpaliek no ES vidējā — Tallinas metropole 2022. gadā jau sasniedza 99% no ES vidējā, Viļņa 2021. gadā 91%, Rīga tikai 71%. Kādu mērķi uzskatāt par reālu nākamajā sasaukumā un kā to panāksiet?
Es neesmu finansists, tāpēc nevarēšu nosaukt precīzus skaitļus vai precīzi prognozēt kaut kādu procentu. Bet mēs Staķa laikā uzsākām arī investīciju piesaisti daudz nopietnāk, jo pirms tam bija Rīgas Tūrisma attīstības birojs, kas – es nezinu, ar ko viņi nodarbojās. Tagad ir Rīgas investīciju un tūrisma aģentūra, kura aktīvi darbojas investoru piesaistē. Rīgā pēdējos divos gados ir ienākuši vismaz seši lieli uzņēmumi, tādas miljardu kompānijas kā GoCardless, Mahindra, Roche un citi.
Arī spīķeros izveidotā jaunuzņēmumu, kā pareizi nosaukt, laboratorija vai kopstrādes vieta, kur Rīga ieguldīja mazāk nekā pusmiljonu eiro, gada laikā ir ienesusi gandrīz 22 miljonu investīcijas. Tātad tas virziens ir pareizais, ir jāturpina dot iespēju attīstīties vietējiem uzņēmējiem un jaunuzņēmumiem. Es esmu runājis arī ar cilvēkiem, kuri šajā nozarē strādā, un viņi skaidri un gaiši saka – tas, ka viņi nepilna gada laikā ir pārpildījuši to telpu, nozīmē, ka viņiem ir kapacitāte arī paplašināties, un būtu jādomā, kā paplašināt atbalstu jaunuzņēmumiem un viennozīmīgi arī vietējiem uzņēmējiem.
Un jāturpina aktīvi piesaistīt ārvalstu investīcijas. Bet nevis tādas, kuras, teiksim tā, kaut ko šeit uzbūvē, un tad nezinām, ko ar to darīt, bet gan tādas, kuras ir ražošana, biznesa centri, un tamlīdzīgi.
Lielie uzņēmēji un investori skatās gan uz to, kāda ir pilsētas reputācija, gan uz to, vai šeit ir korupcija, un arī, kā jutīsies viņu darbinieki. Un attiecīgi, ja tā pilsēta nav iekļaujoša, nav draudzīga, visticamāk, neizvēlēsies investēt šajā pilsētā.
Vēl viena lieta ir attiecībā uz birokrātiju. Jā, taisnība, šobrīd ir izveidots “zaļais koridors” lielajiem investoriem, bet, manuprāt, ar to nav gana, jo redzam, ka lieliem investoriem varbūt ir jāiziet procedūras ātrāk, bet, manuprāt, nav pareizi, ka uz tā rēķina vēl lēnāk notiek procedūras citiem uzņēmējiem, mūsu pašu cilvēkiem, kuri grib kaut ko būvēt, jo tā kapacitāte nav pietiekama. Viennozīmīgi – ir jāstrādā pie tā, lai samazinātu birokrātiju, līdzīgi, kā mēs izdarījām – vienkāršs piemērs – ar vasaras terasēm, ka atļāvām atstāt tās arī pa ziemu. Ja pirms tam bija ilgs saskaņojums, tad tagad var ar dažiem klikšķiem izvēlēties standarta terasi, apstiprināt un likt virsū. Līdzīgi būtu jādara ar virkni citu procedūru.
Katrs, kurš saka, ka birokrātiju var mazināt, atlaižot ierēdņus, godīgi sakot, vai nu nezina, kā darbojas sistēma, vai apzināti mānās. Jo birokrātiju var samazināt, tikai un vienīgi samazinot, ņemot ārā nevajadzīgas prasības. Tā tas ir gan valsts mērogā, gan Rīgas pašvaldībā. Tāpēc – birokrātiskais slogs noteikti tiks mazināts, taču ar citādām metodēm.
Jūs minējāt 22 miljonus gada laikā un solāt vēl 20 miljonu investīcijas jaunuzņēmumos, taču Šlesers jūs tik un tā pārspēj – piesaistīšot Alabara trīs miljardus no Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Vai atbalstīsiet Waterfront projektu Andrejsalā, ja būsiet mērs?
Es esmu ticies ar Zagrebas mēru, kurš apturēja Zagrebā Waterfront projektu. Es esmu ticies ar Budapeštas mēra biroja darbiniekiem, kuriem arī brīnumainā kārtā, neskatoties uz Orbāna pieņemto likumu, šobrīd ir izdevies to apturēt. Jo viņi, atšķirībā no Rīgas, kura 2011. gadā nezin kāpēc neizmantoja savas iespējas pārņemt no valsts šīs teritorijas Andrejsalā – vai tur bija tuvi draugi toreizējam satiksmes ministram Šleseram, nezinu, grūti minēt...
Vai tas ir sarkasms?
Nu, protams, ka tas ir sarkasms. Bet es, decembrī tiekoties ar Budapeštas pārstāvjiem, teicu – ja jums ir iespēja dabūt to īpašumu sev, un tādai vajadzētu būt, tad izmantojiet to! Un viņi, kad saņēma to līgumu no valdības, ieraudzīt to rindiņu – ja jums šeit ir īpašums, tad jums ir pirmpirkuma tiesības, – un to arī izmantoja. Un šobrīd projekts ir apstādināts arī Budapeštā.
Un tas, ko mēs savukārt redzam Belgradā – arī ar Belgradas politiķiem esmu ticies –, šobrīd Belgradā ir ļoti slikti ar šo projektu, jo, pārkāpjot visas normas – un tur ir, teiksim tā, saslēgušās gan valsts pusē, gan pašvaldības pusē, kā saka, ieinteresētās personas –, ir atļauts uzbūvēt lielas ēkas aizsargājamās teritorijās pie ūdens, kas rada efektu, ka pilsētā no ūdens vairs neieplūst ar vēju vēsais gaiss, un pilsēta uzkarst, un arī tie ūdeņi sāk uzkarst no šo lielo ēku atspulga. Tur, es domāju, drīz būs diezgan lielas nepatikšanas.
Nu, mēs redzam, ka tas uzņēmējs nedomā par to, kā pilsētai vajadzētu veidoties.
Un es varu pateikt, kas mums ir bijis viennozīmīgi nepareizi manā uzskatā – ka, slēpjoties aiz fakta, ka pašvaldība it kā nevar turēt īpašumus, kas tai nav vajadzīgi noteiktu funkciju pildīšanai, iepriekšējos padsmit gados tika izpārdotas labākās teritorijas. Un šobrīd problēma ir jau ne tajā, ka tās ir izpārdotas, bet tajā, kā tas ir noticis. Tāpēc ka investori ir nopirkuši kaut kādus gabalus un tagad ir neapmierināti, ka pilsēta tur nepievelk komunikācijas, un tā tālāk.
Bija jādara otrādi – bija jāizved tā tramvaja līnija līdz tai degradētajai teritorijai, bija jāpievelk ūdens, siltums, viss nepieciešamais elektrifikācijai, un tā tālāk, un tad izsolē jāpārdod uzņēmējiem, lai viņi tur attīstītu savus projektus, kad pilsētas infrastruktūra zināmā mērā sagatavota. Un jāpārdod nevis vienam, bet vairākiem un ar kaut kādiem nosacījumiem. Ja jūs būvējat šeit tik un tik mājas, tad vajag arī bērnudārzu. Ja būvējat tik un tik mājas, rekur arī sporta centru, sadarbojoties pašvaldībai ar uzņēmējiem. Tur ir daudzi modeļi.
Man liekas, šis ir tas virziens, kurā Rīgai būtu jādarbojas, ja mēs gribam sasniegt tādu Helsinku principu.
Bet jautājums bija – ko jūs darīsiet ar to projektu, ja būsiet pilsētas mērs? Ķirsis ir parakstījis sadarbības memorandu, kas it kā nav saistošs, tomēr virziens ir ierādīts.
Ja es būšu pilsētas mērs, tad es noteikti runāšu arī ar šiem uzņēmējiem un arī ar ostu.
Ar kuriem uzņēmējiem?
Nu, visticamākais, ar kādiem Šlesera pārstāvjiem. Šlesers jau apgalvo, ka viņam tur nekā nav, ka tas jau ir tikai ģimenei. Nu, tātad attiecīgi ar kādu no viņa ģimenes, visticamākais, būs jārunā. (Smejas)
Bet ir skaidrs, ka ir jādara tā, lai pilsēta, vai nu kopīgi sadarbojoties, var panākt, ka šajā teritorijā notiek kaut kas, kas ir pilsētai vajadzīgs un pilsētu attīstošs, vai arī jādomā par veidiem, kā daļu no šīm teritorijām atgūt pilsētas īpašumā. Jo tas ir neaprakstāmi, ka pilsētai nav nekādas teikšanas par teritoriju, kas atrodas no Vanšu tilta līdz pat Eksportostai. Tā krastmala ir kaut kāda sveša zeme, kurai mēs netiekam klāt. Nu, tas ir absurds, es atvainojos.
Neesmu jurists un nevaru pateikt uzreiz tos veidus, bet, runājot arī, piemēram, Satiksmes ministrijā ar Tallink par iespējamo atgriešanos un mēģinot saprast, kas viņiem ir vajadzīgs, lai viņi varētu atgriezties… Jo tas ir pilnīgs bleķis, ko stāsta, ka mēs aizdzinām Tallink. Tas aizgāja tāpēc, ka bija kovids un tad sākās karš, un viņiem nebija pašiem līdzekļu, par ko atreanimēties, un Igaunija viņus neatbalstīja kā valsts, lai viņi varētu atjaunot šos reisus. Un šobrīd viņiem ir vajadzīga, teiksim tā, sēklas nauda, lai viņi varētu gan atjaunot savu floti, gan arī emisiju segšanai un arī mārketinga kampaņai, kur Rīga būtu gatava, es būtu gatavs noteikti atbalstīt. Jo varbūt tur nav tik daudz tas pienesums tieši ekonomiskais, bet man liekas, ka, tā kā mēs esam tomēr ostas pilsēta, tad man negribas, ka mēs esam vienīgā ostas pilsēta, kurai nav vispār nekādas ikdienas satiksmes ar prāmjiem.
Pa kādam šad un tad ienāk.
Jā, bet nav regulāro. Tie ir tūristu kruīzi, kuri iebrauc, šeit pavada vienu dienu un aizbrauc prom. Un tā ir vēl viena lieta. Jo Rīgas problēma ir nevis tūristu skaits, bet gan tas, cik ilgi tūristi pavada šeit, pilsētā. Lielākā daļa – 1,6, 1,7 dienas. Tas nozīmē, ka viņi nakšņo šeit vienu nakti. Jo pilsēta acīmredzot nespēj piedāvāt pietiekami daudz satura, lai cilvēkiem šeit būtu interesanti pavadīt ilgāku laiku. Un tas arī ir punkts, kas ir noteikti jādara – lielie pasākumi jāorganizē, un mēs esam apņēmušies organizēt kopā ar dažādu kultūras nozaru pārstāvjiem. Latvijas Nacionālās operas potenciāls nav izmantots, manuprāt.
Arī ar sporta federācijām, bet nevis tādā stilā, kā tas šobrīd notiek, ka sporta federācija atnāk un saka – klau, mēs te dabūjām čempionātu, piemetiet mums naudiņu –, bet gan sadarbojoties ar sporta federāciju padomi, mērķtiecīgi plānojot, lai nav tā, ka mums vienā gadā ir hokeja čempionāts, volejbols un basketbols, un nākamajā gadā nav nekā. Mērķtiecīgi strādājot kopā ar federācijām, palīdzot tām startēt arī šajos starptautiskos konkursos, lai šeit var notikt liela mēroga sacensības, un strādāt uz to.
Un arī ikdienas kultūras pasākumus. Mēs gaidām visu laiku laikmetīgās mākslas muzeju. Nu, skaidrs, ka mēs to neuzcelsim nākamajos četros gados. Katrs, kurš stāsta, ka uzcels, vai nu stāsta pekstiņus, vai kā citādi. Bet mēs varam iet atkal to pašu Varšavas ceļu – sākt strādāt, izveidot struktūru, ko šobrīd jau arī Kultūras ministrija veido. Pilsētai ir tukšas telpas, es pat zinu vienas, kuras var nodot šai vajadzībai, bet neteikšu pagaidām, līdz 7. jūnijam. Sākt attīstīt un iet uz to, lai sāktos arī būvniecība. Bet dodam iespēju sākt veidot šo piedāvājumu!
Un arī tās tukšās mājas, tie tukšie logi un skatlogi Vecrīgā – tos arī var aizpildīt ar dažādiem kultūras pasākumiem un kultūras lietām. Jo es atkal teiktu tā – nu, paskatāmies reāli – Rīgas iedzīvotāji Vecrīgu neizmanto jau diezgan sen. Tā jau pirms kādiem gadiem 20, 25 kļuva par tūristu vietu, uz kuru vietējais iedzīvotājs gāja diezgan reti. Un tāda tā ir bijusi, un kovids arī mūsu uzņēmējiem iemācīja, ka tikai uz tūristiem paļauties ir bīstami, jo tad, kad viņu nav – ja pēkšņi atkal notiek kāds kovids vai vēl kādas citas lietas –, tad izdzīvot šādi uzņēmumi var tikai un vienīgi ar vietējo patērētāju. Un tāpēc mēs redzam, ka teritorija starp bulvāru loku un Miera ielu ir kļuvusi par vietu, kur uzturas gan tūristi, gan vietējie iedzīvotāji.
Ja paskatāmies uz Viļņu vai Kauņu, tad tur ir tā kā viena iela, kur visi tūristi sakoncentrējušies, un visiem liekas – ai, tur viss notiek, tur baigi daudz! Bet mums ir plaša tā teritorija, kur viņi uzturas.
Pirms 25 gadiem, es atceros, pārliecināju vienpadsmit skotu futbola fanus kiltos atnākt uz klubu Karakums. Pie Raiņa bulvāra viņi baidījās iet pāri un teica – nē, nē, viss, mums ir stingri pateikts, ka tālāk par šito vietu iet nedrīkst, jo bīstama pilsēta ir! Un es viņiem saku – klau, čaļi, jūs esat vienpadsmit, nu, labi, svārkos, bet kurš jums kaut ko var izdarīt? Un izdevās viņus dabūt uz to Lāčplēša ielu. Bet šobrīd tūristi iet ārā, viņi izstaigā Vecrīgu, apskatās un dodas ārā.
Mani, godīgi sakot, drusku kaitina visi tie, kuri pirmdienas vakarā pie plus 3 grādiem lietū iet bildēt, ka āra kafejnīcā nav cilvēku. Nu, paskatieties šodien, ir plus 18, aizejiet tagad uz Vecrīgu – tur viss ir pilns!
Aizgājām pa tūristu takām, bet nu atgriezīsimies pie zemes. Apmēram trīs ceturtdaļas rīdzinieku dzīvo padomju daudzdzīvokļu ēkās. Tās ir sliktā tehniskā stāvoklī, taču renovāciju temps ir ļoti lēns — vidēji 16 ēkas gadā. Kādi ir jūsu mērķi mājokļu politikā un kā tos sasniegsiet?
Pagājušajā gadā, manuprāt, pabeidza [renovēt] divdesmit. Bet, nu, un tas arī ir pilnībā mūsu nopelns, mēs izveidojām gan Rīgas enerģētikas aģentūru, gan arī Mājokļu kompetences centru, izstrādājām arī mājokļu politikas pamatnostādnes Rīgā, un šobrīd notiek ļoti aktīva darbība attiecībā uz siltināšanu un māju renovēšanu. Mērķis ir nosiltināt vismaz divtūkstoš māju četru gadu laikā.
Kad tikko atvēra vaļā jaunos siltināšanas projektus, kur ir iespēja saņemt naudu, no kopumā, es tagad negribu samelot, jo tie skaitļi mainās visu laiku, bet no kopā nepilniem divsimt projektiem, kas bija pa valsti, 110 bija iesniegti Rīgā un apmēram 70 % no tiem bija Rīgas namu pārvaldnieks. Tas kuģis ir izkustējies, no ostas ir izbraucis un šobrīd lēnām uzņem tempu. Un Rīgas enerģētikas aģentūra un Mājokļu kompetences centrs gan klātienē, gan attālināti konsultē iedzīvotājus par dažādām iespējām, kā var saņemt finansējumu gan no Rīgas, gan no Altum.
Šobrīd esam jau stadijā, ka ir iespēja saņemt finansējumu projektēšanai. Es ļoti labi saprotu tos cilvēkus, kuri saka – paga, mēs tērēsim no mājas uzkrājuma 10 000 eiro kaut kādai projektēšanai, kur mēs dienas beigās nezinām, vai mums iedos to kredītu, vai mums būs nauda Altumā, un tā tālāk?
Tas, kas ir pilnīgi, absolūti skaidrs, ko es ieviesīšu, būs atbalsta programma senioriem un maznodrošinātām personām, kuras saņem šobrīd mājokļu pabalstu. Mēs viņiem no sociālā dienesta maksājam mājokļa pabalstu, un viņi ir bieži vien tā kā enkurs tai mājai, kuru dēļ nevar saņemt finansējumu no bankas. Pilsētai daudz lētāk izmaksā nosegt to procentu maksājumu tiem, kuriem nav šo ienākumu, nekā turpināt maksāt viņiem mājokļu pabalstus par to, ka viņiem ir lieli siltuma rēķini un viņi vienkārši to siltumu izkūpina gaisā.
Mana pieeja vienmēr un visur, kur es darbojos, ir nevis cīnīties ar sekām, bet gan strādāt pie cēloņiem.
Nu, es varu piemēru pateikt. Mums ir fantastisks partijas biedrs, jaunietis Igors Kļaviņš, kurš saka, ka vajag no pašvaldības nofinansēt jauniešiem vēl desmit psihologa konsultācijas papildus tām, kuras jau finansē valsts. Es uzskatu, ka nevajag. Es uzskatu, ka mums vajag tādu atbalsta sistēmu skolā pedagogiem un bērniem izveidot, lai viņiem nav vajadzīgs psihologs tikai tāpēc, ka viņi iet uz skolu. Mums ir jāsāk strādāt ar to.
Šobrīd bieži vien atbalsta personāls ir uz papīra, un tad mēs brīnāmies, ka skolotājs, kurš strādā klasē ar 30 bērniem, no kuriem, piemēram, diviem ir autiskā spektra traucējumi, vēl diviem ir uzmanības deficīta sindroms un hiperaktivitāte, kādam vēl kaut kas, un mēs brīnāmies, ka viņiem ir grūti iemācīt bērniem matemātiku vairāk par 15 procentiem. Mums ir nevis jāsamazina prasības eksāmenos, bet gan jāpaskatās, kas ir tas, kas ir jāizmaina skolā, lai tie bērni būtu izglītotāki, sekmīgāki, lai viņi, pirmkārt, gribētu mācīties. Tas ir tas mūsu uzdevums. Un to var izdarīt tad, ja pašvaldība ieguldās un domā uz priekšu, jo, neieguldot tajos bērnos un jauniešos, mēs par to nākotnē samaksāsim dārgu cenu.
No padomju laika ēkām pie vēl viena padomju mantojuma – kad jūs esat pēdējo reizi bijis Stacijas laukuma tunelī?
Es stacijas tunelī biju pirms dažām nedēļām. Mēs ar mazāko dēlu devāmies uz kino.
Man arī jaunieši uz ielas uzdeva jautājumu – vai jūs saremontēsiet stacijas tuneli?
Man tāds pats jautājums.
Un ziniet, kā – mēs pirms tam bijām runājuši ar tiem jauniešiem kādu brītiņu, un es teicu – nē. Tāpēc ka mums nav jāremontē stacijas un Prāgas ielas tuneļi, lai pa tiem varētu pārvietoties cilvēki. Mums ir jāizveido virs zemes gājēju pārejas un jāizveido satiksme tā, lai cilvēki iet virs zemes. Un tos tuneļus mēs varam atdot jauniešiem, lai viņi tur taisa reiva pārtijas vai kaut ko citu.
Jauniešus sūtīsiet izklaidēties tajos noplukušajos tuneļos?
Nu, labi, tas ir vairāk joks par tām reiva pārtijām, bet mums ir jāveido infrastruktūra tā, lai cilvēki pārvietotos virs zemes.
Vai pašlaik nav tomēr ērti, ka nav visa virszeme jānosprauž ar luksoforiem un jārada jauni sastrēgumi?
Kā teicu, nupat biju Helsinkos. Tur ir gājēju pārejas ik pa piecdesmit, simt metriem, un nevienam tas nekādas bažas nerada. Vienkārši kustība ir jāplāno, balstoties, teiksim tā, uz zinātniskiem pamatiem, nevis, ka vienkārši atnāk kāds un uzliek tur tagad gājēju pāreju. Jāmaina ieradumi, jāmaina kustība.
Paskatāmies, piemēram, Austrumu maģistrāli, kas tika izveidota – ar tās palīdzību mēs esam noņēmuši smago transportu vispār no krastmalas, satiksmes intensitātes krastmalā ar smagajiem transportiem vairs nav. Ir jādomā tā, lai pilsētas vide kļūtu, nu, teiksim tā, eiropeiskāka. Jūs pats sakāt – padomju mantojums.
Ko jūs ar šo mantojumu darīsiet?
Šobrīd ir principā jau uzsākta projekta plānošana saistībā arī ar Vaļņu ielu par to, kas notiks arī 13. janvāra ielā, un es domāju, ka ir jāķeras arī pie krastmalas jautājuma klāt – kā to vairāk atdot cilvēkiem. Bet ir jāveido satiksme tā, lai var pāriet pāri cilvēki. Tātad – no Prāgas ielas brauc ārā tramvajs, kuram ieslēdzas gaisma, kad tur piebrauc mašīnas, kuras, nu, ne pavisam atļauti brauc no turienes ārā, un tās mašīnas var izbraukt ārā pie sarkanās gaismas, bet gājēji tur nevar pāriet pāri. Kāpēc?
Nezinu. Bet paliek jautājums par tuneli – vai to atstāsiet kā tādu mantojumu no padomju laikiem, ko ļaudīm apskatīt?
Nē, nu, skaidrs ir tas, ka šeit ir jautājums, cik ātri ir iespējams projektēt un pārbūvēt stacijas priekšu un 13. janvāra ielu. Ja tas ir ilgs termiņš, tad, protams, ir jāsaved kārtībā arī tie tuneļi vismaz kaut kādā pagaidu variantā. Bet kopumā es uzskatu, ka tā tuneļu būšana ir jālikvidē. Drīzāk mašīnas varētu nobraukt lejā tunelī un izbraukt ārā galā.
To diezin vai varēs tur izdarīt. Vai tātad jāaizber?
Nu, ziniet, var dažādi mūsdienās. Nu, paskatāmies, re, kur dāņi būvē tagad tuneli zem Baltijas jūras, un viss notiek. Tas gan būs padārgs.
Diezgan daudzas lietas šajos gados tomēr nav izdarītas. Sastrēgumi pilsētā nav samazinājušies, lielākā daļa Rīgas tiltu ir sliktā stāvoklī, nav ieviests ne ūdens transports, ne metrobuss uz Ikea. Kāpēc piecu gadu laikā nav izdevies panākt būtiskus uzlabojumus pilsētas satiksmes infrastruktūrā?
Nu, te diemžēl jāatgriežas pie tām lēņu muižām. Progresīvo viedoklis par to, kā būtu jāorganizē Rīgā satiksme, diemžēl nesakrīt ar Vienotības viedokli jeb Viļņa Ķirša un Olafa Pulka viedokli.
Lai arī Ķirša kungs atvēzējās uz to metro busu, tad tomēr pēdējā brīdī novirzīja tos līdzekļus, ja nemaldos, Dienvidu tilta ceturtajai kārtai. Varbūt kaut kam citam, bet kopumā, ja Dienvidu tilta ceturto kārtu šobrīd nebūvētu, varētu arī, iespējams, to metrobusu uzbūvēt. Bet tur arī sanāca tā, ka viņi atkāpās no sākotnējās idejas, kur tas metrobuss tiešām būtu ievērojami ātrāk nācis iekšā pilsētā, jo sazīmēja tur atkal diezgan daudz autotransporta joslu.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs, Progresīvie, esam gatavi uzņemties atbildību par Ārtelpas un mobilitātes departamentu un arī par Pilsētas attīstības departamentu. Tāpēc, ka tieši tie ir departamenti, kuri var radīt vislielāko ietekmi uz pārmaiņām, kuras izjūt cilvēks ikdienā. Un mēs viennozīmīgi esam gatavi strādāt tā, lai tās pārmaiņas visvairāk un sev par labu izjūt tieši rīdzinieki. Lai sabiedriskais transports tiešām ir ātrākais transports pilsētā un ērtākais, un paredzamākais.
Tā ir vēl viena lieta, ko es esmu uzdevis arī vairākkārt. Šobrīd Rīgas satiksmes flote kļūst nelietojamāka. Drīz no ierindas izies virkne trolejbusu, tramvaju, un tā tālāk. Šobrīd mikromobilitātes stratēģija, kur ir viena nodaļa par satiksmes organizēšanu, ir uzrakstīta, bet nav pieņemta. Sabiedriskā transporta attīstības stratēģija nav pieņemta. Un līgums ar Rīgas satiksmi nav pagarināts, tas beigsies, ja nemaldos, 2030. gadā.
Šobrīd Rīgas satiksme nevar paņemt bankā nevienu kredītu. Tāpēc ka viņiem nav neviena ne politikas plānošanas dokumenta, ne arī līgumattiecību, ar kurām viņi var garantēt, ka tas tramvajs, ko viņi nopirks kredītā, vēl pēc tiem sešiem gadiem brauks pa Rīgas ielām un piederēs Rīgas satiksmei. Viņiem nav pamatojuma, ko iedot aizdevējiem, kuri būtu gatavi aizdot.
Jo jāsaprot, ka tas laiks tramvajam, ko pasūta un saņem, nav tā kā automašīnai, kuru nopirksiet un pēc trim, četriem mēnešiem dabūsiet. Tie ir trīs, četri gadi. Tā ir vēl viena lieta, par ko ir obligāti jādomā. Un šis jautājums ir atstāts pilnīgi novārtā, un, kad es uzdodu jautājumu, ko ar to darīsim, atbildīgās komitejas vadītājs atbild – nu, viss nav tik vienkārši.
Varbūt nav arī?
Nē, es esmu runājis ar Rīgas satiksmes vadību – ir vienkārši. Pieņemot budžetu, viens no maniem piedāvājumiem ir – ja jūs negribat likt to stratēģiju un tamlīdzīgi, tad vienojamies, ka mēs ik gadu palielināsim par 10 miljoniem Rīgas satiksmes pamatkapitālu, kas viņiem ļaus iegūt papildu apgrozāmos līdzekļus un aizņemties bankā jaunu tramvaju un trolejbusu iegādei. Jo šobrīd šo līdzekļu nav, un nav instrumentu, kā viņi to var pie esošajām izmaksām un dotācijas izdarīt.
Ir skaidri un gaiši jāpasaka – sabiedriskais transports būs mugurkauls – un tad arī atbilstoši jārīkojas. Jo šobrīd mēs it kā sakām, ka būs, bet atbildīgie politiķi neko ar to nedara.
Situācija ar nolietojumu sabiedriskajam transportam tur ir diezgan katastrofāla. Mēs pagarinām tramvaju līniju, bet mums nebūs tramvaju, kas pa to brauks.
Varbūt drīz nebūs arī tiltu, pa ko braukt?
Tilti ir vēl viena lieta. Tā arī ir mana apņemšanās, ko es izdarīšu, ja būšu mērs – mēs pieņemsim trīs gadu budžetu. Lai arī saprotu – kamēr valstī joprojām nav ieviests trīs gadu budžets, otrais un trešais gads būs, nu, tāds, teiksim, informatīvs. Bet departamenti nevarēs atrunāties, ka neveido iepirkumus, kamēr nav izsludināts budžets.
Jo šobrīd Rīga budžetu parasti pieņem janvāra beigās un tad sāk iepirkumus gatavot. Tāpēc sanāk, ka jūnijā, jūlijā izsludina lielos ceļu pārbūves iepirkums. Nu, neviens lielais uzņēmums taču netur šeit visu floti un negaida, kad Rīga izsludinās iepirkumu un vai izsludinās. Viņi strādā. Tas jau ir tas piemērs, kāpēc mums jūlija sākumā uzar visu Ulmaņa gatvi, un tad tā četrus mēnešus stāv, neviens tur neko nedara, un septembrī, oktobrī viņi uzliek asfaltu. Tāpēc, ka tās tehnikas vienības ir aizņemts kaut kur citur – Kauņas lidostā vai vēl kaut kur.
Tātad – trīs gadu budžets. Tas ļaus gan departamentiem dot uzdevumus plānot iepirkumus savlaicīgi, gan ļaus izsludināt iepirkumus ar ilgākiem termiņiem. Jo, piemēram, divi Vanšu tilta iepirkumi ir beigušies neveiksmīgi tikai un vienīgi, manuprāt, tāpēc, ka tie izsludināti uz četrām nedēļām atvērt piedāvājumu. Ja mēs gribam, lai Rīgā šādu projektu ietvaros piedalītos kāds Eiropas līmeņa būvnieks, viņš taču tajās četrās nedēļās pat nepieņem lēmumu startēt vai nestartēt. Viņiem ir ievērojami lielāks laiks vajadzīgs. Jūs varat ar jebkuru ceļu būvnieku parunāt – tur tā birokrātija viņiem ir vēl lielāka nekā mums.
Vanšu tilta problēma bija tā, ka vajadzēja izsludināt iepirkumu ar vismaz pusgada pieteikšanās termiņu, dodot iespēju dažādiem ārvalstu investoriem arī piedalīties šajā iepirkumā. Bet mēs izsludinājām uz četrām nedēļām un tad brīnāmies, ka mums iesniedz vienu piedāvājumu par 98 miljoniem.
Budapeštā jaunais vanšu tilts, kas ir lielāks nekā mūsu Vanšu tilts un ko tikko, pirms diviem gadiem pabeidza būvēt, izmaksāja 120 miljonus – visa uzbūvēšana ar visiem pievedceļiem un visu. Bet mums Vanšu tilta remonts – 98 miljoni. Nu, labi, nenoslēdza, mēs sacēlām brēku sociālajos tīklos, un nenoslēdza to līgumu.
Un tā ir vēl viena lieta, ko darīja iepriekšējais Satiksmes departamenta vadītājs, jau minētais korupcijā apsūdzētais personāžs – viņi nodrošināja to, ka pirms iepirkuma izsludināšanas veica tādu procedūru, ko sauc par pretendentu aptauju vai apspriedi. Un kāpēc viņi to veica? Tāpēc, ka likums nosaka, ka, ja tāda nav veikta pie zināma līmeņa iepirkuma izmaksām, tad, ja kādā no lotēm iesniedz tikai viens pretendents, tad iepirkums ir beidzies bez rezultāta. Bet, ja šī apspriede ir bijusi, tad, pat ja tikai viens pretendents ir vienā lotē, līgumu var slēgt. Nu, un tātad sadalīja četrās lotēs. Un cik tad pretendentu uz katru loti iesniedza?
Viens?
Jā! Un cik dīvaini – katrs uz savu. Nekur nepārklājās.
Vēl par tiem stabiņiem, ar ko daudziem asociējas Staķa laiks un par kuriem mēdza vīpsnāt vai šķendēties. Kā vērtēja šo “satiksmes mierināšanas” pasākumu? Vai ir kāds konkrēts, ar datiem pierādāms labums, ko tas devis?
Es iesaku jebkuram skeptiskam cilvēkam vienkārši aiziet uz, piemēram, Stabu un Baznīcas ielu stūri un paskatīties, kādas ir izmaiņas. Vēlams aiziet tur kādā brīvdienā, kad spīd saule, un jūs redzēsiet, ka uz tiem stūriem, kur pirms tam brauca mašīnas, šobrīd sēž cilvēki – atpūšas, bauda pusdienas, dzērienus.
Vai tāpēc, ka ir stabiņi?
Arī tāpēc. Tāpēc, ka ir iespēja. Paskatieties, mums lielākā daļa kafejnīcu Rīgas centrā savas terases un papildu ēdināšanas vietas izvieto uz stāvvietām paredzētajām vietām. Tepat blakus jums arī, mūsu kvartālā, kur pie Šveika viņi katru vasaru uzliek pa kādām trim, četrām stāvvietām. Respektīvi, gan šī stāvvietu aizņemšana, gan arī krustojumos paliek mazāka braucamā daļa, pa kuru cilvēkam ir jāpāriet, kur viņam var uzbraukt mašīna virsū, un tas ir viennozīmīgi drošāk, ja brauktuvi, kura pirms tam ir bijusi sešus metrus plata un kurā var taisīt kreiso pagriezienu un šaut iekšā pa slīpumu, esam uztaisījuši šaurāku un mašīna ir spiesta to manevru veikt nedaudz lēnāk.
Vai tas neveicina sastrēgumu veidošanos?
Šur tur veicina, piekrītu, ir vietas, kur, manuprāt, nav līdz galam izdomāts un pārdomāts, un pareizi salikti šie stabiņi. Ir vietas, kur korekcijas izdara dzīve, un autobuss tos noslauka, pagriežoties. Bet ne jau kāds politiķis vai deputāts tieši brauc un skrūvē tos stabiņus konkrētās vietās. Lēmumus par to pieņem attiecīgo departamentu darbinieki, pamatojoties uz dažādiem noteikumiem – gan likumiem, gan CSDD norādījumiem. Vai viņi vienmēr ir izpildījuši savu darbu apzinīgi? Es domāju, ka ne.
Varu piemēru nosaukt. Ar tām pašām velojoslām uz Čaka ielas – uzkrāsoja velojoslas un nākamajā dienā uztaisīja iepirkumu par krīzes komunikāciju. Sakritība?
Kāpēc par krīzes komunikāciju?
Tāpēc, ka vajadzēja uztaisīt komunikāciju pirms tam par to, ka taisīs šīs velojoslas, bet to neizdarīja, iznāca pēc tam.
Nu, līdzīgi ir par tiem stabiņiem, ja jums ir trīs minūtes laika. To jūs noteikti neierakstīsiet žurnālā, bet es varu izstāstīt, kā radās stabiņu sāga.
Rīgas problēma bija, un tas, kāpēc mēs arī gājām, mēs spiedām, ka jāapvieno – jūs varat paskatīties vēsturiski – Olafs nemaz baigi nepiekrita, ka mēs apvienojam Rīgas gaismu, Teritorijas labiekārtošanas pārvaldi un satiksmi. Pirmkārt, nepiekrita tāpēc, ka viņi baidījās, ka tādā veidā mēs Vaivodu varam atlaist, jo veido jaunu iestādi, un tad ir konkurss, un vai viņš tur vinnēs. Bet stabiņu sāga sākās, kad vēl nebija apvienots. Un stabiņi atrodas Satiksmes departamenta īpašumā – Staķa laikā nav nopirkts neviens stabiņš, visi bija nopirkti jau Ušakova laikā. Vienkārši tos nelika tik intensīvi virsū.
Tātad Satiksmes departaments ir noslēdzis iepirkumu ar uzņēmēju, kurš skrūvēs stabiņus, Mājokļu un vides departaments ir noslēdzis iepirkumu ar uzņēmumu, kurš liks tās kastes un saliks tās puķes iekšā. Komunikācijas pārvalde ir informēta, ka viņiem ir jāuzsāk divas nedēļas, pirms liks stabiņus, informēt iedzīvotājus, ka pilsētā notiks satiksmes mierināšanas pasākumi. Tātad plāns ir skaidrs – komunikācija, cilvēkiem skaidrojam, ka būs mierināšana, ka izvietosim stabiņus, liksim puķu podus, oāzītes, kur cilvēkiem atpūsties.
Un tad, trīs nedēļas, pirms jāsāk skrūvēt stabiņus, nedēļu, pirms sākas komunikācijas kampaņa, atbildīgajam darbiniekam Satiksmes departamentā piezvana uzņēmums, kurš skrūvē stabiņus, un saka – klau, mēs te objektu trīs nedēļas agrāk pabeidzām, varētu sākt skrūvēt tos stabiņus tagad. Un tas čalis vienkārši – jā, nu, davai, brauciet un lieciet! Un tad pirmais, kur viņi uzliek, ir pie sociālā dienesta, kur ir invalīdu stāvvieta. Viņi aizliek stabiņus priekšā invalīdu stāvvietai! Nu, skaidrs, ka būs hajs. Nu, katram skaidrs, ka būs hajs!
Un no tā tas viss sākās. Un nākamajā dienā viņi sāk urbt iekšā tajos zviedru bruģos.
Tas ir stāsts par to, kāpēc mēs runājām, ka ir jāapvieno šīs struktūrvienības, un kāpēc mēs arī apvienojām. Mums bija pirms tam trīs, četras kapitālsabiedrības, kuras nodarbojās ar apsaimniekošanu, visas ar kaut kādiem mīnusiem, ar problēmām. Apvienojām visas vienā kapitālsabiedrībā – nesaku, ka visas problēmas ir beigušās, nav beigušās, ir jāturpina uzlabojumi –, bet vismaz ir viens uzņēmums, ar ko mēs komunicējam un risinām problēmas. Mēs nemaksājam trīs vai četru uzņēmumu valdēm algas, esam apvienojuši zem vienas.
Tajā vecajā sistēmā tas nav tik viegli laužams. Un šobrīd, kad es redzu, ka var atgriezties tā iepriekšējā saimniekošana, nu, man kā rīdziniekam tas ļoti nepatīk.
Vēl pāris jautājumu par solījumiem. Jūs solāt ieviest Rīgā “zemo emisiju zonu”, lai mazinātu satiksmes piesārņojumu. Kāds konkrēti ir risinājums, ko atbalstāt? Un vai redzat, ka tas var gūt atbalstu domē?
“Zemo emisiju zona” ir tāds nosaukums, no kura arī mūsu sadarbības partneri ir ārkārtīgi baidījušies. Mēs šo jautājumu bijām gatavi jau no pirmās dienas risināt un domāt, kā uzlabot šo situāciju. Jo tās saistības jau ir uzņemtas, un vai nu mēs samazinām izmešu daudzumu, kā esam apsolījuši Eiropas Komisijai, vai arī pilsētnieki maksās par to soda naudu.
Es esmu par to, lai Rīgā būtu svaigāks gaiss un mūsu bērni neelpotu visas šīs putekļu daļiņas, un par to, lai mums, rīdziniekiem, nebūtu jāmaksā sods par to, ka nekas nav izdarīts.
Zinu, ka dažādi eksperti ir veikuši dažādus pētījumus un izstrādājuši vairākus piedāvājumus. Domāju, ka tie nonāks mums uz galda gandrīz uzreiz pēc vēlēšanām, lai mēs varētu sākt ieviest. Nu, tad arī būs jāņem un jāvērtē šie piedāvājumi.
Man šobrīd nav precīzas informācijas par to, kādi tie ir, bet es saprotu, ka tur lielākoties ir spiests tomēr uz dīzeļiem, par to, būs vai nebūs atļauts un kam būs un nebūs atļauts iebraukt ar dīzeļiem pilsētas centrā. Tikai vēlreiz jāsaka, ka tas ir vairāk attiecināms tieši uz pilsētas centra daļu, un, ja kāds runā par kaut kādu iebraukšanas maksu, tad tas arī patiesībā nav stāsts par to, ka par iebraukšanu pilnībā Rīgā.
Bet skaidrs, ka ir jāstrādā, un vēlreiz, vēlreiz – attīstot sabiedrisko transportu, uzlabojot satiksmes organizāciju visiem satiksmes dalībniekiem, padarot sabiedrisko transportu par ātrāko un ērtāko transportu, šos mērķus ir iespējams sasniegt.
Jo atkal jau – tas, kurš saka, ka, padarot sabiedrisko transportu bezmaksas, tas kaut ko mainīs – nu, tā nav. Nu, nav Tallinā palicis mazāk mašīnu uz ielām. Nu, nav tā! Un arī tajos pašos Helsinkos – viņiem arī autotransporta lietošana samazinājusies tikai par diviem procentiem desmit gadu laikā. Autotransportu cilvēki lieto vairāk, un tās grupas migrē – tie, kuri pirms tam gāja ar kājām, tagad, iespējams, brauc ar riteņiem vai ar sabiedrisko transportu, un tā tālāk. Nu, cilvēki pārorientējas uz to, kas viņiem ir ērtāks.
Neviens cilvēks, kurš brauc no laukiem uz Rīgas centru darīšanās, neatstās mašīnu pierīgā. Tāpēc ka viņš taču brauc darīšanās! Viņš brauc uz veikalu sapirkt kaut ko, brauc uz, visticamāk, kādu specifisku lauksaimniecības produktu vai tehnikas veikalu, kurš atrodas kaut kur centrā vai tuvu centram, un viņš taču nestieps ar autobusu tos savus sagādātos materiālus uz savu vistu kūti, es atvainojos.
Tātad arī park&ride nestrādās?
Nē, nu, tas var strādāt, taču tas nenozīmē, ka mašīnas vairs neiebrauks pilsētā. Tas, ko es saku, ir, ka nevis park&ride nestrādā, bet gan, ka nestrādā bezmaksas biļete. Bezmaksas biļete nestrādā, tas nav risinājums. Šodien jau jebkurš cilvēks var par 30 eiro nopirkt mēneša biļeti un braukt ar to sabiedrisko transportu kaut vai visu diennakti turp un atpakaļ. Nu, labi, visu diennakti ir grūti, jo mums nebija nakts transporta. Bet studentiem ir 12 eiro biļete mēnesim, un nemaz tik ļoti tas nemainīja paradumus, kad mēs izcīnījām šo studentu biļešu [cenas] samazināšanu, nav tā, ka viņi stipri vairāk sāk braukt.
Bet tad ko ar zemo emisiju zonu?
Skaidrs, ka satiksme ir jāmierina, skaidrs, ka virkne lietu mainīsies arī, teiksim tā, pašas no sevis, jo, piemēram, tajā brīdī, kad mēs aizvērsim ciet uz remontu gaisa tiltu, Brīvības iela jau kļūs atslogotāka, un tad, manuprāt, ir laiks arī domāt, kā to pārveidot, lai tur cilvēki vairāk pārvietotos. Jo tur, tajā lokā, kas ir no no Tallinas ielas līdz Gaisa tiltam, ir tā lielākā problēma. Tur jau cilvēki neiet. Ja paskatās, kad uztaisīja Tērbatas ielā gājēju ielu uz mēnesi, virknei mazo uzņēmumu pieauga apgrozījums par 40 procentiem.
Pirms par gājēju ielu, jautājums par diezgan neparastu solījumu jūsu programmā – ka Rīgā visās jaunbūvējamajās pašvaldības ēkās izveidosiet patvertnes. Ko tas reāli nozīmē, cik daudz cilvēkiem tas nodrošinās civilo patvērumu, kādas ēkas un cik ir plānots būvēt?
Šī brīža situācijā mums būtu jāiet uz Somijas modeli. Somijā jau izsenis ir princips, ka viņi nebūvē nevienu sabiedrisko ēku, kurā nav patvertnes. Tas ir saistīts ar viņu pieredzi Otrā pasaules kara laikā.
Šobrīd ir skaidrs, ka mēs kā pašvaldība neizmantojam pilnībā visu potenciālu iedzīvotāju nodrošināšanā ar patvertnēm un arī ar informāciju par to, kur doties krīzes situācijā. Jo nepietiek ar to, ka mēs taisām informatīvus seminārus un ieliekam mājaslapās kaut kādu informāciju, jo tad, kad tā krīze būs, tad lielākajai daļai iedzīvotāju nebūs iespējas ieiet kaut kādā mājaslapā un paskatīties.
Tas, kas mums ir jādara viennozīmīgi – ir jāpaplašina patvertņu tīkls ne tikai pašvaldības ēkās. Ir jādod iespēja arī saņemt grantu, līdzīgi kā jūs varat dabūt grantu fasādes atjaunošanai vēsturiskajā centrā, būtu jātaisa arī grants, lai daudzdzīvokļu mājās varētu veidot patvertnes tur, kur ir iespēja.
Arī mums mājas kopīpašnieku sapulcē tajā brīdī, kad ir saruna, vai mēs saremontēsim jumtu vai veiksim uzlabojumus pagalmā, vai nomainīsim stāvvadus, vai novirzīsim to, lai sakārtotu pagrabu kā patvertni, nu, ne visi uzskata, ka to patvertni šobrīd būtu vissvarīgāk taisīt. Un tas dotu papildus stimulu.
Jā, mēs varam pieņemt lēmumu, ka pašvaldības būvētās vai renovētās ēkās tiek veidotas patvertnes. Tas ir pilnībā iespējams. Tā nav nekāda raķešu zinātne, lai šādu patvertni izveidotu.
Bet cik daudz pašvaldības ēkas plānots būvēt vai renovēt, tātad cik daudzās būtu jaunas patvertnes?
Nu, šobrīd mums ir viena pirmsskola, kuru plāno būvēt, bet, manuprāt, projekts jau varētu būt Grostonas ielā. Konkrētus skaitļus par ēkām es šodien nevaru pateikt, bet ir skaidrs, ka mums ir jābūt tādam principam, ka tad, kad būvējām, tad mēs to būvējam.
Otrs – ko, manuprāt, velti neizmantoja arī šis sasaukums – mēs likām arī uz budžetu pieņemšanu priekšlikumus – ar to pašu, kas atrodas Šarlotes ielā, neviens neko šobrīd nedara. Radio ielā mums ir patvertne – neviens ar to neko nedara. Grīziņkalnā zem kalna ir patvertne vairāk nekā septiņsimt cilvēkiem, bet tur ir serveri, ilgtermiņa nomā nodota. Jā, es pieļauju, ka pirms gadiem piecpadsmit, divdesmit tās varēja iznomāt, un tā ir loģiska lieta, bet nosūtām vēstuli tam uzņēmējam, ka viņam vajadzētu pēc gada pārcelt savus serverus uz citurieni, jo mums tas vajadzīgs pašvaldības funkciju pildīšanai, un izveidojam tur patvertni.
Mums saka, ka mums ir ielu jaunieši, viņiem nav kur pavadīt laiku – Radio iela, turpat pāri Origo, Šarlotes iela – brīvā laika pavadīšanai.
Man puika arī nupat prasa pagraba atslēgas, viņi ies tīrīt, lai var vasarā tur iet tusēt, kad lietus līst. Tiem jauniešiem jau nav kur iet, viss ir par naudu.
Jaunieši izklaidēsies bumbu patvertnēs?
Nu, labi, patvertnes varbūt nav pats labākais piemērs jauniešu brīvā laika pavadīšanai. Nu, tur var runāt par to, ka mums virknē skolu atbrīvojas telpas. Bet es uzskatu, ka, ja pašvaldība šobrīd būvē kādu jaunu ēku, ir jāieplāno tajā arī bumbu patvertne.
Un jādara līdzīgi, kā ir Somijā – tai nav jābūt telpai, kuru neizmanto. Es Somijā biju vienā jaunuzbūvētā skolā Inari, tas ir aiz polārā loka bišķiņ. Un tur mūzikas kabinets atrodas blakus sporta zālei, un uz mūzikas kabinetu no sporta zāles tādas lielas, smagas durvis. Prasu, kāpēc visi instrumenti ir uz tādiem plauktiem, kas ir uz ritenīšiem, un viss tur ir uz ritenīšiem. Viņi saka – ja gadījumā ir kaut kāda krīze, tad visi tie mūzikas instrumenti izripo sporta zālē, un tas mūzikas kabinets, izrādās, ir bumbu patvertne. Tam ir biezākas sienas, tāpēc viņi nodrošina arī skaņas izolāciju, netraucē pārējai skolai, kad tur visi bungo, un tā tālāk. Viņi atrod tā kā duālās pieejas izmantošanas metodes, kurās to telpu ikdienā izmanto visu laiku, bet tajā brīdī, kad ir krīze, to vienkārši atbrīvo palīdzības sniegšanai.
Un paralēli tam, ka tās ir jāveido daudz straujāk, manuprāt, sadarbojoties ar pārvaldniekiem, gan trepju telpās ir jābūt plakātam ar tuvāko vietu, kurp doties, lai visi redz, un arī pie dzīvokļa rēķiniem otrā pusē. Līdzīgi, kā mēs darījām pēc manas iniciatīvas ar Rīgas namu pārvaldnieku, kas sūdzējās par to, ka tam virkne iedzīvotāju tā kā paliek parādā, bet viņiem vienkārši nav ko maksāt. Mēs uzlikām paziņojumu, ka, ja jums ir grūtības samaksāt rēķinu, jūs varat vērsties tuvākajā sociālajā dienestā. Un, saņemot šo informāciju, cilvēkam ir iespēja nevis zaudēt dzīvokli parādu dēļ, bet gan saņemt atbalstu no pašvaldības.
Kas atkal ir – mēs novēršam cēloni, nevis cīnāmies ar sekām. Un līdzīgi visās jomās.
Es nevaru šobrīd precīzi pateikt skaitu, cik patvertnes uzbūvēsim, tad man jāiet cauri investīciju plānam un jāskatās, ko domāts būvēt. Bet es runāju par principu.
Un vēl viena lieta, ko es noteikti uzskatu par svarīgu, bet kas mums programmā gan laikam tādā veidā nav ierakstīta – mums noteikti ir jādomā, kā palielināt sporta infrastruktūru, kas ir zem jumta, kas ir pieejama iedzīvotājiem, jauniešiem sporta aktivitātēm ikdienā. Jo arī zināmā mērā, manuprāt, negodīgas līdzekļu pārdales dēļ Rīgā ir vismazākais sporta infrastruktūras kvadrātmetru skaits uz vienu iedzīvotāju, salīdzinot ar visu pārējo Latviju. Mums Rīgā nav par Eiropas Savienības līdzekļiem uzbūvēta neviena nopietna sporta infrastruktūra, kas būtu pieejama iedzīvotājiem.
Vēl par vienu konkrētu priekšlikumu. Jūs rosināt rīkot divus konsultatīvus referendumus: par iebraukšanas maksu Rīgā tiem, kur šeit nav deklarēti, un par gājēju ielu. Kurai, jūsuprāt, būtu jābūt gājēju ielai? Un cik jāmaksā iebraucējiem?
Par maksu parasti lemj kompetenti cilvēki, tur tiek veikti aprēķini, lai tam ir kaut kāda jēga. Lai, pirmkārt, tā maksa nav tik maza, ka visi vienkārši samaksā un brauc, un nekas no tā nemainās. Un otrs – tā nevar būt arī nesamērīgi liela. Lai tie cilvēki ārpus Rīgas, kuriem tomēr vajag iebraukt vēsturiskajā centrā, to var atļauties izdarīt.
Un te uzreiz jāpasaka, ka tas ir vēsturiskais centrs. Tā nav doma, ka cilvēks nevarēs no laukiem aizvest savu bērnu uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Tas nav stāsts par šo. Tas ir stāsts par to, kā samazināt tieši šo caurbraucošo kustību pilsētas centrā, jo 40 procenti no visām mašīnām, kas dienas laikā iebrauc vēsturiskajā centrā, iebrauc tur tranzītā. Tām nevajag tajā vēsturiskajā centrā būt, tās vienkārši izbrauc cauri tāpēc, ka tā ir ātrāk.
Es paļaujos uz profesionāļiem. Iespējams, kā viens no risinājumiem būs arī tajā piedāvājumā, ar ko mēs iepazīsimies vasarā. Manuprāt, tas ir veids, kā arī Rīgas iedzīvotājiem ļaut izteikt savu viedokli, un šie konsultatīvie referendumi ir jārīko. Tā nav problēma, jo mēs arī balsošanu par līdzdalības budžetu veidojam pēc līdzīga principa, kur rīdziniekiem ir iespēja nodot savu balsi par vienu vai otru projektu atkarībā no viņa dzīvesvietas.
Un par kuru ielu jūs balsotu kā par gājēju ielu?
Es varu pateikt, ka viennozīmīgi balsotu par Tērbatas ielu kā gājēju ielu, jo tas būtu tāds dabisks savienojums Vecrīgai ar nu jau topošo Sporta pils dārzu projektu un caur Artilērijas ielu tālāk uz Ziedoņdārzu, tālāk uz mazajām ielām, kur varētu arī mierināt satiksmi un veidot zaļās zonas uz Grīziņkalnu. Un šādā veidā būtu ar zaļajām teritorijām jāsavieno lielākā daļa pilsētas ne tikai centrā, bet arī apkaimēs.
Bet uzreiz varu pateikt, ka, esot reālists, es domāju, ka, ja mēs gribam ātrāk tikt pie gājēju ielas, tad uz kādu laiku par tādu noteikti varētu kļūt daļa no Ģertrūdes ielas. Jo tur jau šobrīd, lai arī neveiksmīgi tie remontdarbi un, man liekas, vēl joprojām nav nodota ekspluatācijā, bet tur jau vide ir radīta vairāk tāda, kas ir atbilstoša gājēju ielai. Tur ir paceltie krustojumi vienā līmenī ar ietvi, tur tas vienkārši būtu ātrāk sasniedzams. Jo Tērbatas ielas specifika ir tāda, ka tai ir gan izliekta braucamā daļa, gan arī ietves ir ar slīpumu, tāpēc tā nav tāda droši un ērti staigājama šobrīd, tur noteikti būtu jāiegulda līdzekļi, lai to pakāpeniski pārveidotu. Bet vasarā, es domāju, varētu daudz vairāk atdot Tērbatas ielu kā pagaidu variantu jau ātrāk.
Bet par to arī ir jāļauj lemt rīdziniekiem. Tērbatas ielā 98% no visām mašīnām, kas tur brauc, iet tranzītā. Es saprotu, protams, ka vienmēr cilvēkiem liekas – ā, tur apgrūtinoši būs aizbraukt uz mājām vai vēl kaut ko. Un tas ir vēl viens mīts, ka gājēju iela ir iela, kurā nevar iebraukt mašīnas. Gājēju iela ir iela, kurā mašīna var iebraukt, ja brauc uz to adresi, uz savām mājām vai pie sava tuvinieka uz mājām, vai brauc piegādes transports, vai brauc ātrā palīdzība vai ugunsdzēsēji – viņi var tur iebraukt. Vienkārši cauri braukt gājēju ielai nav paredzēts.
Noslēgumā — ja kļūtu par Rīgas domes priekšsēdētāju, ar kādu darbu jūs gribētu palikt Rīgas vēsturē pēc četriem gadiem?
Es noteikti gribētu palikt ar to, ka manā laikā eiropeisko elpu varētu just stipri vairāk un pilsēta tiešām pakāpeniski mainītos uz tādu, kurā cilvēki grib uzturēties arī brīvdienās, nevis ģimenes ar bērniem katru piektdienas vakaru domā, kur dosies sestdien, svētdien. Tā ir viena lieta.
Otra lieta – es noteikti gribētu, lai šajā laikā mēs mainītu arī attieksmi pret mazajiem iedzīvotājiem un ne tikai padarītu ielas drošākas, bet arī strādātu pie tā, lai izglītības iestādes kļūtu, teiksim tā, gan draudzīgākas bērniem, gan saudzīgākas pret pedagogiem, ieviešot atbalsta personālu reāli dzīvē. Jo, sociālajā nozarē strādājot, es esmu veicis šīs pārmaiņas, kuras veicot gan Rīgā, gan arī samariešos strādājot, pēc gadiem desmit Labklājības ministrija pamana – eu, bet var arī šādi darīt! Un, manuprāt, Rīga varētu būt piemērs, kā var darīt, lai skolas būtu patīkama vieta gan pedagogiem, gan bērniem, nevis abas puses būtu frustrētas, maigi sakot.
Un noteikti gribētu, lai Rīgā cilvēki justos droši. No visiem aspektiem – gan droši uz ielas, gan droši pret dažādām civilām kataklizmām, gan arī droši par to, ka viņu ģimenei tajā brīdī, kad būs vajadzīgs atbalsts, tas tiks sniegts.