Žurnālists Volodimirs Birjukovs vienā no Kijevas bumbu patvertnēm iebrukuma ceturtajā dienā. Naktīs viņš guļ uz betona grīdas.
Ukraiņu žurnālists un radiodīdžejs Volodimirs Birjukovs stāsta par to, kā piecos no rīta viņu pamodināja kara sākums un kā pārvērtusies dzīve Kijevā, kad tai uzbrūk Krievijas karaspēks
Kad zvanu Volodimiram uz Kijevu pirmdien pusdienlaikā, viņš neatbild. Atraksta, ka varēs runāt pēc piecām minūtēm. Tad pārceļ sarunu vēlreiz. «Varam sazvanīties arī vēlāk. Sakiet, kad ērtāk?» es viņam aizrakstu un tad apmulsis skatos sava telefona ekrānā. Tajā nemitīgi pienāk paziņojumi no ukraiņu Telegram kanāliem, kuros pirms dažām dienām esmu pierakstījies — tiek izziņotas trauksmes dažādās Ukrainas vietās. Uz to fona automātiski sarakstē iesprukušais vārdiņš «ērtāk» izklausās tik neveikli.
«Kijevā skanēja trauksmes sirēnas,» pēc neilga brīža padevis ziņu, ka tagad varam sākt videozvanu, manas bažas apstiprina Volodimirs. Viņš ir 31 gadu vecs ukraiņu žurnālists, radiodīdžejs un rakstnieks, kurš uzrunāja Latvijas iedzīvotājus no Kijevas arī pagājušopiektdien, 25. februārī, Rīgā notikušajā koncertā Ukrainas brīvībai. Volodimirs ir vadošais dīdžejs lielā Ukrainas radiostacijā, Ukrainas mūzikas topa vadītājs un Eirovīzijas apskatnieks. Sejā jaušams sagurums, taču runājot viņš arī pasmaida, pajoko un visnotaļ lietišķi cenšas stāstīt par dzīvi, kas apgriezās ar kājām gaisā pagājušās ceturtdienas rītā.