Aktieris Vilis Daudziņš Jaunajā Rīgas teātrī tūlīt pārtaps par Aleksandru Čaku, bet pēc nedēļas jau būs pulkvedis jaunajā latviešu spēlfilmā Dvēseļu putenis. Ko viņš domā par māksliniekiem un varas spēlēm, un vai pats būtu spējis izdzīvot kara laikā?
Šonedēļ Jaunajā Rīgas teātrī gaidāma pirmizrāde iestudējumam Meklējot Spēlmani, kas vēsta par mākslinieka likteni un lomu padomju laikā. Pēc divdesmit pieciem gadiem Vilis Daudziņš atkal būs Aleksandrs Čaks. Drīz būs arī pirmizrāde filmai Dvēseļu putenis, stāstam par latviešiem Pirmajā pasaules karā. Daudziņš ir skatuves un ekrāna kareivis abos kultūras notikumos, un «karo» viņš jau sen — kopš Vectēva.
Drīz Daudziņam pasniegs Žaņa Katlapa balvu par nacionālo vērtību apliecinājumu Latvijas teātra vidē. Nominēts Spēlmaņu nakts balvai. Un saņems arī Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju par poētisko lekciju Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi. Šobrīd Dailes mūzikas namā jau skan jauna, Vilim Plūdonam veltīta poētiskā upe Daudziņa izpildījumā. Tāds viņš ir — aktieris starp karu un dzeju.