Foto — Reinis Hofmanis, F64.
Slavenā gleznotāja Vija Celmiņa stāsta par vergošanu mākslai, miljoniem vērtām izsolēm un savu bērnību
Jūras viļņi. Zvaigžņotas debesis. Kas šajās vienveidīgajās ainās mūs tik ļoti pievelk, ka varam skatīties un skatīties, un, jo ilgāk tajās veramies, jo grūtāk atrauties? Meditatīvs, hipnotizējošs, šis ilgais, intensīvais skats sasaista mūsu mazo, konkrēto «es» ar kaut ko neaptverami lielu, kas nemitīgi kustas vai ņirb, tomēr savā dziļākajā būtībā paliekot nemainīgs.
Vija Celmiņa uzreiz uzsvērtu, ka viņas daudzie no okeāna vai kosmosa fotogrāfijām veidotie zīmējumi, grafikas un gleznas nav ne viļņi, ne zvaigznes, bet tikai ar grafītu vai krāsu uz papīra vai audekla veidoti, plakani mākslas darbi. Taču tiem, kas uzlūkojuši viņas darbus, tie drīz vien paver to pašu dziļumu kā īsts okeāns vai zvaigznājs, no kura nevar novērst skatienu.