Laba gaume suvenīros mēdz piekāpties sentimentālu atmiņu priekšā, taču tas nevar būt bezgaumīgu suvenīru tiražēšanas attaisnojums. Latvijā ir suvenīru ražotāji, kas to spēj pierādīt, un viņu kļūst arvien vairāk
Kādreiz viss bija vienkārši. «Tautiskus» Rīgas un Latvijas suvenīrus padomju laikā pārsvarā izgatavoja ražošanas apvienībā Daiļrade*, Ēģiptē dzimušais grieķu izcelsmes dziedātājs Demiss Rusoss savā smalkajā balsī dziedāja par ceļošanu «no vieniem pagājušo dienu suvenīriem pretī nākamajiem», un padomju cilvēka pieticīgi šaurajā dzīves uztverē par suvenīru jeb piemiņas lietiņu (souvenir - atmiņa, franču val.) varēja kļūt jebkas - kaut vai vienreiz lietojamas šķiltavas vai plastmasas pildspalva. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas apvienība Daiļrade izira un iznīka, «rietumu» mantas izrādījās pavisam parasti ikdienas krāmi, bet par šķietami populārākajiem Rīgas un Latvijas suvenīriem kļuva Kaļiņingradas dzintara krelles, nezināmas izcelsmes krievu koka lellītes matrjoškas un pie ledusskapju durvīm lipināmi magnētiņi - vai nu jau izgatavošanas brīdī pabalējušām kapu plāksnītēm līdzīgas igauņu fotobļembas, vai no kaut kāda universāli pieejama un visu pasaules pilsētu suvenīru veikalos sastopama ķīniešu materiāla izgatavoti koši krāsaini reljefi plāceņi ar attiecīgās pilsētas «motīviem».