No kreisās: Guntera lomā Markus Jupiters, Hāgens — Johans Šinklers un Gutrune — Elizabete Strida.
Operā Dievu mijkrēslis režisora ironiskais stāsts dažbrīd aizēno lielisko mūziku
Nacionālā opera ar pēdējo tetraloģijas darbu Dievu mijkrēslis noslēdza četru Riharda Vāgnera Nībelungu gredzena operu ciklu. Tas bija izcils izaicinājums un ambiciozs projekts ne tikai mūsu kultūrai, bet, iedrošinos apgalvot, visai valstij. Pasaules mūzikas kartē Rīga ir Vāgnera pilsēta, un pirms tetraloģijas cikla sākuma daudziem bija šaubas, vai projekts izdosies. Nu var teikt «bravo» operas kolektīvam par drosmi, uzņēmību un spēju pārvarēt grūtības.
Mūsu Baltais nams operas apmeklētājus jau gadiem pieradina pie mūsdienu Vācijas operu uzvedumu estētikas, kurā izteikti dominē neglītais, dzīves brutalitāte un negācijas. Ja operas cienītāji vēlas redzēt klasiskus uzvedumus, tad jāmeklē tie opernami, kuri ievēro vidusšķiras gaumi un vēlmi redzēt operu kā mākslu templi, kurā dzīves realitāte neiekļūst. Arī pats Vāgners savā daiļradē vairījās iztapt skatītāju gaumei un operu kā žanru tiecās tuvināt grieķu traģēdijai ar mākslas pārdzīvojumu - katarsi. Veids, kā to sa-sniegt, šodien ir režisora ziņā. Mēs dzīvojam režisoru laikmetā, viņu rokās ir stāsta vizuālais pavediens, un, patīk mums tas vai ne, viņu varā ir izstāstīt savu redzējumu.