Kadrs no filmas Pasaka par tukšo telpu.
Kristas Burānes filma Pasaka par tukšo telpu latviešu dokumentālajā kino atgriež izcilību
Filma domās iemājo ilgi un uz palikšanu. Darbs par izcilo latviešu scenogrāfu Andri Freibergu kalpo ne tikai kā tilts starp kino un skatuves mākslām — teātri un operu —, bet arī no jauna apliecina, ka Latvijas kino dokumentālais žanrs turpina būt auglīgs placdarms jauniem domu strāvojumiem, drosmīgiem un oriģināliem stāstījuma paņēmieniem. Pasaka par tukšo telpu, gluži kā tās centrālais tēls scenogrāfs Andris Freibergs (79), rada jaunu telpu domai, nevis seko priekšrakstītiem noteikumiem vai pieņēmumiem.
Kā portretfilma Kristas Burānes darbs ir krasi atšķirīgs no vietējā vidē tapušiem dokumentālajiem stāstiem par nozīmīgām kultūras vai kādas citas jomas personībām. Tā nedeklamē pagātnes notikumus, cenšoties tiem piešķirt jēgu vēsturiskā kontekstā, nekurbulē mākslīgu patosu, bet gan nepretenciozi un ar asu fokusu stāsta par mākslinieka neizskaidrojamo impulsu radīt, neraugoties uz dzīves neparedzamajiem un dažkārt traģiskajiem pavērsieniem.