Aktieru ansamblis tehniski spēlē nevainojami, lai arī apjomu un dziļumu tēliem nepiešķir. Foto — Kristaps Kalns
Nacionālā teātra izrāde Man 30 gadu — mūzikls par būvniecību. Un mazliet par mīlu
Šīs sezonas Nacionālā teātra repertuāra smagsvars Man 30 gadu ir jubilejas iestudējums — lugas autoram, vienam no 20. gs. nozīmīgākajiem latviešu režisoriem un dramaturgiem Pēterim Pētersonam šogad paliktu deviņdesmit pieci. Savulaik — 1962. gadā — darbs ar panākumiem pirmizrādīts tieši Nacionālajā, tobrīd Drāmas, teātrī, un par lugas galveno varoni Rozi aktrises Veltas Līnes atveidojumā kā par nepārspējamu dailes etalonu pielūdzēji sajūsminās vēl aizvien.
Luga stāsta par otro pēckara desmitgadi, kad visu veidu celtniecība (no tiltiem līdz jaunajam padomju cilvēkam un komunistiskajai nākotnei) traucas uz priekšu ātrvilciena tempos. Roze līdz šim dzīvojusi nepareizi — nav strādājusi, nav klausījusi kolektīvu. Nu, pārkāpusi trīsdesmitgades slieksni, viņa stāv krustcelēs — grimt vai izpeldēt, atgriezties pie savas bijušās mīlestības Kaspara, kas viņu joprojām grib vest uz pareizā ceļa, vai turēties pie jaunā iemīļotā — komponista Tora, kurš gluži nepedagoģiski pieņem viņu tādu, kāda Roze ir. Pētersona atbilde savulaik bija skaidra — personiskais ir mazsvarīgāks par sabiedrisko, Rozei vajag pāraugt. Savukārt pēc 40 gadiem, veroties 21. gs. aktieros un klausoties, kā izrādē klavieres spēlē Raimonds Pauls, interesantākais ir jautājums — kas no tā visa izrādījusies paliekoša vērtība?
