Ingas Ābeles stāstu krājums Balta kleita — deviņi stāsti par mūžīgo sievišķību
Katram stāstam dots sievietes vārds. Tie pa druskai kalpo arī par norādi, kā konkrētais sižets atminams. Vai gan citādi var būt, ja Malda dzīvo nekurienes vidū, nostumta prom no ļaužu acīm, ar pasaulei atsvešinājušos meitu? Pašas bērni dzimuši, kā pagadās, arī mazbērns aug bez tēva.
Margarēta ir īpaša, gluži kā Fausta Grietiņa, taču pati sava mirdzuma neapzinās, mazpilsētas tenkās klīst ziņa, ka viņa ir mazliet nepieskaitāma.
Donnai nevar būt parasts liktenis, gluži kā sievietes Marka Šagāla gleznās, viņa levitē virs laika, jūlijs viņai ir šūpoles. Lindas stāstā mēmā pasaule ierunājas aizmirstā valodā. «Linda» lībiešu valodā nozīmē ‘liepas zars’, un folkloras kopu tālākmācītais Lieldienu rīta putnu dzīšanas rituāls, kura teiksmainā nozīme sen jau aizmirsusies, Lindas stāstā iemanto jaunu jēgu. Sandra ir kā Pēra Ginta Solveiga, viņas stāsta centrā ir dēkainis vīrietis, ar kuru viņa dzīvot nevar un bez kura arī nevar.
