NULL
Lasot populāro romānu Mājsaimniece, Tolstojs liekas žēlsirdīgais eņģelis
Grāmata, uz kuras vāka rakstīts, ka par to visi runā, manī radīja vēlmi kliegt. Vismaz Džilas Aleksandras Esbaumas romāna Mājsaimniece pirmajā pusē. Es nekādi nespēju līdzpārdzīvot galvenajai varonei Annai, kura laiku pavada vaimanājot - man ir bēdīgi, vai, cik man ir bēdīgi, es nezinu, ko lai es ar sevi iesāku, esmu pārāk pasīva, lai kaut ko mainītu, vai, vai. Īpaši grūti līdzbēdāties bija tāpēc, ka, iedomājoties mājsaimnieci ar trim maziem bērniem (viens vēl zīdainis) un lielu māju, gribas nikni bļaustīties - pa kuru laiku tu vari tik daiļi bēdāties, ko? Bērni jābaro nav? Kas tīrīs māju? Kā tāda piekasīga mazpilsētas kaimiņiene, tā es uzvedos. Varbūt aiz skaudības? Jo rakstniece savu Annu katru dienu sūta uz vācu valodas kursiem, tikties ar mīļākajiem, staigāt pa pilsētu dziļās pārdomās par savu bēdīgumu, un, lai to remdētu, liek apmeklēt psihoanalītiķi. Bērnus pa to laiku aprūpē vīramāte. Kura, pēc Annas domām, nav gana iejūtīga pret vedeklu. Vīrs nav gana saprotošs. Draugu nav. Šveicē viņa nejūtas kā mājās, bet uz dzimto ASV atpakaļ negrib. Vai, cik bēdīgi, vai cik bēdīgi... Kad ir īpaši bēdīgi, Anna dodas naktī paraudāt uz netālu no mājas esošā soliņa. Skaistā Šveices kalnu ainavā, starp citu. Katra trīs mazu bērnu māte vakarā bezsamaņā aiz pārpūles iekrīt gultā, es lasot bļaustījos!
