Galvenā līnija ir seržanta Lapiņa (Andris Keišs) stāsta izvērsums un strupceļš, kurā tas galu galā noved. Filmas publicitātes foto.
Jaunā spēlfilma Seržanta Lapiņa atgriešanās ir kā JRT Latviešu stāstu turpinājums
Mēģināšu īsi izteikt galvenos iespaidus par režisora Gata Šmita komandas jauno spēlfilmu Seržanta Lapiņa atgriešanās. Bija ko izsmieties, sekojot līdzi prasmīgi savītajam sižetam ar ainām «iz tautas dzīves». Tās atgādināja Jaunā Rīgas teātra Latviešu stāstu turpinājumu, kuros aktieri (bravo! - sevišķi jau Guna Zariņa un Gatis Gāga) nevis spēlē, bet dzīvo. Iespējams, ka šo veiksmju pamatā ir lieliska nabadzīgākās tautas daļas mentalitātes pazīšana, jo ar bagātnieka Ervīna (Viļa Daudziņa varonis) psiholoģiski ticamu atveidošanu tik labi nav veicies. Pēc filmas veidotāju domām, Ervīns, «tāpat kā mēs visi, ir ar pazeminātu stresa toleranci. Tas liek viņam uz kreņķiem sadzerties šņabi, dzērušam braukt ar auto un kļūt depresīvam nelaimīgas mīlestības dēļ. Bet, ja viņam ir nauda un ja par viņu raksta dzeltenā prese, tad «mēs» viņu apskaužam, pazemojam un sev iesuģestējam, ka moderna māja jūras krastā, kas nepieder mums, - tas ir apvainojums. Par sevi mēs smiesimies labsirdīgi, bet par viņu - nenovīdīgi. Tā pati psiholoģiskā pozīcija, kas Pāvila Rozīša Ceplī.