“…lūdzu samaksājiet īpasniekiem 10 kartīgu tirgus cenu…” Ārkārtīgi bīstama ideja. Tai varētu piekrist tikai tad, ja būtu kaut mazākā cerība, ka kārtīgo tirgus cenu zaļie maksās no savas kabatas. Par pašu godīgā darbā nopelnītu naudiņu. Bet tādas vides trubadūriem nav pēc definīcijas.
Ja arī kādu eiriku tiem, kuri vissmagāk cieš no zaļo iedomām, piespriedīs, tad tas notiks no budžetiem. Tātad no manis un Jūsu pelnītā. Un pat to ar lielu ticamību dalīs tie paši vides aizstāvji pēc savas zaļā taisnīguma izpratnes. Nav grūti paredzēt, kuriem cietējiem tā nauda tiks.

OIK bija tikai ziediņi Latvijas merogā, globālā kvotu tirdzniecība būs odziņas. Tirgū tiks piedāvāti dabas aizsardzības plāni, bet labuma saņēmēji būs plāna īstenotāji – valsts vai privātas organizācijas, piemēram, kāda Ornitologu biedriba.
Vērtspapīru pircēji būs uzņēmumi Vacijā, Francija u.t.t., kuru saimnieciskās darbības rezultātā tiek iznīcināta vai ievērojami ietekmēta ekosistēma. Investējot piedāvātajos ekosistēmas saglabāšanas vai dabas aizsardzības projektos, tiks kompensēta saimnieciskās darbības radītā ietekme un uzņēmumi no “piesārņotājiem un iznīcinātājiem” pārtaps dabai draudzīgos uzņēmumos.

Lai šādu tirgu attīstītu, tā veidotājiem nepieciešams ievērojami palielināt aizsargājamo dabas teritoriju īpatsvaru un izstrādāt sugu aizsardzības plānus, kas ierobežo zemes īpašnieku brīvību apsaimniekot savu zemi.

Ka kvotu tirdzniecība ir grandioza korupcija – to neredz tikai zaļi domājošie. Bet iespēja to ieviest, tāpat ka OIK, radās no vispārējā progresīvi progresējošā ekoidiotisma, kas iesākās 50to gadu naivumā bet globāli izvērtās pēc PSRS sabrukuma. Visādi miera, progresa un darbaļaužu aizstāvji nu metās aizstāvēt klimatu un vidi. Lielākā daļa to sākumā nebija tieši apmaksāti, dzenulim derēja iespēja sevi pašapliecināt uz produktīvu darbu nespējīgām radībiņām. Pamazām viedojās iespējas dabūt kādu viduvēji apmaksātu vietiņu atbilstošā kantorī, veiksmīgājiem tikt augstākos krēslos vai pie doktora grāda un apmaksātiem pētījumiem ar iepriekš pasūtītiem rezultātiem. Masu saziņas zvaigžņu loma arī nav par zemu vērtējama. Dabiski, ka šo procesu pamanīja nopietnāki ļaudis un radās zaļā biznesa paveidi, cits par citu smirdīgāks.
Mūsu pašu Latvijā vispirms bija vides aktīvistu brēka par mazajiem HES, tikai pēc tās un no tās ar zaļo panāktu plašu atbalstu un garantētu sabiedrības nespēju protestēt izauga OIK darboņi. Pārējā pasaulē līdzīgi – vispirms skaļi murgi, tad kluss bizness. Tāpēc nevērtēsim zaļos trubadūrus par zemu.

OIK par elektrību no cūku mēsliem, lai nesmirdētu visa apkārtne no kanalizācijas un sadzīves atkritumiem pašā sākumā ir maksāts visās attīstītās valstīs, jo tas ir nozīmīgi ekoloğijai. OIK par elektrību no saules, lai veicinātu solārās enerğijas ieguves ātrāku ieviešanu un tas ir tikai normāli.
OIK par elektrību no koksnes un importētā metāna, ir tikai čekistu publiski piesmietā morālā kropļa, Savicka apteksnes Dombrovska un Pederastu parķijas know-how.

Vai tas par ko Jūs runājat ir likuma projekts par koku ciršanas vecuma un caurmēra samazināšanu?

Es runāju par veciem ierobežojumiem, no kuriem kaimiņvalstis atteikušās. Par saimnieku , vergu un dzimtcilvēku un komunistu domāšanu un attieksmi pret dabu un īpašumu.

Atvainojos, man likums un MK noteikumi nav viens un tas pats, un vairāk priecājos ka tiks stādīti Latvijas zinātnieku selekcionēti stādi tepat Latvijā nevis milijoniem pārdoti kaimiņvalstīm.

Piedodiet par neprecizitāti, ja tas maina lietas būtību. Vai Jūsuprāt cilvēki, kas iebilst, satraucas bez pamata un situācija ar mežu izciršanu nav sasniegusi to robežu, kad jāsāk domāt par kādiem neatgriezeniskiem vai vairāk kā vienas paaudzes laikā labojamiem procesiem dabā? Vai tas ko rāda acis – bez dzīvības, izmiruši izstrādātie meži, noraktie purvi, par šķeldas ražotnēm pārvērsti meži, milzīgas ar krūmiem aizaugušas izcirstās teritorijas, kas pārvērš Latvijas ainavu – vai tas ir pašapmāns?
Nosauciet, lūdzu, veiksmīgus piemērus 30. gadu laikā atjaunotiem mežiem un cik tas ir %.

Es arī domāju ka Latvijas mežos viss varētu būt labāk, bet to panākt ar saimnieka apziņas veidošanu nevies ierobežojumiem, represīvam metodēm un dažadām panikas celšanas akcijām, ko piedavā mums ornitalogi.

Sākumā neko sliktu nesaskatu Latvijas meža zinātnieku piedāvātajai “burkāna” politikai, kas nozīmē: ja kopsi mežu un tas sasniegs kokrūpniecībai optimālus izmērus, un iestadīsi vietā vēl raženāku mežu, tad tu un tavi bērni varēs baudīt sava darba augļus. Manuprāt mums ir labs piemērs kam varam meža apsaimniekošanā līdzināties, tā ir Somija.

Par krāsām nav ko brīnīties – visi arbūzi no ārpuses ir zaļi.
Nekāda plānveidīguma zaļo kampaņām vairs nemaz nevajag, jau izveidojusies nepārtraukta plūsma. Kā redzam arī tepat – pietiek ar skaļumu. Sirdsgudrās tautas atbalsts kompetentas žurnālistikas un pavisam nesavtīgu NVO aktīvistu vadībā jau garantēts. Un ja vēl kāds zaļā biznesā ieinteresēts piemaksā… Var dzīvot zaļi. Daži. Pārējā tauta ne tikai piemaksās, bet arī laimē dies līdzi. Un meklēs vainīgos pie tā, ka pašu dzīve ne gluži tik lepna, kā taisnīgi pienāktos. Atradīs.

Manuprāt daudziem zem zaļās krāsas tomē ir sarkana domāšana, “ja nav man, tad lai nevienam”, “viss pieder visiem!” un vienkārši un latviskais ” kapēc kaimiņam ir, bet man nav?”

Ja nu kāds mani kaitina, tad tas esi Tu biotop. Tik bezkaunīgi cilvēki tomēr ir retums un tāpēc īpaši izceļas

Alkatības Augstā dziesma – iet pāri līķiem, ja naudu vajag. Tu esi mantrausis un tāpēc tā raksti, vai tā raksti, tāpēc ka esi mantrausis. Man bail no tdiem cilvēkuem kā Tu , Mantrausi.
Jādomā arī ka esi ZZS vai NA vēlētājs

Dusmupūcit, ar vārdiem te nekas nav līdzams.
Pati taču reiz jau aprakstīji savu ideālu – bordānus ādas mēteļos ar mauzeriem. Tātad zini, kas un kā darāms. Ar matraušiem tikai tā. Mežu īpašniekus un citus buržuīnus – pie sienas.

protams, kā saka – komčekistu asiņainais dzelžainais zābaks uz kakla un notiek vien gļēva sēkšana – nekāds vispārējs sabiedrības uzrāviens nav – kā pirmskara Latvijā – kad bijām lasošākā nācija, jaunas skolas, jaunas bibliotēkas, tik daudzi teātri , kino – šodien ir vien paliekas no visa bijušā spožuma