Zinātnieki var runāt par visu – zinātniekiem nekas nav tabu, tie pēta visu. Un, ja tā, tad var, piemēram, sasaukt etnoloģijas simpoziju par tēmu “Polinēzijas cilšu eksotiskie rituāli”. Apspriest tēmas vēsturi, iegūt faktus un autoritatīvus zinātniskus ziņojumus par kanibālismu.
Lūk, par kanibālismu, izrādās, var parunāt un nepārkāpt zinātniskā loka robežas.
Vienlaicīgi ar zinātnisko diskusiju uzrodas radikālie kanibāli, kurus noteikti pamana plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos. Tie tad ir “sliktie kanibāli”, kuriem pretnostāda citu biedu – galēji neiecietīgos, „kuri aicina sadedzināt sārtos tos, kas nav tādi kā viņi”.
Overtona logs ir pārvietots. Nodrošināta pāreja no bezkompromisa negatīvas attieksmes pret jau nedaudz pozitīvāku. Raisās sarunas – ko par cilvēka gaļas ēšanu domā britu zinātnieki, ko pagaidām vēl par deģenerātiem dēvētie radikāļi.
Pirmā etapa mērķi – noņemt tabu un piesaistīt plašāku auditoriju – ir sasniegti.
Nākamais Overtona loga solis virza kanibālisma tēmu no radikālās jomas uz iespējamības zonu.
Šajā posmā turpinās zinātnieku sacītā citēšana. Nedrīkst taču novērsties no zinībām. Tie, kuri atsakās apspriest šo parādību, tiek nodēvēti par fanātiķiem un liekuļiem.
Un, nosodot fanātismu, šai parādībai jāpiešķir elegants un zinātnisks nosaukums – antropofagija. Kanibālisms nu vairs nepastāv.
Bet arī šo terminu drīz atzīs par aizvainojošu un nomainīs.
Jaunu nosaukumu konstruēšanas mērķis ir nošķirt problēmas būtību no tās nosaukuma, atraut vārda formu no satura, nogriezt ideoloģiskajiem pretiniekiem mēli. Kanibālisms vispirms tiek pārsaukts par antropofāgiju, tad par antropofīliju. Līdzīgi kā noziedznieki nomaina uzvārdus un pases.
Līdztekus spēlei ar nosaukumiem notiek precedentu – vēsturisku, mitoloģisku, aktuālu vai vienkārši izdomātu meklēšana:
– “Atcerieties leģendu par sevi ziedojošo māti, kura dzirdīja savus izslāpušos bērnus ar savām asinīm?”
– “Seno dievu vēsture, kur visi ēda visus – tāda romiešu uztverē bija lietu kārtība.”
– “Nu, bet mums tuvāk esošajiem kristiešiem ar antropofiliju viss ok, tie joprojām rituāli dzer sava Dieva asinis un ēd tā miesu.”
– “Pirms spāņu konkistoru iebrukuma Amerikā pastāvēja veselas antropofilu civilizācijas ar bagātu kultūru.”
Galvenais mērķis šajā posmā – vismaz daļēji pasargāt cilvēkēdājus no kriminālvajāšanas. Vismaz attiecībā uz kādu vēsturisku posmu.
Pēc tam, kad radies kāds leģitimizācijas precedents, ir iespējams pārvietot Overtona logu no pieņemamā uz saprātīgo:
– “Vēlme ēst cilvēkus ir ģenētiski noteikta cilvēka dabā”;
– “Dažreiz nākas cilvēku apēst, ja ir pārliecinoši iemesli”;
– “Ir cilvēki, kuri vēlas, lai tos apēd”;
– “Aizliegtais auglis vienmēr ir salds”;
– “Brīvam cilvēkam ir tiesības izlemt, ko viņš ēd”;
– “Neslēpiet informāciju un ļaujiet katram saprast, kas viņš ir – antropofils vai antropofobs”;
– “Vai tad antropofilija nodara kādu kaitējumu?”
Sabiedrības apziņā tiek mākslīgi radīts “cīņas lauks” par šo problēmu. Abās pusēs parādās biedējoši tēli – kanibālisma radikālie atbalstītāji un radikālie pretinieki.
Reālos pretiniekus – normālos cilvēkus, kuri nevēlas būt vienaldzīgi pret šo problēmu, mēģina identificēt kā radikālus nīdējus. Tos iztēlo par radikāliem psihopātiem, agresīviem fašistiem, kanibālu nīdējiem, kas aicina likvidēt visus antropofilus, ebrejus, komunistus un nēģerus.
Šādā scenārijā tie, kas sauc sevi par antropofiliem, paliek it kā pa vidu, “prāta teritorijā”, kur ar lielu patosu, ar “veselo saprātu un cilvēcību” nosoda visu veidu radikālos ekstrēmistus.
“Zinātnieki” un žurnālisti šajā posmā pauž, ka cilvēki visā to vēsturē reizēm ēdot viens otru, un tas esot jauki. Tagad antropofili tēmu var pārnest “No saprātīgā uz populāro”. Overtona logs virzās tālāk.
Antropofilija iekļūst masu medijos, ziņās un tolkšovos. Cilvēkus ēd filmās un dziesmās.
– “Vai jūs zināt, ka slavenais komponists X ir antropofils?”
– “Un tas labi pazīstamais rakstnieks Y visu mūžu bijis antropofils un par to pat ticis vajāts”;
– „Starp citu, kā jums patīk Lady Gagas klips «Eat me, baby”?”;
– “Tie ir radoši cilvēki. Nu, apēda savu sievu, nu un tad?”;
– “Viņi patiesi mīl savus upurus. Apēst – tas nozīmē mīlestību!”
– “Antropofiliem ir paaugstināts IQ un viņi ievēro stingru morāli”;
– “Antropofili ir paši cietuši, viņus dzīve ir piespiedusi”;
– “ Antropofili ir tik izglītoti”;
– “Atpakaļrāpulīgajiem antropofilu nīdējiem nav nekādas tiesības ložņāt pa svešām ēdienkartēm”;
– “Mēs jums pastāstīsim traģisku mīlas stāstu! Viņš gribēja viņu apēst! Un viņa gribēja tikt apēsta! Kas gan mēs esam, lai viņus nosodītu? Varbūt tā ir mīlestība? Kas jūs tādi esat, lai stātos ceļā mīlestībai?!”
Komentāri (26)