Kurta Vonneguta grāmatā “Kaķa šūpulis” darbība norisinās uz kādas salas, kurā divi brāļi ir izveidojuši savu ideālo sabiedrības modeli. Un tā pamatakmens ir ideja “labais mežā, ļaunais pilī”. Citiem vārdiem, tika radīta ilūzija, ka viens no brāļiem, kurš ir salas valdnieks, nežēlīgi vajā otru brāli, kurš it kā slēpjas pilsētā.
Sistēma strādā lieliski. Ļaužu prāti ir nodarbināti, ļaužu domām ir absolūti precīzs un nemainīgs vektors – žēlot un dievināt labo mežā un klusu ienīst ļauno pilī.
Šo modeli ar steigu vajadzētu pielāgot latviešiem. Un ne jau tikai tiem “vienkāršajiem ļaudīm”, kā sabiedrību reizēm labpatīkas dēvēt politikas “ekspertiem”. Bet arī inteliģencei, tai vēl jo vairāk.
Tajā brīdī, kad Zatlers nolēma atlaist Saeimu, viņš bija Robins Huds, tautas varonis un iedvesmotājs. Visi mēs draudzīgi devāmies “atlaist” un pēc tam “ielaist” jauno varoni politikas arēnā. Tagad, jau pēc pirmajiem Zatlera nepopulārajiem lēmumiem, tie paši “atlaidēji” un ZRP ievēlētāji ir gatavi apēst viņu bez sāls.
Cik ātri un un pat ar zināmu baudu mēs esam gatavi vilties un atgriezties pie “atkal mūs piedirsa, atkal mūs čakarē, atkal jau mēs … ak nabadziņi”. Komentāros internetā var pamanīt pietiekoši daudz cilvēku, kas atzīstas, ka sākumā ir Zatleram ticējuši, bet tagad vīlušies. Atļaujiet pajautāt, ja jau uzticējāties Zatleram toreiz, tad kāpēc neuzticaties tagad? Kas tad tā ir bijusi par ticību, kuru var sagraut ar vienu nepopulāru lēmumu.
Un vēl kādu!?
Lēmumu neturpināt tādā pašā garā, kā līdz šim, bet mainīt Latvijas politiku, pacelt to pieaugušu cilvēku līmenī, dialogu un sadarbošanās līmenī. Jā, iespējams, SC darbības diktē ļaudis no Krievijas, un būtu savādi, ja tas tā nenotiktu, jo ar ko gan citu Krievijai runāt? Jā, SC ir populisti, jā, iespējams, viņi visu var salaist dēlī, ja tiks valdībā. Taču vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir pielaist viņus pie pogām. Un nav labāka brīža kad to izdarīt, kā šis – kad Vienotībai un ZRP kopā tomēr ir vairāk mandātu un iespēja kontrolēt procesus.
Taču nē. Mēs labāk izvēlamies pirmo un gardāko kumosu; redzamu ienaidnieku (žēl, oligarhi aizgājuši, nav uz ko riet) un redzamu tautas nodevēju. Tagad mums ir ko darīt, žurnālistiem ir ko rakstīt, “ekspertiem” ir ko ekspertēt. Mēs esam gatavi iemācīties no galvas katru satversmes burtu, lai varētu precīzi un bez aizķēršanās noskaitīt Saskaņas Centram visus viņu sliktos darbus, paziņot, kādi viņi ir maitas.
Un arī tu, Zatler, esi maita. Nemaz nenāc klāt, negribu ar tevi runāt!
Šī situācija pierāda, ka latvieši joprojām nav gatavi dialogam. Jā, neērtam, sarežgītam, taču dialogam, kas, manuprāt, ir vienīgā cilvēka cienīgā komunikācijas forma. Nevis muguras uzgriešana, kā latvieši to mīl darīt, izliekoties ka krievu Latvijā nemaz nav. 20 gados ir uzbūvēts virtuāls geto, kurā ir “sadzīti” visi “okupanti”, viņu sievas un bērni. Lai ir nost no acīm.
Rādās ka mēs joprojām saprotam vai nu tikai pletni, vai arī 100% nedalītu mīlestību. 99% jau vairs neder, tā jau ir nodevība.
Lūk, kāpēc pasaulē ir nepieciešams ļaunums. Lai būtu ko plakani ienīst (тупа ненавидеть)!
Komentāri (38)