Neesmu IT eksperts. Esmu Itālijas civiltiesību notārs, kurš interesējas par savas profesijas attīstību, tāpēc saprātīgu daļu pēdējā gadsimta ceturkšņa esmu pētījis IT un tiesību jomas mijiedarbību. Manas piezīmes par mākslīgo intelektu notāru ikdienā, protams, nav jāuzskata par visaptverošu tēmas apskatu. Nerunāšu, piemēram, par satraucošo pastardienas ideju, ka mākslīgā intelekta ieviešana ieviesīs neizbēgamu cilvēces dekadenci. Man nav tam pierādījumu, un pat pasaules labāko ekspertu domas šajā jautājumā dalās. Tomēr ceru, ka mākslīgais intelekts jau drīzā nākotnē sniegs būtisku palīdzību notāru darbā, kaut arī katrā tehnoloģiskajā progresā neizbēgami ir savi zaudētāji.
Sakarības baitu virknējumos nav visa patiesība
Reiz līdzdarbojos Romā kādā hakatonā par mākslīgo intelektu un nekustamā īpašuma pārdošanu, kad pie manis pienāca pāris jaunu un patiesi talantīgu IT pētnieku un teica, ka viņi nevar saprast visu to ņemšanos ap zemesgrāmatām. Pietiktu taču ar tagu Google Maps; pārdevēji varētu nodot īpašumu pircējiem, mainot šo atzīmi ar savām Google parolēm… Ja kāds pārliecinoši saka, ka advokātus, tiesnešus un notārus drīz varēs aizstāt ar mākslīgo intelektu, neuztveriet to kā absolūtu patiesību.
Atskatoties mākslīgā intelekta vēsturē, pusgadsimtu ilgušajos mēģinājumos iemācīt mašīnām cilvēka prāta likumus tika ieguldītas lielas cerības (un milzīga nauda). Var saprast, piemēram, Pentagona vai CIP mežonīgo interesi par automātisku krievu-angļu tulkošanas rīku aukstā kara laikā. Brīžiem šķita, ka risinājums tūlīt būs rokā, taču tā nekad nenotika. Piemēram, 1997. gadā IBM dators Deep Blue šaha spēlē uzvarēja pasaules čempionu Gariju Kasparovu. Tas tika pasludināts par vēsturisku orientieri, tomēr par tādu nekļuva. Šahu definē skaidri formulētu noteikumu kopums, ko mašīna var viegli iemācīties; reālajā pasaulē tā nenotiek. Nav iespējams likt vienos svaru kausos tādus noteikumus kā “laidnis pārvietojas tikai pa diagonāli” un “sievas guļ tikai ar saviem vīriem”.
Radikālas pārmaiņas iestājās brīdī, kad speciālisti atteicās no centieniem likt mašīnai atdarināt cilvēka smadzeņu darbību un pārgāja uz tīri statistisku pieeju. Iekārta pamana, ka tad, kad notiek A, parasti notiek arī B; tā nezina, ko nozīmē A un B; tai nav ne mazākās nojausmas par to, kas vieno A un B; tā tikai norāda uz statistisku varbūtību. Šāda procedūra, kas iespējama, pateicoties internetā pieejamajam milzīgajam salīdzināmo datu apjomam, ļauj atrast savienojumus, kas paslīd garām cilvēkam, un definēt cēloņu un seku attiecības. Tomēr tas nenozīmē, ka sistēma spēj piedāvāt radošu analīzi. Ņemsim par piemēru Shazam – brīnišķīgu lietotni, kam ir pa spēkam atpazīt gandrīz jebkuru melodiju pasaulē. Tā darbojas algoritmiski, salīdzinot melodijas digitālo pirkstu nospiedumu ar datu bāzē pieejamo informāciju. Ja es skaļi dungošu Bēthovena 5. simfonijas pirmo takti, lietotne nereaģēs labi un atbildēs, ka mūzika nav identificēta. Ja skaņdarbu ir grūti atpazīt, tā piedāvās Gidonu Krēmeru vienā mēģinājumā un Lady Gaga nākamajā, kaut arī analizē vienu un to pašu skaņdarbu. Lietotne nepazīst mūziku, tā vienkārši dara visu iespējamo, lai atrastu līdzības starp baitu virknējumiem.
Kāpēc emocionāls lēmums ir labāks par aukstasinīgu?
Tikmēr cilvēks atšķirībā no kaķa, kam ir deviņas dzīvības, dzīvo savu vienīgo dzīvi, viņam ir ģimene, sabiedrība, viņš satiek citus cilvēkus, veido attiecības. Cilvēka ķermenim ir sava loma. Mēs jūtam, kā nosarkst vaigi, pirms esam koncentrējušies uz apmulsuma iemeslu. Emocijām arī ir sava loma. Varētu teikt: aukstasinīgs lēmums daudzos gadījumos ir labāks, bet, manuprāt, tā tomēr nav – divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, emocijām jābūt daļai no lēmuma, kas nāk cilvēkiem par labu. Ko darītu Rietumu valdības, ja pasaulē jaudīgākais algoritms teiktu, ka atbalstīt Ukrainu nav saprātīgi? Dažos gadījumos tam tiešām varētu būt taisnība, taču cilvēkiem ir tiesības risināt problēmas savas izpratnes ietvaros, un emocijas (piemēram, bailes no Krievijas iebrukuma) noteikti ir šādas izpratnes sastāvdaļa. Otrkārt, kā sodīt mašīnu, kas izdara noziegumu? Atslēgt tai elektrību? Sodi saskaņā ar krimināllikumu ir tikai niecīga cilvēka dzīves ierobežojumu daļa: sociālie ierobežojumi ir vēl spēcīgāki. 2017. gada oktobrī Saūda Arābijas valdība nolēma piešķirt pilsonību robotei Sofijai. Pilsonim ir jābūt personai, kas ir atbildīga par savām darbībām, taču mēs nevaram sagaidīt jēgpilnu atbildību no mašīnas.
2016. gadā The Washington Post tika publicēts pētījums par COMPAS – sistēmu ASV krimināltiesās, kas nosaka drošības naudas apmēru, analizējot vairākus parametrus par iespējamo likumpārkāpēju (rase nav viens no tiem). Pētījums norādīja uz neobjektivitāti sistēmā: melnādainie tiek atbrīvoti pret lielāku drošības naudu nekā baltie. Analizējot notikumus, kas sekoja atbrīvošanai pret drošības naudu, žurnālisti secināja, ka cilvēki, kuriem noteikta lielāka drošības nauda, biežāk izdarīja atkārtotu noziegumu. Dati bija gandrīz identiski baltādainajiem un melnādainajiem, tāpēc prognoze, kas ietverta COMPAS iznākumā, nebija rasistiski neobjektīva. Galu galā nācās izdarīt acīmredzamu secinājumu: ASV melnādainie noziedznieki biežāk izdara atkārtotu noziegumu, un tā nav COMPAS vaina. Un tomēr, dati ir mākslīgā intelekta pusē, taču neatspoguļo visu stāstu. Cilvēks, kurš spriež tiesu, iespējams, izvēlētos neprasīt lielāku drošības naudu trūcīgākiem ļaudīm, kuri nevar to atļauties, jo palikšana cietumā viņiem nozīmētu darba zaudēšanu un smagāka nozieguma risku, atkal nonākot brīvībā. Šādu gribas izpausmi ir veltīgi meklēt datos: tā mīt cilvēkā, kas dzīvo un satiekas ar citiem cilvēkiem, kuram ir sirds un prāts, viedoklis, emocijas un sapņi.
Kā mākslīgais intelekts palīdzēs notāru darbā?
Kaut arī mākslīgais intelekts nevarēs stāties notāra vietā, es tomēr ceru, ka jau drīzumā tas sniegs būtisku atbalstu notāru ikdienā. Mazāk sarežģītos gadījumos pakalpojumi būs tieši vērsti uz klientiem: piemēram, mākslīgais intelekts var sastādīt vienkāršu testamentu. Bet vairumā gadījumu tas būs ikdienas atbalsts notāriem, piemēram, reģistri varētu kļūt par pagātnes suvenīru, un informācijas izguve datubāzē varētu kļūt pilnībā automatizēta. Datu precizitāte mums visiem nāktu tikai par labu. Varam viegli iztēloties, kā notārs pēc tikšanās ar klientu dod balss komandu mākslīgajam intelektam izveidot dokumentu un nodot to pārbaudei speciālistam, kurš uzņemsies pilnu atbildību par darbu.
Katrā tehnoloģiskajā progresā, protams, ir zaudētāji – skumji, bet neizbēgami. Parasti visvairāk cieš zema līmeņa baltās apkaklītes – advokātu palīgi un citi juristu biroju darbinieki. Lielas juridiskās firmas, kuru galvenais produkts ir juridiskie atzinumi un rakstiskas konsultācijas, var izmantot mākslīgā intelekta sistēmas, lai paātrinātu sava iepriekšējā darba “tālākpārdošanu” citiem klientiem, tādējādi bez darba atstājot zemāka līmeņa darbiniekus. Taču, lai līdz tam vispār nonāktu, mākslīgā intelekta apmācība juridiskajā vidē nozīmē zināšanu ieviešanu programmatūrā, bet zināšanas nāk no profesijas. Tiesību sistēmas attīstās ar vai bez jauniem tiesību aktiem, sekojot sabiedrības attīstībai; tāpat arī profesionālā zinātība. Mākslīgā intelekta sistēmas, kurām ir liegta ikdienas mijiedarbība ar profesionāļiem, ātri vien kļūs nederīgas. Piemērs: notārs A kādā aktā iekļauj jaunu punktu; sistēma var piedāvāt šādu klauzulu notāram B, kurš izstrādā līdzīgu aktu, līdz ar citu klauzulu, ko izstrādājis notārs C. Varbūt B izvēlēsies pēdējo. Ja arvien vairāk profesionāļu dos priekšroku C klauzulai, sistēma tai piešķirs prioritāti. Problēma slēpjas apstāklī, ka mākslīgais intelekts veiks tikai notāra C zināšanu nodošanu notāram B un visiem citiem lietotājiem, bet šāda sašaurināšana nozīmē mazāk pieejamo datu un sliktākus vai vispār nekādus rezultātus.
Un, visbeidzot, negaidiet, ka notāriem palīdzēs tādas vispārīgas mākslīgā intelekta sistēmas kā, piemēram, ChatGPT. Tam ir labi iemesli: profesionālai lietošanai ir nepieciešamas profesionāli ievirzītas un specializētas sistēmas, turklāt diez vai notāri gribēs visas savas zināšanas iepludināt sistēmās, kurām drīkst piekļūt ikviens, jo tas būtu draudīgi cilvēkam.
Manuprāt, mākslīgais intelekts noteikti var kļūt par organizētu, efektīvu un aukstasinīgu palīgu, taču lēmumi joprojām jāpieņem cilvēkiem – gan par virtuālo palīgu veikumu un zemesgrāmatu ierakstiem, gan citu cilvēku likteņiem.
Autors ir civiltiesību notārs, bijušais Eiropas Savienības Notariātu padomes (CNUE) Jauno tehnoloģiju darba grupas priekšsēdētājs
Pagaidām nav neviena komentāra