Ukrainā – nepārejoša un visur esoša trauksme

Nu jau vairākus mēnešus dienu no dienas dzirdam par draudiem Ukrainai. Ko domā ukraiņi, kā viņi jūtas nemitīga apdraudējuma ēnā? Kā tas ir – ”dzīvot savu vienkāršā cilvēka dzīvi”, zinot, ka uz tavu māju kāds jau nomērķējis lielgabalu? Jautājām Kijevas žurnālistei Aļonai Romaņukai. Viņa ir arī pasniedzēja Tarasa Ševčenko Universitātes žurnālistikas institūtā.

Ar Aļonu iepazināmies pirms pāris nedēļām, kad viņa Rīgas Ekonomiskās augstskolas ārvalstu studentiem žurnālistiem vadīja kursu par viltus ziņu atmaskošanu. Jaunā sieviete ir atzīta mediju eksperte, kas vadījusi vairākus informācijas un faktu pārbaudes projektus gan par notikumiem Ukrainā, gan Krievijā, un arī pašlaik ir visu ar Ukrainu saistīto notikumu viducī.

Sarunas, kas Zoom platformā notika pirms nedēļas, sākumā Aļona teic, ka dzīvo Kijevā, vecāki – Rietumukrainā, netālu no Ļvovas. Viņa stāsta, ka Ukraina jūt starptautisko atbalstu, “bet šis viss arī mūsu drošības apdraudējumu padara droši vien daudz sajūtamāku”, jo parasts cilvēks nevar ietekmēt Krievijas prezidenta Vladimira Putina plānus uzbrukt vai neuzbrukt Ukrainai. Viņa stāsta, ka Ukrainā darbojas ļoti daudz pseidoekspertu, kas sabiezina un saasina situāciju, ienes Ukrainas dienas kārtībā Krievijas propagandu. Ukrainā brīvi darbojas arī Krievijas mediji. Tāpēc izveidojies tāds kā informatīvais haoss, kurā orientēties ir samērā sarežģīti.

 

Cik liela sabiedrības daļa ir pakļauta manipulācijām?

Tāpat kā citur, tas lielākoties ievelk cilvēkus samērā noslēgtos informatīvajos burbuļos. Lai gan Ukrainas gadījumā šis viss ir mūs apvienojis. Veidojas teritoriālās pašaizsardzības vienības, ļaudis rīko zibakcijas, savos feisbuka avataros izvieto Ukrainas karogu. Šī ir mūsu valsts un mēs te negribam Krieviju! Un mūs nevienam nav jāglābj. Punkts! Ir jūtams, ka mūs – vairumu vienkāršo pilsoņu – šī situācija vēl vairāk vieno.

Tajā pašā laikā ir arī ļaudis, kas pat nezina, ka pie robežām koncentrējas Krievijas karaspēks, ka ir reāli kara draudi.

Ja runājam par Ukrainas armijas pārdislocēšanu, tās spēku stiprināšanu – vai tā ir vērojama?

Nevaru pateikt, man nav tādas informācijas. Ar jums runājot, domāju, kāpēc es to nezinu. Šķiet, šai informācijai mums brīvas pieejas nav. Tā ir stratēģiski svarīga un netiek publiski pausta.

Kāda bija sabiedrības reakcija, kad ASV prezidents Džo Baidens aicināja savus tautiešus atstāt Ukrainu?

Tas bija liels trieciens un lika apzināties, ka draudi ir kļuvuši tiešām reāli. Bet, cik zinu, vēstnieki nepameta valsti, viņi ir palikuši. Kad esi visā šajā iekšā, arī pie draudiem – lai cik tie reāli būtu, – pierod. Tajā pašā laikā visapkārt ir ļoti daudz trauksmes. Arī tā ir visai plaša sabiedrības diskusija, kurā tiek meklētas atbildes uz jautājumu, kā tikt galā ar nepārejošo trauksmes sajūtu. Ir runas par tā sauktajiem trauksmes koferīšiem, par rīcību X stundā, par gatavību tam, kam nekad līdz galam nevari būt gatavs… Pašlaik ir ļoti liels pieprasījums un arī daudziem ukraiņiem ir ļoti liela vajadzība pēc psiholoģiskās palīdzības. Ir tik daudz neatbildamu jautājumu. Ja rīt sākas karš, tad – kas? Ja rīt sagrauj tavu dzīvokli, māju, – kas tālāk?

Vai kāds publiski dod šādus padomus?

Nē, neuzdod. Par trauksmes koferīšiem mēs zinām, bet iznāk prezidents un tā vietā, lai skaidrotu, mierina: ”Nebaidieties! Pēc diviem mēnešiem būs Lieldienas, vēl pēc tam šašliki un kāzas…” Tas ļaudis nenomierina.

Kā jums šķiet, cik liela ir iespējamība, ka tiešām var būt reāls konflikts?

Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc Putinam būtu jāuzbrūk Ukrainai. Karot ar valsti, kurā ir tik liela pretestība pret Krieviju? Negribam mēs te Krieviju! Nekādu spēku nepietiks, lai sagrābtu Ukrainu. Vienkārši ļaudis ir gatavi nolikt galvas. Tie būtu milzīgi upuri! Nav vairs 30. gadi, kad mūs vienkārši nomērdēja badā! Tagad mums ir milzīgs starptautiskais atbalsts, visa pasaule sūta palīdzību – tie ir gan ieroči, gan nauda, gan citi resursi, tāpēc, manuprāt, šodien Putinam uzbrukt Ukrainai itin nemaz nav izdevīgi un, kā man šķiet, šis viss vairāk izskatās pēc spēka demonstrācijas – vēlmes paspēlēties, parādīt muskuļus: sak, re, mums ir spēki, iespējas, varenība! Ir vēlme panākt kaut kādus sev labvēlīgus rietumvalstu lēmums. Bet mēs arī 2014. gadā pat iedomāties nevarējām, ka Krimu okupēs un uzbruks Doņeckas un Luhanskas apgabaliem! Tāpēc draudi ir pilnībā reāli. Bet vai tie tiks arī realizēti? Gribu cerēt, ka uzbrukuma vēl nebūs.

Cik lielā mērā šobrīd iedzīvotāji uzticas varai, valdībai?

Vienā intervijā mūsu prezidents iznāk un saka, ka nevajag celt paniku, ka Krievijas te nebūs, viss būs labi, bet citā  intervijā viņš saka, ka pirmā, ko Krievija sagrābs, būs Harkova! Un to viņš saka ārvalstu medijiem! Pēc tam viņš iznāk starptautiskā konferencē un atkal jau ārvalstu medijiem saka, ka draudi ir pārspīlēti, ka ASV izteikumi padziļina saspīlējumu, ka tas ir pārspīlēts. Un, lūk, šī valsts varas politikas nekonsekventā nostāja noved pie vēl lielāka haosa valsts iekšienē. No otras puses, tas vēl vairāk veicina neuzticēšanos varai. Prezidenta Zelenska reitingi ir krasi kritušies. Tās, protams, ir vairāku notikumu sekas, bet tik un tā – ja pirms diviem trim gadiem, pēc vēlēšanām, viņa reitingi sasniedza 73%, tad šobrīd ir tikai 25% un arī turpina samazināties.

Šis [reitinga kritums] ir tāds kā apkopojums, kā daudzu darbību rezultāts. Kad Zelenskis nāca pie varas, viņš teica, ka nebūs varas atkarīgais, bet viņš dara tieši to pašu, ko [bijušais prezidents] Janukovičs, un tieši to pašu, ko Porošenko. Viņš runāja par to, ka nebūs korupcijas, bet patiesībā ir viss tas pats – viņš turpina tās pašas politiskās un varas spēlītes, ar kurām nodarbojās viņa priekšgājēji. Viņš nāca ar pavisam citiem lozungiem, bet tiem sekoja citāda rīcība, un tautai, vēlētājiem tā ir kārtējā vilšanās…

Ukrainas austrumos, tai pašā Harkovā un arī, piemēram, Tukuma sadraudzības pilsētā Izjumā nomācoši liela tautas daļa tomēr dzīvo Krievijas ietekmes telpā. Cik stipra ir jūsu aizmugure?

Cik zinu un redzu, situācija ir mainījusies un strauji mainās arī pašlaik. Pirmkārt, tāpēc, ka tajās teritorijās, kas bija okupētas un pēc tam atbrīvotas, Krieviju vairs negrib. Ir daudz sabiedrisko organizāciju, kas, izmantojot donoru naudu, veido tiešām intensīvas un mērķētas informatīvās un sociālās kampaņas, lai atbrīvotu iedzīvotājus no Krievijas ietekmes. Manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka Austrumukrainas nelielajās pilsētās un ciematos ļaudis ļoti bieži skatās tieši Krievijas televīzijas pārraides. Ja pareizi atceros, ap 40% iedzīvotāju Ukrainas austrumos skatās Krievijas televīziju, tātad – Krievijas propagandu. Līdz ar to dabiski, ka attieksme pret Ukrainu un tās aizstāvjiem šo iedzīvotāju daļā ir pārņemta no šīs Krievijas propagandas. Un tās nav tikai ziņas, viedokļi, kur, iespējams, ir pamainīti kādi uzsvari. Krievija taču izdomā ziņas, sagatavo informāciju, izmantojot pilnībā falsificētus vai mainītus faktus. Tāpēc ļoti cenšamies šo situāciju mainīt uz labu. Nē, nevis aizliedzot Krievijas raidītājus, bet vairāk skaidrojot iedzīvotājiem, aicinot viņus vairāk uzticēties Ukrainas ziņām, žurnālistiem un tam, ko redz pašu acis. Ļoti cenšamies piedāvāt kādu alternatīvu. Tā, piemēram, nu ir atklāts valsts televīzijas kanāls Dom, kas raida krievu valodā.

Vai jautājums par stipro aizmuguri vispār ir Ukrainas sabiedrības dienas kārtībā?

Par to runā. Un tad, kad pirms pāris nedēļām prezidents izteicās, ka iebrukuma gadījumā Krievijas karaspēks kā pirmo okupēs Harkovu, sekoja ļoti asa harkoviešu reakcija – gan no pašvaldības, gan uzņēmēju, gan iedzīvotāju, gan aktīvistu un mediju puses. Par to, ka Harkova netiks atdota, ka harkovieši nepadosies, ka Krievijas tanki salūzīs Harkovas pievārtē – šāds skaidrs vēstījums nāca gan no pilsētas, gan apgabala varas iestādēm, pārvaldības. Tātad tie, kas nosaka sabiedrībā toni, šajā ziņā pauda absolūtu vienprātību.

Iespējams, mazliet provokatīvs jautājums: vai nav jāizsaka pateicība Putinam par to, ka viņš ir palīdzējis nostiprināt Ukrainas nāciju?

Vislielāko lūzumu cilvēku domāšanā tomēr radīja 2013. gada Pašapziņas revolūcija (Eiromaidans – red.). Tā mainīja, kā cilvēki uztver paši sevi un nacionālo piederību. Bet sekojošais karš parādīja, ka Ukraina ir miermīlīga valsts, ka mēs nevienam neuzbrukām. To varēja pamanīt, kad pēc 2014. gada notikumiem arī šeit, Kijevā, ļoti daudzi pārgāja no krievu uz ukraiņu sarunu valodu. Kopš tā laika un joprojām valkājam ar tautiskiem rakstiem izšūtos kreklus un blūzes (višivankas). Tas nenozīmē, ka tu esi nācis no kāda ciema, bet gan, ka tu esi ukrainis! Var teikt, ka mūsu tautai nozīmīgas lietas, simboli atgriežas ikdienā un ar daudz lielāku spēku un pārliecību nekā pirms tam. Manuprāt, ļoti lielu lomu nospēlēja arī kampaņa Vienotā Ukraina, kas uzsvēra – nav svarīgi, no kura reģiona esi, svarīgi, ka arī tu esi vienotās Ukrainas daļa, ka esi Ukraina! Karš, protams, nospēlēja lielu lomu cilvēku pašnoteiksmē, lika apzināties un izdarīt noteiktu izvēli, kurā pusē būt.

Jums ir likums, kas skaidri pasaka, kā demokrātiskas valsts instrumenti nevar būt mediji, ko veido par publiskā kapitāla līdzekļiem.

Mums ir valsts mediji –jau manis pieminētais TV kanāls Dom, kas izveidots tieši krievvalodīgo informēšanai valsts Austrumos, un ir kanāls Rada, kas līdz šim translēja Radas jeb parlamenta darbu. Taču tagad šie abi kanāli pārvēršas par prezidenta biroja kanāliem, tie rāda kaut kādu skaistu bildīti par prezidenta un viņa biroja sasniegumiem. Tātad šie ir, ja tā var teikt, prezidenta kabatas mediji. Ir arī sabiedriskie mediji, bet diemžēl tiem nav tik augstu reitingu kā oligarhu kanālos, tie strādā ļoti labi, taču netiek tik labi finansēti kā abi prezidenta kanāli.

Kāda ir situācija jaunā likuma gaismā, ka medijiem ir jāiznāk ukraiņu valodā?

Problemātiski tas, iespējams, ir kādā no Austrumu reģioniem un avīzēm – daudzas iznāca krievu valodā. Ja runājam par interneta medijiem, tie jau no 2018. gada visai strauji pārgāja uz vēstījumu ukraiņu valodā. Un lielu iebildumu, kādu protestu šajā ziņā nebija. Pāreja uz ukraiņu valdu ir problēma, piemēram, avīzei Komsomoļskaja Pravda vai Vesti, kas abi ir Krievijas propagandas izdevumi. Par to, kā tas ietekmē reģionus, vēl nevaram pateikt, likums ir tikko stājies spēkā. Domāju, ka lielām problēmām nevajadzētu būt. Te velku paralēles ar radio kvotām, kad raidstacijām arī pirms vairākiem gadiem bija jānodrošina raidījumi ukraiņu valodā. Tad arī bija diskusijas par to, ka nav žurnālistu, nav moderatoru, galu galā nav mūzikas ukraiņu valodā! Bet izrādījās, ka viss mums ir, tai skaitā arī laba mūzika, kas turklāt tieši šā iemesla dēļ guva pamatīgu grūdienu attīstībai.

Bez reāla kara draudiem kādas trīs citas šodienas Ukrainas sabiedrības lielākās problēmas jūs nosauktu?

Pirmkārt, zemā informētības pakāpe par procesiem, arī zemais izpratnes līmenis par to, kas patiesībā notiek, tāpēc gana daudz cilvēku visai viegli uzķeras uz Krievijas propagandu un tic visādiem feikiem jeb viltus ziņām, izdomājumiem. Otrais droši vien ir ne visai labā sagatavotībā iespējamiem notikumu attīstības scenārijiem, proti, nav šīs soli pa solim izskaidrotās rīcības programmas – ne valstij kopumā, ne katram pilsonim izskaidrotās, tātad nav konkrētās rīcības algoritma. Trešais… Saprotu, ka nevar aizliegt medijus, bet pārāk daudz propagandas, manipulāciju, klaja naidīguma mums ienāk atklātā veidā ar Krievijas mediju starpniecību, Krievijas informatīvās telpas ietekme joprojām ir milzīga. Un ne tik daudz medijos, tas vairāk notiek tieši sociālajos tīklos.

Šīs ir trīs informatīvā kara lielākās problēmas, bet sadzīviski kas bez šī apdraudējuma ir smagākās valsts problēmas pašlaik?

Ik ceturksni, arī pa pusgadam tiek publicēti sabiedrības noskaņojuma pētījumi. Tajos labi redzams, ka cilvēkiem pirmajā vietā ir viņu labklājība, iespējas kaut ko nopirkt un nodrošināt savu ģimeni – tas uztrauc cilvēkus. Pašlaik gan neapšaubāmi pirmajā vietā ir izvirzījušies kara draudi – uzbrukuma gadījumā jau vairs par pirkumiem nedomāsi, būs jāuztraucas par savu un tuvinieku veselību un dzīvību.

 

Intervijas autore Ivonna Plaude ir laikraksta Neatkarīgās Tukuma Ziņas redaktore