Izstāstot pagātni, mēs veidojam nākotni • IR.lv

Izstāstot pagātni, mēs veidojam nākotni

12
Nacionālā kino balva "Lielais Kristaps". Foto: Paula Čurkste, LETA
Juris Binde, Dr. oec., LMT vadītājs

Kultūras saglabāšana, Latvijas iedzīvotāju identitātes stiprināšana un uzturēšana ir ne tikai rakstnieku, mākslinieku vai Valsts Kultūrkapitāla fonda atbildība. Būtisku ieguldījumu var sniegt arī uzņēmēji, ar finansiālu atbalstu spēcinot Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma iedzīvināšanu plašai auditorijai pieejamā un viegli uztveramā formātā. Ir svarīgi atbalstīt kultūrvēsturiskā žanra kinofilmu tapšanu, tādējādi palīdzot uzturēt ideju par latviešu nācijas pamatvērtībām un nākotnes veidošanu.

Pasaule kārtējo reizi ir nonākusi ideoloģiskās krustcelēs, kad viedokļu ir vairāk nekā jebkad agrāk. Turklāt mūsdienās pieejamie komunikācijas kanāli var kļūt par ruporu ikvienam, un visbiežāk labāk sadzirdēts tiek nevis tas, kura teiktajā ir vairāk patiesības, bet tas, kurš spēj to skaļāk vai pievilcīgāk pasniegt. Kino loma kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā ir ļoti svarīga tautas pašapziņas stiprināšanai, jo daudzos gadījumos kosmopolītisms un neomarksisma ideoloģija var gūt un arī gūst pārsvaru pār patriotismu. Katrs atsevišķi šie lielumi nav apdraudējums, taču mijiedarbībā un ilgtermiņā tie var radīt izteiktus draudus latviskās dzīvesziņas pastāvēšanai.

Dažādo patiesību laikmetā arvien lielāku lomu ieņem audiovizuālie izteiksmes līdzekļi. Īpaši jaunieši vispirms uztver audiovizuālo vēstījumu un tikai tad ķeras pie tekstiem.

Paaudžu atšķirības var redzēt kaut vai sociālo tīklu lietošanas paradumos. Kino šajā ziņā ir unikāls medijs, jo uzrunā visas paaudzes.

Esmu gandarīts, ka Latvijas kino industrija rada tādas filmas kā Dvēseļu putenis, kas dažādu paaudžu latviešiem ir licis aizdomāties – kas mums ir svarīgs šodien? Mans vectēvs, Latvijas armijas virsleitnants Artūrs Binde, mūsu valsts vārdā riskēja ar dzīvību. Un šādi stāsti ir sastopami teju katrā latviešu ģimenē. Cik daudzi no mums būtu gatavi uzņemties šādu risku arī šodien? Kad vēsturei izdodas pieskarties caur personīgo dimensiju, top skaidrākas arī vairākas lietas par šodienu. Dvēseļu putenis, tāpat kā citi vēsturiskie kinodarbi, tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju ir devuši iespēju ielūkoties šodienā caur vēstures prizmu un rast atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem.

Vēsturiskais kino ir ne tikai nacionālās pašapziņas uzturēšanas elements, bet arī līdzeklis kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai.

Latviešu kultūras mecenātismam ir senas saknes. Uzņēmēji, kuri ir atbalstījuši sabiedriski nozīmīgus kultūras pasākumus, ir sākušies jau ar Šteinhaueru dzimtu, kuri iestājās par to, lai latvieši varētu piedalīties vāciskās Rīgas pilsētas dzīvē. Kultūra un izglītība ir tās jomas, kas nodrošina uzņēmējdarbības pastāvēšanu. Arī filmā Rūdolfa mantojums ir epizode, kurā Rūdolfs Rūdups ieklīst Rīgas Latviešu biedrības namā un kā pārticis latviešu zemnieks iemet ziedojumu kastē savu artavu, kas paredzēta jaunatnes izglītībai.

Latvijas uzņēmumiem ir jāatbalsta izglītību un kultūru, tai skaitā nacionālo kino industriju. Patriotisms, vienotība, gods un atbildība – šīs vērtības laika gaitā kļūst aizvien nozīmīgākas. Šobrīd tapšanas stadijā ir vēsturiskā spēlfilma Zeme, kas dzied. Tā izstāstīs mūsu tautas pirmo atmodas stāstu par Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Man pašam bija ļoti būtiski, lai arī LMT sniegtu savu artavu tās radīšanā. Gribu aicināt arī citus lielos Latvijas uzņēmumus izvērtēt savas iespējas un ieguldīt kultūrā, ilgtermiņā veidojot pašapzinīgu, izglītotu un uz nākotni vērstu sabiedrību.

Komentāri (12)

Urga 30.04.2021. 11.51

Par ko citu.
Jūs runājat par paaudžu atšķirībām, ne jau visi lieto internetu.
Zinu, ka pensionāri lieto LMT priekšapmaksas mobilo sakaru pakalpojumus:
(LMT Kartei ir vienots pamattarifs zvaniem uz visiem tīkliem Latvijā un EEZ valstīs (t.sk. atrodoties EEZ) – 0.19 €/min. Vienādot Latvijas iekšzemes zvanus ar EEZ – vai nav par šerpu pret mūsu trūcīgākajiem mobilo sakaru lietotājiem?
Ja pensionārs nevar atļauties dārgos pieslēgumus, vai Latvijas robežās 1 minūtes tarifu nevajadzētu tomēr piezemēt?

+3
0
Atbildēt

0

Sskaisle 30.04.2021. 16.04

Jā piekrītu, kinoindustrija ir jāatbalsta, tikai būtu jārada iespēja, ka valsts finansētas vai līdzfinansētas filmas ir iespējams noskatīties visiem , arī tiem, kuri netiek uz tiem pāris seansiem Rīgas kinoteātrī, vai par to nespēj samaksāt.

Diemžēl kultūra un sabiedrība arvien vairāk un arvien biežāk katra aiziet savu ceļu

Par to Bindes kungam, kas tur to maku varētu būt kaut kas aizbilstams – ja LMT dod naudu, lai tad visiem iespēja noskatīties

+2
0
Atbildēt

0

Atis Priedītis 30.04.2021. 21.35

Kamēr lielajos masu medijos dominēs melīgi pagātnes notikumu stāsti, sevišķi jau par laika posmu pēc 1986.gada, mēs tai purvā stigsim aizvien dziļāk. Šobrīd neviens lielais masu medijs nav uzdrošinājies sākt rakstīt patiesību par tā laika notikumiem.

+2
-1
Atbildēt

1

    lindab456 > Atis Priedītis 01.05.2021. 10.10

    Šorīt noskatījos M. Zandera interviju ar S. Krūmiņu-Koņkovu ciklā “Maisi vaļā”(14.03.19.), kur pētniece atsaucas uz Polijas piemēru, kā raksturīgu ar to, ka atvēršanas, pašattīrīšanās, izvērtēšanas process apstājas un iestrēgst pie zināma līmeņa, ka sākotnējais entuziasms apsīkst tad, kad tas skar, kā šajā gadījumā, baznīcas vadību, augstāko garīdzniecību. Filozofe min arhibīskapa J. Vanaga aicinājumu izstāstīt savu stāstu – lai piedotu ir jābūt šim savam stāstam, lai būtu par ko piedot.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > lindab456 01.05.2021. 12.18

    Visnepatīkamākais, kas “atverot” čekas maisus notika – netika dota iespēja par savām vajāšanām izstāstīt cilvēkiem, kuri no tām ļoti smagi cieta. Par cietējiem tika padarīti paši “stukači”, bet visas vajāto cilvēku atmiņas tika pasludinātas par murgiem un fantāzijām. Un arī slavenie visa veida radošie cilvēki atbalstīja šādu nostāju.

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Atis Priedītis 02.05.2021. 09.07

    Tā nav kritika, vienīgi pārdomas par kādu aspektu. Bieži minat vārdus – slava, slavenības.
    Kas ir slava, kas nav gūta kaujas laukā! Slava uz brīdi var kļūt motivējoša personīgās uzvarās, bet neticu, ka patiesi nozīmīga un ievērojama personība visu mūžu tiektos pēc slavas. Kas ir slava pret autoritāti? Slava apmirdz kādu virsotni, bet autoritāte veido sabiedrisko domu, uzskatus, apziņu. Ir kāds pamats jēdzieniem – slavas nasta, slavas apžilbināts, kam pretī liktu autoritātes atbildību.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > lindab456 02.05.2021. 16.56

    Pie mums slava un autoritāte ir gandrīz viens un tas pats. Ir cilvēki par kuriem regulāri raksta lielie masu mediji un kuriem ir iespēja savas domas un uzskatus darīt zināmus ļoti lielam cilvēku skaitam. Un ir cilvēki, par kuriem lielajiem masu medijiem ir kategoriski aizliegts rakstīt pat tad ja viņi ir paveikuši kaut ko nozīmīgu. Protams, ka šāda nostāja tiek kategoriski noliegta, kaut visi zina ka tā ir patiesība.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Atis Priedītis 03.05.2021. 09.59

    Varbūt tēma vairāk ir par vispārēju, totalitāru cenzūru un cenzūras sietu padomju sistēmā, caur kuru, ja arī kādam gadījās izsprukt, pie publiska vārda varēja nokļūt vienīgi caur morālu laušanu un piekrišanu – kādēļ arī izkoptā ezopa valoda. Pašrealizācija radošā jomā, kas ir īpaši jūtīga, jo operē ar emocijām un nav ieliekama rāmjos, bija iespējama caur kompromisiem. Popularitāte pavēra neprognozējamu ietekmi, atbalsi – okupācijas un totalitārisma situācijā patiesības graudi tika gaidīti kā ūdens tuksnesī. Popularitāte deva milzu iespējas, bet tās ēnas puses bija morāli graujošas, nāca ar dubultiem standartiem un labumiem, kas tika noformēti, kā tautas pateicība – patiesībā cinisks un abpusēji indējošs mehānisms – tas ir tas par ko būtu jārunā.
    Šodien jautājums par populāriem un popularizētiem aktuāls ir tieši no demokrātijas skatu punkta.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > lindab456 04.05.2021. 10.32

    Bija ļoti daudz tādu notikumu, kurus varētu nosaukt par individuālo nepakļaušanos. Cilvēki, kuri tā rīkojās čekistus un kompartijas darboņus nokaitināja pamatīgi. Un arī ar šiem cilvēkiem notika izrēķināšanās. Diemžēl, ar to nodarbojās arī nākamie Atmodas un LTF varoņi pirms sākās Atmoda. Šādu gadījumu bija pietiekami daudz tikai lielie masu mediji par tiem neraksta. Nu nedrīkst taču – cilvēks tikko saņēmis 3 Zvaigžņu ordeni un pēkšņi mēs rakstīsim par tiem, kuriem viņš izpostīja dzīvi būdams kompartijas darbonis. Konkrēts piemērs LTV galvenais redaktors Rišards Labanovskis, kurš sankcionēja mani apmelojošu LTV raidījumu programmā jauniešiem “Apvārsnis” (80.to gadu vidū). Pārraides ieraksta laikā man netika dota iespēja izstāstīt patiesību, tās vietā tika ierakstīti žurnālista Kārļa Ringa sagatavotie apmelojumi. Kad pēc raidījuma centos rast iespēju izstāstīt patiesību Labanovskis man pateica šādus vārdus: “Ja jūs mēģināsiet pateikt patiesību mēs jūs iemīcīsim tādos dubļos no kuriem jūs neizkļūsiet visu mūžu”. Un tas ļoti sekmīgi arī tika darīts.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Atis Priedītis 04.05.2021. 14.02

    Katra izvēle ir individuāla, saskaņā ar sirdsapziņu un uzstādījumiem un tas ir mierinājums. Izdarot izvēli, ir skaidras sekas – tai laikā tas nozīmēja publicitātes zaudēšanu, to, ka nebūsi iekš mainstream un profesionālās, publiskās aprites. Radošajā laukā ir mākslinieki (Ā. Zārdiņš u.c.), spalvas meistari, kurus varētu apzīmēt kā autsaiderus, margināļus un kuru radošais devums, daiļrade atklājas, kļūst publikai pieejama tikai šodien, pēc radošās darbības noslēgšanās. Jūs pārstāvat izpildītājmākslu, kur publika ir obligāts nosacījums, tas ir māslas veids, kas nevar pastāvēt bez publiskuma, popularitātes, un rakstīšana atvilknei vai princips māksla mākslai nestrādā. Ir saprotams protests un neizpratne, ka nekas nemainās un totalitārisma atstādātā sistēma turpina funkcionēt cilvēcisko attiecību, sakaru līmenī, pārklājot veselas radošās darbības jomas.
    Tomēr, manuprāt, nav iespējams risināt sistēmiskus (iesakņojušos) jautājumus pieķeroties detaļām, atsevišķiem gadījumiem, nerisinot principiāli. Lai arī šodien tas ir cilvēcisko attiecību jautājums, tas ir arī totalitārisma un okupācijas mantojums.

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > lindab456 05.05.2021. 10.45

    Man šķiet, ka vienīgais ko šobrīd var darīt ir publiskot savas atmiņas par okupācijas laika notikumiem. Cerēt, ka cilvēki, kuri arī šobrīd ir populāri un neaizskarami izjutīs kaut kādu vainas apziņu par savu tā laika rīcību ir bezcerīgi. Acīmredzot, viņi ir samierinājušies ar realitāti – pašlaik mūs nevien neaiztiek, kas notiks pēc tam mūs neinteresē.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu