Izstāstot pagātni, mēs veidojam nākotni

lindab456 > Atis Priedītis 01.05.2021. 10.10

Šorīt noskatījos M. Zandera interviju ar S. Krūmiņu-Koņkovu ciklā “Maisi vaļā”(14.03.19.), kur pētniece atsaucas uz Polijas piemēru, kā raksturīgu ar to, ka atvēršanas, pašattīrīšanās, izvērtēšanas process apstājas un iestrēgst pie zināma līmeņa, ka sākotnējais entuziasms apsīkst tad, kad tas skar, kā šajā gadījumā, baznīcas vadību, augstāko garīdzniecību. Filozofe min arhibīskapa J. Vanaga aicinājumu izstāstīt savu stāstu – lai piedotu ir jābūt šim savam stāstam, lai būtu par ko piedot.

0

0

Atbildēt

1

Atis Priedītis > lindab456 01.05.2021. 12.18

Visnepatīkamākais, kas “atverot” čekas maisus notika – netika dota iespēja par savām vajāšanām izstāstīt cilvēkiem, kuri no tām ļoti smagi cieta. Par cietējiem tika padarīti paši “stukači”, bet visas vajāto cilvēku atmiņas tika pasludinātas par murgiem un fantāzijām. Un arī slavenie visa veida radošie cilvēki atbalstīja šādu nostāju.

+1

-1

Atbildēt

1

lindab456 > Atis Priedītis 02.05.2021. 09.07

Tā nav kritika, vienīgi pārdomas par kādu aspektu. Bieži minat vārdus – slava, slavenības.
Kas ir slava, kas nav gūta kaujas laukā! Slava uz brīdi var kļūt motivējoša personīgās uzvarās, bet neticu, ka patiesi nozīmīga un ievērojama personība visu mūžu tiektos pēc slavas. Kas ir slava pret autoritāti? Slava apmirdz kādu virsotni, bet autoritāte veido sabiedrisko domu, uzskatus, apziņu. Ir kāds pamats jēdzieniem – slavas nasta, slavas apžilbināts, kam pretī liktu autoritātes atbildību.

0

0

Atbildēt

1

Atis Priedītis > lindab456 02.05.2021. 16.56

Pie mums slava un autoritāte ir gandrīz viens un tas pats. Ir cilvēki par kuriem regulāri raksta lielie masu mediji un kuriem ir iespēja savas domas un uzskatus darīt zināmus ļoti lielam cilvēku skaitam. Un ir cilvēki, par kuriem lielajiem masu medijiem ir kategoriski aizliegts rakstīt pat tad ja viņi ir paveikuši kaut ko nozīmīgu. Protams, ka šāda nostāja tiek kategoriski noliegta, kaut visi zina ka tā ir patiesība.

0

0

Atbildēt

1

lindab456 > Atis Priedītis 03.05.2021. 09.59

Varbūt tēma vairāk ir par vispārēju, totalitāru cenzūru un cenzūras sietu padomju sistēmā, caur kuru, ja arī kādam gadījās izsprukt, pie publiska vārda varēja nokļūt vienīgi caur morālu laušanu un piekrišanu – kādēļ arī izkoptā ezopa valoda. Pašrealizācija radošā jomā, kas ir īpaši jūtīga, jo operē ar emocijām un nav ieliekama rāmjos, bija iespējama caur kompromisiem. Popularitāte pavēra neprognozējamu ietekmi, atbalsi – okupācijas un totalitārisma situācijā patiesības graudi tika gaidīti kā ūdens tuksnesī. Popularitāte deva milzu iespējas, bet tās ēnas puses bija morāli graujošas, nāca ar dubultiem standartiem un labumiem, kas tika noformēti, kā tautas pateicība – patiesībā cinisks un abpusēji indējošs mehānisms – tas ir tas par ko būtu jārunā.
Šodien jautājums par populāriem un popularizētiem aktuāls ir tieši no demokrātijas skatu punkta.

0

0

Atbildēt

1

Atis Priedītis > lindab456 04.05.2021. 10.32

Bija ļoti daudz tādu notikumu, kurus varētu nosaukt par individuālo nepakļaušanos. Cilvēki, kuri tā rīkojās čekistus un kompartijas darboņus nokaitināja pamatīgi. Un arī ar šiem cilvēkiem notika izrēķināšanās. Diemžēl, ar to nodarbojās arī nākamie Atmodas un LTF varoņi pirms sākās Atmoda. Šādu gadījumu bija pietiekami daudz tikai lielie masu mediji par tiem neraksta. Nu nedrīkst taču – cilvēks tikko saņēmis 3 Zvaigžņu ordeni un pēkšņi mēs rakstīsim par tiem, kuriem viņš izpostīja dzīvi būdams kompartijas darbonis. Konkrēts piemērs LTV galvenais redaktors Rišards Labanovskis, kurš sankcionēja mani apmelojošu LTV raidījumu programmā jauniešiem “Apvārsnis” (80.to gadu vidū). Pārraides ieraksta laikā man netika dota iespēja izstāstīt patiesību, tās vietā tika ierakstīti žurnālista Kārļa Ringa sagatavotie apmelojumi. Kad pēc raidījuma centos rast iespēju izstāstīt patiesību Labanovskis man pateica šādus vārdus: “Ja jūs mēģināsiet pateikt patiesību mēs jūs iemīcīsim tādos dubļos no kuriem jūs neizkļūsiet visu mūžu”. Un tas ļoti sekmīgi arī tika darīts.

+1

0

Atbildēt

1

lindab456 > Atis Priedītis 04.05.2021. 14.02

Katra izvēle ir individuāla, saskaņā ar sirdsapziņu un uzstādījumiem un tas ir mierinājums. Izdarot izvēli, ir skaidras sekas – tai laikā tas nozīmēja publicitātes zaudēšanu, to, ka nebūsi iekš mainstream un profesionālās, publiskās aprites. Radošajā laukā ir mākslinieki (Ā. Zārdiņš u.c.), spalvas meistari, kurus varētu apzīmēt kā autsaiderus, margināļus un kuru radošais devums, daiļrade atklājas, kļūst publikai pieejama tikai šodien, pēc radošās darbības noslēgšanās. Jūs pārstāvat izpildītājmākslu, kur publika ir obligāts nosacījums, tas ir māslas veids, kas nevar pastāvēt bez publiskuma, popularitātes, un rakstīšana atvilknei vai princips māksla mākslai nestrādā. Ir saprotams protests un neizpratne, ka nekas nemainās un totalitārisma atstādātā sistēma turpina funkcionēt cilvēcisko attiecību, sakaru līmenī, pārklājot veselas radošās darbības jomas.
Tomēr, manuprāt, nav iespējams risināt sistēmiskus (iesakņojušos) jautājumus pieķeroties detaļām, atsevišķiem gadījumiem, nerisinot principiāli. Lai arī šodien tas ir cilvēcisko attiecību jautājums, tas ir arī totalitārisma un okupācijas mantojums.

0

0

Atbildēt

1

Atis Priedītis > lindab456 05.05.2021. 10.45

Man šķiet, ka vienīgais ko šobrīd var darīt ir publiskot savas atmiņas par okupācijas laika notikumiem. Cerēt, ka cilvēki, kuri arī šobrīd ir populāri un neaizskarami izjutīs kaut kādu vainas apziņu par savu tā laika rīcību ir bezcerīgi. Acīmredzot, viņi ir samierinājušies ar realitāti – pašlaik mūs nevien neaiztiek, kas notiks pēc tam mūs neinteresē.

+1

0

Atbildēt

0

Komentāri nav iespējoti šim rakstam