Pakāpeniski mainās meža īpašnieku attieksme pret mežu

Pēdējo 20 gadu laikā Latvijas sabiedrības apziņā ir iesakņojusies virkne mītu un aplamu priekšstatu par mežu, tā īpašniekiem un meža audzēšanu. Raksturojot Latvijas mežu īpašumtiesības kopumā, jānorāda, ka aptuveni puse platību pieder valstij, bet otra puse – privātajiem īpašniekiem. Šobrīd redzam, ka pakāpeniski mainās īpašnieku attieksme pret viņiem uzticēto vērtību, kas ir arī liela Latvijas bagātība. Tagad var puslīdz droši apgalvot, ka laiks, kad mežs tika uzskatīts par ātru un vieglu peļņas avotu, pieder pagātnei. Latvijā ir aptuveni 150 tūkstoši privāto meža īpašnieku. Viņi vidū ir daudz tādu, kuri apsaimnieko tikai pāris hektārus meža. Tā kā ikdienā pārsvarā strādāju ar  privāto mežu īpašniekiem, rakstā pievērsīšos viņiem.

Viens no 90. gados plaši izplatītiem mītiem ir stāsts par negodprātīgu meža īpašnieku, kurš mantoto mežu nocērt kailcirtē, naudu notērē, bet īpašumu pēcāk pamet novārtā. Tādā vai citā interpretācijā šo stāstu būs dzirdējis teju ikviens. Sava daļa patiesības tajā ir – neapzinīgas un bezatbildīgas personas meža īpašnieku vidū ir sastopamas tāpat kā jebkurā citā jomā. Taču mūsu meža meistaru pieredze liecina, ka meža īpašnieki pret savu īpašumu izturas ar aizvien lielāku atbildības izjūtu.

Pieaug vēlme ieguldīt meža atjaunošanā

Viens no ticamiem kritērijiem, kas ļauj spriest par sabiedrības attieksmes maiņu, ir vēlme atjaunot izstrādātā meža platības. Tas nozīmē daļu ieņēmumu no pārdotās koksnes ieguldīt meža atjaunošanā – stādīšanā un jaunaudžu kopšanā. Skeptiski noskaņotie lasītāji bildīs, ka meža atjaunošanas pienākumu uzliek normatīvie akti. Tas tiesa. Taču termiņi ir visnotaļ demokrātiski – tas jāpaveic 5–10 gadu laikā. Apzinīgi meža īpašnieki cenšas atjaunot mežaudzes jau nākamajā gadā pēc iepriekšējās ražas ievākšanas, veltot tam līdz 10% no kokmateriālu pārdošanas ieņēmumiem.

Jāpiebilst, ka parasti tiek stādīts vai sēts skuju koku mežs, jo lapu koku audzes bieži vien atjaunojas dabiski. Latvijā ir tādi klimatiskie apstākļi un augsnes īpašības, ka mežs pats sasējas brīvajās vietās. Parasti izcirtumos pirmie ieaugas bērzi, baltalkšņi un apses. Meža īpašniekam atliek aprūpēt jaunos kociņus, lai veidotos kvalitatīva audze. Atjaunošanas mērogu raksturo Valsts meža dienesta dati: 2019. gadā Latvijā kopā atjaunoti 44,6 tūkstoši hektāru meža, no kuriem privāto īpašnieku mežos atjaunoti 29 tūkstoši hektāru. Sējot vai stādot atjaunoti 7,3 tūkstoši hektāru, kas ir 25% no kopējās 2019. gadā atjaunotās meža platības privāto īpašnieku mežos.

Par veselīgu mežu ir jārūpējas

Aplams ir arī gadu gaitā iesakņojies uzskats: ja reiz mežs ir iestādīts, tas izaugs pats no sevis. Tas neatbilst patiesībai – par mežu ir jārūpējas kopš stādīšanas brīža. Kāpēc tas tiek darīts? Atbilde ir vienkārša – mērķtiecīgi kopts mežs ir veselīgāks, tajā izaug vairāk vērtīgu koku. Salīdzinot ar neapsaimniekotu mežu, apsaimniekotajā koksnes ir par 20–30% vairāk. Turklāt ražas laiks šādā mežā pienāk pat par 20 gadiem ātrāk. Un tas nav maz.

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka mežs ir dzīvs: ja īpašnieks par to pienācīgi rūpējas, ieguldītais darbs tiek atalgots. Kamēr mežs izaug, paiet teju gadsimts. Tātad augļus tas nesīs kopēja nākamajām paaudzēm. To saprot arvien vairāk meža īpašnieku, kuri pašlaik gatavi darīt daudz, lai nākamās paaudzes varētu lepoties ar zaļā zelta audzēm un nodot tās saviem pēcnācējiem.

Raugoties plašāk, veselīgs un kopts mežs ir nozīmīgs ne tikai meža īpašniekam, bet arī valstij, jo meža nozare pašlaik ir Latvijas ekonomikas mugurkauls – tā veido piekto daļu no valsts kopējā eksporta. Kopumā meža apsaimniekošanā un koksnes apstrādē nodarbināti vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku, bet kopā ar saistītajām nozarēm nodarbināto skaits sasniedz pat 80 tūkstošus. Turklāt liela daļa no šīm darba vietām ir reģionos. Domājot par nākotnes perspektīvām, jāņem vērā arī tas, ka koksne ir atjaunojams resurss, kura izmantošana būvniecībā tikai pieaugs.