Jaunais Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Mārtiņš Mits vēlas veicināt dialogu ar nacionālajām tiesām. Jo „mērķis ir viens” – lai tiek ievērotas mūsu visu pamattiesības
Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja Jāņu dienā, 24.jūnijā, ar pārliecinošu balsu vairākumu (122 no 191) ievēlēja Rīgas Juridiskās augstskolas prorektoru Mārtiņu Mitu uz sešiem gadiem par ECT tiesnesi. Viņš turpinās darbu, ko pirms viņa darīja ECT tiesnese no Latvijas Ineta Ziemele, kas gada sākumā kļuva par Satversmes tiesas tiesnesi, un pirms tam Egils Levits, kas pašlaik ir tiesnesis Eiropas Savienības tiesā.
Vai tā ir parasta prakse, ka par ECT tiesnesi kļūst cilvēks no akadēmiskās vides?
Tā nav neparasta prakse. Protams, lielākā daļa esošo tiesnešu ir bijuši saistīti ar tiesām. Bet ir loģiski, ka diezgan daudzi nāk arī no akadēmiskās vides. Kad cilvēks ilgstoši strādā tieši ar Cilvēktiesību konvencijas jautājumiem, vienā brīdī vienkārši notiek uzsvara maiņa – no teorētiskas standartu apspriešanas un viedokļu sniegšanas nacionālā līmenī uz tīri praktisku šo standartu piemērošanu. Es pats jūtu, ka šobrīd tas man ir pilnīgi loģisks solis. Profesionāli esmu darbojies tikai cilvēktiesību jomā, jau divdesmit gadus, un Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir bijusi mana specializācija. Un mani interesējis profesionāli tieši tas, ko tiesas dara ar Konvenciju, kā šis juridiskais instruments dzīvo nacionālajās tiesās. Esmu pētījis no nacionālā viedokļa, kā tiesneši ar to strādā, un tagad no Eiropas aspekta pats to piemērošu.
Tas nozīmē lielāku atbildību…
Pilnīgi piekrītu. Bijusī Lietuvas ECT tiesnese, mani apsveicot, tieši uzsvēra, ka mans darbs būs vērtēt faktiski cilvēktiesību situāciju Eiropā. Tas uzliek lielu atbildību.
ECT ir ļoti plašs jautājumu spektrs, protams, un, ņemot vērā tiesas lielo noslodzi, tiek diskutēts, vai tai ir jāturpina būt vērstai uz tā saucamā individuālā taisnīguma meklēšanu – ka jebkuram cilvēkam, ja viņš jūt, ka viņa cilvēktiesības ir aizskartas, ir iespēja par vienalga kādu jautājumu aiziet uz Cilvēktiesību tiesu, un tiesai šī lieta ir jāvērtē. Un, kā redzam, ir vairāk un mazāk svarīgi jautājumi. Ja cilvēku izsūtīs un tur viņš, piemēram, tiks pakļauts nomētāšanai ar akmeņiem, ir viena lieta. Otra lieta – ja cilvēks ir braucis bez biļetes, viņam ir uzlikts 5 eiro sods, bet process, kā tas izdarīts, varbūt nav bijis pamatots, – arī formāli ietilpst Konvencijas ietvaros. Taču iznākumi un nozīmīgums gan cilvēkam, gan Eiropai kopumā ir ļoti atšķirīgi.
Kā šīs diskusijas tagad virzās?
Kopumā valstis aizvien apstiprina vēlmi saglabāt individuālā taisnīguma modeli. Tomēr redzam jau nelielu atkāpīti – kad stājās spēkā 14.protokols, tika ieviests jauns pieņemamības kritērijs, proti, ja sekas indivīda pamattiesību aizsardzībai nav pārāk būtiskas, tad pastāv iespēja neizskatīt lietu.
Kas ir būtiskuma kritēriji?
To pati tiesa savā praksē definē. Taču jau šobrīd ir lēmumi, kuros tiesa šo kritēriju ir piemērojusi, un lietas, kuras potenciāli varētu novest pie secinājuma par pārkāpumu, tomēr tiek atsijātas, jo nav pietiekami nozīmīgas, lai, tā teikt, tērētu visas Eiropas resursus. Valdības pat aicināja tiesu būt aktīvākai šā kritērija piemērošanā.
Manā skatījumā, tā arī vajadzētu būt, ņemot vērā, ka ir visai Eiropai ļoti būtiski jautājumi, bet tiesā ir 47 tiesneši uz vairāk nekā 800 miljoniem potenciālo iesniegumu iesniedzējiem.
Kā tomēr ECT tiek galā ar darbu, ja zinām, cik ilgi lietu izskatīšana reizēm velkas Latvijā?
Tiesa mēģina darīt visu, kas ir tās spēkos. Pirms vairākiem gadiem bija problēma – iesniegumi krājās. Procesā tiesā dažādās izskatīšanas stadijās bija 150 tūkstoši iesniegumu. Tas nozīmēja, ka būtu vajadzīgi divi gadi, lai tiesa nodarbotos tikai ar šiem 150 tūkstošiem, kas ir procesā. Turklāt to skaits tikai auga.
To palīdzēja mainīt gan 14.protokols, gan tiesas darbības metodes, darba pārstrukturēšana un prioritāšu politikas noteikšana – ka lietas tiek skatītas nevis hronoloģiski, bet gan atkarībā no kategorijas, kurā tiek ietilpinātas. Piemēram, Čalovska lieta [par izdošanu ASV], manuprāt, tika izskatīta rekordātrā laikā. Jo tā bija izraidīšanas lieta, tāpēc, ja to neizskata ātri, pēc sešiem gadiem tam spriedumam vairs nav īsti jēgas. Bet arvien ir lietas, arī Latvijas gadījumos, kad no iesnieguma līdz spriedumam pagājuši ļoti daudzi gadi – seši, septiņi, astoņi. Taču pašlaik, pēc tiesas darba optimizēšanas, izskatīšanā esošo pieteikumu skaits ir samazinājies apmēram par pusi, līdz apmēram 70 tūkstošiem.
Vai jau zināt, kādā virzienā vai jomā strādāsiet?
Visa tiesa ir sadalīta četrās sekcijās, katrai ir noteikts lietu skaits. Es strādāšu ar Latvijas lietām un ar tām valstīm, kuras ir iedalītas attiecīgajā sekcijā. Bet neesmu vēl pētījis, kuras valstis tās ir.
Vai tiesneši vienmēr strādā ar savas valsts lietām?
Tas ir princips, kas ir integrēts pašā Eiropas Cilvēktiesību konvencijā. Jāatceras, ka tiesneši nepārstāv valdības un valstis, ir pilnīgi neatkarīgi, un viņiem atskaites punkts ir Cilvēktiesību konvencija, nekas cits. Un princips ir, ka tiesnesim, pret kura valsti lieta tiek skatīta, noteikti jāpiedalās, jo viņš pārzina šīs valsts tiesību sistēmu. Bet iznākums nebūs atkarīgs no viņa, balsos panelis.
Jūsu dzīvesbiedre ir tiesnese Administratīvajā tiesā. Vai tas būtu interešu konflikts, ja nāktos vērtēt viņas pieņemtu lēmumu kādā lietā?
Potenciāli, protams, var būt. Tādā gadījumā man nāksies sevi atstatīt no lietas izskatīšanas.
100 lietas par Latviju
ECT ir lēmusi vairāk nekā 100 lietās par Latviju. Ko no šīm lietām var secināt par cilvēktiesībām Latvijā un Latvijas tiesu sistēmu?
Ja jūs prasāt kā pētniekam, tad varu teikt, ka spriedumi, kas līdz šim pieņemti Latvijas lietās, parāda, ka bija loģisks pārejas periods, kad Latvijas likumdošana un tās piemērošanas prakse diezgan būtiski atšķīrās no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas standartiem. Vēsturiski vislielākais lietu skaits ir bijis krimināltiesību jomā, par tādiem jautājumiem kā personas brīvība un drošība, visu, kas saistīts ar personas apcietinājumu, tā ilgumu, pamatotības izvērtēšanu, arī procesa ilgums ir bijis problēma un dažādi citādi kriminālprocesuālie aspekti. Kopumā krimināltiesiskie pārkāpumi veido apmēram divas trešdaļas no visiem pārkāpumiem, kas Latvijā ir bijuši.
Ārkārtīgi ilgs laiks pagāja, kamēr Latvijā tika pieņemts Kriminālprocesa likums, kas nomainīja iepriekš daudzreiz grozīto, tomēr sociālisma tiesību domāšanu atspoguļojošo Kriminālprocesa kodeksu. Latvija pievienojās Cilvēktiesību konvencijai 1997.gadā, un Kriminālprocesa likums stājās spēkā 2005.gada novembrī, astoņus gadus vēlāk. Latvijas lietas ļoti labi parāda, cik neadekvāts no Konvencijas viedokļa bija vecais likums.
Tā ir viena joma. Otra – ir daudz 8.panta pārkāpumu, kas ir par personas privāto un ģimenes dzīvi. Bet atkal lielākā daļa no tiem attiecināma uz krimināltiesību jomu – korespondences pārkāpumi ieslodzītajām personām, tikšanās neproporcionāli aizliegumi ieslodzītajām personām.
Bet civiltiesiskā aspektā interesantas bijušas vairākas lietas, kas saistītas ar personu izraidīšanu, kurām nav pamata uzturēties Latvijā. Pēc neatkarības atjaunošanas un līguma noslēgšanas ar Krieviju par militārpersonu izvešanu un viņu ģimenes locekļu izceļošanu no Latvijas ir vairākas lietas bijušas sakarā ar nepieciešamību ģimenes locekļiem pamest Latviju, ko šīs personas ir apstrīdējušas.
Un tiesa secinājusi, ka tas nav cilvēktiesību pārkāpums?
Ir interesanti – domāju, tiesai bija nepieciešams kāds laiks, lai saprastu vēsturisko kontekstu, kādā šī prasība personām izceļot no valsts ir parādījusies. Sākotnēji, varētu teikt, tiesa ir šauri vērtējusi no konvencijas viedokļa no vienas puses valsts drošības intereses, ja liek bijušās militārpersonas ģimenei pamest Latviju, no otras puses – kādas ir sekas konkrētajai personai, ja tā ir lielāko daļu dzīves šeit dzīvojusi.
Ja skatās šauri, tad, protams, šodien drošības apdraudējums no militārpersonu ģimenes locekļiem ir minimāls. Un ir viens spriedums, kurā tiek konstatēts pārkāpums – Sļivenko lietā. Savukārt vairākos citos spriedumos pārkāpums vairs netiek konstatēts. Piemēram, Kolosovska lietā tiesa skaidri pateica, ka bijusī militārpersona nevar pieprasīt kaut kādu izraidīšanas aizliegumu.
Un arī attiecībā uz ģimenes locekļiem tās lietas beidzās ar to, ka Latvijas valsts piedāvāja veidu, kādā varētu likumīgi palikt Latvijā, bet personas turpināja uzstāt, ka grib speciālu statusu. Piemēram, viena persona vēlējās nepilsoņa statusu. Bet ECT teica – piedodiet, konvencija neiet tik tālu, nepiedāvā kādu speciālu statusu, konvencija kopumā skatās, kādas ir sekas šai personai, un, ja valdība piedāvā iespēju un persona pati to neizmanto, tad secinājums ir, ka pārkāpuma nav.
Sasummējot vēsturisko apskatu, es teiktu, ka lielās problēmas, kas ir saistītas ar kriminālprocesuālajām garantijām – tas laiks ir faktiski noslēdzies. Jaunais Kriminālprocesa likums, vismaz likuma līmenī, pietiekami adekvāti atbilst konvencijas prasībām. Vienmēr būs jautājums par tā piemērošanu. Jau vairākus gadus bija klusums attiecībā uz lietām, kas saistītas ar apcietinājuma piemērošanu, bet nesen tomēr vēl viens spriedums tika taisīts, kurā atkal tika konstatēts, ka izmeklēšanas tiesneši nepietiekami pamato nepieciešamību paturēt personu apcietinājumā.
Kas tagad ir galvenās problēmas?
Tagad ir dažādi. Nevar teikt, ka ir viena joma, kas kaut kā izdalītos ārpus visa pārējā konteksta. Ir spriedumi par dažādām tiesībām, bet tas nav daudzskaitlī. Raksturīgas problēmas, ko šodien varētu saskatīt -pazemojoša un necilvēcīga apiešanās no policijas puses vai ieslodzījuma vietu administrācijas un, saistībā ar šo, efektīva izmeklēšana. Tā gan ir viena Latvijas problēma. Ir daudz spriedumu, kuros tiesa pat pasaka, ka nav iespējams konstatēt, vai prettiesiska apiešanās vispār ir notikusi, jo nav bijusi efektīva izmeklēšana.
Kādi ir tiesas lēmumi tādos gadījumos?
Tādā gadījumā tiek konstatēts Konvencijas 3.panta pārkāpums – par necilvēcīgu un pazemojošu apiešanos -, tāpēc, ka nav iespējams to efektīvi konstatēt. Jo valstīm ir procesuālais pienākums nodrošināt, ka, ja tiek uzskatīts, kaut kas slikts ir noticis, tiek veikta neatkarīga un objektīva izmeklēšana. Ar šo principu Latvijā ir problēmas.
Bet uzreiz jāsaka, ka arī reformas šobrīd notiek diezgan nozīmīgas šajā sakarā, tiek veidota institūcija, kas būs ārpus policijas priekšnieka kontroles un varēs objektīvi izmeklēt šādas sūdzības par policistiem.
Var teikt, ka vēl šobrīd aktuāli ir jautājumi, kas saistīti ar tīri procesuāliem aspektiem attiecībā uz pierādījumu vākšanu, uz slazda rīkošanu, lai savāktu pierādījumus – par to ir divi spriedumi. Ka nacionālajām tiesām ir jāpārliecinās, ka šis izmeklēšanas eksperiments neiet par tālu.
Līdz uzkūdīšanai izdarīt noziegumu?
Tieši tā. Tas ir aizliegts. Vēl zināmas problēmas paliek procesa ilguma ziņā, kaut gan kopumā, es teiktu, Latvija šajā ziņā kaut kā īpaši neizceļas uz citu valstu fona.
Nesen parādījās citāds aspekts privātās un ģimenes dzīves kontekstā – medicīnas joma. Pēdējā gada laikā ir bijušas vairākas lietas, kas saistītas ar miruša cilvēka orgānu izņemšanu un veidu, kā tas bija regulēts Latvijā. Bet patlaban jau likumdošana ir mainīta.
Ir bijusi viena lieta par ārsta kļūdu un sekām cilvēkam – ka nacionālās tiesas nav pietiekami iedziļinājušās, lai konstatētu, ka ārsta kļūdainai rīcībai ir bijušas sekas cilvēka veselībai, tāpēc pienāktos kompensācija. Tādi jauni aspekti.
No nesenajiem nolēmumiem varētu akcentēt Petropavlovska lietu. Petropavlovskis bija izpildījis naturalizācijas prasības, bet Ministru kabinets nepiešķīra viņam pilsonību, pamatojoties uz to, ka viņa darbība ir vērsta pret Latvijas valsti.
To varētu ielikt arī plašākā kontekstā, kas visai Eiropai ir aktuāli, – par valsts identitāti, fundamentāliem konstitucionāliem principiem. Piemēram, nesen bija spriedums par aizliegumu sievietēm Francijā publiskās vietās nēsāt sejsegu, par ko piemēro administratīvu naudassodu. Tas tika apstrīdēts ECT, un tiesa nonāca pie secinājuma, ka tas nav Konvencijas pārkāpums, liekot uzsvaru uz līdztiesības principu un tā vēsturisko attīstību Francijā. Francijas kontekstā tas nozīmē, ka cilvēki grib publiski diskutēt ar citiem uz tādiem pašiem principiem, kādi ir pieņemti šajā sabiedrībā.
Ko var secināt no sprieduma Petropavlovska lietā?
Var secināt, ka no personām, kas vēlas kļūt par pilsoni, valsts var prasīt lojalitāti pret pamatvērtībām, pret fundamentāliem konstitucionālajiem principiem. Bet šo lojalitātes prasību nevar sašaurināt līdz lojalitātei konkrētai valdībai vai tās politikai.
Protams, jāatceras, ka katrs gadījums tiek vērtēts individuāli. Petropavlovskis argumentēja, ka šis akts rezultējies viņa vārda brīvības pārkāpumā – jo pilsonība neesot piešķirta tāpēc, ka viņš kritizējis valdības politiku. Bet tiesa nesaskatīja šādu tiešu saikni, jo faktiski viņš var turpināt kritizēt valdību neatkarīgi no tā, vai viņam pilsonība ir vai nav piešķirta.
Vai vispār ir bijis daudz lietu par pilsonības jautājumiem?
Nē. Petropavlovska lieta, tad 8.panta kontekstā, kā jau minēju, par personām, kuras tiek izraidītas no valsts. Vēl viena specifiska lieta ir īpašumtiesību un diskriminācijas kontekstā. Tā ir vispār vienīgā lieta, kur Latvijai konstatēts diskriminācijas aizlieguma pārkāpums saistībā ar īpašumtiesībām – Andrejevas lieta. Viņai bija nepilsoņa statuss, un viņas pensijas stāžā netika ierēķināts darba stāžs padomju laikos uzņēmumos, kuri nebija Latvijas teritorijā. Savukārt pilsonim šāds stāžs būtu ieskaitīts.
Vairākums tiesnešu ECT uzskatīja, ka pilsonība pati par sevi nav leģitīms pamats, lai šādu kalkulāciju veiktu. Tur gan bija arī vairāku tiesnešu atsevišķās domas, ka šādi jautājumi jāatstāj valstu divpusējai izšķiršanai, jo – kādēļ Latvijai jāuzņemas sekas par to, ko persona darījusi citas valsts labā ārpus Latvijas valsts teritorijas, kura bija iekļauta šīs valsts sastāvā?
Pienākumi un atbildība
Jūs bijāt Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijā, kad notika diskusijas par Satversmes kodolu. Vai Latvijai ilgtermiņā nevar būt problēma ar neatļauto pilsonības referendumu, ja pirms tam referendums par citu tādu pašu „kodola” jautājumu – valsts valodu – bija noticis?
Uz šo jautājumu, ņemot vērā manu jauno amatu, es nevaru atbildēt, vai tā var būt problēma ilgtermiņā. Bet Konstitucionālo tiesību komisija vērtēja jautājumu par Satversmes kodolu principu līmenī, neattiecinot to uz konkrētajām situācijām. Domāju, ka komisija piedāvāja diezgan veiksmīgu metodoloģiju, kā katra situācija būtu jāvērtē – vai aizliegums būtu vai nebūtu pieļaujams. Kā tas tiek darīts praktiskā līmenī – tas jau ir cits jautājums.
Vai Satversmes tiesai nevar nākties kādā brīdī lemt, kāpēc viens referendums tika atļauts, bet otrs aizliegts?
Domāju, ka hipotētiski tas ir iespējams, bet tas ir atkarīgs no konkrētās situācijas un kā tiek formulēts iesniegums. Neesmu analizējis šo gadījumu. Taču mans personiskais viedokli ir, ka principu līmenī ar šīs „kodola” vai fundamentālo principu teorijas piemērošanu praksē var rasties problēmas, ja šī „kodola” ideja tiek interpretēta un piemērota nepamatoti plaši. Vai šajā konkrētajā gadījumā tā tika izdarīts, neesmu analizējis. Tas no juridiskā aspekta. Politiski, kas ir pavisam cits aspekts, es pavisam noteikti domāju, ka ir slēptās briesmas, ja tas tiek saistīts ar tiešās demokrātijas izpausmes ierobežojumu.
Bet šī bija arī diskusija par to, kas ir valsts jēga un mērķis. Mēs daudz ko pieņemam par pašsaprotamu, un, kad Latviju proklamēja 1918.gadā, tas bija pašsaprotami. Jautājums – ko mēs šodien ar to visu saprotam? Domāju, ka tas bija ļoti veselīgi, ka cilvēkiem bija jāreflektē par šiem lielajiem jautājumiem. Tā ir pozitīvā vērtība. Taču, ja tiek likts pārāk liels uzsvars uz pamatprincipu aizsardzību, tad individuālos gadījumos varam aiziet ļoti tālu aizliegumos. Bet hipotētiski nav iespējams pateikt, kur ir tā robežšķirtne.
Politiskajā retorikā tagad nemitīgi dzirdam par konservatīvajām vērtībām un konkrēti par Satversmē nesen ierakstīto, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Bet nupat ASV Augstākā tiesa legalizēja viendzimuma laulības visos štatos. Vai neriskējam nonākt konfliktā ar kopējo tendenci Rietumos?
Ja skatās no ECT prakses viedokļa, ir lietas, kuras valstis noteikti nedrīkst darīt, un ir jomas, kurās valstīm ir pilnīga rīcības brīvība. Vai valstij ir oficiāli jāatzīst laulības starp viena dzimuma personām, ir pavisam noteikti valsts pašas ziņā, šeit nav nekādu starptautisku pienākumu. Un arī ECT ir pateikusi, ka Cilvēktiesību konvencijas 12.pants – tiesības precēties – šobrīd nav interpretējams tik tālu, ka ietvertu tiesības precēties viena dzimuma personām. Šis jautājums ir valsts pašas ziņā.
Bet Latvijā šī ir viena no jomām, kur es redzu zināmu tolerances trūkumu vairākumam attiecībā uz mazākumu. Varbūt tā ir viena no demokrātijas sastāvdaļām, kas aizvien ir apgūšanas stadijā. Varbūt jāpaiet vairāk gadiem. Atceramies, kāda bija reakcija pirms dažiem gadiem, kad tika rīkoti praida gājieni. Domāju, ja demokrātijas pamatprincipi ir apgūti – ka tā ir vairākuma vara -, tad vēl ir jāmācās, ka modernās demokrātijas sastāvdaļa ir arī vairākuma tolerance pret mazākumu. Domāju, arī Latvija šajā ziņā nav unikāla.
Bet gan jau arī Latvijai, kā katrai valstij, ir savas politiskās īpatnības.
Viena no Latvijas īpatnībām ir, ja paskatāmies uz politisko procesu un sabiedrības neapmierinātību ar to, it īpaši ap 2005.gadu un turpmāk, līdz šī neapmierinātība sasniedza maksimumu un rezultējās ar Saeimas atlaišanu 2011.gadā. Protams, negatīvais aspekts ir tāds, ka tik iela neapmierinātība ar politisko procesu vispār ir radusies. Savukārt pozitīvais ir, ka tam bija reālas sekas. Satversmē tika iestrādāta iespēja tautai pašai atlaist parlamentu, kas ir unikāla pasaules konstitūcijās. Tāpēc var teikt, ka tautas līdzdalība politikas procesā Latvijā ir zināmā mērā unikāla. Arī tādā ziņā, ka ir novedusi pie konkrēta rezultāta un Saeimas ārkārtas vēlēšanām.
Vai kopš tā laika nav noticis atkritiens gan politikas procesa kvalitātes, gan tautas aktivitātes ziņā?
Bet tikai kādos īpaši sasāpinātos brīžos tiek sasniegta virsotne, un pēc tam, manuprāt, loģiski nāk atplūdi. Tikai es ceru, ka nebūs nepieciešamības sasniegt jaunu virsotni, vismaz gribētu cerēt, ka politikas process ir pacelts nedaudz citā kvalitātē. Katrā ziņā, domāju, tas paliek atmiņā gan pilsoņiem, gan politiķiem.
Vai vēršanās pret sabiedrisko mediju regulatoru neliecina, ka daļai politiķu šī atmiņa ir ļoti īsa?
Nevaru komentēt, nezinot, kas ir īstie iemesli. Ja tie ir politiski, nevis profesionāli, tad tā ir neapšaubāmi problēma no pamatbrīvību viedokļa. Vārda brīvība ir viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem.
Vēl par aktualitātēm – Satversmes tiesa nospriedusi, ka prasība izkārt valsts karogu svētkos ir pienākums, bet reāls sods par to neatbilst Satversmei. Kā var kaut kas būt obligāts, ja par tā nepildīšanu var palikt nesodīts?
Šis jautājums jāadresē tiesnešiem. Man personīgi šis iznākums nav skaidrs, ņemot vērā, ka tiek atzīts, ka pienākums ir obligāts, kā to cita starpā nosaka arī Administratīvo pārkāpumu kodekss, kas paredz sankciju, bet sankcija var būt tikai brīdinājums. Tas man nav līdz galam skaidrs.
Viena no Latvijas problēmām kopumā, man šķiet, gadu gaitā ir bijusi, ka mums ir daudz pienākumu, taču nav mehānismu, kas nodrošina atbildību pienākumu nepildīšanas gadījumā.
Vēl viens pēdējā laikā aktuāls jautājums ir par pielaidēm valsts noslēpumam. ECT jau ir pateikusi savu viedokli Vaškeviča lietā, tomēr daži politiķi un ierēdņi sola sūdzēties. Vai viņiem ir izredzes?
Tiesa savu atbildi pateica Vaškeviča lietā, kad noraidīja iesniegumu jau pieņemšanas stadijā, pasakot, ka jautājumi par pielaidi valsts noslēpumam vispār neietilpst taisnīgas tiesas – 6.panta – tvērumā. Bieži tiek prezumēts, ka taisnīga tiesa Cilvēktiesību konvencijā attiecas uz jebko. Tā nav. Tā pamatā attiecas uz krimināllietām un civillietām. Bet uz administratīvām – tikai tiktāl, cik tās pēc jēgas būtu paliekamas vai nu zem krimināllietām, vai zem civillietām. Tādi jautājumi kā pielaide valsts noslēpumam vienkārši neietilpst 6.pantā.
Bet jums var nākties izskatīt Elitas Dreimanes vai Baibas Brokas iesniegumus, ja viņas vērsīsies tiesā, kā ir draudējušas.
Nevaru atbildēt, un es nezinu arī, par ko var vērsties. Bet tik tālu, cik tiesa ir pateikusi Vaškeviča lietā, taisnīgas tiesas standarts neattiecas uz procesu par valsts noslēpuma atteikumu. Aspekti var būt dažādi, bet pats princips kā tāds neietilpst 6.pantā.
Robežu apzināšanās
Kā jūs raksturotu galvenās cilvēktiesību problēmas Eiropā, ar kurām jums būs jānodarbojas kā tiesnesim?
Ir ļoti grūti vispārināt, ņemot vērā, ka tās ir 47 Eiropas valstis, kurām katrai var būt savas problēmas. Ja paskatāmies statistiku, par kurām valstīm pēdējā gada laikā visvairāk spriedumu, tad, izņemot Itāliju un Turciju, pārējās, par kurām visvairāk lietu skatīts, ir bijušās sociālisma valstis. Droši vien problēmu jautājumi arvien vēl saistīti ar to, ka nacionālā likumdošana un prakse vēl nav nodrošinājusi atbilstību Eiropā akceptētajiem standartiem.
Bet lielākie izaicinājumi, kas nav pilnīgi jauni, bet ir aktuāli, ir jautājumi, kas saistīti ar migrantu pieplūdumu Eiropā. Tie ietver arī Eiropas Savienības dimensiju, jo ECT ir pateikusi, ka Dublinas režīms – ka persona jāsūta atpakaļ uz ES valsti, kurā ieceļojusi – nevar tikt automātiski piemērots.
Pirmā lieta bija par Beļģiju un Grieķiju. ECT pateica, ka gan Grieķija, gan Beļģija ir pārkāpusi 3.pantu, izturējusies pazemojoši un necilvēcīgi pret šo cilvēku. Grieķi vairs netiek galā ar to cilvēku skaitu, pieplūdums ir tik milzīgs, ka vairs nav institucionālu iespēju, pirmkārt, turēt apstākļos, kas atbilst cilvēka cieņai, otrkārt, kaut ko ar viņiem darīt pēc tam. Šos cilvēkus vispirms turēja briesmīgos apstākļos, pēc tam vienkārši palaida ārā uz ielas. Līdzīgi ir konstatēts par Itāliju.
Tas paceļ vēl vienu jautājumu bloku – par ES un Cilvēktiesību konvencijas attiecībām. Tas ir atsevišķs jautājums. Ir lēmums, ka visa ES pievienojas Cilvēktiesību konvencijai un ECT varēs skatīt sūdzības par pārkāpumiem, kurus pret cilvēku izdarījusi, piemēram, Eiropas Komisija vai Eiropas Kopienu tiesa – tāds ir tas politiskais mērķis. Ir izstrādāts līgums, kas paredz, kā šī pievienošanās notiek, taču ES tiesa pērn decembrī pateica – nē, šis līgums ir pretrunā ar ES tiesībām un ES to nedrīkst parakstīt. Tiesa uzstādīja pāris fundamentālu iebildumu, kuri ir ļoti problemātiski no Konvencijas viedokļa. Šobrīd ES pievienošanās Cilvēktiesību konvencijai ir nobremzēta.
Atgriežoties pie migrantiem. Kādu paredzamu laiku tā būs problēma. Jo individuālā pieeja no Cilvēktiesību konvencijas puses prasa katru gadījumu vērtēt individuāli. Tā Eiropai šobrīd ir un tuvāko gadu laikā būs liela problēma, kas ir jārisina. Dalībvalstis, arī Latvija, ļoti nelabprāt grib piedalīties tās risināšanā politiskā līmenī.
Vēl viens liels jautājumu bloks ir ECT spriedumu izpilde. Vairākas spēcīgas dalībvalstis ceļ lielus iebildumus pret atsevišķiem spriedumiem. Tā ir ne tikai Krievija, bet arī Lielbritānija, kurai, kā zinām, ir spēcīga retorika attiecībā uz ECT.
Lielbritānijas tieslietu ministre pirms diviem gadiem pateica, ka Lielbritānija izstāsies no Cilvēktiesību konvencijas. Vai tā varētu notikt?
Nevaru to prognozēt, tas ir iekšējs politisks process. Bet no demokrātijas pamatvērtību viedokļa tas būtu ļoti nesaprotami, ja viena attīstīta Eiropas valsts nolemtu sevi izņemt ārā no Eiropā vispārēji akceptētā mehānisma un līdz ar to arī standartiem. Galu galā Lielbritānija bija viena no iniciatorēm, kas faktiski palīdzēja izveidot ECT. Ļoti ceru, ka tas lielā mērā ir politiskās retorikas jautājums, nevis reālu seku jautājums.
Politiskā retorika Lielbritānijā ir arī par izstāšanos no Eiropas Savienības. Otrā galā ir Grieķija. Vai jums tas neizskatās pēc ES iziršanas procesa?
Domāju, ka jā, šajā laika posmā varam šādu tendenci vērot. Ja pirms gadiem desmit, piecpadsmit Eiropai bija vispārēja tendence uz lielāku saplūšanu, tad šobrīd tendence ir apgriezusies par 180 grādiem – uz robežu apzināšanos.
Kādi ir iemesli?
Iemesli ir daudzslāņaini. No juridiskā viedokļa pat nav ko komentēt, jo iemesli iesniedzas ļoti dažādās citās disciplīnās.
Vai Latvijai tas nerada īpašu apdraudējumu, ņemot vērā, ka stingrāka robeža ar ES automātiski nozīmē vājāku ar Krieviju, bet tas acīmredzami nozīmētu arī valsts demokrātisko pamatu, tai skaitā cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos?
Es personīgi redzu, ka integrācija Eiropā, kāda Latvijai bijusi līdz šim, sākot ar Eiropas Padomi un Cilvēktiesību konvencijas ietekmi, arī ar ES, ir devusi ārkārtīgi daudz pozitīva. Esam bijuši spiesti saprast un akceptēt tās pamatvērtības, darbības pamatprincipus, pie kuriem Eiropas „vecās” valstis daudzu gadu garumā dabiskā ceļā nonākušas. Dēļ padomju pagātnes bijām izslēgti no dabiskā evolūcijas procesa, un šobrīd mums ir gatavi principi, kuri gan, pirmkārt, ir jāsaprot, otrkārt, jāīsteno. Droši vien bieži notiek tā, ka principus pārņemam un īstenojam, bet neesam līdz galam sapratuši.
Bet kopumā pat šāda zināmā mērā uzspiesta vērtību piemērošana Latvijai ir devusi ārkārtīgi daudz demokrātijas stiprināšanai un izaugsmei. Arī ekonomiski tas ir palīdzējis neizšķīst individuālās interesēs, bet virzīties tālāk kā valstij kopumā. Tāpēc Latvijas interesēs ir būt kvalitatīvai un līdztiesīgai Eiropas partnerei.
Bet, protams, kaut kur ir robežas, cik tālu šāda turpmāka saplūšana var notikt. Droši vien Satversmes ievada kontekstā varam teikt, ka ar šo „kodolu” un fundamentālajiem pamatprincipiem kaut kādas robežas arī tiek apzinātas. Taču šādi pamatprincipi pastāv arī visās citās valstīs, tas nav kaut kas tikai Latvijai unikāls.
Vai cilvēktiesības ir Cilvēktiesību konvencijā apkopotu priekšrakstu kopums, kas tikai jāsaprot un jāīsteno, vai tomēr process, kas pastāvīgi attīstās?
Tas pavisam noteikti ir dinamisks, nevis statisks process. Piemēram, Konvencijas 2.pantā ir melns uz balta ierakstīts, ka valstis var piemērot nāvessodu. Šobrīd izpratne Eiropā un arī ECT ir attīstījusies tiktāl, ka tiesa ir pateikusi melns uz balta spriedumā, ka šis pants ir jālasa citādi – Cilvēktiesību konvencija aizliedz nāvessoda piemērošanu. Tas ir viens piemērs, kā gadu gaitā mainās izpratne par to, kas ir mūsu tiesības.
Bet, protams, tas nav kaut kas pavisam izplūdis un neskaidrs. Izmaiņas tomēr notiek argumentēti un pamatojot atkāpes no iepriekšējās prakses. Un katrs standarts sevī ietver skaidri apzināmus elementus, kuri ir tomēr saistoši un ir jāizpilda.
Tāpēc no vienas puses cilvēktiesības kā juridiska kategorija satur mērauklas, pēc kurām ir jāvadās un kuras jāpiemēro, bet tajā pašā laikā cilvēktiesības tālu pārsniedz tikai tiesību disciplīnu, un arī juridiski tas ir jēdziens, kas nemitīgi attīstās.
Un mēs redzam, ka nacionālās tiesas dažādi reaģē uz to. Ir valstis, kuras akceptē šādu dinamisku pieeju no ECT puses, un ir citas, kurām ir grūtāk.
Un kā ir Latvijā?
Latvijā, piemēram, Satversmes tiesa ļoti plaši un atvērti akceptē Cilvēktiesību konvencijas standartus un praksi un piemēro savā darbā. Augstākajā Tiesā, manuprāt, process arī ir ļoti pozitīvs, ir ļoti atvērti piemēri, bet ir arī aizvien ļoti konservatīvi piemēri. Bet kopumā AT, arī vadības līmenī, redzu, ka tā jau labu laiku apzinās vajadzību pēc dialoga ar ECT. Man liekas, ka izpratne par cilvēktiesību svarīgumu ir attīstījusies, un AT faktiski signalizē par vēlmi sadarboties, jūt šādu nepieciešamību.
Man liekas, ka tas ir ārkārtīgi pozitīvs process. Jo patiesībā gan ECT, gan visas nacionālās tiesas dara to pašu – visām ir pienākums cita starpā nodrošināt, ka mūsu pamattiesības tiek ievērotas. Parasti izpratnes atšķirības rodas no tā, ka ne vienmēr nacionālās tiesas šos cilvēktiesību aspektus saredz, bet ir svarīga apziņa, ka misija ir tā pati.
Es savā amatā ļoti gribētu strādāt pie tā, ka pastāv dialogs, nevis divi monologi par to, ko tiesas saka. Jo mērķis jau visiem ir viens.
Komentāri (37)