Par Latvijas nacionālo izglītību, integrāciju un kosmopolītismu • IR.lv

Par Latvijas nacionālo izglītību, integrāciju un kosmopolītismu

50
Foto: Lauris Vīksne, F64
Dace Ratniece

1994.gadā Izglītības ministrijas koncepcijā pasludināja – pēc desmit gadiem Latvijā vidējā izglītība būs iegūstama tikai valsts valodā

Latvijas vēstures gaitā mantotie un pašreiz pastāvošie ekonomiskie un politiskie faktori pilnībā ietekmē šodienas sabiedrības garīgo dzīvi un tās attīstības ceļus, tai skaitā izglītības attīstību. Izglītība paver plašāku apvārsni ikvienam viņa nākotnē. Izglītības mērķus nosala sabiedrības mērķi, jo sabiedrība dzīvo un attīstās tā, kā mācās.

Pašreizējā Latvijas nacionālā izglītības sistēma ir saistīta ar kādu būtisku divējādu veidu problēmas pastāvēšanu un tās risināšanu – nosargājot latvisko identitāti un vienlaikus īstenojot cittautiešu minoritātes integrāciju, kad minoritātei tiek pielīdzināta tikpat kā puse visu Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju (pārsvarā tie ir krievu tautības cilvēki).

Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas 1990.gadā Latvijas politiķi bija apņēmušies veidot nacionālu valsti ar demokrātisku kārtību, tāpēc nācās rēķināties ar realitāti – vēstures gaitā radīto etnisko sastāvu, kas lielā mērā bija padomju sistēmas mantojums. Tādēļ bija objektīvi jānovērtē migrācijas procesa cēloņi, tempi gadu desmitu laikā, motīvi – valstiski un personiski. Minot pēckara ienācējus Latvijā, bieži vien būtu jāvaino nevis cilvēki, bet gan sistēmas mērķtiecīga politika.

Vienlaikus pagājušā gadsimta 90.gados Latvijā izplatījās mīts, ka „dzīve esot bedre, tauta iekļuvusi ilgstošu un smagu pārbaudījumu speltē, bet turpmākajos gados nebūšot iespējams izkulties no šīs nolemtības”. Jā, Latvijā tobrīd bija robežsituācija, bet tuvojās radikālu pārmaiņu laiks visās dzīves jomās, kas lika pāršķirt jaunu lappusi valsts vēsturē, tādējādi radikāli mainot arī Latvijas nacionālās izglītības joma.

Varbūt ir vērts sameklēt, atšķirt un izlasīt Izglītības ministrijas 1994.gadā izstrādāto izglītības koncepciju, kurā atbilstoši tā brīža izglītības sistēmas apjukuma situācijai fundamentālu politikas un ideoloģijas globāla mēroga pārbīdes apstākļos tika minēts, ka par vissvarīgāko kļūst skaidras un noteiktas politikas virzība pamatskolas izglītībā, kuras programmas ietvaros skolēniem vispirms jāiemāca pareizi lietot latviešu valodu domrakstos un stāstījumā.

Tālāk šajā koncepcijā bija uzsvērts, ka pēc pamatskolas izglītības seko vidusskola, kur jābūt uzņemšanas noteikumiem ar stingru „sietu” un augtām prasībām valsts valodas apguvē, jo pēc desmit gadiem Latvijā vidējā izglītība būs iegūstama tikai valsts valodā.

Interesantus datus sniedza Latvijas Universitātes Statistikas un demogrāfijas katedra, 1994.gadā liecinādama, ka latviešu skaits pieaug. Tā galvenais faktors ir cittautiešu asimilācija, kad jauktu ģimeņu pēcteči sevi sāk uzskatīt par latviešiem un vecāki viņus labprāt sūta latviešu skolās. 1989.gadā latviešu Latvijā bija 52% no visiem iedzīvotājiem, 1993.gadā – 53,8%, 1994.gadā – 54,2%. Tika prognozēts, 1998.gadā latviešu būs 55,9%, 2009.gadā – līdz 58%.

Latviešu pozīcijas stabilitāti konstatēja arī demogrāfs Ilmārs Mežs etnogrāfiskajā pētījumā „Latvieši Latvijā”: „Neraugoties uz visnotaļ nelabvēlīgo demogrāfisko situāciju (dzimstības un mirstības samēri liecina pat par demogrāfisko krīzi), pēdējos gados strauji palielinājusies latviešu daļa dabiskajā pieaugumā. To var saistīt ar latviešu pašapziņas pieaugumu un lielāku nekā latviešiem politisku un ekonomisku nedrošības sajūtu cittautiešos.”

I.Mežs uzsvēra, ka var jau melot propaganda, bet demogrāfija nemelo: latviešu pozīcijas ir nostabilizējušās. Nepieciešama mērķtiecīga kultūras politika – kultūras iestādēm jāfunkcionē visu tautību interesēs un jānodrošina latviešu un lībiešu kultūras vērtību saglabāšana un attīstība.

Skolas demokratizācija kļuva par vienu no noteicošajiem faktoriem sabiedrības attīstībā un ir skolas pedagoģiskā mēraukla arī šodien. Iepriekš minētajā Izglītības ministrijas 1994.gada Latvijas nacionālās izglītības koncepcijā līdzās satura elementiem bija uzsvērts integrācijas process, ar ko saistītas daudzas neskaidrības milzīga skaita krievu mācībvalodas skolēnu izglītības mērķa īstenošanā un sekmētu brīvas personības veidošanos demokrātiskā valstī, attīstot vēlēšanos un spēju pārņemt un līdzveidot Latvijas un cilvēces kultūras saturu.

Izglītība kā tautiskās apziņas stiprinātāja gājusi līdz ar latviešu tautas likteņgaitām, bijusi nācijas izveides, pastāvēšanas un virzības izšķirīgais nosacījums. Tai pat laikā skola spējusi pastāvēt, netiekot atrautai no savas nacionālās vides. Ar nacionālo apziņu visciešākā sakarībā ir bijusi patriotisma veicināšana kā savas tēvijas un tautas mīlestība.

Latvijai ir milzīga pieredze cīņā par savu nacionālo izglītību un tās pastāvēšanu vairāku gadsimtu pedagoģijas vēsturē, sākot ar jaunlatviešu kustības vadītāja latviešu politiķa un diplomāta Krišjāņa Valdemāra darbību XIX gs. vidū. „Viņš, izmantodams dabīgās pretšķirības starp Krievijas valsts interesēm un Baltijas vācu muižniecību, šinī interešu sadursmē izceļ lielu savu tautu, iegūst viņai ievērojamas politiskas un kulturālas tiesības, stiprina to ekonomiski, vada viņas likteni kļūmīgas vēstures brīžos, kad tautai nav vēl vēlētu priekšstāvju, kad viņas dzīves iekārtu noteic svešas varas. K.Valdemārs pēc G.Merķeļa ir dedzīgākais cīnītājs pret muižnieku pārestībām latviešiem, viņš virza Krievijas sabiedrības domu latviešiem par labu, labo latviešu politiskās kļūdas, nosprauž politiskā virziena līnijas,” – tā K.Valdemāru novērtē viņa līdzgaitnieks, pedagogs, skolu vēsturnieks, izdevniecību darbinieks J.Kriškāns monogrāfijā „Tautskolu vēsture no 13.gs. līdz 1905.gadam”.

XIX gs. otrajā pusē Latvijas kultūras, politikas un ekonomisko dzīvi bija pārņēmis Tautiskais laikmets, uzbangoja nacionālisma vilnis. Jaunlatviešu kustības piekritējs Atis Kronvalds, mūsu nacionālās skolas ceļa sagatavotājs un propagandētājs, vēl tajos laikos, kad visās vidusskolās nemācīja ne vārda latviski, par augstskolām nemaz nepieminot, savā slavenajā brošūrā „Nationale Bestrebungen” („Tautiski centieni”) deva pretestību vācu ideologiem. Viņi pauda uzskatu, ka latviešiem nevar būt ne savas kultūras, ne izglītotu cilvēku, jo izglītots latvietis esot neiedomājams.

„Tā kā kādas valodas cienīšana un viņas izlietošana mācības nolūkiem par labu tikai tad iespējama, kad to prot, tad mēs prasām,” A.Kronvalds uzstāda šo prasību jau kategoriski, „ka latviešu valoda rūpīgi jāpiekopj ne tik vien zemākās latviešu skolās, bet arī cienījamās vācu un krievu skolās. Neievērojot to, ka latviešu valodas prašana nepieciešami vajadzīga katram, kas latviešu vidū grib dzīvot, šās valodas sastāvā un formās arī nelatvietis atradīs tik daudz pamācoša un ierosinoša, ka viņa var būt pilnīgi cienīgs mācības priekšmets.”

1922.gada 7.martā Satversmes sapulcē Rainis attīstīja domu par atsevišķām tautām kā visas cilvēces veidotājām: „Cilvēce nav dzīva būtne un vienots organisms. Dzīvi ir tikai indivīdi un tautas. Atsevišķas tautas veido cilvēci tāpat kā indivīdi tautu. Pašreiz cilvēce sevī nenes nekādu ideju, taču tālā nākotnē tā varētu kļūt par dzīvu būtni, ja nācijas, izkopjot savu nacionālo kultūru līdz vispārcilvēciskajai apziņai, veidotu viscilvēces kultūru. Taču tad jau tā būtu cita – jauna cilvēce. Vienotas cilvēces būtība ir dzīvais spēks, ne beznacionalitāte.”

Minēto beznacionalitātes jēdzienu Rainis salīdzina ar kosmopolītismu. Viņaprāt, kosmopolīti gluži tāpat kā kārkluvācieši, atsacīdamies no savas tautas, no kultūras darba sev un tautai, vienkārši nokļūst citā lielākā apspiedējā nācijā.

Viņi velti pūlas individuāli – katrs pats par sevi ietikt cilvēcē. Augstākais, ko viņi var radīt, ir materiālā, tehniskā kultūra, ne gara vērtības. Rainis ir pārliecināts par to, ka „kosmopolītisms ir utopija un vecmodība, beznācijas ļaužu nav. Kosmopolīts ir pūlis, neorganizēta masa, skaidas un pelavas, nav lietaskoks un graudi”.

Laiks no 1940. gada vasaras līdz 1941. gada vasarai Latvijas vēsturē iezīmējas kā viens no drūmākajiem periodiem, kad līdz ar padomju okupācijas sākumu iesākās pusgadsimtu garais svešu varu periods mūsu zemē.

Nacionālās politikas izteikta deformācija notika PSRS skolu novienādošanas laikā. Daudzas PSRS republiku nacionālās skolas bija zaudējušas savu seju. Jo vairāk šo nacionālās politikas deformāciju nevēlējās atzīt PSRS izglītības sistēma, jo nabagāks kļuva izslavinātais „padomju daudznacionālās kultūras internacionālais aspekts”. Nacionālās izglītības nonivelēšana bremzēja nacionālās pašapziņas attīstību, tai pat laikā uzkrājot negatīvas iezīmes starpnacionālo attiecību sfērā.

No PSRS laiku izglītības politikas pieredzes esam ieguvuši sāpīgu atziņu, ka ārpusnacionālais nekad nevar būt tautisks. Agri vai vēlu tauta atstumj tādu skolu, kura zaudē savas nacionālās saiknes.

Visos laikos svešu zemju cilvēki, ierodoties kādā mītnes zemē, varējuši integrēties, pirmkārt, ar šīs zemes valodas apguvi. Tikai pēc tam var izjust attiecīgās zemes vēsturi, kultūru, politiku, un tad pakāpeniski iekļauties sabiedriskās dzīves norisēs, saglabājot savu reliģiozo un kultūras īpatnību un veidojoties par minoritāti.

Izglītības politikai Latvijā šodien jāvirzās tālāk pa Latvijas nacionālās atmodas izcīnīto nacionālo vērtību saglabāšanas ceļu. Iemācot skolēniem saprast, cienīt un iemīļot garīgās vērtības, mudinot cieņu un gribu kalpot kultūrai, vienlaikus viņos jāmodina cieņa, mīlestība un griba kalpot Latvijas valstij. Skolā ieaudzinātais un iemācītais, kā arī veids, kā notiek mācības, ir dominējošais visas valsts tālākajā attīstībā. Izglītība ir būtiska cilvēces vēsturiskās pieredzes nodošanas, pārņemšanas un tālākattīstīšanas veids.

Jāatmodina ikviena Latvijas pilsoņa un iedzīvotāja valsts – pilsoniska sirdsapziņa tautas sociālajai atmiņai, lai Latvijas valsts tālākajā attīstībā mums neizsakāmi daudz nozīmētu Latvijas neatkarības pasludināšana, Latvijas karogs, latviešu karavīru varonība, Latvijas prezidenti, Brīvības pieminekļa atklāšana, Latvijas okupācija, trešā atmoda, neatkarības atjaunošana, Barikāžu laiks, iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.

Nekļūsim par kosmopolītiem, neapdomīgi atsacīdamies no savas tautas, valodas, izglītības un kultūras un neļausimies „maigo varu” ietekmē tikt iemānītiem kādā citā, lielākā svešā nācijā.

Autore ir Mg.paed., Mg.sc.env., Liepājas Universitātes doktorante

 

Komentāri (50)

kristaps_drone 03.05.2013. 09.49

“cittautiešu minoritātes integrāciju, kad minoritātei tiek pielīdzināta tikpat kā puse visu Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju” – sāksim ar to, ka lietosim pareizu terminoloģiju! Okupanti, kolonisti un viņu pēcteči nekādā gadījumā nav minoritāte, doktorantiem tik elementāru lietu derētu zināt! Rakstā pieminētā 1994. gada izglītības koncepcija nosprauda ļoti reālistisku un pareizu mērķi – desmit gadu laikā pilnīgi pāriet uz izglītību tikai valsts valodā. Tā būtu bijusi ļoti dabiska un nesāpīga pāreja. Diemžēl lunkanie gļēvlatvieši to nespēja un negribēja īstenot, un šodien mums joprojām ir skolas, kur mācības notiek okupantu valodā pēc kremļa izdotajām mācību grāmatām, kur vēsturi māca atbilstoši kremļa ideoloģijai, bet skolēni un skolotāji dodas smelties gudrības un pieredzi uz krieviju par kremļa naudu apmaksātos braucienos.

+15
-2
Atbildēt

2

    kristaps_drone > kristaps_drone 03.05.2013. 12.57

    >Roberts
    Tur jau viņa šī vārda lietošanu apšauba tikai pamatojoties uz to, ka runa ir par PUSI iedzīvotāju, nevis tādēļ, ka šī puse šeit ir radusies kā okupanti, kolonisti un viņu pēcteči.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

    grislits > kristaps_drone 03.05.2013. 10.07

    Es gan gluži autorei vārda “minoritāte” lietošanu nepārmestu, jo ņemot vērā frāzi “…kad minoritātei tiek pielīdzināta tikpat kā puse visu Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju…”, un pārlasot vēlreiz visu teikumu, man vairāk izskatās, ka autore netieši izsaka šaubas, vai to gandrīz pusi Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vajadzētu dēvēt par minoritāti.

    +12
    -1
    Atbildēt

    0

Janka, Janic 03.05.2013. 08.38

neesmu pseidonacionaaļu piekriteejs vai veeleetaajs , bet par šo tematu no pirmaas briiviibas atjaunošanas dienas Latvijaa , esmu paudis viedokli , ka svešvalodiigaas apmaaciibu iestaades taisaamas ciet un krievvalodiigie skolotaaji izraidaami no valsts kopaa ar saarkano armiju, tad arii šodien Riiga nebuutu za jeģinnujku rosiju paarraudziita , saskaņas centrs ja taads buutu seedeetu dziļaa opoziicijaa …..pie varas visus šos nu jau vairaak kaa 20 gadus bijušas itkaa labeejas nacionaalas partijas ,bet šai jautaajumaa kopiiga valoda taa arii netika rasta , laikam taa bija vieglaak zagt , starpcitu zagšanas skandaali bijuši arii izgliitiibas ministrijaa…..

+12
-3
Atbildēt

0

vērtīgs relikts 03.05.2013. 09.16

Palasīju diskusiju un redzu, ka IZM tā pati problēma, kas pilnīgi visā valsts pārvaldē. Lai arī mums skaitās demokrātiska valsts, visur diskusijas, kontrole, atbildība, pienākumi u.t.t tiek strikti norobežoti pa līmeņiem, nenotiek ideju, kontroles, atbildības, tiesību u.t.t migrācija no augšas uz leju un otrādi.
Loģiski būtu, ja cilvēks pabeidzis skolu, pabeidz kādu augstāku mācību iestādi, sāk strādāt kādā uzņēmumā vai iestādē pašu vienkāršāko darbu un tad sāk virzību uz augšu kā pa pakāpītēm,apgūstot visu vajadzīgo katrā līmenī bet mums notiek tā, ka cilvēks “no ielas” nejaušības (vai pazīšanās) dēļ nokļūst uzreiz augšā vai (vēl sliktāk) kaut kur vidū. Pats neko nejēgdams presē tos, kas zem viņa un izlokās un iztop tiem, kas augstāk (lai saglabātu vietu). Bet apakšējo priekšlikumus augšējiem nekad nenodos, jo tad pats var pazaudēt savu vietu.

+11
-2
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu