Aizmirstā zeme • IR.lv

Aizmirstā zeme

40
Foto: Mārtiņš Zilgalvis, F64
Reinis Pļaviņš

NAP stratēģijā pazudis tas, ka Latvija var ražot gan pārtiku, gan enerģiju, kas pasaulē nākotnē būs vajadzīga

Pašlaik Latvijā pastāv divi savstarpēji saistīti valsts attīstības plānošanas dokumenti – Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam (LIAS) un Nacionālais attīstības plāns (NAP). Stratēģijas galvenais trūkums ir tas, ka autori kļuvuši par lineārā jeb nebeidzamās izaugsmes modeļa upuriem, lai arī saprātīgi būtu attīstīt vairākus scenārijus un tad izvēlēties Latvijā veicamu pasākumu kopumu, kas ļautu audzēt valsts labklājību ar dažādiem pasaules notikumu attīstības modeļiem.

Pragmatiski būtu izskatīt vismaz četrus iespējamos lielos pasaules attīstības modeļus: nebeidzamās izaugsmes, sabrukuma, ilgtspējīgas attīstības un sistēmisku izmaiņu scenāriju. Tas gan nenozīmē, ka katrā no šiem virzieniem nav iespējamas variācijas vai savstarpējas kombinācijas.

Svarīgākais patlaban ir tas, ka pastāvošie valsts attīstības dokumenti „pareģo”, ka pasaulē piepildīsies tieši nebeidzamās izaugsmes modelis, lai arī 2008.gada pasaules finanšu krīze, kuras sekas atbalsojas arī 2012.gada nogalē, liecina, ka uz lēto enerģiju un naudu balstītā straujā izaugsme labākajā gadījumā ir piebremzējusies uz nenoteiktu laiku. Proti, NAP ir ideoloģiski pakļauts LIAS, kurā savukārt nav izskatītas vairākas pasaules notikumu attīstības tendences, kuras sāk izskatīties aizvien ticamākas. Līdz ar to, piemēram, nav paredzēts, kas notiks, ja mūsu eksporta preces nevienam nebūs vajadzīgas? Vai, piemēram, preču transports naftas trūkuma dēļ padarīs to cenu nekonkurētspējīgu tālāk par 900 km? Šīs neuzmanības kļūdas sekas caurvij arī NAP pašreizējo redakciju.

Dzīvojot šajā pārsteigumu pilnajā laikā, reti kurš uzdrošinās izteikt detalizētas prognozes 20 gadiem, taču divas tendences pasaulē ir stabilas – cilvēku skaita pieaugums līdz 2050.gadam un ar naftas deficītu saistītais cenu kāpums enerģijas un transporta nozarēs.

Protams, ka tehnoloģiskā progresa fanātiķi iebildīs, ka siltumenerģija un elektroenerģija jau mūsdienās tiek daudzviet ražota no atjaunojamiem resursiem, taču transporta nozare ir neglābjami uzsēdusies uz naftas adatas. 2012.gada dati liecina, ka 96% pasaules pārvadājumu (gan preču, gan cilvēku) tika veikti ar transportlīdzekļiem, kas darbojās uz ogļūdeņražiem. Un to cena nemitīgi aug.

No šī var veikt divus drošus secinājumus – vest preces no Ķīnas kļūs aizvien neizdevīgāk, kā arī līdz šim tehnoloģiski ietilpīgā enerģijas ražošana no atjaunojamiem resursiem kļūs aizvien konkurētspējīgāka. Šajā gadījumā tas notiks arī bez ES vai valsts atbalsta, taču noteikti būs brīdis, kad kāpšana nost no naftas adatas tiks izmisīgi veicināta (piemēram, Norvēģijā cilvēki, kas brauc ar elektromobiļiem ir atbrīvoti no lielā ikgadējā auto nodokļa).

No cilvēku skaita pieauguma tendences var secināt, ka pārtiku pasaulē pārdot kļūs vieglāk un tās cenas augs. Īpaši ņemot vērā to, ka lielākais cilvēku pieaugums gaidāms pasaules daļās, kas jau tagad nespēj sevi nodrošināt ar pārtiku.

Ko šie vienkāršie secinājumi, kas izriet no vispārpieņemtām pasaules notikumu attīstības tendencēm, nozīmē Latvijai? Pavisam vienkārši – būtu jāattīsta ražošana nozarēs, kuras apkalpo kādu no šīm drošajām pasaules tendencēm. Turklāt būtu jātiecas uz maksimālas pievienotās vērtības produktu ražošanu. Proti, maksimālā pievienotā vērtība piemīt nozarēm, kuru darbības nodrošināšanai nepieciešams minimāls izejvielu imports – Latvijas gadījumā tā ir kokapstrāde, lauksaimniecības produktu apstrāde un alternatīvās enerģijas ražošana, kā arī radošās industrijas, kam teorētiski nav nepieciešamas praktiski nekādas izejvielas.

Latvija ir apveltīta ar auglīgu zemi, kas var ražot gan pārtiku, gan enerģiju. Ja Latvija nākotnē grib spēlēt drošu spēli pasaules ekonomikā, tad šīs ir divas nozares, kuras būtu īpaši jāveicina.

Augstāk rakstītais ir vienkāršota tā saucamā kapitālu pieeja, kuras priekšrocības uzsvērtas LIAS, taču īsti nav atstājušas pēdas nevienā no Latvijas ilgtermiņa attīstības dokumentiem. Tā vietā daudz kur uzsvērts atbalsts uzņēmēju un pētniecisko institūtu sadarbības veicināšanai. Šķiet, ka NAP autori ir piemirsuši, ka valstī, kurā ir zema ekonomiskā nevienlīdzība (viens no NAP mērķu sasniegšanas indikatoriem), ekonomikas dzinējspēks parasti ir mazie un vidējie uzņēmumi, kuri nevar atļauties par savu naudu uzturēt pētnieciskos institūtus. Skaidrs, ka arī Latvijas valsts nez vai varētu uzņemties uzturēt pētniecību līmenī, kas būtu konkurētspējīgs uz Rietumiem. Atliek kaut vai paskatīties pēdējo 20 gadu pieredzi, lai saprastu, ka pētniecības uzplaukums Latvijā tuvāko 10 gadu laikā ir neīstenojama gaisa pils.

Otra lieta, kas caurvij visu NAP, neskatoties uz tā teju manifestālo raksturu, ir absolūts mērķtiecības trūkums. Turklāt nav īsti saprotams, vai mērķtiecība izkususi demokrātiskajā NAP tapšanas procesā, vai arī tā sākotnēji nemaz nav tikusi plānota. Jo patlaban šis dokuments atgādina jebkuras partijas priekšvēlēšanu programmu – solīts atbalsts uzņēmējiem, bezdarbniekiem, pētniekiem, bērniem un viņu vecākiem, veselības aprūpei un reģioniem. Lielā daļā gadījumu netiek meklēti problēmu cēloņi, tā vietā paredzēts šķiesties ar resursiem seku likvidēšanai.

Skaidrs taču – lai cik dāsna būtu ES, visiem NAP pašreizējā redakcijā iekļautajiem plāniem naudas nepietiks. Vai tiešām nebūtu prātīgāk veikt rūpīgāku situācijas analīzi un izsvērt, kurā virzienā pieliktās pūles nesīs labākos rezultātus valstij kopumā ar vismazāko piepūli, nevis mēģināt pagrābstīties gar katru vēlētāju personīgi?

Ja valsts pārvaldībā neatrodas tipogrāfija, kuras produktus par maksāšanas līdzekli pieņem visā pasaulē (šāda tipogrāfija ir, piemēram, ASV), tad vienīgais veids labklājības līmeņa celšanai ir pelnīt vairāk nekā tērēt. Valsts līmenī vienīgais ilgtspējīgais veids labklājības audzēšanai ir eksportēt vairāk nekā importēt. Lai arī NAP paredz virkni pasākumu, kam vajadzētu veicināt eksporta pieaugumu, pilnīgā novārtā ir atstāta monētas otra puse – importa samazināšana.

Pēdējie dati liecina – kolīdz Latvijā sāk pieaugt eksporta rādītāji, tā uzreiz līdzekļi tiek izšķiesti importā. Kā piespiest Latvijas iedzīvotājus patērēt Latvijā ražotas preces?

Tā kā esam ES dalībvalsts, tad nez vai kāds ļaus iekšējo patēriņu audzēt ar tradicionālajām metodēm – ievedmuita un nodokļu atvieglojumi vietējiem ražotājiem. Atliek vienīgais – patēriņa regulēšana ar kultūras piedāvātajām svirām, jo patēriņš ir pakārtots kultūrai pat lielākā mērā nekā nodokļu politikai. Protams, ka ir preču kategorijas, kurās bez importa neiztikt. Piemēram, elektronikas jomā kultūru var uzskatīt par pilnībā globalizējušos. Taču ir jomas, kurās mierīgi varētu iztikt bez importa.

Tāpēc otrs lielākais NAP trūkums ir tas, ka plānā nav vispār nekādu pasākumu laikmetīgas nacionālās identitātes konstruēšanai. Nemaz nerunājot par to, ka nacionālās identitātes attīstības virzienam būtu vēlams sakrist ar ekonomikas attīstības virzienu.

Tā vietā, kamēr Latvijas valsts snauž un, spriežot pēc NAP, turpinās snaust kultūras jomā, iedzīvotāji par nule nopelnīto naudiņu badaini tver pēc tā, kas ir – pasaules kultūrai pakārtotām importa precēm, audzējot kārtējo maksājumu konta deficītu. Protams, ka ir arī otrs ceļš, ko izvēlējusies, piemēram, Grieķija. Labklājību audzēt ar aizņemtu naudu un pēc tam cerēt uz parādu norakstīšanu. Ja NAP netiks būtiski pārskatīts, tad tieši tādu likteni Latvijai ilgtermiņā tas arī nes.

Vēl viena būtiska lieta, par ko NAP runāts maz, – pārstāvnieciskās demokrātijas ideoloģiskais pagrimums tiešās demokrātijas priekšā un e-pārvaldes priekšrocības mazas un gudras valsts pārvaldes radīšanā.

Šajā gadījumā būtu muļķīgi gaidīt uz lielāku valstu pieredzi, jo Latvijas mazais izmērs ir tās galvenā priekšrocība – ieviest tiešās demokrātijas principus daudz vienkāršāk ir mazākās sabiedrībās. Loģiski būtu, ja karogu šajā jomā Latvijā nestu progresīvās pašvaldības, lai arī iniciatīvai vajadzētu nākt no VARAM. Pasaules tendencēm atbilstošs valsts pārvaldes strukturālais audits un tūlītēja birokrātiskā sloga samazināšana ne tikai veicinātu labklājības augšanu ilgtermiņā, bet arī mazinātu spriedzi, kas pašlaik pastāv starp valsti un sabiedrību. Diemžēl grūti iedomāties ierēdni, kurš pēc labākās sirdsapziņas izstrādātu likumprojektu, kas liktu viņam atstāt gadiem iesildīto vietiņu.

Autors studē nākotņu zinātnes Turku Ekonomikas augstskolā Somijā

 

Komentāri (40)

noora2 04.10.2012. 13.10

Es pilnīgi piekrītu autoram! Nevajag izdomāt kosmosu, paskatamies apkārt uz to, ko daba mums ir devusi. Tā jau faktiski visu ir pateikusi priekšā. Ja kāds saka, ka mums nav tādas platības kā Ukrainā, Krievijā vai Polijā, lai audzētu pārtiku pasaulei vai pat Eiropai, bet ir taču augļu/dārzeņu/labības kultūras, kas ir ātraudzīgas un piemērotas ziemeļu klimantam. Tas, kā mēs pievienojam vērtību šiem produktiem, ir mūsu prasmju un zināšanu jautājums – vai ar iepakojumu, vai ar inovācijām loģistikā, nišējamies uz eko, uz restorānu apkalpošanu, veidojam savus pārtikas brendus, ko pasaulē atpazīst ar made-in-latvia zīmi. Tā pat ar koksni – izmantojam to, ko daba mums ir devusi! Atkal, tas kā pievienojam vērtību, ir mūsu ziņā. Un te ir neierobežotas iespējas, plašs potenciāls. Atliek radoši domāt. (Un kāpēc gan farmācija, kosmetikas nozare, tūrisms u.c. nevarētu attīstīties līdzi šim eko pārtikas/kokrūpniecības biznesam?) Tehnoloģijas un viss pārējais nekur nepaliks – tās pašas par sevi attīstīsies.

+7
-1
Atbildēt

1

    Signija Aizpuriete > noora2 04.10.2012. 13.52

    ———
    Skatīsimies un priecāsimies – vēl jau visi meži nav izcirsti, vēl nav visas upītes ar HES un bebru aizprosiem aizdambētas, vēl pļavas ar privātmājām nav apbūvētas un/vai nezāliem visur nav aizaugušas – vēl jau visa tēvzeme nav izpārdota:
    ‘Grūti prognozēt, kādas sekas uz drošību un tautsaimniecību atstās situācija, ka vairākums Latvijas zemes platības nonāks ārzemnieku īpašumā. Taču Saeimas deputāti šeit problēmu neredz (vai arī redz, bet zaudējuši cerības to atrisināt). Savukārt atbildīgajos dienestos pat nav informācijas – cik lielas zemes platības jau ir nonākušas ārvalstu pilsoņu un uzņēmumu īpašumā.
 ‘

    http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=359638:zemi-jau-rzemnieki-neaizveds&Itemid=436

    +2
    -4
    Atbildēt

    0

Vita Vasiļjeva 04.10.2012. 15.38

“Latvija var ražot gan pārtiku”.

Protams, var. Tikai Latvijā ir maz cilvēku, kuri grib un spēj nodarboties ar šo biznesu. Daudz vieglāk ir studēt un daudz prestižāk ir strādāt par ekonomistu, juristu, politologu, psihologu, PR speciālistu.

Maz ir jauniešu, kuri grib būt mazapmaksātā un neprestižā fiziskā darba darītāji un, piemēram, grib būt traktoristi, kombainieri, mehanizatori, sūdu mēzēji, slaucējas kūtī, lopu barotāji un lopu kopēji.

NAP2020 rakstīja 16 cilvēki no Pārresoru koordinācijas centra. 7 no šiem cilvēkiem ir politologi. Starp NAP rakstītājiem nav neviena lauksaimnieka un “mežinieka” – tāpēc arī ir sanācis tāds nepraktisks un uz lauksaimniecības produkcijas ražošanu nevērsts, bet tikai un vienīgi filozofisks plāns.

+5
-1
Atbildēt

4

    Signija Aizpuriete > Vita Vasiļjeva 04.10.2012. 20.39

    =====
    Tieši tā ir jābūt pašreizējā sociāli-ekonomiskajā sistēmā – to jau tagad var viegli saprast, pavērojot notiekošo Spānijā. Bezdarbs jauniešu vidū sasniedz 50%, bet neviens demonstrācijās nestaigā ar lāpstām – un zemi neprasa, visi ar katliņiem un karotēm, lai varētu no katla paņemt sev vajadzīgo.
    Viss notiek Latvijā – ejam pareizajā virzienā, lai pilnīgāk integrēties Rietumu sabiedrībā:

    ‘ Pētnieces: latviešu darba tikums mūsdienās kļuvis par mītu un netiek uzskatīts par vērtību ‘

    http://www.diena.lv/latvija/zinas/petnieces-latviesu-darba-tikums-musdienas-kluvis-par-mitu-un-netiek-uzskatits-par-vertibu-13930961

    +1
    -4
    Atbildēt

    0

    Ilona Auziņa > Vita Vasiļjeva 04.10.2012. 17.38

    Tieši tā.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Ilona Auziņa > Vita Vasiļjeva 04.10.2012. 16.04

    Bet kāpēc tad negrib? Visam ir iemesls.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Vita Vasiļjeva > Vita Vasiļjeva 04.10.2012. 16.21

    >Janka
    Negrib, jo traktorista un govju slaucējas amats kotējas salīdzinoši zemu. Lauku jaunieši no šīm profesijām bēg uz vidusskolu un tad tālāk uz augstskolu, kur studē kaut ko cienījamāku un sabiedrībā novērtētāku.

    Visi grib būt kungi un visi grib izrauties no kalpa kārtas. Būt par lielsaimnieku un pelnīt tūkstošus laukos ir forši, bet nav forši būt par lielsaimnieka kalpu, kurš saņem Ls250 mēnesī. Ar šādu algu latvietis nekad netiks pie zemes un nekļūs par saimnieku kaut vai 20 hektāros – 20 hektāriem vajag vairāk kā Ls10 000.

    Kaimiņos manai dzīvesvietai ir kāds vācu zemnieks ar 3000 ha zemes. Viņš ir miljonārs. Latvieši pie viņa strādā par grašiem un domā kā aizbraukt uz Angliju, kur cer saņemt vismaz 5 reizes lielāku algu kā šobrīd savā dzimtenē, kas pamazāk nonāk vācu “baronu” rokās.

    Tātad iemesli: nav prestiži, maz maksā, ir citi vieglāki veidi kā pelnīt iztiku.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

Zandulēns 04.10.2012. 12.51

Lielsiki!

+3
0
Atbildēt

2

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu