Privilēģijas un tradīcijas • IR.lv

Privilēģijas un tradīcijas

38
Bijušais prezidents Valdis Zatlers (no kreisās), kura ilgstoši risināmais dienesta dzīvokļa jautājums sacēlis diskusiju sabiedrībā, sarokojas ar pašreizējo prezidentu Andri Bērziņu, kuram dzīvokļa jautājums nav aktuāls. Foto: Kaspars Krafts, F64
Sanita Upleja

Amatpersonu privilēģijām nav sakara ar valsts prestižu, vien ar pašu dīvaino domāšanu

Pirms dažiem gadiem, strādājot portāla redaktores amatā, kolēģu starpā apspriedām kārtējo dārgās dienesta automašīnas pirkšanu kādam ministram, un es paudu radikālu domu, ka ministri vispār nebūtu jāved no darba un uz darbu ar dienesta auto, bet jāvadā vien darba laikā un tikai darba darīšanās. Tad kāda gados jauna, pret amatpersonām bijīgāka kolēģe žēlīgi iebilda, kā nu tā ministram liks doties pašam uz darbu – viņš tomēr ir ministrs. Es savukārt viņai uzdevu jautājumu, ar ko ministrs šajā ziņā atšķiras no parasta cilvēka un kurā vietā, piemēram, Satversmē ir rakstīts, ka ministrs nevar pats doties uz darbu, bet parasts cilvēks var?

Protams, ka tādas lietas Satversmē neraksta, taču lietas būtība no tā nemainās. To, kādas privilēģijas un kādām amatpersonām Latvijā piešķiram, arī nenosaka nekādi augstākie likumi vai starptautiskas saistības. Tā ir mūsu pašu sabiedrības izvēle, un tikai. Nevienam ārpus Latvijas no tā ne silts, ne auksts.

Taču mūsu pašu domāšanas īpatnības gan šīs privilēģijas parāda nežēlīgi spilgtā gaismā, ja par augstāko atalgojumu darbam valsts un tautas labā uzskatām vien dārgu mašīnu un greznu dzīvokli.

Par seno sarunu ar kolēģiem atcerējos, sekojot līdzi Latvijas sabiedriskajai diskusijai par privilēģijām bijušajiem prezidentiem, ko raisīja vēsts par dārga dzīvokļa iegādi bijušajam Valsts prezidentam Valdim Zatleram. Nejauši sagadoties šim pirkumam ar brīdi, kad Latvijas valsts atgūstas no krīzes, šķiet, ka ir īstais brīdis sabiedrībai nevis kārtējo reizi paslaucīt šo jautājumu zem paklāja, bet gan dziļi un pamatīgi izvērtēt, ko un kam piešķiram mistiska valsts prestiža un „smalkā stila” vārdā. Ja reiz krīzes laiks ir īstais brīdis, lai izmēztu valsts piesērējušos apcirkņus un sāktu jaunu attīstības loku garīgi un fiziski veselīgākiem, tad arī šis jautājums nav apejams.

Amats kā visi amati

Taisnības labad gan uzreiz jāsaka, ka nav īsti godīgi izcelt tikai bijušajiem prezidentiem piešķirtās privilēģijas, jo gana daudz liekas greznības ir arī citās valsts institūcijās un iestādēs. Tomēr pensionēto prezidentu nodrošinājums, gribot negribot, nonācis uzmanības centrā sava nesamērīguma ar Latvijas dzīves īstenību dēļ, tādēļ pie šā jautājuma arī iznāk vairāk pakavēties. Tas ir kā zināms lakmusa papīrs mūsu sabiedrībā valdošajām tradīcijām un attiecībām starp „augšām” un „apakšām”. 

Gan ministru dārgo auto, gan bijušo prezidentu dzīvokļu problēmas sakne būtībā ir viena un reducējama līdz jautājumam par to, kādu svaru piešķiram dažādiem amatiem mūsu valstī. Vai ārsts, kurš diendienā glābj cilvēku dzīvības, vai labs skolotājs, caur kura rokām izgājuši neskaitāmi skolēni, nebūtu pelnījis, ka arī viņu vadā uz darbu ar dienesta auto un par nopelniem piešķir greznu dzīvokli? Vai viņu darbs nav valstij vairāk labuma nesis nekā kāda augsta ierēdņa vai ne īpaši veiksmīga ministra padarītais?

Kas ir tā mēraukla, ar kuru izmērīt katra amata nozīmīgumu un līdz ar to arī tam atvēlēto privilēģiju un materiālo labumu klāstu? Kādam jābūt atalgojumam par darbu publiskā amatā valsts un tautas labā – vairāk materiālam labumam jeb tomēr cieņai un uzticībai no tautas puses? Vai cilvēki vispār strādā un tiecas uz augstiem amatiem tikai tiem līdzi nākošā taustāmā labuma un atalgojuma dēļ, vai tomēr ir vēl kādi citi kritēriji un faktori?

Protams, ka amatā esošs Valsts prezidents ir valsts galva un tam ir vairāk pievērsta uzmanība gan valsts iekšienē, gan ārpusē, tomēr jāatceras, ka saskaņā ar Satversmi un Latvijas likumiem tas ir tikai viens no valstī esošajiem amatiem ar konkrētiem amata pienākumiem. Un tieši šo pienākumu pildīšanai arī prezidents tiek ievēlēts, nevis kaut kādu materiālo labumu vai statusu apliecinošu lietu reprezentēšanai. Tās nav pavisam nenozīmīgas, tomēr tās noteikti ir otršķirīgas lietas kā iekšpolitiski, tā ārpolitiski.

Ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu valsts tēlu daudz lielākā mērā veido tas iespaids, ko, piemēram, sporta vidē rada mūsu sportistu panākumi, mūsu mūziķu un aktieru veikums kultūras cienītāju vidū, kā arī mūsu viesstrādnieku darbs un uzvedība viņu mītnes zemēs.

To, kādās rezidencēs dzīvo un ar kādām mašīnām braukā esošie un bijušie valsts vadītāji, ārpus Latvijas pamana ļoti niecīgs cilvēku skaits, un diemžēl no tā nevairojas nedz mūsu iekšzemes kopprodukts, nedz arī nacionālā pašapziņa.

Pasaules prakses nav

Tas viss ir domāts tikai un vienīgi mūsu pašu iekšējai lietošanai, tāpēc dīvaini liekas argumenti, kas salīdzina mūsu valsts praksi šajos jautājumos ar citu valstu pieredzi. Pasaulē nav tādas vienotas un strikti noteiktas prakses, kā jāattiecas pret augstām amatpersonām un kā tās jāatalgo. Tā ir katras atsevišķas valsts iekšēja lieta un vēsturiska tradīcija. Turklāt vēsturiskām tradīcijām piemīt tāda īpatnība, ka ne vienmēr tās veidojas loģiski un pārdomāti.

Piemēram, arī šajā gadījumā Latvijai neder par piemēru citkārt tik noderīgā Ziemeļvalstu pieredze kaut vai tā iemesla dēļ, ka trīs no tām ir karaļvalstis, kurās vispār nepastāv tāda lieta kā bijušo prezidentu materiālais nodrošinājums. Turklāt greznība, kādā dzīvo karaliskās ģimenes, ir grūti salīdzināma ar mūsu prezidentu nodrošinājumu un veido arī zināmu pretstatu šo valstu caurmēra iedzīvotāju ikdienas dzīves līmenim. Taču monarhija ir šo valstu vēsturiskajā un nacionālajā asinsritē tik būtiska sastāvdaļa, ka karalisko ģimeņu uzturēšanas izmaksas netiek īpaši apspriestas. 

Baltijas valstu, un tajā skaitā Latvijas, gadījumā prezidentu institūcijas tradīcijas arī veidojušās specifisku vēsturisku apstākļu iespaidā – saikne ar pirmskara diktatūrām nebija īsti atjaunojama, taču simbolisms prasīja arī „ieņemt” bijušo padomju līderu vasarnīcas un ar tām kopā nākušās privilēģijas. Ja sākotnēji tāda situācija bija saprotama un pieņemama, tad divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas, kad iziets cauri ne vienai vien krīzei un cerētā visas sabiedrības labklājība tomēr vēl nav sasniegta, izmaiņas attiecībā uz prezidentu un bijušo prezidentu nodrošinājumu, šķiet, ir tieši laikā.

Attieksmes jautājums

Patlaban amatā esošais prezidents Andris Bērziņš ar savu piemēru ir pierādījis, ka var būt arī citādāk nekā līdz šim. Turklāt nevajadzētu visu norakstīt tikai uz prezidenta personīgo turību, drīzāk tas ir attieksmes un cilvēka iekšējās būtības jautājums. Arī A.Bērziņa priekšteči amatā nebija nekādi trūkumcietēji pirms stāšanās prezidenta amatā, taču viņu attieksme pret privilēģijām un tradīcijām bija atšķirīga.

Tieši attieksme ir atslēgas vārds šai diskusijai par privilēģijām, ko piešķiram amatiem un amatpersonām Latvijā. Un tieši ar attieksmes jautājumu mūsu sabiedrībai pašai būtu jātiek galā šajā diskusijā.

Jo runa jau nav par to, ka izrādīsim necieņu saviem prezidentiem, ja kā vienīgo privilēģiju pēc amata atstāšanas atstāsim viņiem prāvo prezidenta pensiju, kas, starp citu, nodrošina ļoti pieklājīgu dzīves līmeni Latvijā.

Runa ir par to, kāpēc mēs ievēlam amatā prezidentu un kāpēc cilvēki kandidē par prezidentu. Ko sagaidām mēs kā sabiedrība no šā tautas priekšstāvja un ko pats valsts galva uzskata par būtiskāku sava amata pildīšanas laikā un pēc tam. Runa ir arī par to, vai uzticamies, ka ir neuzpērkami cilvēki pēc būtības vai tomēr ar materiāliem labumiem cenšamies viņus atturēt no dīvainiem kārdinājumiem.

Autore ir neatkarīga žurnāliste

 

Komentāri (38)

gliters 08.08.2012. 11.14

Visam piekrītu, izņemot pieņēmumu, ka A. Bērziņa motīvu pamatā ir godīga attieksme. Ja runa ir par bijušo baņķieri, turklāt ar “skeletiem skapī”, tad loģiskāk būtu domāt, ka turība viņam ļauj “paust attieksmi” šādā veidā sava publiskā tēla veidošanas nolūkos.

+15
-1
Atbildēt

4

    gliters > gliters 08.08.2012. 11.37

    Tava loģika ir normāla cilvēka, nevis “materiāli atkarīgā”, kādu mūsu politikā netrūkst, loģika. Nekas jau netraucē paša labumiem piegrābt klāt to, kas pēc likuma pienākas exprezidentam… Dzīvosim, redzēsim, ko darīs Bērziņš, kad PR taisīšana vairs nebūs aktuāla.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

    Jānis Jukna > gliters 08.08.2012. 11.30

    Pagaidām izskatās, ka “rijība nav bezgalīga”, taču kas zin, kāda attieksme būs, kad prezidentūras termiņš beigsies. Lai gan, ja valsts piedāvātie labumi ir mazāk labi nekā pašam esošie, tad jau liela prieka no tā nav.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

    gliters > gliters 08.08.2012. 11.23

    Bērziņam par labu var teikt, ka vismaz viņa “rijība” nav bezgalīga. Latvijas apstākļos diemžēl pat tas jau kaut ko nozīmē.

    +8
    -2
    Atbildēt

    0

    kristaps_drone > gliters 08.08.2012. 11.18

    Tieši tā! Jo tieši prhvatizācijas un ES naudas izkrāpšanas rezultātā iegūtā turība Bērziņam ļauj tagad tēlot pieticiīgo. Tad, kad viņš prihvatizēja, tad par savu tēlu viņš īpaši nedomāja, bet darīja tāpat kā citi, kam bija iespēja. Taču tik un tā labi, ka viņš šo jautājumu arī no savas kanceles pacēla.

    +10
    -2
    Atbildēt

    0

gliters 08.08.2012. 11.32

Un par pārējo vēl… Būtībā tas dzīvoklis un mašīna ir riktīgas padomju nomeklatūras priviliģēšanas tradīciju “atraugas”, vēl tik specveikalu trūkst…
Pensija ir OK, bet pārējais ir nelietderīga un nepamatota izšķērdība, ko mūsu valsts nemaz nevar atļauties.

+12
-1
Atbildēt

0

aivarstraidass 08.08.2012. 12.20

Latvijā nav dzimušu aristokrātu – visi pa lielākai daļai esam cēlušies no zemniekiem vai muižu kalpiem. Varētu tamdēļ uzskatīt, ka izcilu aktieru un dažu citu jomu pārstāvju pārliekā godināšana, arī ārkārtīgā pietāte pret ministriem un eksprezidentiem un valsts naudas dāsna bārstīšana par viņu visprozaiskākajiem tēriņiem ir mēģinājums parādīt, ka arī latviešiem ir savas “labākās aprindas”.

Bijušie valsts prezidenti pateicoties savai autoritātei un kontaktiem var labi kalpot valstij arī pēc dienesta pilnvaru beigām – līdzīgi kā to dara eksprezidenti ASV. Varbūt viņiem nepieciešami valsts apmaksāti instrumenti, kurus var izmantot pēc amata pilnvaru beigām – piemēram, neliels birojs un divi apmaksāti palīgi? Labumu no šāda bonusa var iegūt – bet tad prezidentam pēc pilnvaru beigām ir jārosās; jāturpina tāda vai cita sabiedriska darbība.

No otras puses, dzīvokļa/automašīnas/vasarnīcas iegāde – tā jau laikam jāatstāj paša prezidenta ziņā par viņa personiskajiem līdzekļiem. Ja to iepērk “valstiski”, tad rezultāts jebkurā gadījumā būs neefektīvs. Ja cilvēks pats sev pērk dzīvokli, tad viņš atradīs saprātīgāko piedāvājumu. Bet ja dzīvokli cilvēkam pērk valsts (vai pat trakāk – apmaksā arī uzturēšanas izdevumus un NĪ nodokli), tad būtu muļķīgi neizbrāķēt visu to, kas nav pats visdārgākais un ekskluzīvākais. Tādējādi, manuprāt, tiek radīta greiza motivācija. Ne jau bijušais prezidents te vainīgs, bet tie spēles noteikumi, pēc kuriem viņš spiests darboties.

+10
0
Atbildēt

2

    Signija Aizpuriete > aivarstraidass 08.08.2012. 12.35

    ——
    Amatpersonu privilēģijām nav sakara ar valsts prestižu, vien ar pašu dīvaino domāšanu.
    ==============================================================================
    Amatpersonu privilēģijām ir visciešākais sakars ar to valstisko sistēmu (iekārtu), kas ir izveidota pēdējo 20 gadu laikā. Tagad sistēmas izveidošanas lielākie ‘arhitekti’ var baudīt sasniegtā labumus. Ir, ir izdevies apvienot ‘kapitālisma labumus ar sociālisma priekšrocībām’ –

    Vaira Vīķe Freiberga, vēsturiskā runa Ņujorkā 1994.g.18. novembrī:

    ‘(..)Tas, ko mēs Latvijā gribētu redzēt, būtu jauns, tieši Latvijai piemērots sabiedriskais modelis, kas sevī apvienotu to labāko, kas izmantojams gan no sociālisma mantojuma, gan no kapitālistiskās sistēmas, no kurām ne viena, ne otra nav simtprocentīgi ne melna, ne balta’

    VĪĶE-FREIBERGA, Vaira (1994). Tādi nu mēs esam, un tur nekā nevar darīt [That’s just the way we are and there is nothing we can do about it] Laiks (New York), November 19,
    p.1, 2, 6.
    Reprinted in:Lauku Avīze (03.02.1995)

    http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=1903&lng=en

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

    Jānis Jukna > aivarstraidass 08.08.2012. 12.25

    Šķiet, ka lielākais posts slēpjas apstāklī, ka pašiem prezidentiem prasa, vai viņi ir ar mieru tādā dzīvokli mitināties utt. Iegādātos kādu vai atrastu valsts īpašumā jau esošu, kurš ir piemērots, pateiktu – nāc un dzīvo, ja negribi, tad uzskatāms, ka esi atteicies no savas prerogatīvas. Un viss…

    +8
    -1
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu