Kā radīt nākotnes izglītības sistēmu?

Pēdējo septiņu gadu laikā nav mainījušās aktuālās problēmas Latvijas izglītības sistēmā

Nesen publiskotais „DNB Latvijas barometra” pētījums liecina, ka Latvijas izglītības kvalitāti piecu baļļu sistēmā sabiedrība vērtē tuvāk trijniekam nekā četriniekam, kas nozīmē visai pieticīgu vērtējumu “viduvēji”. Pēdējo septiņu gadu laikā vērtējums nav būtiski mainījies, neskatoties uz to, ka problēmu pastāvēšana izglītības sistēmā ir zināma jau sen. Tādējādi pētījums apstiprina tikai to, ka visas aktuālās problēmas Latvijas izglītībā joprojām pastāv.

Sabiedrība apzinās labu skolotāju trūkumu Latvijas skolās – par steidzami risināmu problēmu to atzinuši 42% aptaujāto. Skaidrs, ka informācijas pieejamības laikmetā par skolotāja primāro uzdevumu arvien vairāk kļūs skolēnu personību attīstīšana, nevis tikai mācību priekšmetu atstāstīšana. Attīstīt citus var tas, kurš pats kļuvis par izcilu personību un kuram ir autoritāte skolēnu acīs. Retorisks jautājums – kā skolas ar pašreizējo zemo algu līmeni var piesaistīt šādus cilvēkus (zemas skolotāju algas par problēmu atzina 33% respondentu)?

Un vēl viens jautājums – ja skolās tiek kalta Latvijas nākotne, kāda tā būs, ja disciplīnas trūkums skolēnu vidū (57%), nepietiekama apmācīšanas kvalitāte (29%) un vardarbība skolās (23%) stabili ieņem pirmās vietas vissteidzamāk risināmo problēmu reitingā visā „DNB Latvijas barometra” pētījuma pastāvēšanas septiņu gadu vēsturē.

Par jaunu pedagogu atalgojuma modeli sabiedrībai konkrēta viedokļa nav – tikai 23% aptaujātie uzskata, ka šā modeļa ieviešana uzlabos vai pasliktinās izglītības kvalitāti skolās. Vai nu sabiedrība vēlas revolucionārāku risinājumu, vai arī tai trūkst informācijas par šo Izglītības un zinātnes ministrijas iniciatīvu.

Sabiedrībā dominē uzskats, ka galvenais faktors, kas traucē jauniešiem atrast darbu, ir darba devēju nevēlēšanās pieņemt darbā cilvēkus bez darba pieredzes (59%). Vai esmu viens no retajiem izņēmumiem, vai arī šīs sabiedrības viedoklis tiešām neatbilst patiesībai, bet, vērtējot jauniešus, skatos, pirmkārt, uz intelektu un motivāciju – ja tie ir, tad konkrētā darba veikšanai jaunieti var iemācīt diezgan ātri. Savukārt pieredzes trūkumu jauniešiem vispār neuzskatu par šķērsli: reti kad agra darba pieredze ir laba, savukārt slikta darba pieredze var atstāt nelabojamas sekas uz priekšstatu par darba attiecībām un nepieciešamo disciplīnu.

Varu piekrist tam, ka pirmais darbs jauniešu bezdarba mazināšanā ir izglītības programmu pieskaņošana darba tirgus pieprasījumam (49%). Tikai tas paveicams, ceļot mācību programmu kvalitāti, tajā skaitā ar sava aroda meistaru plašāku iesaisti izglītības procesā, nevis liekot gleznotājiem mācīties par programmētājiem un matemātiķiem – par ārstiem. Diplomētu programmētāju un ārstu skaitu šādā veidā pacelt var, tikai diez vai viņi kļūs par izciliem speciālistiem un laimīgiem cilvēkiem.

Uzskatu, ka sapnim profesijas izvēlē jābūt lielākai nozīmei nekā darba tirgus prognozēm, jo īstermiņa darba tirgus prognozes var mainīties katru gadu, bet ilgtermiņa prognozes pēc definīcijas nav precīzas. 

Tāpēc piekrītu Roberta Ķīļa vārdiem: “Nevis algas statistika un nākotnes prognozes nosaka jūsu tālāko dzīvi, bet jūs ar savām brīvām un personiskām izvēlēm radāt nākotnes statistiku.”

Arī jauniešu prakses vietas subsidēšana (48%) būtu atbalstāma lieta, ja šādas prakses vietas veicinātu jauniešu turpmāku profesionālu attīstību. Pirmajai darbvietai mēdz būt paliekoša ietekme uz visu mūžu, tāpēc jauniešus nedrīkst nodarbināt mazkvalificētajos darbos ar vāju disciplīnu.

Autors ir Dr.oec., Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists