Atklāti par jauniešu alkoholismu

Mērena alkohola lietošana rietumnieciski orientētās sabiedrībās diemžēl tiek uzskatīta par tradicionālu vērtību

„Pašķirstījis savas dzīves grāmatas sākuma lappuses, atskārtu, ka tikai vieglā piekļūšana pie glāzītes novedusi mani līdz kārei pēc tās. Tici man, tikai samērā nedaudziem alkoholisms ir jau iedzimts. Par alkoholiķi es uzskatu cilvēku, kura organisms vairs nevar iztikt bez dzeršanas un kurš nepretodamies paļaujas šai tieksmei. Lielākā tiesa pieraduma dzērāju sākumā nemaz nav kārojuši pēc alkohola, gluži otrādi – jutuši riebumu pret to. Ne jau pirmā, ne arī divdesmitā vai simtā glāzīte iesvēlusi viņos šo kāri. Viņi vienkārši ir iemācījušies dzert…”(1)

Šī ir viena no skaudrajām un patiesajām, savā pieredzē balstītajām amerikāņu rakstnieka Džeka Londona atziņām, ko tas ir paudis autobiogrāfiskajā stāstā „Džons Miežagrauds”. Savas īsās un vētrainās dzīves laikā Londons vairākkārt mēģināja pārtraukt alkohola lietošanu, pie kura bija pieradinājies ļoti agrā jaunībā, tomēr ne pārāk veiksmīgi. Rakstnieks nomira vēl visai jauns būdams – 40 gadu vecumā. Daļēji dēļ alkoholisma radītām kaitēm.

Kas ir tie iemesli, kuru dēļ jaunieši pārvar riebumu pret alkoholu un, kā izsakās Džeks Londons, „iemācās” dzert? Negribētos tagad tos visus uzskaitīt. Nosaukšu tikai, manuprāt, galveno – mērena alkohola lietošana rietumnieciski orientētās sabiedrībās diemžēl tiek uzskatīta par tradicionālu vērtību, pret kuru atšķirībā, piemēram, no narkomānijas, neviens tā īpaši pat nevēršas.

Degvīns lielos daudzumus ir slikti, šampanietis mazos daudzumos ir labi. Šādā primitīvā un ironiskā formā iespējams raksturot duālo, varētu pat teikt stipri liekulīgo sabiedrības vairākuma attieksmi pret alkohola lietošanu. Ne labi, ne slikti. Ne jā, ne nē. Ne balts, ne melns. Tad nu nav jābrīnās, ka jaunieši, sākot lietot alkoholu, cenšas atdarināt pieaugušos savā maksimālismā tos nereti pat pārspējot.

Jaunieši jau uzreiz neķeras pie degvīna. Alkoholiķu karjeras pirmsākumos tiek lietots sidrs, vieglie kokteiļi, alus un tamlīdzīgi dzērieni. Sākumā viss ir skaisti, līksmi, interesanti. Tas taču ir pat labi, jo tā dara arī pieaugušie?! Ja jau pieaugušie katru vasaru galvaspilsētā var rīkot „Alus maratonu”, kāpēc gan jauniešiem nesarīkot mazas, reģionālas alus dzeršanas sacensībās vietējā miestā?

Pieaugušo atdarināšanas rezultāti pēc tam dokumentējas policijas hronikās. 16 gadus vecs jaunietis alkohola reibumā izlēcis pa otrā stāva logu un salauzis papēža kaulu. Policija uz ielas aizturējusi 15 un 16 gadus vecus jauniešus – tā piedzērušies, ka nespēj nostāvēt kājās. Kurzemē policisti „sapogā” 11 gadus (!) vecu bērnu, kurš ir tik stiprā alkohola reibumā, ka izsaukti Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki, kuri to nogādājuši slimnīcā. Latgalē piedzēries jaunietis, sitot pa stikliem, sagriezis roku un nogriezis sev vairākus pirkstus. Tās ir tikai dažas rindas no šā gada pavasarī internetā publicētajām ziņām. Cik vēl šādu notikumu palicis neaprakstītu? Sākoties skolas brīvlaikam un izlaidumiem, visticamāk, pieredzēsim ne tādas vien trakulības.

Patiesi, ja žūpot var pat britu Džeimss Bonds, kāpēc gan lai to nedarītu pašmāju pašpuikas. Izdzerot tik daudz, cik tam savos romānos liek Jans Flemings, slavenais izlūkdienesta aģents visticamāk jau 33 gadu vecumā būtu trīcelīgs un nošļurcis vīrelis, kas rakātos pa atkritumu urnām, lāgā nespējot sasiet savas kurpju šņores un atrast bikšu priekšas rāvējslēdzēju. Diemžēl Holivudas grāvējos un no dzīves atrautā daiļliteratūrā tas paliek aiz kadra.

Rīgas domes Labklājības departamenta pasūtīts pētījums, ko 2014.gada beigās veica tirgus un sociālo pētījumu institūts „Latvijas fakti”, aptaujājot 2872 15 līdz 16 gadus vecus skolēnus no 56 Rīgas skolām, parāda, ka 79% aptaujāto vismaz vienreiz dzīvē ir lietojuši alkoholu. 41% aptaujāto vismaz vienreiz dzīvē bijuši piedzērušies, savukārt 15% bijuši piedzērušies pēdējā mēneša laikā.

Salīdzinot ar iepriekšējo gadu datiem šajā vecuma grupā esošo skolēnu skaits, kuri lieto alkoholu ir samazinājies, tomēr nedomāju, ka tas dod pamatu lielam optimismam. Tas, ka 15% skolēnu, spriežot pēc visa, piedzeras samērā regulāri ir ļoti bīstams rādītājs. Dažādas aptaujas rāda arī to, ka pusaudžiem un jauniešiem joprojām nav īpašu problēmu iegādāties spirtotos dzērienus. Tas liecina, ka ar administratīvām metodēm vien cīnīties pret jauniešu alkoholismu ir nereāli.

Lai samazinātu alkohola patēriņu jauniešu vidū, vispirms jau būtu jāmaina sabiedrības attieksme pret alkoholu. Jāmaina vēstījums, ko nododam nākamajām paaudzēm.

Būtu skaidri jādefinē, ka jebkuru spirtoto dzērienu lietošana jebkādās devās ir postoša un degradējoša. Būtu atklāti jāpasaka, ka alkohola lietošana ir savdabīgs Rietumu kultūras fenomens, nepatīkama tradīcija uz kuru joprojām turpinām skatīties caur rozā brillēm . Tajā pašā laikā mums un paaudzei, kas nāks pēc mums, ir visas iespējas šo tradīciju lauzt. Galvenais jārunā atklātu valodu, stāstot, ka alkohols veikalu plauktos nav ne ar ko labāks par heroīnu, kas tiek tirgots nelegāli. Pārliecinot par to vismaz daļu jauniešu, pakāpeniski, gadiem ejot, mainīsim arī sabiedrības attieksmi kopumā.

Uzreiz gan jādomā, kādas alkohola alternatīvas varēsim piedāvāt. Jo, kā uzskata narkologi, viens no iemesliem, kāpēc jaunieši ķeras pie glāzītes vai pudeles, ir tas, ka trūkst iespēju saturīgai brīvā laika pavadīšanai. Jauniešiem ir svarīgi, lai būtu vide, kurā tie varētu likt lietā savu enerģiju, socializēties un tiktu pieņemti kā savēji. Diemžēl neatņemama šīs vides sastāvdaļa mūsdienās mēdz būt alkohols, cigaretes, vieglās narkotikas, klubi un izklaides. Alternatīva būtu sporta nodarbības, interešu pulciņi, taču tam nepieciešami papildus līdzekļi valsts un pašvaldību budžetos, jo ne visiem ir pietiekami turīgi vecāki, kas var apmaksāt savu atvašu ārpusskolas nodarbības. Trūcīgākie socializējas uz ielas pie sidra pudelēm vai alus bundžām, un tad arī nav jābrīnās, ka policija tos atrod tādā stāvoklī, ka tie nododami mediķiem.

Savulaik Somijai visai sekmīgi izdevās samazināt alkohola patēriņu un mainīt dzeršanas tradīcijas valstī, jau skolās iesaistot jauniešus dažādās sporta nodarbībās. Alkohola patēriņš jaunatnes vidū samazinājās vairākas reizes. Šī ir pieredze, ko varam pārņemt arī Latvijā un, manuprāt, būtu pēdējais laiks to darīt. Nerisinot ar jauniešu alkoholismu saistītās problēmas tagad, varam nonākt situācijā, kad jau būs par vēlu. Alkoholisma dēļ atkal būsim zaudējuši daudzus no tiem, kas tagad vēl tikai „mācās” dzert.

Autors ir neiroķirurgs, Ministru prezidentes padomnieks

Atsauce:

1) Valijas Brutānes tulkojums (Džeks Londons. „Kopoti raksti”, izdevniecība „Liesma”, Rīga 1976.g. X sējums, 10. lpp.)