Komisāre Cālīte un āzis Liepnieks

 

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekle Aija Cālīte – Duļevska otrdien sašuta, ka Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons bija uzaicinājis piedalīties savā raidījumā Krustpunktā  Jurģi Liepnieku, Arni Lapiņu un Danu Titavu. Viņa paziņoja, ka šie trīs nevarot paust viedokli par apvienību Visu Latvijai – TB/LNNK. Amatpersona, kuras pienākums ir sargāt sabiedrisko mediju neatkarību, faktiski norāda, ka tiem būtu jābūt labvēlīgiem vienai partijai.

Tas ir skandalozi nepieņemami. Cālīte – Duļevska ir parādījusi, ka nesaprot brīvas preses lomu demokrātiskā sabiedrībā, tātad neatbilst amatam.

Taču skandāla burzmā paliek maz ievērots, ka arī Tomsons šoreiz nav īsti ticis galā ar savu darbu. Viņš, tāpat kā jebkurš cits žurnālists, var aicināt jebkuru paust viedokli par jebko, un nekādi valstiski cenzori viņa izvēli nedrīkst pat tikai mēģināt ietekmēt. Taču žurnālista profesionālais pienākums ir skaidri un nepārprotami pateikt klausītājiem (skatītājiem un lasītājiem), kas ir viņa aicinātie viedokļu paudēji.

“Bijušo premjerministru bijušie padomnieki”, kā tika raksturoti raidījuma viesi, nav ne amats, ne profesija, ne nodarbošanās. Visi trīs, ja arī katrs citādā veidā un stilā, pelna naudu ar “sabiedriskajām attiecībām”, proti, par samaksu pārstāv savu klientu – uzņēmumu vai politisko partiju – intereses. To nepateikt nozīmē maldināt klausītājus. Tas ir apmēram tāpat, kā, piemēram, mazgāšanas līdzekļu ražotājas firmas mārketinga direktoru pieteikt kā vienkārši veļas pulvera lietotāju. Jeb, ja vēlaties, āzi uzdot par dārznieku.

Latviete Eiropā

Trešdien Cālīte – Duļevska jau bija slēgusi savu kontu tviterī, kurā par sevi saka: “Latviete Eiropā. Mamma, sieva savā ģimenē.” Taču viņa arī ārpus tvitera paguvusi sarunāt lērumu lietu, kuras kā privātpersona var paust mamma un sieva, bet ne valsts amatpersona.

Tviterī viņa bija ierakstījusi: “Ceru, ka Latvijas Radio reklāmas daļa saņem kādu naudiņu par šo pīāristu/spindoctors reklamēšanu.” (Pašas partejiskā angažētība acīmredzot liek uzskatīt par korumpētiem visus, kuriem citāds viedoklis.) Bet citur piesolīja, ka lūgšot Monitoringa centru izvērtēt, “cik adekvāta ir personāliju izvēle” Tomsona raidījumā, un norādīja, ka viņa trīs uzaicinātie neesot īstie, kuri varot “komentēt Nacionālās apvienības viedokli saistībā ar tieslietu ministra demisiju”.

Loģisks nākamais solis būtu to personu saraksts, kuras nedrīkst (vai to, kuras drīkst) sabiedriskajos medijos izteikties par NEPLP loceklei ideoloģiski tuvo politisko spēku. (Jau 1995.gadā TB/LNNK virzīja Cālīti uz amatu padomē.) Apmēram kā padomju laikos, kad bija Glavļit un citas preses uzraugu iestādes, kur nu vēl kompartijas komitejas, kuras mācīja, kā pareizi jādomā, bet galu galā Valsts drošības komiteja, ja kāds tomēr novirzījās no vienīgās partijas “līnijas”.

Arī iepriekšējā NEPLP ar tās vadītāju Ābramu Kleckinu priekšgalā mēģināja ietekmēt sabiedrisko mediju saturu, tikai – Kremlim un tā vietējiem pakalpiņiem vēlamajā virzienā. Un jāatzīst, ka darīja to rafinētāk. Tomēr “horizontālais taimkods” (tas esot bijis iemesls Putina režīmam netīkamas filmas neparādīšanai Latvijas televīzijā) ir kļuvis par metaforu sabiedrisko mediju politiskai ietekmēšanai. Tikai Cālīte – Duļevska savu “taimkodu” vēzē visiem redzami vertikāli, nevis paklusām stumj horizontāli.

Polittehnologi

Profesionālais ciniķis Liepnieks nelaida garām iespēju sevis mārketingam. “Vau,” viņš steidza ieklabināt tviterī, “tātad augsta amatpersona, NEPLP pārstāve publiski šodien ir paudusi stingru viedokli, ka mani nedrīkst intervēt sabiedriskos mēdijos.” (Rakstība šeit un turpmāk – kā oriģinālā.) “Iedomājieties, ka Vācijā, mediju regulātora pārstāvis bārtu sab. mediju, ka nointervējis Kola preses sekretāru. Vai Anglijā Blēra? Ģeniāli.”

Tiešām grūti iedomāties, ka Deutschlandradio vai BBC diskusiju raidījuma vadītājs, pieteikdams “bijušo Kola vai Blēra preses sekretāru” Liepnieku, aizmirstu pateikt, ka viņa apkalpoto Tautas partiju tiesa atzinusi par vainīgu vēlēšanu likuma pārkāpšanā, pats ir apsūdzētais krimināllietā, bet pašlaik ir padomes priekšsēdētājs uzņēmumā AB Holding, kura dibinātājs un vienīgais īpašnieks ir politiski nebūt ne neitrālais uzņēmējs Bislans Abdulmuslimovs. (Liepnieks par Cālītes – Duļevskas pārmetumiem gan teic: “Ja tā sieviete ir apgalvojusi, ka man kāds tagad maksā – melo.” Taču meliem, kā zinām, īsas kājas.) Par viņa līgumdarbiem gan var tikai minēt.

Nebūtu problēmu arī ar abu pārējo raidījuma dalībnieku pieteikšanu. Arnis Lapiņš ir projektu direktors aģentūrā P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības. Danam Titavam, kā var atrast publiskās datu bāzēs, pieder 12,5% akciju uzņēmumā HQ Consulting, kurā pārējās daļas pieder Aleksejam Šeiņinam, ilggadējam izdevniecības nama Petits (laikraksta Telegraf izdevēja) īpašniekam.

Tā vietā Tomsons par saviem viesiem miglaini bilda, ka “kādi no tiem joprojām aktīvi darbojas politikas aizkulisēs”, un esot arī “polittehnologi – modernā valodā, kā mums saka”.

Vai grāvracis ir ģeologs?

Diemžēl politikas aizkulišu darboņiem, pateicoties žurnālistu lētticībai vai slinkumam, izdevies panākt, ka viņus presē masveidā un ierasti dēvē te par “politologiem”, te par “polittehnologiem”.

Vārds “politologs” latviešu valodā nozīmē “politikas zinātnieks”. Dēvēt par politikas zinātnieku jebkuru, kurš publiski izsakās par politiku, ir tāpat, kā, piemēram, grāvraci dēvēt par ģeologu vai zoodārza apkopēju – par zoologu.

Savukārt “polittehnologs” ir Krievijas duļķainajā politikas, biznesa un preses vienkop saplūdušajā vidē radīts eifēmisms, ar ko šķietami piedienīgi apzīmēt šiverīgus aizkulišu manipulētājus, kurus citādi būtu jādēvē par mediju korumpētājiem, starpniekiem kukuļdošanā, puslegālu vai klaji kriminālu politbiznesa darījumu sarunātājiem. Nekā moderna tajā nav. Latvijā tā ir izzūdoša nodarbe, lai kā censtos dažs reanimatologs. (“Čekas ģenerāļa” Edvīna Inkēna raidījums Nedēļa Latvijas televīzijā nesen pat sagrabināja “polittehnologu reitingu”, kura uz vienas rokas pirkstiem saskaitīto virsotnē – Liepnieks, protams.)

Algotiem “pīāristiem” jebkura parādīšanās medijos ir labi padarīts darbs, bet, ja izdodas uzdoties par neitrāliem ekspertiem, tad divtik labi. Savukārt žurnālista darbs ir – tieši otrādi – saukt lietas īstajos vārdos. Ja aicina āzi izteikties par kāpostiem, tad viņš jāsauc par āzi, nevis par dārznieku. Klausītāji, lasītāji, skatītāji tad var spriest, ko vērts ir šāda “eksperta” viedoklis. (Turklāt, šķiet, ja žurnālisti ievērotu elementāru profesionālu noteikumu – nosaukt viedokļa paudēja darbavietu vai iztikas pelnīšanas veidu -, tad droši vien paši labi padomātu, vai lūgt šos izteikties.)

Tomsons būtu atņēmis Cālītei – Duļevskai jebkādus argumentus, ja būtu vienkārši pateicis, ar ko pašlaik nodarbojas un kur strādā katrs no viņa uzaicinātajiem viedokļu paudējiem. Jo arī reklāmas un sabiedrisko attiecību uzņēmumu darbinieki drīkst izteikt savu viedokli par jebko. Taču klausītajiem ir jāzina, ko pārstāv cilvēki, kuri sabiedriskajā medijā vērtē politikas norises.