Valdība un tārpi

Valdība demokrātiskā valstī vienmēr top tāda, kādu tajā brīdī var izveidot. Un vienmēr kādam šķiet, ka citāda būtu labāka.

Tādā ziņā Valda Dombrovska pašlaik veidotā nav izņēmums – viņa piedāvātais valdības koalīcijas modelis ir politiski visloģiskākais, jo ir pašlaik vienīgais iespējamais, ja arī šaubas par tā dzīvotspēju ir arī pašam Dombrovskim. Taču šādu šaubu iemesls – Zatlera Reformu partijas rīcības neprognozējamība – būtu faktors arī jebkādā citā modelī, kurā būtu šī partija.

Neparasta šajā reizē ir Valsts prezidenta piepulcēšanās viedokļu paudējiem par vēlamo valdību un tās veidošanas principiem. Satversme neparedz prezidentam tiesības izvirzīt valdības veidotājam citus priekšnoteikumus kā vien spēju uzrādīt Saeimas vairākuma apņemšanos strādāt kopā. Tomēr Andris Bērziņš ir gan izteicies par, viņaprāt, labāko koalīciju, gan paudis šaubas par Dombrovska veidotās dzīvotspēju, gan pat izvirzījis kritērijus topošās valdības ministru izvēlei.

Dombrovska vientulība

Saeimā Dombrovska veidotajai koalīcijai ir vairākums. Arī tad, ja Vienotības, VL – TB/LNNK, ZRP un Zatlera partijas «sešiniekus» skaita kopā kā 50 + 6, sanāk 56 balsis. Bērziņš, saprotams, varētu aicināt sastādīt valdību kādu citu, taču – vai kāds ir pieteicies ar citādu vairākumu?

Sevi par vēlēšanu «uzvarētājiem» daudzinošajam Saskaņas centram ir veseli divi premjerministra kandidāti – Nils Ušakovs un Jānis Urbanovičs -, taču neviens no abiem nav ar darbiem izrādījis gatavību uzņemties valdības veidošanu. Arī ZRP «premjerministra kandidāts» Edmunds Sprūdžs nav piedāvājies vienot Saeimas vairākumu. Zaļo un zemnieku savienības «premjerministra kandidāts» Aivars Lembergs ir apsūdzēts smagos kriminālnoziegumos un vismaz publiski aprobežojas ar politisko norišu komentēšanu. (Viņa runasvīrs Saeimā Augusts Brigmanis ir pat paziņojis – «Lembergs ir skaidri un gaiši pateicis, ka distancējas no ZZS valdes darba un valdības veidošanas procesa».) Un diezin vai daudzi vispār pamanījuši, ka VL – TB/LNNK «premjerministra kandidāts» skaitās esam Gaidis Bērziņš. Ir vēl kādi varianti?

Prezidenta Bērziņa uzreiz pēc vēlēšanām pausto vispārīgo vēlējumies, ka nākamajai valdības koalīcijai būtu jābūt «iespējami plašai», varēja tulkot kā saprotamu vēlmi redzēt to stabilu un rīcībspējīgu. Taču pēdējās dienās viņš ir bijis daudz konkrētāks. Gan licis saprast, ka «plaša» būtu koalīcija ar ZZS, gan ieteicis Dombrovskim pieaicināt darbam valdībā visu Saeimā ievēlēto politisko spēku pārstāvjus, gan atkārtoti uzstājis, ka balsojums par valdību esot iespējams tikai tad, kad par visiem ministru kandidātiem būs saņemti «atbildīgo institūciju» atzinumi, gan paudis šaubas par atsevišķu kandidātu piemērotību ministru amatiem.

Prezidenta robežas

Prezidentam, kā jebkuram, ir tiesības uz savu viedokli par jebko. Taču viņa loma valdības veidošanā Satversmē pateikta ļoti lakoniski – ka «Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents». Savukārt «Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā». Bet «Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes».

Vai Bērziņš pretēji Satversmē noteiktajam gribētu uzņemties atbildību par paša ieteikto valdības modeli – visu Saeimas partiju pārstāvju veidotu valdību? Un arī par konkrētu ministru amatu kandidātu izvēli? Droši vien ne.

Par valdības darbu būs atbildīgs Dombrovskis. Un, saprotams, viņam ir svarīgi, lai ministriem būtu pielaide valsts noslēpumam un visāda citāda atbilstība amatam.

Prezidenta pārmēru ciešo iesaistīšanos valdības tapšanā laikam jāuzskata par reveransu savai bijušajai frakcijai Saeimā. Taču diezin vai Dombrovskis bija pelnījis uzzināt Bērziņa lēmumu no interneta. Premjerministrs, šķiet, patiešām bija centies mest tiltus uz ZZS – vai nu parakstot ar to kādu vienošanos par sadarbību, vai tikai par Jāņa Dūklava palikšanu zemkopības ministra amatā.

Tikai jāšaubās, vai tas būtu palīdzējis pieņemt nākamā gada budžetu, ko arī prezidents uzsver kā jaunās valdības svarīgāko neatliekamo darbu. Drīzāk otrādi – par atbalstu nāktos maksāt ar nodevām «zaļajiem zemniekiem» arī budžeta likumā. Vai tas palīdzētu stabilizēt valdības darbību ilgtermiņā, arī jāšaubās.

1999.gada februārī toreizējais premjerministrs Vilis Krištopans noslēdza īpašu vienošanos par atbalstu savai valdībai ar Saeimā tolaik pārstāvētajiem sociāldemokrātiem. Ironiski, ka maksa par to arī bija zemkopības ministra amats, bet toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis arī dikti slavēja vienošanos kā valdības stabilitātei svarīgu. Tā paša gada jūlijā Krištopana valdība krita.

Tārpi galvās

Valdības stabilu darbu var nodrošināt tikai koalīcijas partiju pašu spēja strādāt kopā un pieņemt lēmumus. Tāpēc Zatlera kategoriskais «nē» sadarbībai ar «zaļajiem zemniekiem» pats par sevi nemazina topošās valdības rīcībspēju, ja arī galvenais nepiekāpības iemesls bija viņa nevēlēšanās atteikties no pēdējā atlikušā «principa» jeb «sarkanās līnijas» – solījuma nesadarboties ar oligarha partiju. Jeb, kā viņš to ļoti neveiksmīgi formulēja, «neielaist tārpu» valdības mājā.

Taču valdības stabilitātei svarīgāka būs Zatlera spēja tikt galā ar «tārpiem» paša būvētajā partijas mājā. ZRP mētāšanās partneru izvēlē, partijas frakcijas sašķelšanās vēl pirms jaunās Saeimas sanākšanas un iecerētās koalīcijas nespēja pārliecinoši atbalstīt savus kandidātus Saeimas priekšsēdētāja amatam lika arī Dombrovskim pēc Saeimas balsojuma par Zatlera neievēlēšanu amatā bilst, ka «vairs ne par ko neesmu pārliecināts».

ZRP politikā nepieredzējušajiem deputātiem būs jāatbild uz partijas līdera savulaik pašam sev uzdoto jautājumu: «Kas es esmu?» Ja nāks izpratne, ka politika ir pirmām kārtām milzīga atbildība vēlētāju un valsts priekšā, nevis emocionāla savtīgu intrigu dzīšana un sīkumainu ambīciju apmierināšana, 56 balsis Saeimā varētu būt pat ļoti pārliecinošs vairākums valdības sekmīgam darbam. Ja ne, tad jau balsojums otrdien par valdības apstiprināšanu var kļūt par nepanesamu pārbaudījumu.