Grāmatu adrenalīns

Bībers par Pūt, vējiņi ! saka, ka tajā Rainis parāda latviešu tautas abdolūto dvēselisko trauslumu un garīgumu – garīgo tīrkultūru un yam pretējo – fizisko spēku, brutalitāti. Ar fizisko spēku domādams strādnieku stulbumu un neizglītotību.
Un tas par to latvieša tīrkultūru ir tik skaisti pateikts un tad bāc- arī par to pretstatu – stulbumu ir patiesība. Un tikai izglītība – gara gaisma ētika glābs pasauli.
Arī Upīts taču gāja uz visām tām strādnieku lekcijām, skolām.
Un kā Upīts Z.z.parāda to dvēseles latvueti un to stulbeni sliņķi latvieti. Būs jāpaņem tā ZZ un vēlreiz jāizlasa. Pūt, vējiņi man par skarbu. Es vienmēr raudu

par obligāto literatūru – atceros kā satorilv diskusijās latviesu literāti skandēja , ka obligātā literatūra ir okupācijas laiku varmacība un ka to nevajag pieļaut. Nu tagad esam pie sasistas siles – nekā nav – ne bērnu, ne literatūras, ne nākotnes

par to fb grupu Izcilas grāmatas. Pat nezinu vai es tur vēl skaitos dalībniece, jo principā to nelasu. Manuprāt, tas nav slikts un tomēr ir tikai grāmatu reklamēšanas projekts.
Es ierakstīju savu viedokli par grāmatu Kur zemesvēži dzied. Var teikt par 101% pretēju valdošajam viedoklim komentāros. Īsi sakot – kritizeju galveno varoni un tās rīcību, katru savu apgalvojumu pamatojot. Kā man tie sieviešu bari krita virsū! Apmēram, ka es pati esmu varmāka un varmācibas atbalstītāja un ka tādu kā es dēļ tiekot nosistas nevainīgas sievietes. Kāda uzrakstīja, ka esot administratore un lai es neķēngajoties par grāmatu. Pajautāju – vai no vairākuma atsķirīgs viedoklis ir ķengāšanās? Kur ir kāds nepiedienīgs, aizskarošs vārds vai apgalvojums? Vai te kāds nelaiķu apdziedāšanas tusiņš – visu tikai to labāko. Tā administratore man neatbildēja, bet es tur vairs neeju. Man nav interesanti lasīt nozombētu , reinkarnēto čekistu noteiktus viedokļus.
Starp citu , uz bibliotēku arī eju reti. Tagad paņemu Gunāra Bībera lekcijas – nu tā ir bauda un man pietiek.

ja neesi haizivs – biznesā nav ko darīt un par haizivīm man ilūziju nav. Tāpēc Kilbloka ir miljonāre, bet es raudu komentāros.
Bet – ja satiktu Kilbloku uz ielas , pietu viņai klāt un pateiktu paldies par grāmatu bērniem – Cepu , cepu kukulīti ar Ilonas Ceipes ilustrācijām. Es to turu savā zelta grāmatu plauktā, zinu to no galvas un kad braucu pieskatīt bērnus – vienmēr tā man ir somā. Unikālais ir tas, ka ir tādi bērni, kuri man liek grāmatu lasīt no jauna tikko esmu aizvērusi pēdejo lapu. Un ar dažiem bērniem mēs dzejoļus skaitam kopā. Un es varu brīnīties – kā bērni saprot tekstu – piemēram, ar vilciņu mežā braucu, krāvu lielu vezumiņu , velc vilciņ raudādams, kam apēdi.

Patīk arī Agnijas Stakas ilustrētās grāmatas.