Īsti sīksti

ZZS noturīgās veiksmes atslēga ir latviskā spēja pielāgoties

Pirms sākt vērtēt Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) līdzšinējo darbību un nākotnes izredzes, nepieciešama neliela paskaidrojoša atkāpe par politisko partiju analīzes principiem. Lai lasītājiem pilnīgi skaidri mani analīzes kritēriji un komentētājiem pie raksta nebūtu jālauza galva, kurš un par ko man ir samaksājis, lai mani raksti būtu tieši tādi, kādi tie ir.

Partijas un to darbību var analizēt vismaz trejādi. Pirmkārt, vadoties no autora subjektīvā viedokļa un politiskajiem uzskatiem, savu paša iecienīto un nemainīgo mērauklu bez žēlastības piemērojot visām partijām pēc kārtas un prasot neiespējamo no dažādus pasaules uzskatus pārstāvošām interešu grupām. Šo veidu es neizvēlos, lai analīzei nekaitētu mani personiskie politiskie uzskati, kādi man kā aktīvam un apzinīgam Latvijas pilsonim neapšaubāmi piemīt. 

Otrkārt, var censties meklēt klasiskās ideoloģijas iedīgļus un mēģināt partijas sagrupēt tabulās pēc programmatiskajiem principiem. Arī šis analīzes veids man neliekas pievilcīgs, jo koalīcijas valdību politikas gaisotnē programmas diemžēl nav galvenais partijas darbību noteicošais kritērijs, turklāt klasiskais ideoloģiskais dalījums, kas pēcpadomju Latvijā nav paspējis vispār nostiprināties, kļūst arvien vairāk izplūdis arī citviet pasaulē, kur demokrātiskai pārvaldības formai pat ilgākas un stingrākas tradīcijas.

ZZS apvienības gadījumā tas vispār būtu gandrīz neizdarāms darbs, jo tad jāanalizē četru dalīborganizāciju – Latvijas Zaļās partijas, Latvijas Zemnieku savienības, partijas „Latvijai un Ventspilij”, Liepājas partijas – programmas un jāsaprot, cik liela ietekme kopējā apvienības politikā ir katrai atsevišķai dalīborganizācijai, lai vispār veidotos kaut abstrakts priekšstats par ideoloģiju. Iespējams, ka tas arī ir iemesls, kāpēc ZZS kā apvienībai vispār nav publicēta izsmeļoša un pilnvērtīga programma. Sastiķēt 4000 zīmes pirms vēlēšanām ir jau vienkāršāk.

Godīgi pret savējiem

Tad nu paliek trešais analīzes veids, kas man no žurnālistikas viedokļa šoreiz liekas interesantāks un pie kā es centīšos pieturēties šajā rakstā. Tā ir cenšanās izprast partijas rīcību, raugoties nevis no abstraktām teorijām, bet gan no partijas jeb apvienības vēlētāja viedokļa, no viņa iespējamiem kritērijiem un motivācijas. Tas ir interesanti un būtiski tieši ZZS gadījumā, jo tā ir ilgdzīvotāja Latvijas politikā – bijusi bez pārtraukuma valdībā kopš 2002.gada. Kopš tā laika arī nemitīgi uzlabojušies panākumi Saeimas vēlēšanās – 12 mandāti 2002.gadā, 18 mandāti 2006.gadā, 22 mandāti 2010.gadā. Turklāt pieaugums noticis, neraugoties uz to, ka par ZZS Ministru prezidenta amata kandidāta Aivara Lemberga darbību ilgus gadus tiek veikta izmeklēšana un kopš 2007.gada pavasara viņš ir apsūdzēts smagos noziegumos. Tas viss vēlētājiem bijis kā uz delnas, un par informācijas trūkumu nebūtu ko sūdzēties.

Stabilitāti reitingos ZZS saglabāja arī 10.Saeimas laikā, neraugoties uz valdības pieņemtajiem nepopulārajiem lēmumiem un ZZS daudzkārtēju bloķēšanos ar „Saskaņas centru”, kamēr otram valdības partnerim „Vienotībai” reitings stabili ripoja uz lejasgalu. Lai gan pēc Valda Zatlera 28.maija izdarībām ZZS reitingā bija vērojams kritums, dažas nedēļas pirms vēlēšanām tas atkal sācis kāpt. Nebūs brīnums, ja ZZS būs labāks rezultāts, nekā to šobrīd prognozē aptaujas, jo līdzīga pieredze mums jau ir no iepriekšējām vēlēšanu reizēm. Jebkurā gadījumā ZZS atšķirībā no Aināra Šlesera vadītās partijas nedraud palikšana ārpus Saeimas durvīm, pat neraugoties uz to, ka A.Šlesers atšķirībā no A.Lemberga nav apsūdzēts smagos noziegumos.

No tā saucamajām latviskajām partijām ZZS ir vienīgā, kurā joprojām toni nosaka augsti LPSR Komunistiskās partijas funkcionāri Augusts Brigmanis un Aivars Lembergs

Lai gan ZZS popularitātes kritums pēc V.Zatlera rīkojuma Nr.2 izdošanas tika skaidrots ar ZZS vēlētāju nepatiku pret oligarhu varu Latvijā, īsti negribas tam piekrist. Gan tāpēc, ka publiski nav redzēti padziļināti ZZS vēlētāju motivācijas pētījumi, gan arī tādēļ, ka, lai nu kam, bet ZZS vēlētājam nevajadzētu justies pieviltam, ka 10.Saeima gājusi oligarhu pavadā.

Ja „Vienotības” vēlētājs vēl varētu būt vīlies par koalīcijas iespējamo iešanu ZZS un oligarhu pavadā, kas it kā ir pretrunā arī šīs partijas principiem, tad ZZS nekad saviem vēlētājiem nav solījusi aktīvu korupcijas apkarošanu, valsts nozagšanas nepieļaušanu vai citas tamlīdzīgas lietas. Līdz ar to var teikt, ka ZZS šajā ziņā savu vēlētāju noteikti nav nedz pievīlusi, nedz nodevusi, un iemesli popularitātes straujajam kritumam varētu būt citi. Varētu pat teikt, ka ZZS bijusi godīga pret saviem vēlētājiem, ietiepīgi turoties pie sava izvēlētā premjera amata kandidāta par spīti konkurentu žvadzināšanai par oligarhiem. 

Zemnieka gēns

Tikpat sīksti kā pie sava premjera kandidāta ZZS turējusies arī pie ministru amatiem, kas pirmajā acu uzmetienā varētu šķist tās smagākās jomas, tomēr tie apbrīnojamā kārtā arvien vairojuši ZZS politiskos panākumus. ZZS nu jau ilgstoši turētie izglītības, labklājības, zemkopības un kopš 2010.gada rudens arī veselības ministra posteņi patiesībā izrādījušies vieglākie tādā ziņā, ka jebkurā gadījumā nodrošina veiksmi nākamajās vēlēšanās – ar vai bez naudas un reformām.

Pensijas, pabalsti, skolas un veselība ir lietas, kas caurmēra vēlētājiem rūp visvairāk, jo ar to viņi diendienā saskaras vistiešāk, tāpēc arī ministri kļūst atpazīstamāki un tautai tuvāki. Ja izdodas pretoties tik nīstamajām reformām un līdzekļu samazinājumam, var sist pie krūts, ka tas ir tieši ministra nopelns. Par to, cik lepni par pēdējā gada laikā valdības padarīto kā par saviem personīgajiem panākumiem ir ZZS ministri, varam pārliecināties priekšvēlēšanu reklāmas rullīšos. Šoreiz lepno vidū arī satiksmes ministrs Uldis Augulis, jo parastajam cilvēkam rūp taču arī ceļi.

Savukārt ja neizdodas pretoties reformām un līdzekļu samazinājumam, vainu var vienmēr uzvelt premjerministram vai finanšu ministram no citas partijas, vai arī starptautiskajiem aizdevējiem vai citiem nepārvaramiem apstākļiem, kā to esam neskaitāmas reizes redzējuši ZZS gadījumā. No tāda viedokļa raugoties, ZZS ir vienmēr kā daļa no tautas, kā parastais cilvēks, kuru vairāk par globālām un makroekonomiskām lietām nodarbina viņa ikdienas dzīves vajadzības. Mēs nekad neesam redzējuši ZZS ministrus parakstām „iznīcinošas” vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem vai citiem kakla kungiem. Tieši otrādi – ja atceramies, tad 10.Saeimas laikā tieši ZZS bija tie, kam izdevās pārliecināt aizdevējus par Latvijai izdevīgākiem nosacījumiem, un uz atsevišķu sarunu ar viņiem devās arī A.Lembergs.

Neviena cita partija Latvijā nevar lepoties ar ko tamlīdzīgu, ko izdevies panākt ZZS – nepārtraukti būt valdībā kopš 2002.gada. Līdz šim tas darīts kopā ar visdažādākajiem partneriem un, visticamāk, ka nākotnē tas varētu būt arī SC, par ko jau ZZS ir signalizējusi pirms vēlēšanām. Taču pat tādā gadījumā diezin vai vēlētājs novērsīsies no ZZS, jo latviešu zemnieks, kas ir īsta latvieša prototips, pārdzīvojis dažādus kakla kungus un pārdzīvos arī šos. Tā ir latvietim raksturīgā izdzīvošana par katru cenu, un, manuprāt, tieši tajā balstās ZZS vēlētāju motivācija. Lai izdzīvotu un izvilktu savu pliko dzīvību, gadsimtiem cauri latvietis ir spējis visiem pielāgoties, tāpēc spēs būt koalīcijā ar jebkuru spēku. Vēlētāju acīs tas ir ZZS stiprums, it īpaši, ja savās rokās izdodas paturēt latviešiem tik simbolisko zemkopības ministra amatu.

Pārdzīvos visus

Tomēr maldīgi būtu domāt, ka ZZS atbalstītāji ir tikai zemnieki vai ārpus Rīgas mītošie. Iepriekšējo Saeimas vēlēšanu rezultāti liecina, ka ļoti labi rezultāti ZZS ir arī lielajās pilsētās, tāpat kā mazpilsētās. Drīzāk ZZS vēlētājs pārstāv konkrētu domāšanu un cilvēka tipu, kas arī izskaidro pielaidīgumu korupcijas apkarošanā un zināmu neizpratni par abstraktajiem tiesiskuma jautājumiem. Tas ir īsti sīkstais latvietis, kam ikdiena piezemētāka un nav laika domāt par tik augstām lietām. Un nav nekāds brīnums, ka tāds sīkstais latvietis par negodu neuzskata iegrābšanos kopējā mantā – vai tad esam aizmirsuši, kā vienlaikus pazemīgi kalpojām un kaitējām muižniekiem, vai to, kā pārdzīvojām kolhozus, drupinādami tos katrs no sava gala. Kamēr sīkstais latvietis sargā savu kaktiņu, savu stūrīti zemes, tikmēr visas metodes ir labas un pieļaujamas. Neaizmirsīsim, ka no tā saucamajām latviskajām partijām ZZS ir vienīgā, kurā joprojām toni nosaka augsti LPSR Komunistiskās partijas funkcionāri Augusts Brigmanis un A.Lembergs. Vēl nupat A.Brigmanis kā ZZS plusu minēja spēju pielāgoties jebkurai situācijai, un viņš zina, par ko runā.

Šādai vēlētāju domāšanai un izvēlei neizbēgami ir savas blaknes – mūžīgi pielāgodamies un locīdamies pa vējam, var galu galā vispār zaudēt savu identitāti un beigās pie sasistas siles jautāt, kam vajadzīgs šis ceļš, ja tas neved uz templi jeb šajā gadījumā uz plaukstošiem Latvijas laukiem. Tas it kā būtu ZZS un latviešu tautas pamata mērķis, lai gan nav panākts pat teju desmit gadus pēc kārtas esot valdībā.

Pie tā arī palikšu un vairāk neiedziļināšos, jo tāds analīzes virziens jau būtu mana novēršanās no raksta sākumā solītajiem analīzes pamatprincipiem, bet solījums lasītājam ir jātur svēts.