Zatlera pinekļos

ZRP panākumus vēlēšanās mazina paša partijas tēva radītie ierobežojumi

Šovasar dibinātajai Zatlera Reformu partijai (ZRP) ir labas izredzes 11.Saeimas vēlēšanās, kā tas bijis jebkurai ar lielu pompu un spilgtu līderi dibinātai jaunai partijai atjaunotās Latvijas valsts līdzšinējā Saeimas vēlēšanu pieredzē. Taču parasti izcilu sasniegumu jaunpienācēji vēlēšanās guvuši vien ar noteikumu, ka partijas tēvs un līderis ir arī premjerministra kandidāts un ka partija var nest to, ko ceļ jeb izpildīt savus solījumus. Lai kādas mieles pēcāk atstājuši Andris Šķēle un Einars Repše, sava uzvaras gājiena sākumā viņi tiešām pildīja to, ko solīja, pat ja solījumi bija dažādi vērtējami.

Valda Zatlera dibinātā partija līdzinās Tautas partijai un „Jaunajam laikam” tajā ziņā, ka arī tā tapusi ar lielu publisku ažiotāžu un uz viena līdera pleciem balstīdamās. To ZRP gadījumā vēl uzkrītošāku padara partijas nosaukumā ietvertais partijas tēva vārds un mājas lapu rotājošais portrets. Taču te arī līdzības beidzas, jo pretēji gaidītajam V.Zatlers nekļuva par savas partijas kandidātu Ministru prezidenta amatam un partija nav spējīga pildīt solīto pat īsajā priekšvēlēšanu laikā. ZRP sniegumu vēlēšanās, kas pats par sevi būs labs jaunai partijai, visticamāk, mazinās pinekļi, kuros jauno pārmaiņu nesēja kumeļa kājas sapinis pats radītājs vēl pirms partijas pasaulē nākšanas. Apzināti vai neapzināti, bet Valsts prezidenta V.Zatlera 28.maija rīkojums Nr.2 ielicis partijai šūpulī galvenos šķēršļus, pār kuriem priekšvēlēšanu sprintā partija klūp un krīt.

Laika faktors

Ar šķēršļiem šajā gadījumā domāti laika un satura faktori ārkārtīgi īsajā priekšvēlēšanu laikā, kas nemitīgi lien ārā kā īleni no maisa. Ierosinot ārkārtas Saeimas vēlēšanu procesu un vienlaikus sākot jaunas partijas veidošanu, V.Zatlers uzņēmās divas nesavienojamas lietas. Ārkārtas vēlēšanas nav nekas ārkārtējs pasaules politiskajā praksē, taču jau nosaukumā ietvertais ārkārtējības princips paredz to, ka tas nav kārtējo vēlēšanu process un tradicionālā vēlēšanu kampaņa. Pēc būtības ārkārtas vēlēšanas ir ātra pārbalsošana, jauna mandāta apstiprināšana situācijā, kad valstī ir parlamentārā krīze un parlaments nespēj veikt savas funkcijas. Tāpēc arī nav laika nedz jaunu programmu izstrādei, nedz naudas savākšanai, nedz vērienīgai kampaņai. Līdz ar to arī pilnvērtīgas jaunas partijas izveidošanai.

To nu mēs dzīvē redzam arī ZRP gadījumā. Lai cik centīga būtu valsts apceļošana un pretenzijas uz pilnvērtīga spēlētāja statusu, partijas negatavība vēlēšanām ir saskatāma pat ar neapbruņotu aci. Tas izpaužas gan sasteigtajā dibināšanā un biedru uzņemšanā, kas teju vai pārvēršas kuriozā, ka vienā nedēļā no partijas aiziet vai tiek izslēgti vairāk nekā uzņemti jauni biedri. Gan programmatiskajā negatavībā, nespējot vienlaikus piedāvāt kompleksu un pilnīgu, visas jomas aptverošu partijas rīcības programmu, kas savukārt noved līdz komiskajām situācijām debatēs, kur partijas biedriem nākas taisnoties, ka par to vēl nevar runāt, jo šajā punktā vēl nav partijas programmas.

Pašam V.Zatleram būs nemitīgi jāatbild uz jautājumiem, kāpēc viņš tik vēlu pamodies oligarhu purva vidū un kāpēc nebija tos apkarojis četrus gadus

Tāpat debatēs izpaužas arī ZRP pārstāvju negatavība asām publiskām diskusijām. To var iegūt ilgā politiskā darbā vai mediju treniņos. Tās trūkums savukārt noved pie situācijas, ka, piemēram, LTV „100.panta preses klubā” Aivars Lembergs ar Uldi Auguli padara „melnus un mazus” Vjačeslavu Dombrovski un Edmundu Sprūdžu, kas acīm redzami atspoguļojās arī skatītāju balsojumā. Grozies kā gribi, tas viss kopumā noved pie popularitātes krituma, kas jau vērojams ZRP gadījumā.

Saturiskā atbilstība

Otrs klupšanas akmens ir saturiskā atbilstība starp partijas sludinātajiem vārdiem un reālajiem darbiem. Ja V.Zatlers nebūtu partiju dibinājis it kā tikai viena mērķa vārdā – apkarot oligarhus un padarīt Latvijas politiku pavisam tīru un godīgu, tad arī atskaites punkti, pēc kā vērtēt partiju, būtu citi. Taču tagad, ja reiz prasāt godīgumu no citiem, tad pašiem jābūt kristālskaidriem. Ja V.Zatlers savu partiju būtu pieteicis citos apstākļos, tad, visticamāk, par tās vadzvaigzni kļūtu oriģinālas ekonomiskās idejas, jauninājums sabiedrības saliedētības vai izglītības reformu jomā. Tagad tas viss paliek otrajā plānā, jo pašam V.Zatleram būs nemitīgi jāatbild uz jautājumiem, kāpēc viņš tik vēlu pamodies oligarhu purva vidū un kāpēc nebija tos apkarojis četrus gadus?

Godīgums kā galvenais lozungs paģērē visiem tās kandidātiem vēlēšanās viest arī pilnīgu skaidrību par savu līdzšinējo darbību un patiesajiem nodomiem. Tas attiecas arī uz premjerministra amata kandidāta godīgu un skaidru atbildi par savu izglītības līmeni un lepošanos ar augstākās izglītības grāda iegūšanu apšaubāmā ceļā – tikt pie biznesa administrācijas maģistra grāda bez bakalaura grāda, kā to internetā reklamē E.Sprūdža izvēlētā koledža Šveicē. Tādus jautājumus neuzdod un neuzdos vēlētāji Aināram Šleseram vai kādam no ZZS kandidātiem, taču zem godīguma karoga startējušajai ZRP bija jārēķinās, ka viņu potenciālajiem vēlētājiem tādi jautājumi radīsies. Un nevajag to norakstīt uz melno PR vai konkurentu provokāciju.

Tāpat kā jautājums, vai profesors Roberts Ķīlis tiešām ir gatavs strādāt kā izglītības ministrs premjera ar vidējo izglītību vadībā? Tad kam bija vajadzīga augstskolu solu deldēšana garu gadu ilgumā? Kamēr uz šādiem vienkāršiem jautājumiem vēlētāji nesaņems izsmeļošas atbildes, tikmēr nepametīs sajūta, ka aiz šīs publiski redzamās daļas slēpjas kaut kas cits. Tas viss nerada iespaidu par godīgu attieksmi pašiem pret sevi un vēlētāju.

Par godīgu un atbildīgu attieksmi liecinātu arī tas, ja partija, kuras pārstāvji ir vairākkārt publiski pauduši bažas un satraukumu par pensiju sistēmas nespēju darboties ilgtermiņā līdz pat biedējošām prognozēm par nabadzības pabalstiem pensiju vietā, spētu arī piedāvāt savu skatījumu par nepieciešamajām reformām. Partijas 4000 zīmju programmā pensijas vispār nav pieminētas. Arī garākajā, mājas lapā lasāmajā partijas programmā nekas (vismaz līdz 5.septembrim) nav lasāms par pensiju sistēmas nākotni.

Pieredze nav zināšanas

Ja iepriekš minētās kļūdas un klupšanas akmeņus varētu vēl norakstīt uz objektīvu laika trūkumu, tad pieredzes trūkums tomēr nebūtu jaucams ar zināšanu trūkumu. 4.septembrī publicētajā BNS ziņā ZRP premjera amata kandidāts E.Sprūdžs, vērtējot partijas plusus un mīnusus, kā plusus min kvalitatīvu programmu, kā arī „privatizācijas pieredzes un politiskās pagātnes” trūkumu. Viņš gan atzīst, ka „acīmredzams mīnuss ir iepriekšējās pieredzes trūkums”, taču tas arī esot vienīgais veids, kā „ievest puslīdz svaigas vēsmas”. Var viņam piekrist, ka pieredzes trūkums pats par sevi nav diskvalificējošs faktors, jo visi kādreiz sāk no nulles.

Tomēr, vērtējot paša E.Sprūdža agrākos izteikumus, jādomā, ka viņa gadījumā tomēr trūkst zināšanu, nevis pieredzes. Un tās ir divas dažādas lietas. Pieredzi var iegūt, tikai strādājot, bet pamata zināšanām būtu jābūt, pirms vispār ķerties pie darba. Ja ZRP premjera kandidāts, runājot par sabiedrības integrāciju LNT raidījumā „900 sekundes” 15.augustā kā jauninājumu vārda integrācija vietā piedāvā lietot jēdzienu saliedētība, tad tas varbūt ir jaunums tikai viņam pašam, ne tiem, kas daudz maz seko jau gadiem līdzi integrācijas procesiem valstī.

Tajā pat intervijā E.Sprūdžs izteicies, ka integrācijas politikā būtu jāpāriet no cilvēku pārtaisīšanas uz to, ka cilvēki vairs netiktu dalīti pēc tautības. Tas gan ir jaunums, jo Latvijā, kur nenoliedzami ir divkopienu sabiedrības iezīmes, cilvēkus nedala un nešķeļ pēc tautības – tas būtu ES dalībvalsts necienīgs starptautiskos saistību un Satversmē noteikto pamatvērtību noliegums. Ja kāds dalījums Latvijas sabiedrībā pastāv, tad tas ir pēc attieksmes pret Latviju kā neatkarīgu valsti, pēc saziņā lietojamās valodas (krievvalodīgo masa nebūt nav etniski viendabīga) un juridiskā statusa – pilsonis vai nepilsonis. Tās ir elementāras zināšanas, nevis pieredzes trūkums. 

No kustības par partiju

Lai kļūtu par vērā ņemamu un ilglaicīgu spēlētāju, ZRP jāsaprot, ka jaunus un domājošus vēlētājus var piesaistīt ar kompleksu problēmu risinājumu partijas piedāvājumā. Lai vēlētājam ir skaidrs, ko patiešām sagaidīt no pensiju sistēmas un kur ņemt finansējumu to nodrošināšanai. Kā PVN likmju izlīdzināšana ietekmēs izglītības pieejamību un nabadzības samazināšanu utt. Ja par partijas mērķauditoriju arī turpmāk paliks uz „pārmaiņu” vējiem kāri, partiju simpātijas bieži mainoši cilvēki, tad var iztikt vispār bez pamatīgas programmas publicēšanas (kā ZZS gadījumā), vien uzķerot īsto noti tautas masu aktuālajā noskaņojumā.

Viss iepriekš teiktais nenozīmē, ka ZRP ir galīgi izgāzies projekts. Visticamāk, ka šajās vēlēšanās tā, īsti raksturīgi Latvijas situācijai, gūs ievērojamus panākumus un pat iekļūs valdībā. Taču tādā gadījumā tās uzvara būtu vērtējama nevis kā spēcīgas, ideoloģiski skaidri formulētas partijas uzvara, bet gan kā uzticības avanss vairāk emocijās balstītai tautas kustībai. Iekļūšana Saeimā un darbs valdībā nākamo trīs gadu laikā var šo partiju izveidot par spēcīgu un profesionālu spēlētāju Latvijas politiskajā laukumā, jo griba darboties ir liela un potenciāls izaugsmei kaut vai biedru daudzuma dēļ vien arī nav slikts. Un līdz nākamajām vēlēšanām 2014.gadā partija būs arī atbrīvojusies no iedzimtajiem pinekļiem – laika un satura faktoriem.

Autore ir neatkarīga žurnāliste