Tautas vēlēts prezidents aizēnojis citus ZRP priekšlikumus
Vaicāts, vai viņa piedāvājums par tautas vēlētu prezidentu nav populisms, Valdis Zatlers trešdien preses konferencē atbildēja, protams, noraidoši. Nevajagot par populismu dēvēt iestāšanos par pilsoņu tiesībām ievēlēt Valsts prezidentu, jo tad jau arī Saeimas vēlēšanas varētu dēvēt par populismu, viņš aizrādīja.
Arī šādu atbildi var dēvēt par populistisku. Pilsoņu iespējas tieši vēlēt amatpersonas nav vienīgais demokrātijas kvalitātes rādītājs un nevar būt pašmērķis. Jebkuru politiskās sistēmas reformu mērķim, kā to formulē arī Zatlera partija, būtu jābūt “nodrošināt labu pārvaldību un uzlabot sadarbību un līdzsvaru starp valsts varas atzariem”. Vai un kā Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības mainīšana to uzlabotu? Zatleram nav pārliecinošas atbildes. Toties viņš pastāvīgi atkārto, ka trīs pēdējie prezidenti Latvijā “parādījušies pēdējā brīdī”, tāpēc rodoties jautājums, vai šī «tradīcija» nebūtu jāmaina.
Populisma klasika
Zatlers ir populists tādā ziņā, ka arī piedāvā tautas vēlētu prezidentu kā risinājumu problēmām, kurām nav sakara ar prezidenta ievēlēšanas kārtību. Tas ir gan paradoksāli, gan skumji, jo visādi citādi viņam visai maz kopīga ar «parastajiem» populistiem. Jo viņš pats ir, pirmkārt, precīzi uzrādījis īstās problēmas, otrkārt, viņa partija nupat piedāvā arī virkni ļoti saprātīgu risinājumu, kuru ieviešana tik tiešām varētu uzlabot Latvijas demokrātijas kvalitāti. Uz šo priekšlikumu fona ideja par tautas vēlētu prezidentu izskatās pēc pārpratuma, taču tieši tai ir pievērsta vislielākā sabiedrības uzmanība, līdz ar to pārējās paliek novārtā.
“Tautas vēlēts prezidents” kopš neatkarības atjaunošanas bijis visu īsteno populistu jājamzirdziņš nr.1 (daudz iecienītāks nekā vēlēšanu sistēmas maiņa no proporcionālas uz mažoritāru). Vienkārši tāpēc, ka ir šķietami tik vienkāršs, tāpēc ļoti populārs.
Taču tikpat populārs ir arī vienkāršākais pretarguments, ka tādā gadījumā mēs būtu ievēlējuši savu laiku populārākos politiķus Anataliju Gorbunovu, Joahimu Zīgeristu, Raimondu Paulu. (Šogad par valsts augstāko amatu sacenstos droši vien Aivars Lembergs un Inguna Sudraba. Zatlers ne, jo arvien būtu dakteris.) Diezin vai Latvija būtu labāka valsts nekā ar prezidentiem Gunti Ulmani, Vairu Vīķi – Freibergu un Zatleru.
Turklāt prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņa neizbēgami un būtiski palielinātu naudas lomu politikā. Jo būtu jāfinansē priekšvēlēšanu kampaņa. Pašreizējā sistēmā vismaz divi prezidenti – Vīķe – Freiberga un Zatlers – spēja palikt neatkarīgi no partijām, kuras tos ievēlēja. Nododot lemšanu tautas rokās, kandidātu izvēle nonāktu pilnībā partiju rokās. Pilī varētu iekļūt tikai tādi, aiz kuriem būtu gana spēcīga vēlēšanu kampaņu mašīna ar gana lielu naudu.
Diagnoze un ārstēšana
Ja problēma būtu tikai prezidenta amata kandidātu “parādīšanās pēdējā brīdī”, šo “tradīciju” varētu izbeigt, piemēram, ar likumu nosakot kandidātu izvirzīšanas termiņus. Gan jau arī Zatlers, kurš pats ir daļa no šīs «tradīcijas», to saprot. Jo, ierosinādams Saeimas atlaišanu, skaidri norādīja uz politiskās sistēmas krīzes galveno iemeslu – tiesiskuma un demokrātijas privatizāciju.
Naudas nesamērīgi lielo ietekmi, politikas kā privāta biznesa kultūru un politiķu cinismu un melīgumu nevar mainīt, mainot prezidenta ievēlēšanas kārtību. Un arī Zatlera partija piedāvā virkni citu risinājumu, kurus jāmēģina ieviest, pirms ķerties pie tik radikālas Satversmes grozīšanas. Iespējams, pietiktu ar vienu vienīgu – atteikšanos no aizklātiem balsojumiem par amatpersonām (atskaitot vienīgi Saeimas prezidija ievēlēšanu) -, lai ierobežotu tādus melus un izlikšanos, kādus pieredzējām prezidenta vēlēšanās gan pirms četriem gadiem, gan šogad. Un pie reizes var liegt deputātiem arī iespēju balsojumos “atturēties”, kas faktiski ir melīgs veids, kā balsot «pret».
Vēl ZRP piedāvā pašreizējo piecu vēlēšanu apgabalu vietā veidot 12 līdz 14, kas būtiski stiprinātu vēlētāju saikni ar saviem pārstāvjiem. Un līdztekus ieviest vēlētāju reģistru, kas nodrošinātu vēlētāja saikni ar savu vēlēšanu apgabalu, taču neierobežotu pārvietošanās brīvību (balsot varētu jebkurā vēlēšanu iecirknī). Starp piedāvātajām reformām ir arī plašākas tiesības pilsoņiem ietekmēt Saeimas dienas kārtību un iespējas pašvaldībām rīkot referendumus. Preses un vārda brīvībai par labu nāktu gan plašsaziņas līdzekļu redakcionālās neatkarības nostiprināšana likumā, gan mediju īpašnieku un patiesā labuma guvēju atklāšana, gan citādi sabiedrisko mediju uzraudzības institūcijas veidošanas principi pašreizējo partejisko vietā.
Varbūt soli pa solim
Daži no šiem priekšlikumiem jau ir iesniegti Saeimā. Pirmām kārtām tie, kuri attiecas uz prezidenta pilnvaru paplašināšanu. Taču tieši ar tiem nevajadzētu steigties.
Ja ZRP priekšlikums noteikt, ka valdības veidotājam pirms Saeimas balsojuma jāiepazīstina Valsts prezidents ar topošā Ministru kabineta sastāvu, šķiet loģisks, un arī tiesības prezidentam izvirzīt vairāku amatpersonu kandidātus varētu būt pieņemamas, tad, piemēram, tiesības atlaist Saeimu bez referenduma atgriež diskusiju pie jautājuma par tautas vēlētu prezidentu.
Par to arī bija vairākums ziņu virsrakstu pēc preses konferences, kurā ZRP iepazīstināja ar iecerētajām reformām. Tomēr šķiet zīmīga tāda kā šaubu nots vienā no Zatlera atbildēm preses konferencē – ja prezidentu “vēlētu tieši, viņa atbildība varbūt būtu lielāka”. Varbūt? Varbūt tomēr derētu papriekš mēģināt īstenot citus paša piedāvātos risinājumus, lai lielāka Saeimas deputātu atbildība? Varbūt tad vairs nebūtu arī jautājumu par populismu.
Komentāri (25)