Kurp dosies katoļi? Ceļa zīmes Latvijā

Baznīca nedrīkst būt politizēta – kalpot vienas vai dažu partijas interesēm

Amatā ir stājies jaunais Romas katoļu arhibīskaps Latvijā Zbigņevs Stankevičs. Šis notikums ir piesaistījis lielu plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Pirmie arhibīskapa publiskie paziņojumi un intervijas ļauj mums izdarīt prognozes, lai gan, kā tas ir ar jebkuru personību un sociālu kustību, pārvērtības var sekot negaidīti.

Vispirms, mums jārēķinās ar to, ka tik centralizētā struktūrā kā katoļu baznīca no atsevišķiem amatu pildītājiem nevar sagaidīt straujas, radikālas izmaiņas. Uz jautājumiem, par kuriem diskutē katoļu pasaulē un kas globālajos „kultūru karos” izraisa polemiku plašākā sabiedrībā – celibāts, sievietes loma, netradicionālas seksuālās orientācijas cilvēku vieta baznīcā, arī šajā gadījumā mēs saņemsim tradicionālas atbildes, kas atbilst katoļu baznīcas oficiālajai mācībai. Taču jaunā arhibīskapa labā izglītība ietekmē viņa izmantoto retoriku un argumentāciju. Zīmīgi, ka vienā no pirmajiem Z.Stankeviča publiskajiem izteikumiem pausts viedoklis, ka „cilvēkam ir jātiek pieņemtam un akceptētam neatkarīgi no viņa seksuālās orientācijas.” Šī frāze gan nav atraujama no oficiālā katolicisma konservatīvās ētikas konteksta, tomēr varam sagaidīt, ka nav paredzama Latvijas katoļu baznīcas vadības alianse ar ultralabējām kristiešu grupām un sekulārām politiskām organizācijām, kuras savulaik savā opozīcijā geju praidam pārkāpa likumiski un ētiski atļautā robežu, metot tā dalībniekiem ar fekālijām.

Pēdējā laikā sabiedrības uzmanību attiecībā uz reliģisko dzīvi Latvijā galvenokārt ir piesaistījušas divas jomas, par kurām tuvākā nākotnē sagaidāmas plašākas diskusijas, – ekumenisms un reliģijas un politikas mijiedarbība. Par šīm tēmām tālāk rakstā sīkāk.

Jaunais arhibīskaps ir izteicies par starpkonfesionālo attiecību stiprināšanu, īpaši akcentējot tuvu attiecību veidošanu ar luterāņiem. Viņam ir bijusi ilgstoša pieredze šajā jomā – man ir atmiņā kopīga piedalīšanās padomju varas perioda beigās neoficiālā ekumeniskā grupā, kurai līdzīgas pastāvēja arī citur PSRS. Kustības viens no izveidotājiem bija disidents, mākslinieks Sandris Rīga. Postmodernajā plūstošo identitāšu pasaulē, kad vairumā gadījumu cilvēki izvēlas reliģisko piederību ne tāpēc, ka viņiem liekas, ka viņu reliģiskās grupas dogmas ir vispareizākās, un kad starpreliģiju un starpkonfesiju dialogam ir veltīti grāmatu un publikāciju kalni, konfesiju sadarbība un kopīgā meklējumi liekas pašsaprotami. Tomēr gadījumos, kad runa ir par reliģisko grupu institucionālu apvienošanos vai cita veida vienošanos, jārēķinās ar to, ka reliģiskās grupas ne šajā, ne daudzos citos jautājumos nav idejiski viendabīgas. Ekumenisma vēsture rāda, ka tur kur divas grupas apvienojas, beigās izveidojas trīs, jo abās „nometnēs” ir tie, kuri nepiekrīt notiekošajam. Jau tagad luterāņu pusē ir izskanējušas balsis, kas piesardzīgi vai noliedzoši vērtē šādu vienošanos. Padomju laiku pieredze, kad vajāšanas satuvināja citādi tik atšķirīgus kristietības novirzienus, kuri ne reti bija spiesti rīkot dievkalpojumus vienai konfesijai piederošā ēkā, bija atšķirīga no mūsdienām, jo konfesiju tā laika sadarbība lielākoties bija pragmatiska – ārēju apstākļu un praktisku mērķu diktēts ekumenisms.

Spaidu apstākļos kristiešiem bija ierobežotas iespējas veidot savu konfesionālo identitāti un uzzināt ko vairāk par tiem procesiem, kas notika ārpus padomju valsts. Jārēķinās arī, ka pašā katolicismā izskan dažādi interpretējami viedokļi, no kuriem daži ir izsaukuši asu reakciju protestantu vidē. Katoļu oficiālās publikācijās vairakkārt kritizēta protestantu vidē populārā teorija par kristietību kā vienlīdzīgu, dažādu novirzienu kopumu. Saskaņā ar šo modeli sadarbības pamatā ir pieņēmums, ka sarunu partneri ir un paliks atšķirīgi un ne vienam no tiem nepieder prerogatīva. Citāds tonis ir deklarācijā „Dominus Iesus” (2000.g.) – saskaņā ar šo katoļu Ticības mācības kongregācijas dokumentu vairums citu konfesiju nav baznīcas šī vārda tiešā nozīmē, bet atrodas tikai „nepilnīgā kopībā ar baznīcu”. Daļa protestantu komentētāju to salīdzināja ar pāvesta Pija XI 1928.gada encikliku „Mortalium Animos”, kurā nekatoļiem atstāta tikai iespēja pievienoties katoļu baznīcai. Šis teksts, protams, tapis citā laikā, kad katoļu-protestantu attiecībās valdīja spriedze, tomēr abi dokumenti norāda uz neviennozīmību, kas pavada baznīcu apvienošanās projektus. Līdzās labi saprotamai jūsmai par ekumenismu Latvijā un citviet pasaulē aktuāls ir jautājums par to, kāda veida ekumenisms ir optimāls. Kopīgu sakņu un patiesības meklējumi ir apsveicami, bet, ja nu izrādās, ka vēsturiskās saknes slēpj sevī ne mazāku dažādību kā mūsdienu konfesionālā daudzveidība?

Otrs problēmu loks saistīts ar baznīcu un politiku – lielāko konfesiju pietuvinātība LPP/LC ir viena no ilustrācijām līdzšinējām deformācijām baznīcas un politikas attiecībās, jo tas nozīmē pievērt acis uz Jūrmalgeitu un virkni citu problēmsituāciju vai stabilu negatīvu tendenču Latvijas politikā. Jaunā arhibīskapa kritiskā reakcija uz politiķu mēģinājumiem izmantot svētkus Aglonā priekšvēlēšanu aģitācijai šajā ziņā ir solis konstruktīvu pārmaiņu virzienā. Katoļu baznīca gadsimtu gaitā ir veidojusi izvērstu sociāli-politisko mācību, kuras vieni no atslēgvārdiem ir „cilvēka cieņa” un „solidaritāte.” Cilvēka cieņa, indivīda brīvība un citi līdzīgi jēdzieni reti dzirdami no politiķu mutēm un, spriežot pēc vājās reakcijas, kāda pat augstskolu vidē un inteliģences aprindās bija sakarā ar Ventspils augstskolas pasniedzēja Dmitrija Smirnova arestu 2008.gadā par viņa izteikumiem par lata stabilitāti, netiek uzskatīti par aktuāliem arī lielā daļā sabiedrības. Ne vienā vien Rietumeiropas valstī mazākais, ko sabiedrība prasītu, būtu Drošības policijas vadības atkāpšanās. Vai šajā un līdzīgās situācijās baznīcai būtu jāiejaucas? Tiem, kuriem reliģija saistās tikai ar pēcnāves dzīves gaidām vai ar pakalpojumu sniegšanu dzīves robežsituācijās (laulības, kāzas utt.), droši vien atbildēs negatīvi. Ja tomēr pieņemam baznīcas neizbēgami sociālo raksturu, kas skar dzīvi „šeit un tagad”, atbilde būs apstiprinoša. Nesenā vēsturē ir piemēri, kas rāda, ka katoļu baznīcas izteikumi publiskajā telpā neaprobežojas tikai ar abortu kritiku un citiem oficiālā katolicismā sāpīgi uztvertiem morāles jautājumiem. Pāvests Jānis Pāvils II, uzrunājot ASV prezidentu Džordžu Bušu viņa vizītes laikā Vatikānā, nostājās pret karu Irākā. Savulaik (1983.gadā) ASV bīskapi publicēja dokumentu, kurā pievērsās kodolieroču problemātikai. Jauna, izglītota bīskapa iecelšana amatā Latvijā vieš cerību, ka pārdomāta sociāli-politiskā teoloģija veidosies arī mūsu zemē. Ja būs vēlme, tai varēs kaismīgi iebilst, bet būtiskākais – saruna, kuras partneri zina par ko runā, būs aizsākusies.

Gan baznīcas aprindās, gan sekulārā sabiedrībā nezināšanas dēļ politiskais liberālisms bieži pretstatīts reliģijai kā tāds, kas tai atstāj vietu tikai strikti privātā sfērā. Liberālisma politiskajā teorijā ir sastopams arī šāds viedoklis, bet tas nav vienīgais. Politiskais filozofs Džons Roulzs savos vēlākos darbos nerunā par reliģijas izslēgšanu no publiskām debatēm, bet gan par to, lai nevienam pasaules redzējumam, ieskaitot reliģisku, nebūtu dominējoša, citus izslēdzoša loma. Šajā ziņā Dž. Roulzs ir tuvs Jirgena Hābermāsa diskursīvajai ētikai. Baznīcas publiskā loma nav izslēgta, bet tai jāspēj paust savas idejas, izmantojot racionālu argumentāciju, kas ir saprotama un var kalpot par diskusiju objektu arī citām sociālām grupām.

Baznīca nedrīkst būt politizēta – kalpot vienas vai dažu partijas interesēm, bet tai ir jābūt politiskai šī vārda vispārīgā nozīmē, jo politiska ir visa mūsu dzīve un mēs visi, ticīgi vai neticīgi, esam aicināti piedalīties tās veidošanā. Jaunā arhibīskapa izteikums „kas nepiedalās vēlēšanās, tas grēko” ir neliels, bet konstruktīvs solis šajā virzienā.

Valdis Tēraudkalns, Dr. phil. ir Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors.