Slāpju izmantošana

Vai pēc ticības gājušie saprot Pujata aģitācijas nožēlojamību

Nepieciešamība pēc ticēšanas, nepieciešamība iet uz Aglonu, nepieciešamība būt Aglonā (par ko liecina arī Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku dalībnieku skaits – vai nu tas bija 60 000, vai vēl vairāk) un katoļu baznīcas spēks laikam taču ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Jeb – tas, ka ir pirmais, neko nepierāda par otro.

Iespējams, tieši šogad tādas domas nāk prātā tāpēc, ka Latvijā drīz būs Saeimas vēlēšanas (un no tā šis kristīgais pasākums pat nemēģināja norobežoties), un varbūt arī tāpēc, ka visā pasaulē uzticību katoļu baznīcai iedragājusi daudzās valstīs klajā nākusī patiesība par dažāda ranga garīdznieku saistību ar bērnu seksuālo izmantošanu un aizdomas par iespēju, ka arī Latvijas katoļu baznīca vismaz kaut ko ir noklusējusi (un no tā šis kristīgais pasākums bija norobežojies pilnībā, taču Pujats ļoti nosodīja pazudušā dēla izvēlēto ''liberālo ceļu'', kas novedis pie ''modernām klapatām'' – HIV/AIDS, kā arī to, ka ir uzaugusi ''laulības pārkāpēju paaudze'').

Taču var jau būt, ka tas, ko Aglonā klātesošie un citur Latvijā pie televizora ekrāniem sēdošie bija spiesti dzirdēt kardināla Pujata runas laikā, vienkārši liecina par katoļu baznīcas vadības autoritārās aprobežotības un augstprātības krīzi, kas nu jau ir teju pārvarēta, jo jaunais Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kas sava amata pienākumus oficiāli sāks pildīt pēc dažām dienām, gan ''Dievs, svētī Latviju'' nekautrējās dziedāt, atšķirībā no sava priekšgājēja, gan vispār vairāk svētīja, nepiesauca nevienu politisko spēku un negānījās.

Taču pat tad, ja būtu kaut neliels pamats domāt, ka tas, kas šogad skanēja Aglonā, bija vien kaktā iedzīta pagājušā laikmeta šņākuļošana, tajā noklausīties bija pat nedaudz šokējoši. Arī tāpēc, ka Pujata agresivitāte un tolerances trūkums kontrastēja ne vien ar laiku, bet arī ar vietu (kur tic, lūdz, piedod, izlīgst) un pasākuma žanru (svētki!).

Ja mūsdienu Latvijā kāds sauc ''Mūsu skolā ekstrēmismam nav vietas!'', tad varētu pieņemt, ka pie mikrofona ir ticis kāds nedaudz jocīgs cilvēks. Bet tad, kad šis cilvēks atvēzējas pret latviešu tautas lolotu un atbalstītu (gan finansiāli ar ziedojumiem, gan fiziski – talkās) ideju – Likteņdārzu Daugavā tāpēc, ka projektu ''izstrādājis kāds no Japānas, budistu garīdznieks'' un ''Vai nekristīga ideja ir piemērota kristīgas tautas likteņdārzam?'' (krustu tur vajagot kā Svētā Meinarda salā), kļūst pat tā kā baisi no atskārsmes, ka pat šodien Eiropā baznīca ir spējīga nostāties pret visu, kas nav baznīca. Arī pret tautu, kultūru, vēsturi. Arī pret Māru Zālīti, Jāni Stradiņu, Imantu Lancmani un citiem ''Kokneses fonda'' dibinātājiem.

Jā, starp citu, ''kāds no Japānas'' ir ainavu arhitekts Šunmio Masuno (Shunmyo Masuno), projektēšanas kompānijas "Japan Landscape Consultants Ltd." vadītājs, Tamas Mākslas universitātes profesors, vieslektors Hārvardas, Britu Kolumbijas un citās slavenās universitātēs, daudzu publikāciju un grāmatu autors. Masuno ir viens no visā pasaulē zināmākajiem ainavu arhitektiem. Viņa projektētie dārzi skatāmi Berlīnē, Frankfurtē, Štutgartē, Bergenā, Otavā, Singapūrā, Honkongā un citur. Likteņdārza projekts viņu piesaistījis tāpēc, ka Japāna pagājušajā gadsimtā Gulaga nometnēs esot zaudējusi tieši 600 000 cilvēku (tikpat pēdējos simts gados ir zaudējusi arī latviešu tauta, un tāpēc tā grib dārzu Daugavā). Jācer, ka Pujata runa būs pievērsusi Likteņdārzam vēl lielāku uzmanību, jo 28.augustā LTV tiešraidē notiks otrā ziedojumu akcija ''Top Latvijas Likteņdārzs!'' (pagājušajā gadā pirmās ziedojumu akcijas laikā tika saziedoti 52 000 latu).

Vēl pieminēšanas vērts, protams, ir fakts, ka Pujats savā runā attaisnoja to cilvēku aizdomas, kas par baznīcu izsakās ne visai labi. Proti, kardināls ne vien skaidri un gaiši nosauca katoļu baznīcas vadības atbalstītu politisko spēku (''Par labu Latviju'' – PLL), bet, prezentējot triku par to, kā ieviest Bībeles mācīšanu vidusskolās, arī apliecināja baznīcas gatavību iejaukties priekšvēlēšanu aģitācijā. Proti, Pujats ne vien aicināja vidusskolās ieviest Bībeles mācību, bet likumu par to pieņemt jau šai Saeimai. PLL esot 26 balsis (par tām jau acīmredzot pastāv vienošanās), par pārējiem deputātiem visu varēs pateikt pēc balsojuma – kurš par, kurš pret. Un ja nu gadījumā tauta nobalsos par tiem, kas ir pret Bībeles mācīšanu, tad ''vēlētāji sev labāku valdību nav pelnījuši kā tikai antikristīgu''.

Var jau būt, ka Pujats to, kā vienlaicīgi baidīt gan deputātus, gan vēlētājus, neizdomāja pats, bet, piemēram, kopā ar Stendzenieku vai kādu citu PLL sabiedrisko attiecību speciālistu. Taču par to, ka baznīcas sadarbība ar PLL nav vienpusēja (tāpat kā nav vienpusīgi izdevīga tikai baznīcai), liecināja politizētais ūdens, ko bez maksas varēja saņemt no PLL teltīm Aglonā. Tāpēc ūdens dalīšanas process, piemēram, Rīgas Maratonā izskatījās daudz kristīgāks – tur skrējējiem, kas nebija tikuši pie ūdens visai reti izvietotajos oficiālajos dzirdināšanas punktos, ūdens pudeles sniedza cilvēki trases malās un pat kāda anonīma kafejnīca. Kāpēc? Tāpēc, ka redzēja izslāpušos.

Bet slāpju izmantošana ir nožēlojama. Vai tās būtu slāpes pēc ūdens, vai ticības. Jācer, ka izslāpušie to saprot.