Rakstnieces Dženas Andersones stāstos ir gan empātija, gan misteriozi sižeti
Šis ir rakstnieces trešais stāstu krājums. Abus iepriekšējos augstu novērtējuši literatūras vētītāji, nominēti arī Latvijas Literatūras gada balvai. Taču gribētos, lai šos literāros darbus pilnvērtīgāk pamana arī lasītāji, jo manā ieskatā Džena Andersone ir viena no spēcīgākajiem latviešu rakstniekiem, viņai piemīt spēja savos stāstos uzburt pašpietiekamas, visas maņas pilnībā pārņemošas pasaules.
2021. gadā iznākušais debijas krājums Dadži pārsteidza, jo tajā nebija ne miņas no debitanta kļūdām vai neveiklības. Pārsteidza arī rakstnieces empātija, viņas stāsti rādīja, cik dziļi cilvēku var ievainot pat ikdienišķas situācijas, tik parastas, ka vispār nešķiet uzmanības vērtas.
Pēc gada iznāca Andersones otrais krājums ar nosaukumu Sainis. Lai arī tas patapināts no grāmatā atrodamā garstāsta, ironiskā kārtā šī krājums patiešām bija kā sainis — to sabojāja labas stratēģijas trūkums tekstu sakārtojumā. Rakstniece bija krasi mainījusi savu radošo rokrakstu — Sainī bija no debijas stāstu krājuma atpazīstami, kodolīgi un līdzpārdzīvojumu raisoši ikdienas dzīves stāsti, taču bija arī mistērijas, fantastisku notikumu piesātināti garstāsti. Arī šis fakts neatvieglināja uzdevumu stāstiem turēties kopā vienotā krājumā, un to bija grūti pieņemt lasītājiem, kuri jau bija paspējuši novērtēt un iemīļot pirmajā grāmatā iepazīto rakstnieci Dženu Andersoni, tajā skaitā arī man.
Taču 2023. gada beigās iznākušie Krīta apļi man kalpoja kā atslēga arī Sainī publicēto mistēriju caurausto garstāstu labākai izpratnei. Nav grūti pamanīt, ka, lai arī Dženas Andersones stāstos uzburtie sižeti un notikumi ir ļoti atšķirīgi, pārdzīvoto emociju gamma atkārtojas. Tā ir bezpalīdzība, atklājot nebijušas telpas it kā labi zināmajā realitātē (Priekšroka vientuļiem cilvēkiem), stāstos atkārtojas maldīšanās motīvs, levitējot starp pazīstamo un paralēlo realitāti (Asfalts, Rīts tumši pelēkais), īpaša tēma ir priekšmetu aplūkošana tuvplānā, ietilpinot aprakstītajā matērijas laukumiņā visu pasauli (Plauksta, aizšauta acīm priekšā, Krīta apļi). Ar to gribu teikt, ka Dženas Andersones stāstu lasīšana prasa zināmas iemaņas, pirmā no tām — rakstītais nekad nav par to, kas redzams tekstā, patiesi notiekošais vienmēr ir kaut kur ārpusē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.